Iesaki rakstu: 
Lielākajai daļai no mums jau sen ir skaidrs no ikdienas pieredzēm, ka PSRS koloniālā minoritāte Latvijā pārstāv svešu pasauli, uz kuru mūsu kultūras normas neattiecas. No mūsu vecvecāku stāstītā mēs zinām, ka varmācība, zagšana un jebkāda goda neesamība ir Krievijas karapūļu būtība.
Citādāk ir ar rietumniekiem, kuriem joprojām ir izdevīgāk neredzēt to, kas ir Krievija un tās tauta. Miers par katru cenu (uz mūsu rēķina), lai turpinātu biznesu ar Krieviju ir daudzu rietumnieku ierastais aprēķins. Gudrākie prāti gan jau sen norādīja, ka tā ir no Rietumiem atšķirīga civilizācija, kas turklāt izmanto Rietumu materiālismu savu stratēģisko interešu realizācijai. Bet kādā ziņā Krievija ir atšķirīga?
Krievijas identitāti veido vairāki uzslāņojumi. Tās pamats ir Kijivas Krievzemes nomales teritorijas, kuras pakļāva mongoļu Zelta Orda. Maskavijas Ivans I, pateicoties savām naudas ievākšanas spējām, kļuva par Zelta Ordai uzticamu kņazu. Maskavija no mongoļiem pārņēma aziātisko despotismu un barbarisko kara vešanas metodi.
Pēc atbrīvošanās no mongoļu ietekmes Maskavija sāka pati savu impērijas izplešanas misiju. Lai to pamatotu, tika izmantota “Trešās Romas” ideja kā Bizantijas mantiniecei. Ik pa laikam parādījās arī kādi eiropeiski strāvojumi, taču tie iesakņojās tikai Maskavijas ordas domāšanas kontekstā. Visi lielie reformētāji kā Pēteris I spēja uzbūvēt vien “Potjomkina sādžas” – virspusēju Rietumu atdarinājumu, kamēr visa veida apspiestība turpināja noteikt patieso Krievijas politiku.
Krievijas ārpolitikas būtība vienmēr ir bijusi elementāra – izplesties tik tālu, cik iespējams. Viss pārējais ir tikai retorika. Krievijas politiskā tradīcija ir nepārspējama savā primitīvismā un tieši tāpēc rietumniekam neizprotama. Rietumnieks vienmēr meklē kādu inteliģentāku iemeslu Krievijas rīcībai. Bet patiesība ir vienkārša – kamēr Krieviju neaptur, tā izplešas. Kur tā redz vājumu, tā to izmanto.
Pēc ordas un impērijas perioda seko boļševisma laikmets. Ļeņins un viņa skolnieks Staļins ar Rietumu idejām centās atbrīvoties no pašu Rietumu ietekmes. Tas bija tikai aizsegs jaunam imperiālismam, bet vienlaikus arī radikālai Krievijas krieviskuma pastiprināšanai. Eiropeiskās inteliģences iznīcināšana, etnisko minoritāšu rusifikācija un gadsimtu ilgs negatīvās selekcijas process ir radījis to Krieviju, kas šobrīd uzbrūk Ukrainai.
Šīs Krievijas būtību tīrā formā var atrast cietumā – tieši GULAG nometņu sistēmā, kur cietumu subkultūra sajaucās ar mūsdienu krievu kultūru kā tādu, radās Putina sistēma. Kas ir Putins? Šīs sistēmas simbols, tīrs iemiesojums – filmas “Brat” nosacītais varonis, “atsaldēts” bandīts, bet tomēr patriots, jo sados visiem, kas krievu šovinistiem riebjas.
Rezultāts ir valsts, kas ir spējīga tikai uz varmācību un ļaunumu, bet ļaunums ir parazīts, kas izplešas. Krievijas imperiālisms un koloniālisms ir ļoti īpatnējs, jo šajā gadījumā “metropole” ir atpalikušāka par pakļautajām zemēm. Ja eiropiešu koloniālisti no kolonijām izveda izejvielas, bet tur pārdeva patēriņa produkciju no metropoles, tad krievi izved no Krievijas izejvielas, bet no kaimiņiem laupa veļas mašīnas un tualetes podus.
Bet tā ir tikai politekonomiskā lietu virspuse. Krievijas imperiālisms ir kā vēzis, kas izplešas, saēdot visu savā ceļā. Tas ir ne tikai ekonomiski degradējošs, bet arī visos citos aspektos dzīvībai bīstams spēks. Degradēta daba, dzīves vide, kultūra – to mēs pazīstam no PSRS laikiem. Krievija pat vairs nespēj piedāvāt nekādu pozitīvu ideoloģisku programmu – tikai saukļus, bezjēdzīgus simbolus, naida un nāves kultu.
Krievija noliedz īstu nacionalitāti un etnisko identitāti – kā jau imperiālai civilizācijai, tās mērķis ir visus pārvērst par krievvalodīgu baru bez patiesas identitātes, ko vieno tikai TV kaste ar tās debilizējošo saturu. Kā Zelta Ordas laikos – galvenais izspiest no katra vajadzīgo nodevu hanam Putinam.
Tieši tāpēc ukraiņu nacionālisms un nacionālisms kā tāds tik ļoti aizvaino Putinu. Krievija neatzīst tiesības uz identitāti, jo tas nozīmē arī gara un domas brīvību, no kā izriet politiskā brīvība. Nacionālisms ir impēriju nāve. Tāpēc Putina sauklis ir “krievi ar ukraiņiem ir viena tauta, tāpēc mēs ukraiņus slepkavosim un izvarosim”. Ko šī orda būtu gatava izdarīt ar mums, ko atzīst par svešu elementu, par nelabojami kontrrevolucionāru nāciju?
Mums nav jānoskaidro atbilde uz šo jautājumu – orda ir jāsagrauj! Tā ir vienīgā Krievijas “reformas” iespēja. Pēc Bučas slaktiņa un Mariupoles iznīcināšanas mēs vairs nedrīkstam ļaut pasaulei izlikties, ka Krievija ir vienkārši valsts citu valstu starpā. Mēs nedrīkstam ļaut Krievijai atkal kā čūskai nomest savu ādu un turpināt savu imperiālismu ar vienalga kādiem lozungiem – Putina PSRS nostaļģijā balstītiem vai Navaļnija liberālisma lozungos ietērptu. Krievijas imperiālisma sagrāve ir pēdējā dekolonizācija Rietumos, kas mums jāīsteno.
Aiziet, kreisie putni, – šī ir jūsu iespēja! Nevis iedomāti latviešu “balto privilēģijas” grēki, bet pavisam reāls imperiālisms. Bet to jūs nedarīsiet, jo aizvien uzskatāt, ka Krievija un krievi ir upuris! Tas nekas – iztiksim paši. Jo mums nav ilūziju par Krieviju. Mēs nemeklējam mieru par katru cenu, bet gan nenovērtējamu brīvību no ļaunuma! Mums rūp mūsu nākotne, mums rūp Ukraina, un mums rūp Krievijas apspiesto tautu liktenis! Somugru etnosu arhipelāgs vēl arvien smok zem krievu imperiālisma jūga.
Kas attiecas uz Krievijas slāviem, tad būtu tikai vēsturiski pareizi, ja tie organizētos ap Kijivas mantinieci Ukrainu kā senās Krievzemes sirdi, patiesi eiropeisku slāvu valsti, kas izdzīvoja un saglabāja savu identitāti, pateicoties Polijas-Lietuvas lielvalsts aizsardzībai. Krievijas pēdējā imperiālistiskā avantūra vērsīsies pret viņu pašu – Ukraina dzīvos, bet Maskavija kritīs. Uz visiem laikiem!
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
