Iesaki rakstu: 
Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav iedomājama latviešu identitāte un tās īpatnības. Katram etnosam ir savas īpatnības, un tas ir normāli. Latviešu īpatnība ir neapspriest galveno, un arī tas ir normāli. Tas nav trūkums, bet etniskā īpatnība. Katra etniskā īpatnība ir attiecīgā etnosa bagātība. Tā pieder tikai dotajam etnosam un neattiecās uz citiem etnosiem.
Tas, ka minētā etniskā īpatnība, kardināli atsaucas uz latviešu dzīvi, arī ir normāli. Tā tam ir jābūt. Nenormāli būtu tas, ja latviešu spējas nerunāt par galveno, neatsauktos uz viņu dzīvi. Atsaucas! Un kā vēl atsaucas! Jaunākā kņada ap „oligarhu” sarunām slavenajā viesnīcā arī būtiski atsaucas.
Principā kņada ir saprotama un atbalstāma. Tā tas ir pat tajā gadījumā, ja zinām, ka tā ir apzināti uzkurbulēta dažu cilvēku savtīgā nolūkā un attiecās uz senākiem notikumiem.
Atkārtoju: kņada ir saprotama un atbalstāma. Vienīgā nelaime, ka tās laikā atkal netiek runāts par galveno. Tas attiecas gan uz visu kņadu kopumā, gan uz kņadas atsevišķiem komponentiem. Piemēram, JKP izdarību ar nosaukumu „Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi”.
Viss jau būtu labi, ja šie jaunie „konservi” bordāni-juraši-strīķi paši nebūtu kriminālās valsts un tās noziegumu brīvības subjekti - realizētāji, reprezentanti utt. Respektīvi, paši nebūtu noziedznieki.
Vispār tiekamies ar retu gadījumu pat tādā valstī kā LR, kad publiski atmaskoti noziedznieki aicina tautu uz „nedarbiem” manifesta žanrā. Tas liecina, ka latviešu populācijā cilvēciskās degradācijas pakāpe ir sasniegusi ļoti augstu līmeni. Noziedznieki zina, uz kādu masu atbalstu var cerēt. Noziedznieki nevis slēpjas Dundagas mežos vai ārzemēs, bet nekaunas uzrunāt tautu, apelējot pie tās svētākajām vērtībām.
Viņi, protams, melo. Manifestā ir teikts: "Atklātībā nonākušas “oligarhu sarunas” uzskatāmi apliecina, ka tautas suverēno varu apzināti bija (!?) piesavinājusies atsevišķu personu grupa".
Kāpēc - "bija"? Tautas suverenā vara joprojām ir tautas noziedznieku un nacionālo nodevēju rokās! Turklāt tagad LR ir ne tikai ģeopolitiski okupēta, bet arī militāri okupēta ar LR varas atbalstu.
Kņadā ap „oligarhu” sarunām sabiedrības uzmanība no galvenā aizplūst trejādi: 1) no nepieciešamības Latvijā sākt visu no jauna ar godīgiem un gudriem politiskajiem kadriem, veidojot valsti ar tīrām rokām, tīru sirdi, tīru prātu un dvēseli; 2) no jurašu un strīķu sodīšanas. Faktiski normālā valstī viņi jau sen būtu sodīti par noziegumiem attiecīgo amatu izpildes laikā. LR tas nevar notikt. Patiesībā lielākie noziedznieki ir Jurašs un Strīķe, kuru pienākums bija ķert "oligarhus". Bordāniešu banda to noteikti saprot. Viņi nav tik stulbi. Tāpēc raksta "manifestus", iesaista presi un ir panākuši psihiski neveselīgu kņadu, novēršot no sevis uzmanību.
Trešais galvenā aizplūšanas virziens ir „oligarhi”. Tiek runāts par dažiem oligarhiem, bet netiek runāts par oligarhiju.
Pret oligarhiju ir jāizturas tāpat, kā ir jāizturas, teiksim, pret proletariātu sociālismā un buržuāziju kapitālismā. Tātad jāizturas kā pret attiecīgās sociāli politiskās formācijas virzošo šķirisko spēku – galveno dzīves noteicēju. Sociālismā tāds galvenais dzīves noteicējs ir proletariāts, kapitālismā – buržuāzija.
Tajā valstiskuma projektā, kuru „perestroika” plānoja realizēt bijušajās sociālisma zemēs, galvenajam dzīves noteicējam bija jābūt oligarhijai. Tas, saprotams, netika atklāti un terminoloģiski adekvāti formulēts. Taču „perestroikas” mērķis bija nodibināt oligarhijas varu. Kriminālajām valstīm ar noziegumu brīvību piestāvēja tikai oligarhijas vara. Respektīvi, valdīšanas forma, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai. Kritiskā terminoloģijā – kastai, Lielajai Bandai, Astoņkājim.
„Perestroikas” galvenais sociālais mērķis bija oligarhijas izveidošana. Oligarhijai bija jākļūst valdošajam sociālajam stratam, kas rodas sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas laikā. Laupītāju skaits nevarēja būt liels. „Perestroikas” barveži no PSKP un VDK nomeklatūras atlasīja oligarhijai piemērotus tipus, kuri bija gatavi bada nāvē iedzīt miljonus, uzspļaut taisnīgumam un tiesiskumam u.tml. Turklāt šie tipi savā misijā nekā slikta nesaskatīja. Viņi joprojām nekaunas par savu noziedzīgo darbību. Viņi raksta memuārus un sevi pasniedz kā tautas labvēļus, brīvības un neatkarības cīnītājus. Tā tas, piemēram, ir M.Gaiļa memuāros.
Jāsoda ir katrs noziedznieks – oligarhs. Tomēr pats galvenais ir nosodīt un likvidēt oligarhiju kā kastu un valsts varu nodot konstitūcijā paredzētajam sociālajam spēkam. Kņada ap dažiem oligarhiem neko nemainīs. Tāda šaura pieeja vienīgi demonstrē tautas bezspēcību un gribas trūkumu pašai noteikt savas dzīves kārtību.
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
