Noklusētā patiesība

Sabiedrībā noklusēt patiesību visvieglāk ir tad, ja politisko varu atbalsta ne tikai mediji, bet arī inteliģences vairākums. Inteliģencei ne reti tāpat kā politiskajai varai patiesība nav vajadzīga, jo patiesība apdraud tās labklājību. Sabiedrība nedrīkst zināt patiesību, jo tas ir kaitīgi gan politiskajai varai, gan inteliģencei. Ja sabiedrība uzzinās patiesību, tad politiskās varas un inteliģences stāvoklis būs apdraudēts. Politiskā vara un  inteliģence zaudēs reputāciju, autoritāti un leģitimāciju. Latviešu inteliģences vairākums, t.s. varas inteliģence, centīgi iesaistās patiesības noklusēšanā.

Kāda patiesība Latvijā tiek noklusēta visdedzīgāk?

Pirmkārt, visdedzīgāk tiek noklusēts fakts par Latvijas nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko politisko iekārtu. To, saprotams, noklusē valdošā kliķe un tās mediji. To noklusē varas inteliģence.

Iemesls ir ļoti nopietns un reizē pats par sevi saprotams. Ja sabiedrība masveidā izpratīs LR nacionāli noziedzīgo būtību, tad valdošajai kliķei un tās stutētājiem būs beigas. Tas ir loģiski. Vismaz teorētiski tāda iespējamība pastāv un tai nedrīkst atmest ar roku. Protams, cita lieta ir praktiskā iespējamība – latviešu „miljona” mentalitātes greizums un masveidīgā nevēlēšanās likvidēt noziedzības perēkli.

Patiesība tiek noklusēta jau trīs gadu desmitus. Tas nav joks. 30 gadi ir vienas paaudzes aktīvas darbības ilgums. Šajā ziņā paaudzes tradicionālais kritērijs ir 30 gadi. Tātad viena paaudze aktīvo mūžu aizvadījusi bez patiesības. Šī paaudze ir izaudzinājusi sev maiņu. Tas ir noticis bez patiesības. Tātad Latvijā bez patiesības dzīvo ļoti prāva iedzīvotāju daļa. Tāpēc jautājums par noziedzīgā politiskā režīma gāšanu ir ļoti problemātisks ne tikai latviešu „miljona” greizās mentalitātes dēļ, spējot mierīgi elpot ideālas noziegumu brīvības gaisotnē un justies laimīgi bez jebkādas suverenitātes (valstiskās, ideoloģiskās, ekonomiskās, militārās suverenitātes). Nezinot sāpīgo patiesību par savu nenormālo dzīvi, nevar rasties vēlēšanās normalizēt dzīvi.

Otrkārt, tiek noklusēts Rietumu kultūras noriets un Eiropas bezcerīgais stāvoklis, kas nepārprotami liecina par eiropiešu pagrimumu, novecošanu un izmiršanu. Demogrāfiskā katastrofa iet roku rokā ar morāli tikumisko katastrofu. Tiem hominīdiem, kuri nākotnē apdzīvos Eiropu, būs pilnīgi cita kultūra. Tās iedīgļi jau pašlaik ir uzdīguši.

Latviju negaida gaiša nākotne. Tas ir bēdīgi. Taču vēl bēdīgāk ir tas, ka Rietumu kultūrai un Eiropai nav gaišas nākotnes. Drūmās perspektīvas noklusēšana noteikti ir visnosodāmākā rīcība. Latviešu kultūra ir vitāli atkarīga no Rietumu kultūras. Primārā ir Rietumu kultūra un tās liktenis. Nezinot patiesību par stāvokli Rietumu kultūrā un Eiropā, latvieši nevar konstruktīvi koriģēt (pielabot, glābt, uzlabot) savu kultūru. Patiesības slēpšana šajā ziņā ir nelietīgāka nekā patiesības slēpšana par noziedzības perēkli. Politiskā vara ir kultūras produkts. Kāda ir kultūra, tāda ir politiskā vara. Noziedzības perēkli var likvidēt vienīgi kardinālas pozitīvas izmaiņas latviešu kultūrā. Lai tas notiktu, jāzina patiesība par primāro – Rietumu kultūru. Latviešu kultūras būtisks avots ir Rietumu kultūra.

Latvieši pieder „baltajai” rasei. Rasē pastāv iekšējā vienotība. Jebkurā nākotnes variantā latviešu esamība būs atkarīga no „baltajai” rasei kopīgās esamības. Vienotība ir acīmredzama: izmirst Eiropas tautas, izmirst arī latviešu tauta. Par to ir jāzina patiesība.

Latvijā patiesība ir pieejama. Ja ir vēlēšanās, tad var uzzināt patiesību par Rietumu kultūru, Eiropu, dzīvi Latvijā. Daudzi latvieši noteikti ir lietas kursā par patieso stāvokli „baltās” rases kultūrā, demogrāfijā, morālē. Latvijā patiesībai ir veltīti vairāki interneta portāli, žurnāli, grāmatas. Mūsu tautas saprātīgākā daļa kāri interesējas par patiesību un nosoda varas pakalpiņu centienus slēpt patiesību. Vislielākās patiesības alkas ir vecākajai paaudzei. Taču arī no „interneta jauniešiem” daudzi vēlas zināt patiesību.

Latvijas politiskajai varai un varas inteliģencei nākas ņemt vērā patiesības klātbūtni. Nepieciešams nosodīt un apklusināt vietējos patiesības patriotus.

Piemēram, enerģiski to dara Maijas Kūles vadītais LU Filosofijas un socioloģijas institūts, publikācijās (visticamākais, arī lekcijās) norejot gan konkrētus izdevumus, gan konkrētus autorus par kaitīgas informācijas („antikultūras”) izplatīšanu latviešu sabiedrībā. LU struktūrās ir arī citi politiskās varas sulaiņi, kuriem nauda, tituli, karjera ir lielāka vērtība nekā patiesība. LU struktūrās Lomonosova ielā cita tipa kadri nemaz nemēdz būt. Tur rosās tikai varas sulaiņi – skudras, rozenvaldi, ijabi, dauni, tisenkopfi.

Iespējami divi nosodījuma un apklusināšanas paņēmieni. Var kopumā nosodīt patiesības paušanu kā kaitīgu darbību. Var nosodīt paustās patiesības kaitīgo saturu – reālo notikumu un tendenču izklāstu. Tādā gadījumā parasti apgalvo, ka pie mums viss tiek pārspīlēts, trauksme tiek celta nepamatoti, alarmismam un nihilismam nav nekāda iemesla, jo Latvijā turpinās „veiksmes stāsts” un Eiropas pārējās valstīs viss plaukst un zeļ. Lielu grūtību un draudīgu seku pareģošanai sakarā ar noteiktiem procesiem sabiedrībā nav nekāda pamata. Tiekamies ar dažu cilvēku slimīgajām fantāzijām. Tā visbiežāk nosodoši izsakās par patiesības saturu tie cilvēki, kuri dotajā saturā saskata sev lielu apdraudējumu.

Politiskajai varai verdziski kalpojošie mediji un varas inteliģence aizvadītajā laikā ir veiksmīgi noklusējusi Parīzes deklarāciju „Eiropa, kurai mēs varam ticēt” ar apakšvirsrakstu „Pozīcija vai tendence? Miljonu Eiropa pret intelektuāļu Eiropu”. Deklarācijas saturs precīzi sasaucas ar Latvijas patiesības patriotu „slimīgajām fantāzijām”. Deklarācijā atspoguļojas reālais stāvoklis šodienas Eiropā. Deklarācija ir kolektīvs dokuments, un tajā apkopots kolektīvais viedoklis par šodienas Eiropu. Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz šim patiesību uzzināja no vietējiem autoriem, tagad var tikties ar starptautiskā mērogā paustu patiesību. Deklarācija ir tulkota latviešu valodā.

2017.gada maijā Parīzē tikās vecākās paaudzes intelektuāļi no vairākām Eiropas valstīm. Viņi apsprieda deklarācijas uzmetumu. Darbs turpinājās pēc maija apspriedes. Deklarāciju publicēja 2017.gada 7.oktobrī 20 valodās un tajā skaitā latviešu valodā. Internetā deklarācijai izveidoja speciālu saitu (thetrueeurope).

Deklarāciju parakstīja 13 intelektuāļi. Viņi ir no Francijas, Čehijas, Ungārijas, Polijas, Norvēģijas, Spānijas, Lielbritānijas, Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas. Gandrīz visi no viņiem ir filosofi, universitāšu profesori, daudzu grāmatu autori un ne tikai intelektuālajās aprindās ļoti cienījamas personības. Visvecākajam no viņiem ir 90 gadu, visjaunākajam – 47 gadu. Dominē aizvadītā gadsimta 40.gados dzimušie. Lielbritānijas pārstāvim ir bruņinieka tituls.

Deklarācija sastāv no 36 punktiem. Deklarācijas motivāciju nosaka atziņa „Eiropai draud sabrukums”. Deklarācijā paskaidroti sabrukuma galvenie cēloņi un to sekas, kā arī formulēti ieteikumi sabrukuma apturēšanai.

Sabrukuma galvenais cēlonis ir pašapmāna ideoloģija – „viltus Eiropas” ideoloģija. Eiropā ir ieviesies nepatiess dzīves skaidrojums. Eiropieši paši sevi māna. Dara to pašpārliecināti, augstprātīgi, iedomīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Eiropieši izliekas neredzam „postnacionālās un postkultūras” slāņa veidošanos. Eiropieši aprobežoti tic mūžīgam progresam, kaut gan progresa vietā ir regress. Pašapmāna ideoloģijā ietilpst atsacīšanās no pagātnes mantojuma un atsacīšanās no Eiropas kristietības saknēm. Eiropu apdraud ne tik lielā mērā mulsulmaņu invāzija un Krievija, bet gan „viltus Eiropas” ideoloģijas tirānija. Tā veicina tumsonību, aizspriedumus, māņticību, pašapmierinātību.

Pašapmāna ideoloģijas sekas ir Eiropā dominējošais „liberālais hēdonisms”, „bezmērķīgais individuālisms” un „bezmērķīgais materiālisms”, kas nespēj motivēt ģimenes veidošanu un bērnu dzemdēšanu, savas zemes patriotisko mīlestību un pilsonisko lojalitāti. Eiropā izzūd priekšstats par nacionālo valsti kā Eiropas civilizācijas stūrakmeni. Tā vietā tiek propogandēta „paātrināta globalizācija”. Tiek aizmirsts, ka Eiropas identitāte veidojas no patstāvīgām nacionālajām identitātēm. Eiropā ir milzīga birokrātija, kas nemitīgi tiecas maksimāli regulēt dzīves visus procesus. Politkorektums uztur patiesības tabu. Politiķi „brīvības” aizsegā vēršas pret patiesību, izpatīk musulmaņu migrantiem, kuri nedomā integrēties eiropiešu sabiedrībā.

Mūsmājas politiskās varas dibena laizītājiem kūlēm, rozenvaldiem, ijabiem un citiem par prieku („Mēs neesam vienīgie!”) deklarācijā ir konstatēts: „Diemžēl Eiropas inteliģence ir starp galvenajiem viltus Eiropas iedomību ideologiem”. Universitātēs ir zudusi „intelektuālā godprātība un objektivitāte”. Universitātes aktīvi iesaistās kultūras kropļošanā un iznīcināšanā.

Deklarācijas noslēgumā ir priekšlikumi. Galvenais priekšlikums ir „atgriešanās uz patiesības ceļa” un „jāatgūst morālā cieņa pret realitāti”. Tāpat nepieciešama ir „jauna veida valsts vadība un jauna veida valsts vadītāju rašanās”. Katrā ziņā ir jāpretojas migrācijai kā Eiropas kolonizācijai. Noteikti ir jārisina demogrāfiskās problēmas, jāizbeidz dievināt tirgus visvarenība, jāreformē izglītības saturs, lai nodrošinātu kultūras mantojuma pārņemšanu. Laulībai ir jābūt pilsoniskās sabiedrības pamatam. Nav vēlams populisms – realitātes primitivizācija.

Novērtē šo rakstu: