Iesaki rakstu: 
Šī gada rudens nāks ar lielu pārbaudījumu Vladimiram Putinam. Proti, 19.septembrī gaidāmas apakšpalātas vēlēšanas. Pašlaik jau pēc vairākām pazīmēm izskatās, ka šīs vēlēšanas var kļūt par noteiktu pagrieziena punktu Krievijas dzīvē. Varbūt radīsies jautājums, kāds sakars apakšpalātas vēlēšanām ar Putinu? Atbilde visnotaļ vienkārša – vēlēšanās piedalīsies arī Putina kabatas partija “Vienotā Krievija”, un iedzīvotāju atbalsts šai partijai faktiski parādīs atbalstu pašam Putinam.
Kamdēļ tā domāju? Ļoti vienkārši, pati partija ir veidota, lai atbalstītu Putina politisko kursu. Līdz ar to, ja partijai nav atbalsta, tad uzskatāms, ka nav atbalsts arī Putinam.
Neliels atskats vēsturē. Iepriekšējās Krievijas valsts Domes vēlēšanas bija 2016.gada 18.septembrī, tajās aizpildīja 450 deputātu vietas, un pašlaik ir šāds partiju sadalījums:
Vienotā Krievija – 336 deputāti;
Komunistiskā partija – 43 deputāti;
Liberāldemokrāti – 40 deputāti;
Taisnīgā Krievija – 23 deputāti;
Pie frakcijām nepiederoši deputāti – 2 deputāti
Vakantie mandāti – 6.1
Skatoties procentuāli, 2016.gadā par „Vienoto Krieviju” nobalsoja 54,20%. Salīdzinoši ar iepriekšējām vēlēšanām, kad nobalsoja 49,32%, pieaugums bija par 4,88%. Līdz ar to piekritīsiet – „Vienotās Krievijas” dominance būtu redzama pat aklai vistai. Līdz ar to atbalsts jebkam, ko vēlas Putins, tiek panākts ar graujošu vairākumu.
Tamdēļ kā zibens no skaidrām debesīm – tikko publiskoti dati, kuros varam redzēt, ka partiju „Vienotā Krievija” rudenī notiekošajās vēlēšanās atbalstītu 27% Krievijas iedzīvotāji.2 Faktiski sanāk, ka Putina atbalstošā partija ir pazaudējusi 27,2% savu atbalstītāju.
Iepriekš tik zemus rādītājus galvenais Putina politiku atbalstošais spēks uzrādīja 2013. gada vasarā, bet to radikāli mainīja iebrukums Ukrainā un Krimas okupācija 2014. gadā.3 Turklāt 2013.gadā ne tikai „Vienotās Krievijas” reitingiem bija problēmas, šajā gadā bija jūtami nokrities arī Putina reitings.4
Faktiski sanāk, ka Putina atbalstošais politiskais spēks savus panākumus guva tikai karu dēļ? Izklausās diezgan biedējoši. Šajā sakarā parakājos dziļākos vēstures apcirkņos un atklāju visnotaļ interesantu lietu.
1999.gadā, kad par premjerministru kļuva Putins, viņu atbalstīja tikai 2% Krievijas iedzīvotāju. Sākot no 9.septembra, pēc tam, kad Maskavā, Gurjanova ielā tika uzspridzināta deviņu stāvu dzīvojamā māja, atbalsts Putinam sāka augt kā Černobiļas gurķi – 3-4% nedēļā. Tā decembrī, pašā otrā Čečenijas kara karstumā, sasniedza jau 45%.5
Līdz ar to sanāk, ka kā Putins, tā arī viņa kabatas partija „Vienotā Krievija” ir spējuši noturēties pie varas tikai tamdēļ, ka bijuši kari? Lai cik ciniski tas izklausītos, bet jā, tā tas sanāk, un tūdaļ izklāstīšu, kamdēļ tāds fenomens iespējams.
Iesākumā jāapskata 2019.gadā Krievijas iedzīvotāju vidū veiktās aptaujas rezultāti, kurā vieni no jautājumiem bija – kādi notikumi izsauc lepnumu un par ko ir kauns un dusmas.
Tātad visvairāk Krievijas iedzīvotāju lepojas par uzvaru Otrajā pasaules karā – 87%. Otrajā vietā ierindojas pārliecība, ka Krievijai ir vadošā loma kosmosa apguvē – 50%. Savukārt trešajā vietā – Krimas pievienošana Krievijai – 45%.
Bet par ko tad ir vislielākais kauns? Iemesls saprotams, 61% pauduši viedokli, ka kauns ir par to, ka Krievija - bagāta valsts, liela tauta - visu laiku dzīvo nabadzībā un nesakārtotībā.6
Tagad nedaudz atšifrēsim šīs pozīcijas, par kurām lepojas. Ieskatīsimies kaulainajai patiesība acīs - pilnībā visas saistītas ar asinīm, sāpēm un ciešanām. Turklāt visam pāri iet faktisko notikumu sagrozīšana un ļoti liela propaganda, turklāt – jau no pašas mazotnes. Piekritīsiet, ja mazam bērnam (un tā visiem valstī) no pašiem pirmsākumiem, rādot uz ezeru, teiksi “jūra”, tad šim bērnam pieaugot būs svēta pārliecība, ka, skatoties uz ezeru, viņš redz jūru.
Tā arī par notikumiem, par kuriem Krievijas iedzīvotājiem pašlaik ir lielākais lepnums, faktiski ir sagrozīti fakti sātīgā propagandas mērcē.
Nevar mazināt PSRS iedzīvotāju upurus Otrā pasaules kara laikā, turklāt ļoti daudz upuru tika nesti tieši bezjēdzīgā dzīšanā nāvē, jo visi no vēstures tak atceras – PSRS laikā vismazākā vērtē bija cilvēku dzīvības, jo to bija daudz. Tomēr – runa bija par visu PSRS iedzīvotāju upuriem. Krievija bija tikai daļa no tā.
Otrkārt – bez PSRS Otrajā pasaules karā bija iesaistītas vēl daudzas citas valstis, un bez sabiedroto atbalsta (lendlīzes)7 PSRS karu būtu zaudējusi. Tiesa, šī brīža Krievijā, protams, par to paklusē vai arī mazina tā nozīmīgumu. Rezumē: nedrīkst apšaubīt Krievijas iedzīvotāju iznesto smagumu Otrā pasaules kara laikā, bet bez citu atbalstu karu būtu zaudējuši. Respektīvi – propagandas rezultātā pašlaik lepojas par to, ko patiesībā paši nesasniedza. Ciešanas bija visiem.
Nedaudz vēl šajā sakarā – Otrā pasaules kara laikā PSRS teritorija tika daļēji iekarota un attiecīgi arī sagrauta infrastruktūra, Vācija – pilnībā. Kā bija vēlāk – paši ļoti labi zinām, Vācija (ne jau tā daļa, kura atradās PSRS ietekmē) dzīvoja daudz labāk nekā tās iekarotājs – PSRS. Arī skatot pensijas (2020.gada aprēķini), vērmahta bijušie karavīri saņem 576 000 RUR, bet bijušās PSRS armijas karavīrs – 35 000 RUR + bonusā parāde.8
Te parādās propagandas biezā mērce – Krievijas iedzīvotājiem “iepotēts”, ka jūs tak uzvarējāt karā (tas nekas, ka uzvaru kaldināja vēl daudzi citi), tamdēļ esat labāki utt., tas, ka uzvarētāji dzīvo sliktāk nekā zaudētāji – cits stāsts.
Skatām nākamo – vadošā loma kosmosa iekarošanā? Hmm, drīkstētu pajautāt, kā tad realitātē izpaužas šī vadošā loma? Tas, ka palaida kosmosā radiosignāla devēju, tas, ka PSRS (atkal jau runa par PSRS sasniegumu kopumā, nevis Krievijas) bija pirmā valsts, kurai izdevās kosmosā palaist cilvēku? Turklāt raķete bija paredzēta militāriem mērķiem, kuriem tā izrādījās nederīga...
Tas, ka militāriem jautājumiem tika tērēti kolosāli naudas līdzekļi, bet vienkāršie iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā? Nekādu citu sasniegumu vairs nav. Visu pārējo izdarīja ASV, turklāt – iedzīvotājiem dzīvojot daudz labākos apstākļos.
Trešais, ar ko lepojas, – Krimas okupācija. Te jāatzīst, ka šis ir vienīgais, ko paveikusi tikai Krievija. Tiesa, labāk jau būtu bijis, ja nebūtu darījusi. Savdabīgi uzskatīt par lielu sasniegumu citu nogalināšanu un aplaupīšanu. Kaut arī – te viens cits aspekts – ja visos jautājumos ir slikti, tad fakts, ka vismaz ar brutālu spēku esi pārāks un kādam kaut ko vari atņemt, var nedaudz sildīt sirdi.
Šajā visā kontekstā ļoti interesanti ir tas, ka Krievijas iedzīvotāji kaunas un uzskata, ka nav normāli, ka Krievija ir bagāta valsts, liela tauta, bet visu laiku dzīvo nabadzībā un nesakārtotībā. Viņiem var piekrist, bet faktiski sanāk, ka viss tas, par ko viņi lepojas, noved pie tā, par ko viņi kaunas. Jo nabadzība ir tāpēc, ka valdošie tērē nesamērīgus resursus militārajām un personīgajām vajadzībām, kas savukārt iespējams, jo valsts iedzīvotāji tiek baroti ar propagandu.
Respektīvi – barojot krievu tautu ar meliem un puspatiesībām, ļoti viegli to turēt īsā pavadā. Kā viena daļa sāk mosties no šī melu miega, tā Putins uzrīko kariņu, un pēc tam atkal propaganda biezā slāni visiem sāk potēt - cik jūs lieli un spēcīgi, lepojieties.
Skatoties no šāda skata punkta, nav izslēgts, ka Putina un viņa kabatas partijas palikšana pie varas iespējama tikai tad, ja tiks gūtas kādas militāra rakstura uzvaras. Tiesa, skatot iepriekšējo gadu scenārijus, karošana vienmēr ir bijusi vismaz gadu pirms vēlēšanām. Līdz ar to šajā piegājienā šis scenārijs ir mazticams. Jebšu – visus, kurus Putins varēja ar varu pakļaut, jau pakļāvis.
Līdz ar to atliek trīs iespējas. Pirmā - jebkādus nemierus valsts iekšienē apspiest ar brutālu spēku, lai cilvēki pat nemēģina paust savu nepatiku. Otrā – aizdzīt armiju nobalsot, kā vajag, un ar vēlēšanu komisijas locekļu atbalstu nodrošināt, lai balsis saskaitās, kā vajag. Ja kāds par to sāk protestēt, skatām pirmo variantu.
Visbeidzot, tiek parādīta diplomātijas paraugstunda, un baltkrievu tauta, brīvas gribas un siltu jūtu vadīta, apvienojas ar Krieviju. Un atkal pār Krievijas iedzīvotāju ausīm nolīst biezā propagandas mērce, skandinot, cik jūs lieli un vareni, skat, baltkrievu brāļi un māsas jūs apskauž.
Tamdēļ arī pievienojās. Un atkal Putins un viņa kabatas partija var kādu laiku dzīvot mierīgi, jo sabiedrībā tiek parādīts – varbūt mums nav ideāli, bet citur sliktāk, jo – redz, kā viņi vēlas pie mums. Tas, ka vēlēšanās ir meliem un ieročiem panākta, cits stāsts.
Kopējais rezumē – izskatās, ka Putins nāca pie varas un to saglabāja tikai un vienīgi, pateicoties militārām aktivitātēm un propagandai. Respektīvi – viņš varu ieguva un notur ar rokām, kuras slacītas savas un citu tautu sviedros, asarās un asinīs.
1 http://duma.gov.ru/duma/factions/
2 https://og.ru/ru/news/118226
3 https://www.delfi.lv/news/arzemes/vienotas-krievijas-atbalsts-noslid-lidz-pirms-krimas-limenim.d?id=53013257
4https://www.vedomosti.ru/politics/articles/2013/03/04/vciom_bolshinstvo_rossiyanne_vidyat_alternativy_putinu
5 https://www.svoboda.org/a/30093496.html
6 https://www.rbc.ru/politics/17/01/2019/5c3db1849a794706d8ed9ad5
7 https://en.wikipedia.org/wiki/Lend-Lease
8 https://finance.rambler.ru/money/44405598-soldatam-vermahta-pensiya-v-576-tysyach-a-pobeditelyam-35-i-parad/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
