Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Noziegumu brīvība

Arturs Priedītis
24.10.2013.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītajos apmēram divdesmit gados ir radīts jauns sociālais produkts, kuru ieteicams dēvēt par noziegumu brīvību. To radīja Rietumu civilizācija. Tāpēc jaunā sociālā produkta lietotāji ir „baltie” cilvēki. Viņi to lieto ar baudu katru gadu arvien vairāk un vairāk.

Atsevišķās zemēs jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats. Ja šajās zemēs pārtrauktu izmantot jauno sociālo produktu, tad sāktos jauna valstiski politiskā dzīve un noziegumu brīvības likvidācija atgādinātu revolūciju.

Mūsdienu Latvijā noziegumu brīvības prakse attiecas uz katru iedzīvotāju. Ja mūsdienu Latvijā tiktu likvidēta noziegumu brīvība, tad katram godīgam pilsonim un nepilsonim sāktos cilvēka cienīga dzīve.

Runa ir par visdažādākā veida noziegumu brīvību. Cilvēku dzīvē ir ļoti liela noziegumu daudzveidība. Var būt morālie noziegumi, tikumiskie noziegumi, politiskie noziegumi, ekonomiskie noziegumi, reliģiskie noziegumi, ideoloģiskie noziegumi, psiholoģiskie noziegumi, profesionālie noziegumi, kriminālie noziegumi, nacionālie noziegumi, noziegumi pret cilvēci, tautu, nāciju, valsti, atsevišķiem indivīdiem, dzīvniekiem, dabu.

Jaunajā sociālajā produktā principā runa var būt par jebkura veida noziegumu. Arī kriminālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā paredzēts sods. Tajās zemēs, kurās jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats, galvenokārt runa ir par kriminālajiem noziegumiem un noziegumiem pret tautu un nāciju. Masveidā noziegumu brīvība attiecas uz ideoloģiskajiem, politiskajiem un morālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā nav paredzēts sods.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots mūsdienās tradicionālajā izpratnē. Proti, dziļākajā būtībā brīvība ir izvēles tiesības. Ja nav izvēles tiesības, tad nav brīvības. Brīvība ir organiski saistīta ar cilvēka gribu. Konkrēti: cilvēka gribas brīvu izpausmi, kad cilvēks var brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu. Ja cilvēks nevar brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu, tad brīvība nepastāv un cilvēka brīvās gribas izvēle ir liegta. Cilvēks savu gribu ir spiests pakļaut kaut kādiem ierobežojošiem noteikumiem. Tādā gadījumā cilvēka gribas brīvo izvēli reglamentē ierobežojošie noteikumi. Respektīvi, nebrīvība.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots saistībā ar atbildības jēdzienu. Cilvēka gribas brīva izvēle nosaka atbildību par attiecīgo izvēli. Brīvība un atbildība ir savstarpēji vienoti fenomeni. Tie noris blakus, līdztekus, paralēli. Zinātnē tādus jēdzienus dēvē par kolaterāliem jēdzieniem. Tā teikt, tie viens bez otra nevar dzīvot. Jo lielāka brīvība, jo lielāka atbildība. Jo mazāka brīvība, jo mazāka atbildība. Cilvēks parasti nejūt pārāk lielu atbildību par to, ko dara cita cilvēka gribas ietekmē, izpildot cita cilvēka pavēli, rīkojumu, norādījumu u.tml. Ja cilvēks rīkojās saskaņā ar savas brīvās gribas izvēli, tad viņa atbildības sajūta var būt maksimāla. Atbildība liecina, ka cilvēkā ir pienākuma apziņa un sirdsapziņa. Cilvēks spēj sevi kontrolēt un vadīt.

Cilvēku dzīvē ir ne tikai noziegumu liela daudzveidība. Liela ir arī brīvības daudzveidība, jo vēsturiskajā procesā notiek brīvības savdabīga specializācija, kad atsevišķs brīvības veids iegūst relatīvi autonomu raksturu un sociālo popularitāti kādā noteiktā laika periodā. Veidojās nosacīti norobežotu brīvību kolekcija.

Piemēram, cilvēktiesību garantētā brīvība kā brīvības autonoma specializācija radās vēsturiski nesen – XX gadsimta vidū pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948.gadā. Savukārt noziegumu brīvība kā brīvības savdabīga specializācija, kā jau tika minēts, radās pirms apmēram 20 gadiem. Rietumu sabiedrības debilākajā daļā pašlaik aktīvi uzbriest vēl viens jauns brīvības veids – „dženderiskā” brīvība. Respektīvi, iespēja brīvi izvēlēties savu dzimumu. Jau tagad izdzimteņiem ir plaša izvēle ne tikai starp vīrieti vai sievieti, bet arī starp tādiem „dzimumiem” kā heteroseksuāls, homoseksuāls vai transseksuāls.

Pašlaik cilvēki var izmantot vārda brīvību, uzskatu brīvību, dzīves vietas izvēles brīvību, ticības brīvību, tirdzniecības brīvību, politisko brīvību, pārvietošanās brīvību, ekonomisko brīvību, seksuālo brīvību, mākslinieciskās jaunrades brīvību, akadēmisko brīvību, cilvēka tiesību brīvību, sociālo brīvību. Minēto brīvību kolekciju visjaunākajā laikā ir stabili papildinājusi noziegumu brīvība.

Brīvības daudzveidību veicina tas, ka brīvības izpratne ir vēsturiski mainīgs koncepts. Laika gaitā priekšstati par brīvību mainās. Cilvēki vienmēr ir domājuši par brīvību. Cilvēku pārdomās brīvības izpratne vienmēr ir ieņēmusi centrālo vietu. To acīmredzot vislabāk zina filosofi. Viņi uzskata, ka filosofijas vēsture ir brīvības izpratnes vēsture. Antīkajā filosofijā brīvība ir cilvēka eksistences jēga un mērķis. Viduslaikos brīvības izpratne bija spiesta ņemt vērā reliģiskos dogmatus. Jaunajos laikos brīvība ir cilvēka dabisks stāvoklis, ceļš uz sociālo līdztiesību un taisnīgumu.

Brīvības izpratne ir kultūras elements, bet kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra, un reizē mainās arī brīvības izpratne. Izmaiņas diktē kultūras pārējie elementi. Citiem vārdiem sakot, dzīves apstākļi. Rietumu civilizācijā pirms apmēram 20 gadiem radās tādi dzīves apstākļi, kad kļuva aktuāls jauns brīvības veids – noziegumu brīvība.

Bet tagad par to, kas ir noziegumu brīvība un kā tā reāli izpaužas mūsu dzīvē.

Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Tas varēja būt publiski atklāts, nepārprotams un nesaudzīgs sabiedrības nopēlums, kā arī kaut kāds sods attiecīgajā profesionālajā vidē - atbrīvošana no darba, profesijas licences anulēšana, darbavietas ētikas komisijas nosodījums u.tml. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, noziegumu brīvība izpaužas nekaunīgā tendencē juridiski aizliegt tādas izpausmes, kuras par juridiski sodāmu noziegumu atzīst tikai viena sabiedrības daļa, bet otra daļa tādējādi to izjūt kā savas brīvības tendenciozu ierobežošanu. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi tikai vienai sabiedrības daļai. Turklāt skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un turklāt tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšas izvairīties no soda par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Uz visiem brīvības veidiem un tajā skaitā arī uz noziegumu brīvību lielā mērā atsaucās vārda brīvība – tiesības brīvi izteikt savus uzskatus. Vārda brīvību garantē starptautiskie dokumenti un valstu konstitūcija. Arī LR Satversme.

No vārda brīvības lielā mērā ir atkarīgas citas brīvības. Arī noziegumu brīvība ir atkarīga no vārda brīvības.

Noziegumu brīvība tāpat kā vārda brīvība ir saistīta ar patiesības noskaidrošanu – iespēju vai aizliegumu runāt patiesību. Dodot vārda brīvību, nav iespējams noslēpt to, ko kāds vēlās noslēpt savās personiskajās interesēs, valdošās kliķes interesēs, noziedznieku interesēs. Ierobežojot vārda brīvību sarunā par noziegumiem, ar likumu tiek garantēta visādu noziegumu pastāvēšana.

Rietumu civilizācijā pašlaik sastopamos noziegumu brīvības praktiskos gadījumus var iedalīt četrās grupās: 1) militārās sfēras, 2) finanšu sfēras, 3) ekonomiskās politikas sfēras un 4) ideoloģiskās sfēras.

Militārajā sfērā noziegumu brīvība izpaužas tajos gadījumos, kad kāda valsts vai valstu grupa (NATO) okupē vai bombardē citu valsti un tas notiek bez ANO Drošības padomes atļaujas, kā arī demagoģiski aizbildinoties ar kaut kādiem abstraktiem iemesliem – demokrātijas ieviešanu, cilvēktiesību aizsardzību u.tml. Šajā sfērā noziegumu brīvība sākās ar Irākas okupāciju 2003.gada 20.martā, par ko visiem ir labi zināms.

Aizvadītajos gados militārajā sfērā noziegumu brīvība ir turpinājusies un sabiedriskajā apziņā sāk nostiprināties kā ikdienišķa norma. Tiesa, vēršoties pret ASV gatavošanos iebrukt Irākā, 2003.gada 15. februārī Rietumeiropā un arī Austrumeiropā (Polijā, Krievijā, Serbijā, Slovēnijā, Ukrainā, Horvātijā, Čehijā) gandrīz visi iedzīvotāji izgāja uz ielas protesta akcijās. Tiek uzskatīts, ka tas bija masveidīgākais protests cilvēces vēsturē. Internetā ir publicēts valstu saraksts, kuru iedzīvotāji protestēja pret amerikāņu agresiju. Latvija nav minēta šajā sarakstā. Par to var lepoties vietējie deģenerāti.

Noziegumu brīvība finanšu sfērā atspoguļojās pasaules finanšu krīzē, kuras briesmīgākās sekas vēl tikai gaidāmas tuvākajā nākotnē. Krīzes galvenais iemesls ir finansistu noziedzīgā darbība, kura savlaicīgi netika apturēta, sodīta un kurai tika regulāri konstruēta juridiskā leģitimācija, lai krāpšanās un afēras izskatītos kā milzīgas rūpes par sabiedrības labklājību.

Stāstot par krīzi studentiem, parasti rādīju amerikāņu filmu Wall Street: Money Never Sleeps (2010). Tajā krīzes noziedzīgā izcelsme ir atklāta mākslinieciski ļoti izteiksmīgi. Redzot finansistu visjaunākos noziegumus, no cietuma nesen atbrīvotais baņķieris Gordons Gekko sevi uzskata par eņģeli. Viņa pastrādātais finanšu noziegums bija sīkums, salīdzinot ar šodienas nesodītajiem finanšu noziegumiem. Filma faktiski ir veltīta noziegumu brīvībai finanšu sfērā.

Ekonomiskās politikas sfērā noziegumu brīvība Rietumu civilizācijā vispamatīgāk izpaužas Austrumeiropā bijušajās sociālisma zemēs. To ekonomiskā politika no 1989.gada (sociālisma sistēmas sabrukuma sākuma) ir noziedzīga. Tiek pastrādāts noziegums pret tautu un nāciju.

Saprotams, tas attiecas uz privatizāciju. To, ka privatizācija patiesībā ir krimināls noziegums, zina visa pasaule un ne tikai Austrumeiropas iedzīvotāji. Ļoti daudzi saprot, ka šis kriminālais noziegums ir sociālisma bijušo zemju valstiski politiskās dzīves pamats. Ļoti daudzi saprot, ka „prihvatizācijas” rezultātu anulēšana un noziedznieku sodīšana būtu sava veida revolūcija – valstiski politiskās iekārtas radikāla transformācija.

Pasaules sabiedrība revolūciju gaidīja 2000. gada sākumā. 1999.gada 31.decembrī par Krievijas prezidentu kļuva V.Putins. Pasaules sabiedrība cerēja, ka viņš veiks „prihvatizācijas” rezultātu pārskatīšanu. Taču jaunā prezidenta viens no pirmajiem „mesidžiem” pavalstniekiem un pasaules sabiedrībai bija kategoriskais paziņojums, ka „privatizācijas rezultāti netiks pārskatīti”.

Globālo procesu kompetenti analītiķi raksta, ka „pasaules valdnieki” necenstos Putinam traucēt pārskatīt privatizācijas rezultātus Krievijā. „Pasaules valdnieki” lieliski saprot, ka krievu kriminālā privatizācija ļoti drūmi atsaucās ne tikai uz Krievijas nāciju, bet arī uz Rietumu sabiedrību. „Prihvatizācijas” rezultātā ir radies jauns sociālais slānis, kas faktiski apdraud visus pārējos sociālos slāņus ne tikai Krievijā. Apdraud arī pie mums Latvijā. Krievijas kriminālie „jaunbagātnieki” saimnieko Latvijā kā savās mājās un laiku pa laikam savā Baltijas galvaspilsētā Jūrmalā demonstratīvi sarīko šausmīgu fizionomiju glamūrīgas parādes, ap kurām pakalpīgi luncinās arī latviešu bāleliņu plikadīdas ar bijušo Valsts prezidentu Zatleru priekšgalā.

Jaunais sociālais slānis ir monstrs, kura funkcionēšanas galvenais veids ir parazītiskā rīšana, nespējot neko radīt un spējot tikai visu aprīt savas eksistences vidē. Jauno sociālo slāni veido reptiļi ar labiem zobiem, redzīgām acīm, spēcīgu nervu sistēmu, kas palīdz saskatīt un sagrābt to, ko var tūlīt aprīt, pārvēršot rīšanu par savas eksistences vienīgo formu. Protams, reptiļi atdarina cilvēkus un tiecas ar cilvēkiem iet kopsolī, lai nomaskētu savu bezjēdzīgo sūtību (skat. ilustrācijā).

Jaunākā informācija medijos liecina par rīšanas procesa turpināšanos. Par to 2013.gada 15.oktobrī publicēja rakstu Saeimas deputāts A.Elksniņš. Viņa raksts saucās „Privatizācijas otrais cēliens”. Tajā ir teikts: „Ir pagājuši tikai pāris mēneši kopš šā gada jūnija, kad Ministru kabinets uzdeva visām ministrijām sagatavot priekšlikumus turpmākai rīcībai ar to pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām un par to, kurās kapitālsabiedrībās turpmāk būtu izbeidzama valsts līdzdalība. Būtiskais slēpjas detaļās, un šajā gadījumā tas ir termiņš, līdz kuram šī reforma īstenojama - 2014.gada 30.septembris – nedēļu pirms nākamās Saeimas vēlēšanām. Darbs pie reformas, kuru droši var nostādīt vienā rindā ar privatizāciju un denacionalizāciju un kura dos iespēju "nopelnīt" daudziem, sācies visai raiti. Valsts dalība 251 kapitālsabiedrībā tika izvērtēta, secinot, ka valsts līdzdalība būtu saglabājama 71 no tām. Faktiski, valdība ir ieplānojusi atsavināt valstij piederošās daļas 180 kapitālsabiedrībās. Bija izskanējis arī finanšu ministra kluss priekšlikums iegūtos līdzekļus izlietot ne tikai valsts parāda mazināšanai, bet arī kādai "sakarīgai idejai", protams, ja tāda būs un ja vispār kaut kas paliks pāri, jo atsavināšana, kā zināms, ir iespējama divos veidos – kapitāldaļas pārdodot vai tās privatizējot. "Privatizēt par sertifikātiem" – sabiedrība jau ir piemirsusi, kā tas bija, daļa nemaz nezina, kas tas tāds ir. Savu pirmo uzvaras gājienu Latvijā privatizācija piedzīvoja deviņdesmitajos un uzreiz ieguva noturīgu piegaršu – "prihvatizācija". Tad pie varas esošie ļāva sagrābt visu, par ko vien varēja kaut ko "noraut". Un izskatās, ka premjers Valdis Dombrovskis arī sev ir paredzējis vietu Latvijas izsaimniekošanas vēsturē.”

Tālāk raksta autors stāsta par konkrētām juridiskajām mahinācijām, lai jaunajā „prihvatizācijā” varētu piedalīties tikai savējie. Latvijas likumdošana ir tā noorganizēta, ka Ministru kabinets un tātad valdošā kliķe nosaka tos uzņēmumus, kuros valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanā privatizācija drīkst notikt par sertifikātiem un kuros - par reālu naudu. Noslēgumā autors secina: „Valdim Dombrovskim personīgi ir jāuzņemas atbildība un jānoņem valdības uzliktais slepenības plīvurs attiecībā uz iecerēm par valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanu. Nav pieļaujams, ka ar valsts mantu rīkojas kā ar savējo, ignorējot sabiedrības intereses un veicinot korupciju.”

Kādēļ „pasaules valdnieki” būtu atbalstījuši „prihvatizācijas” pārskatīšanu? Tādēļ, ka viņi pareizi apzinās „prihvatizācijas” morāli psiholoģisko ļaunumu visas cilvēces mērogā. Par to savā laikā jau uztraucās vārda brīvības slavenais teorētiķis Džons Mills. Viņa pārliecībā patiesības un sociālā taisnīguma trūkums morāli noplicina cilvēci, un cilvēki zaudē morālo imunitāti. Bijušās sociālisma zemes ar savu noziedzīgo privatizāciju turpmāk vienmēr būs sociālo konfliktu avots, apdraudot visu pasauli. Noziegumi pret tautām un nācijām uz mūžu mūžiem saglabāsies sociuma vēsturiskajā atmiņā, jebkurā situācijā kļūstot par sociālā naida un nesaskaņu avotu. Noziegumi pret tautām un nācijām nekad netiks piedoti un aizmirsti. Sociuma apziņā noziegumi vienmēr latenti funkcionēs kā vulkāns, kura lava var pārklāt sabiedrības dzīvi jebkurā brīdī.

To noteikti saprot arī kāda reptiļu un „politiķu” daļa. Iespējams, to saprot arī kāds no mūsu aprobežotajiem dombrovskiem – mūsu un ārzemju (Krievijas) reptiļu sulaiņiem. Taču diemžēl noziegumu brīvība jau ir krietni ielaista slimība. Turklāt garīgi vājāko etnosu vēsturisko atmiņu sāk aptumšot prāta gangrēna. Tās pārvarēšana prasa milzīgu politisko gribu un cilvēcisko pasionaritāti. Jautājums nav „Ko darīt?”, bet gan „Kas darīs?”. Latviešiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā ir saistīta ar attieksmi pret fašismu, holokaustu, komunistisko partiju un PSRS, „perestroikas” notikumiem.

Pret fašismu un holokaustu Rietumu civilizācijas sabiedriskajā apziņā valda vienprātīgi nosodoša attieksme. Tomēr mēdz būt izņēmumi, kad atsevišķās valstīs vai kādā sabiedrības daļā fašismam tiek publiski demonstrēta zināma cieņa un tiek noliegts holokausts. Rietumu civilizācijā holokausta noliegšana visbiežāk ir individuāls gadījums, kad kāds fanātisks antisemīts noraida ebreju masveida iznīcināšanas faktus.

Ja attieksmē pret fašismu un holokaustu noziegumu brīvība izpaužas relatīvi niecīgā mērogā un drīzāk liecina par individuālo un etnisko patoloģiju, tad attieksmē pret komunistisko partiju un PSRS, kā arī „perestroikas” notikumiem jaunā sociālā produkta klātbūtne ir manāmi plašāka un noziegumu brīvības morāli un psiholoģiski graujošā rezonanse sabiedriskajā apziņā ir manāmi dziļāka.

Bijušajās sociālisma zemēs ļaudis ne tik daudz satrauc kompartijas un PSRS simbolikas aizliegšana, kā tieksme sociālistisko valstu dzīvi pielīdzināt nacistiskās Vācijas dzīvei. Tātad sociālismu pielīdzināt fašismam. Šajā tieksmē mežonīgi izpaužas ciniskā visatļautība – noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā.

Tendence sociālismu pielīdzināt fašismam sākās jau „aukstā kara” laikā. Piemēram, par to daudz rakstīja ASV specdienestu noorganizēto fondu dāsni finansētā Hanna Ārendta, Ernsts Nolte, Huans Lincs, Karls Fridrihs, Ludvigs fon Mizess.

Taču minētā tendence īpaši uzplauka aizvadītajos apmēram 10 gados. Politiskajā analītikā ir sastopams viedoklis, ka tā nav eiropiešu iniciatīva. Tā atkal tāpat kā „aukstajā karā” ir amerikāņu iniciatīva. Ar „mīksto” spēku vēršoties pret „Putina Krievijas” reputāciju, amerikāņi atkal ir sākuši izmantot „aukstā kara” tēmu. Ar sociālisma un fašisma pielīdzināšanu tiek stimulēta savstarpējā neuzticība starp Krievijas (Austrumeiropas) un Rietumeiropas iedzīvotājiem. Tagad šī tendence ir iekļauta vadāmā haosa tehnoloģiju arsenālā.

Noziegumu brīvība „perestroikas” kontekstā pašlaik par laimi izpaužas tikai atsevišķās pēcpadomju zemēs. Bet tas nenozīmē, ka ir pielikts punkts šai riebīgajai izpausmei. Nelietīgie precedenti var pievilināt arī citu zemju padibenes, cenšoties izvairīties no kriminālā soda. Čaugani attīstītiem indivīdiem un zombijiem sliktais pielīp ātrāk nekā labais, tāpēc mums ir tik biezs antisemītu un rusofobu slānis. Šim slānim, iespējams, nav liela interese par noziegumu brīvības vietējo grēku atmaskošanu un sodīšanu. Apmātajās galvās noziegumi tiek apvārīti kā antisemītisma un rusofobijas spīdoši varoņdarbi, jo viss taču, mīļie latvieši, bija vērsts pret „krieviem” un „žīdiem”. Tāpēc tie nav noziegumi, bet ir varoņdarbi. Un tas nekas, ka tauta aulekšiem iet bojā.

„Perestroikas” vadītāji savu mērķu sasniegšanā bija gatavi pieļaut cilvēku upurus. Lai realizētu savus plānus, „perestroikas” virsdiriģents Gorbačovs atsevišķās padomju republikās organizēja speciālas akcijas, kuru laikā īpaši apmācīti speciālo dienestu darbinieki (snaiperi) apzināti nogalināja civiliedzīvotājus. Ar TV un preses starpniecību nevainīgo cilvēku nogalināšana pasaules sabiedrībai tika pasniegta kā padomju armijas un čekistu zvērības. Pasaules sabiedrībai nebija jāzina patiesība. Pasaules sabiedrībai bija jāsaprot, ka padomju armija un čekisti ir mierīgo iedzīvotāju nežēlīgas slepkavas. Pasaules sabiedrība nedrīkstēja zināt, ka faktiski savējos nošāva savējie, noziedzīgi iesaistoties Maskavas neliešu projektā.

Gorbačova organizētajās asiņainajās akcijās līdzdarbojās vietējie kadri. Saprotams, viņi nekad nebūs ieinteresēti patiesības atklāšanā. Viņi nevēlas tautu informēt par patiesību. Tātad godīgi atzīt savu līdzdalību nevainīgu tautiešu nogalināšanā. Daudzi no viņiem joprojām ir pie varas un var ietekmēt savas valsts likumdošanu.

Lai tauta neuzzinātu patiesību, atsevišķās bijušajās padomju republikās ir pieņemti speciāli likumi. Ar likumu ir aizliegts publiski teikt patiesību par „perestroikas” manipulatīvajām asiņainajām akcijām. Ja kāds to tomēr uzdrošinās darīt, tad pret drosminieku tiek ierosināta krimināllieta, un tiesas spriedumā tiek pasludināts sods. Tādi tiesas procesi ir bijuši, turklāt pavisam nesen.

Citās zemēs sastopamā patiesības un noziegumu slēpšanas mānija atbalsojās arī Latvijā. Par to ir runa š.g. oktobrī publicētajā L.Lapsas rakstā „Mūsu cūka un arī druva mūsu!”. Autors ironiski aicina „izveidot sarakstu ar tām mūsu valstiskajām patiesībām un vērtībām, kuras nav apstrīdamas un vispār aiztiekamas”, „oficiālo valstisko svētumu un pareizo nostādņu sarakstu”.

Mūsu medijos dominējošajiem dubultajiem standartiem ir veltīts š.g. oktobrī publicētais A.Lemberga raksts „NEPLP prasības medijiem Latvijā un Lietuvā – krasi atšķirīgas”. Tajā var lasīt: „Gan Latvijas Republikas likumi (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.4.pants), gan pašu sabiedrisko mediju izstrādātie un pieņemtie profesionālās darbības kodeksi (Latvijas Radio Rīcības kodeksa 5.1.-5.3.punkts) akcentē vairākus žurnālistu profesionālās darbības kritērijus, kas respektējami raidījumu veidošanā, piemēram, objektivitāte un viedokļu daudzveidība. Diemžēl šīs likuma normas vai profesionālās darbības standarti Latvijā netiek ievēroti, turklāt nevis vienā vai divos gadījumos, bet gan sistemātiski.”

Kā izskaidrot jaunā sociālā produkta – noziegumu brīvības – rašanos un nostiprināšanos aizvadītajos 20 gados? Vēl nesen tāda noziedzīga visatļautība nebija iespējama. Nobela miera prēmiju agrāk nepiešķīra armijas virspavēlniekam, kura bruņotie spēki ir iebrukuši vairākās valstīs. Uz šodienas noziegumu fona ne tikai Gordons Gekko ir eņģelis. Eņģeļi ir arī gangsteru vēstures simboli Vito Karleone, Als Kapone, Čarlzs (Lucky) Lučiano. Uz Gorbačova nozieguma fona minētie gangsteri ir erceņģeļi.

Tiecoties formulēt atbildi uz minēto jautājumu, noteikti ir jāņem vērā sekojošais. Jaunais sociālais produkts vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu civilizāciju. Noziegumu brīvība vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu sociumu. Un nav svarīgi, ka Rietumu sociuma vienā daļā prevalē noziegumi militārajā un finanšu sfērā (ASV un Rietumeiropā), bet otrajā daļā pārsvarā ir noziegumi ekonomiskās politikas un ideoloģiskajā sfērā (Austrumeiropā). Vienādi garīgi slimas ir abas daļas.

Rietumu sabiedrības liktenis ir visiem kopīgs. Tāpēc atbildi nosaka pats galvenais notikums Rietumu sabiedrības visiem kopīgajā liktenī. Proti, demogrāfiskā pāreja. Tātad „balto” cilvēku izmiršana un šīs izmiršanas diktētā dzīves iracionālā loģika. Tā ir loģika, kas ir spējīga veicināt vienīgi destruktīvas izpausmes. Noziegumu brīvība ir tipiska destruktīvā izpausme. Tā progresē, jo citādāk nemaz nevar būt. Mēs turpinām izmirt un turpinām iracionāli ārdīties. Tāpēc mēs ar katru dienu kļūstam sociāli apātiskāki un ciniskāki. Sociālās apātijas un cinisma progresa dienaskārtībā nevar ietilpt noziegumu brīvības ierobežošana un likvidācija. Tas ir saprotams visiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast. Tāpēc mums nākas adaptēties noziegumu brīvības vidē.

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...