Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc salīdzinoša pieklusuma Korejas pussalā atkal skan īpaši kareivīgi paziņojumi, un ka starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, vēl piesaucot pat kodoluzbrukumu ASV, tiek solīts gandrīz jau vai nākamajā dienā. Pietiek publicē šo J. Rozes apgādā iznākušās Lato Lapsas grāmatas Brīvības grāmata (šķiet, šur tur veikalos vēl atrodama) apjomīgo fragmentu, kas rāda, kā Ziemeļkorejas un tās iedzīvotāju ikdiena izskatās latvieša acīm, kā arī daudzas iepriekš nepublicētas autora fotogrāfijas.

Es dodos uz Phenjanu – nanun Pjongjange gamnida, jā – je, nē – anijo, atvainojiet – jobosio, es nesaprotu – modaradurossoju. Tā vietā, lai atkārtotu šos varbūt noderīgos vārdiņus, es pie sevis purpinu kaut ko pavisam citu – vienmuļu, skumīgu, nedaudz izmisušu. Un ko gan citu, izņemot skumīgu „aijaijai, aijaijai, aijaijaijaijaijaijai”, var sagaidīt no cilvēka, kas jau atkal gandrīz ievēlies kārtējā nepamanītajā bedrē – šķiet, padsmitajā pēdējās pusstundas laikā. Un kā gan lai es to arī būtu pamanījis, ja apkārt valda tik piķa melna tumsa – un tas ir nevis kaut kādos kārtējos džungļos vai tuksnešos, bet gan lielpilsētā. Varbūt nedaudz dīvainā lielpilsētā, ņemot vērā, ka varas iestādes uzskata par labāku precīzi nenosaukt, cik īsti tajā ir iedzīvotāju – tiek minēti skaitļi no diviem līdz pat četriem miljoniem. Un tas – valstī, kuras iedzīvotāji itin visā, ieskaitot pārvietošanos, dzīvesvietas un, protams, neapdomīgi izteiktas domas, tiek uzmanīti ciešāk nekā jelkur citur pasaulē...

Vārdu sakot, es soļoju pa naksnīgo Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas vai vienkārši Ziemeļkorejas galvaspilsētu Phenjanu. Zobos čirkst smiltis – no Iekšējās Monoglijas un Gobi tuksneša līdz pat Phenjanai šoreiz pat vēlāk nekā parasti atceļojusi neliela smilšu vētra. Bet iekšējā balss aizvien skaļāk dīc – nevajadzēja, nevajadzēja, nevajadzēja tev nekur iet. Pat ja šajos rakumos, kas dienas laikā izskatījās pēc visnotaļ civilizētas ielas, nenolauzīsi kaklu vai kādu maznozīmīgāku ekstremitāti, nepatikšanas vien sanāks, un ne tikai tev vien. Tu esi valstī, kur cilvēks netiek uzskatīts par indivīdu, bet gan par sabiedrības sastāvdaļu, un tie nav nekādi tukšie vārdi vien. Nepatikšanas būs pirmkārt jau viesnīcas personālam, kas nebija pietiekami uzmanīgs un nepamanīja tavu naksnīgo aizšmaukšanu no tālredzīgi uz salas Tedonga upē novietotās ārzemnieku viesnīcas.

Nē, nē, skaitīsim tālāk – nepatikšanas būs arī gidei, gides palīdzei – stažierei un šoferim, kas laikus nepiefiksēja un nenovērtēja tavus ļaunprātīgos nodomus. Jā, tu varbūt pirmajās divās Phenjanas apmeklējuma dienās arī izlikies īsts paipuisītis, – bet vienalga, gan jau vietējie čekisti būs citās domās par to, ko profesionālajiem darbiniekiem vajadzēja un nevajadzēja pamanīt. Tad viņi vēl noteikti pārbaudīs tevis safotografētos kadrus, un arī tur gidei un kompānijai sanāks vienas vienīgas nepatikšanas, – protams, nekādi militārie objekti nav fotografēti, bet kas tie tādi par graustiem tikuši kadrā, kas tie par cigarešu tirgoņiem zem tilta, kas tie par bērniem, kas parauggalvaspilsētas centrā plastmasas kannās lej ūdeni no aprepējušiem krāniem?

Ak jā, un vēl jau nabaga Krievijas tūrisma kompānija – tā pati, kuru tu tik nejauki pieblēdīji. Kad tu savos meklējumos – kā īsti tikt līdz pasaules, ļoti iespējams, absolūti eksotiskākajai valstij – nonāci līdz šim miniatūrajam kantorītim, tev taču skaidri un gaiši tika pateikts: Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla valsts, kurai ir savi noteikumi. Viens no būtiskākajiem skaidri un gaiši ierakstīts šīs valsts Ārlietu ministrijas cirkulārā, par kuru taču tiki informēts arī tu: „Žurnālistiem un rakstniekiem nav tiesību iebraukt KTDR teritorijā ar tūristu vīzu.” Un kurš tad nekavējoties melīgi uzdevās par kaut kādu mārketinga konsultantu, cerot, ka Ziemeļkorejas – kurai taču ir pat pašai savs no pasaules noslēgts intranets – ierēdņiem nav ienācis prātā katra vīzas pieprasītāja vārdu iegūgļot un paskatīties, kas tad nu tur izleks? Domā, ka tūrisma kantorītim pēc šī joka atklāšanās tūristu sūtīšanas bizness uz eksotisko vietu neapklāsies?...

Vārdu sakot, padoties nedrīkst – galu galā nonākšana šeit tik tiešām nebija nekāda vieglā. Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla vieta – pirmām kārtām jau ar to, ka tūristus labākajā gadījumā pacieš, bet nekādā gadījumā pēc viņiem nealkst. Tas ir – valsts jau it kā saprot, ka tūristi ir nepieciešami vismaz nelielas valūtas straumītes nodrošināšanai, un kādi piecdesmit tūkstoši gadā, galvenokārt no Ķīnas arī ciemos atbrauc. Taču vienlaikus valsts arī ir vairāk nekā pārliecināta par visām tām nelaimēm un postu, ko neizbēgami rada tūristu straume. Tas taču bija neviens cits kā pats Ziemeļkorejas Mīļotais vadītājs Kims Čen Irs, kurš 1998. gadā, tiekoties ar Japānas ziemeļkorejiešu organizācijas Chongryon – Korejas rezidentu ģenerālās asociācijas Japānā pārstāvjiem, skaidri un gaiši paziņoja: „Mēs neesam izolacionisti, bet vēlamies saglabāt status quo. Mēs negribam, lai tūristu ordas šeit ierastos un izplatītu AIDS, un piesārņotu mūsu zemi.”

Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? To, ka – ja jūs mēģināsiet tā vienkārši zvanīt uz kādu no nedaudzajām Ziemeļkorejas vēstniecībām (mums reāli – no sakontaktēšanās viegluma viedokļa – tuvākā ir Maskavā) un paziņosiet, ka, lūk, alkstat jau drīz doties ciemos uz šo brīnišķo valsti un izlodāt to krustām šķērsām, jūs pieklājīgi vai mazāk pieklājīgi pasūtīs. Pasūtīs labākajā gadījumā uz kādu no nedaudzajām tūrisma aģentūrām pasaulē, kas tiešām nodarbojas ar tūristu nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju. Nekāda došanās uz savu galvu, pat nekāda avio vai vilciena biļešu iegāde bez neskaitāmām atļaujām un saskaņošanām nav pat iedomājama, – aizmirstiet. Lielākais, uz ko varat cerēt – palūkoties uz Ziemeļkoreju no tās dienvidu kaimiņienes puses pāri 38. paralēlei, kas sadala abas joprojām naidīgās valstis.

Pēc cītīgas meklēšanas šādas tūrisma aģentūras atradās precīzi trīs – pa vienai Ķīnā, Zviedrijā un Krievijā. Turklāt pirmajām divām bija pa kādam nepatīkamam defektam – ķīniešu variants paredzēja obligātu braukšanu caur Pekinu, kam savukārt vajadzētu iegādāties Ķīnas vīzu (un tas olimpiādes priekšvakarā nebūt nebija tik vienkārši), savukārt zviedri bija gatavi vest tikai un vienīgi palielā grupā. Savukārt krievu variantā gan vajadzēja Krievijas vīzu, lai aizbrauktu uz Maskavu pēc ziemeļkorejiešu vīzas un no turienes tad arī startētu Phenjanas virzienā, pārsēžoties Vladivostokā, taču vīza bija nokārtojama krietni ātrāk un vienkāršāk, arī cena bija salīdzinoši pieņemamāka, lai gan, ņemot vērā valsts eksotikas koeficientu, vienalga diezgan briesmīga.

Protams, nekādas garantijas saistībā ar Ziemeļkorejas vīzas izsniegšanu vai neizsniegšanu neuzņēmās neviena no trim tūrisma kompānijām, taču paradoksālā kārtā daudz problemātiskāka izrādījās... nokļūšana līdz Vladivostokai. Lieta tā, ka katru nedēļu no Vladivostokas uz Phenjanu kursē viena vienīga ziemeļkorejiešu Koryo Air kompānijas Tu markas lidmašīna, un, ja nu gadījumā reiss Maskava – Vladivostoka tā kārtīgi nokavējas, jums atliek izvēlēties – nedēļu padzīvot Vladivostokā vai arī ceļu no Rīgas uz Maskavu mērot vēlreiz. Pēc tieši šāda nepatīkama atgadījuma es izvēlējos otro variantu, un lādiņš tik tiešām otrreiz tai pašā bedrē neiekrita, bet – tas nebija ne lēti, ne viegli.

Taču jau tūlīt pēc atbraukšanas – nē, patiesībā vēl pirms tās, – jau bija skaidrs, cik daudz ko es šajā jaukajā eksotiskajā valstī neieraudzīšu tāpēc, ka tai ir pilnīgi citas ieceres un nostādnes attiecībā uz to, ko iebraucējam redzēt un ko tomēr neredzēt. Un ne tikai tāpēc, ka jau iepriekš tiku brīdināts – mobilais telefons jums, cienītais tūrist, tiks uz laiku atsavināts jau lidostā un atdots tikai prombraucot, bet fotoaparāta objektīvam nevajadzētu pārsniegt 150 milimetru, pretējā gadījumā to konfiscēs (kā rezultātā savu teleskopisko piecsimtnieku tiešām drošības dēļ atstāju mājās, savukārt trīssimtnieks acīmredzot tik ļoti neizskatījās pēc spiegu instrumenta, lai pievērstu mazo dzelteno čekistu uzmanību). Izsakoties vārdiem, ko savā kaut kur interneta plašumos atrodamā Ziemeļkorejas apmeklējuma aprakstā izteicis labi pazīstamais krievs Artēmijs Ļebedevs, „Ziemeļkorejā dzelzs aizkars novietots nevis vertikāli gar robežu, bet gan horizontāli, vienmērīgi nosedzot visu valsts teritoriju”.

Jau pirms brauciena bija skaidrs – nebūs te nekādas brīvās pārvietošanās, nebūs nekādas ielūkošanās parasto (nevis valsts īpaši atlasīto) ziemeļkorejiešu dzīvē, nebūs nekādu braucienu uz, piemēram, savulaik briesmīgā bada skartajām ziemeļu provincēm, vēl vairāk, nebūs pat nekādas staigāšanas pa ielām, kur acis rāda. Tā vietā – jau iepriekš valstiski apstiprināta programma, kuras izstrādātājiem tavas vēlmes, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgas. Tajā gan ir milzīgs daudzums apmeklējamu objektu, taču tie visi ir divu sugu pārstāvji – vai nu ūdenskritumi, kalni, alas un citi dabas brīnumi, vai arī pieminekļi, memoriāli, revolucionārie muzeji un atkal pieminekļi. Izvēles iespēju – nekādu, tā ka faktiski jau pirms brauciena bija vairāk nekā skaidrs – ja tu, cilvēks, vēlēsies redzēt kaut ko no īstās dzīves, kaut jel ko no tā, ko tev jau pirms pāris gadiem no nāves gultas bubināja nabaga Čižiks, nāksies tā vai citādāk saspringt. Protams, kādreizējā padomju cilvēka dzīves pieredze var ļoti nākt par labu, saskatot naiva rietumnieka acij neredzamas lietas, bet – vai tik nebūs par maz arī ar to...

Pirmais iespaids ir radies jau ceļā – nē, tik ļoti, ļoti, ļoti briesmīgi te nemaz nav, arī dzelzs priekškars kaut kā nav manāms. Lidmašīna – jā, padomju, bet pamatīgi modernizēta, iekšpuse – visnotaļ ikdienišķa, turklāt nemaz tik bieži nav iespējams monitoros novērot ainu, ko rāda lidmašīnas priekšgalā uzstādīta kamera. Cilvēki „netīšām” izsēdināti tā, lai ziemeļkorejieši nesēdētu blakus rietumniekiem, bet kas nu tur liels. Arī kontroles procedūras pēc ielidošanas lidostā neko īpaši neatšķiras no tām, kas jāpiedzīvo vai pēc ikviena starptautiskā pārlidojuma. Jā, kaut kādi vadoņu plakāti pie sienām karājas, arī cilvēku visdažādākajās uniformās ir druscīt padaudz, bet citādi – viss ir gluži pieklājīgi un kārtīgi.

Pat mana līdzpaņemtā grāmatiņa – protams, Džordža Orvela Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri, jo kas gan cits būtu pārlasāms šādā valstī, – nevienu īpaši neieinteresē. Muitnieku drošībnieku nedaudz samulsina tikai tukšā ligzda portatīvā datora sānos, kur būtu jābūt kaut kādu karšu ievietošanas ierīcei, taču arī pazudušo iekārtu vai kādus citus nelegālus priekšmetus dažādās mana ķermeņa atverēs neviens tāpēc pat nedomā sākt meklēt. Jā, telefons, kas vēl paspējis uzrādīt mobilā operatora PRK 03 esamību ēterā, protams, tiek nekavējoties aiznests nezināmā virzienā, tā vietā izsniedzot gauži trausla paskata rīspapīra dokumentu, – bet tas tad arī viss.

Gan šis tas kļūst skaidrāks, kad mana nākamo dienu neatņemamā un neatlaidīgā pavadone gide mani ārzemnieku pietiekami kuplajā un daudzveidīgajā barā nekļūdīgi atrod bez jebkādiem dokumentiem vai citām norādēm un pietiekami dzelžaini aizstūrē pie turpat netālu novietota mikroautobusiņa. Tur arī kļūst skaidrs, ka par maniem pāris tūkstošiem eiro mani nākamās dienas uzraudzīs draudzīga trijotne no valstiskā kantora, kas oficiāli saucas Korea International Travel Company, – jau gana cienījamā vecuma gide, kas pietiekami tekoši runā krieviski un kādreiz pat stažējusies Maskavā (no kuras atceras astoņdesmito gadu beigu supertukšos veikalus), divdesmitgadniece stažiere, kas savukārt runā saprotamā, bet gana īpatnā angļu valodā un, pēc visa spriežot, gides krieviski runāto nesaprot, kā arī šoferis, kurš nerunā – vai arī ārkārtīgi talantīgi izliekas, ka nerunā – nevienā citā valodā, izņemot korejiešu.

Arī pirmie iespaidi, braucot uz viesnīcu un pārmaiņus čalojot te angliski, te krieviski (un pie reizes pārliecinoties par Čižika teiktā patiesīgumu – korejieši tiešām ir apsēsti ar skaitļiem, jo tik daudz dažādu valstiski nozīmīgu ciparu pārdesmit minūšu laikā man vēl neviens un nekad nav mēģinājis ieborēt), ir diezgan skaidri – nabadzīgās, bet neatkarīgās un lepnās valsts naidnieki šo to ir pārspīlējuši. Ir pavēla vakara stunda, un tieši tāpēc acīmredzams, ka Ziemeļkorejas galvaspilsētā elektrības ir pietiekami daudz: ielas varbūt arī nav bezgala koši apgaismotas, neona izkārtņu ir pamaz, bet ielu malās daudzstāvu dzīvojamo māju logos gan lielākoties neredz ne aizkarus, ne abažūrus, taču ekonomisko spuldzīšu spokainā gaisma tajos deg – simtos, simtos, tūkstošos. Ielās arī ir pietiekami daudz automašīnu – pāris dienu vēlāk mēs pat nokļūstam piecminūšu korķī. Viesnīca gan atrodas uz salas pa vidu Tedonga upei, kas sadala Phenjanu uz pusēm un arī pēc platuma izskatās aptuveni līdzīga Daugavai, – taču neredz ne automātus, ne dzeloņdrātis, ne citus kārtīga totalitāra režīma atribūtus

Vārdu sakot, sanāk viena vienīga vilšanās, kas neko nemazinās arī viesnīcas numuriņā. Es tieku iemitināts četrzvaigžņu Yanggakdo International Hotel viesnīcas četrdesmit trešajā – Rietumu tūristu stāvā, kur visas uzturēšanās laikā nevienu citu rietumnieku man tā arī neizdodas pamanīt. Uzraugi ne aiz durvīm, ne liftos nestāv, trešā svaiguma televizors rāda ne tikai kādu mistisku Krievijas kanālu, bet arī BBC, logiem jau atkal dzeloņdrāšu priekšā nav, – lai gan ko tām būtu darīt simt metru virs zemes? Skats pa logu vēlreiz parāda, ka naidnieku runas par elektrības badu ir vismaz krietni pārspīlētas – uz visām pusēm māju logos deg gaisma. Un ko nu runāt par spoži izgaismoto Čučhes kolonnu – ja precīzāk, Čučhes idejas torni – ar sarkano lāpu galotnē, kas kopumā patiešām atgādina neko citu kā Saurona aci Mordoras tornī. Tiesa, attaisnojums ziemeļkorejiešiem ir tas, ka būvēta šī epohālā celtne tika krietni pirms Gredzenu pavēlnieka triloģijas uzņemšanas; tad jau drīzāk jautājums, vai tik no ziemeļkorejiešu veikuma nav iedvesmojies režisors Pīters Džeksons.

Īsa izlūkošana visticamākajās viesnīcas numuriņa vietās nekādus mikrofonus un kameras – kam, ņemot vērā vispārējo Ziemeļkorejas tehnikas attīstības līmeni, visdrīzāk vajadzētu būt dušas uzgaļa lielumā, – neatklāj, taču nekādas ēverģēlības numurā sastrādāt vienalga nav vēlēšanās. Kaut kā gluži nejauši atšķiras pareizās Orvela lappusītes ar pareizajām pamācībām: „Protams, neviens nezināja, vai viņu konkrētā brīdī novēro vai ne. Vai bieži un pēc kāda grafika pie tava kabeļa pieslēdzas domu policija, – to varēja tikai minēt. Nav izslēgts, ka izsekoja ikvienu – un cauru diennakti. Jebkurā gadījumā pieslēgties varēja jebkurā mirklī. Nācās dzīvot – un tu dzīvoji pēc pieraduma, kas bija pārvērties instinktā, – apzinoties, ka katru tavu vārdu noklausās un katru tavu kustību, kamēr nodziest gaisma, novēro. [..] Partijas biedrs no dzimšanas līdz nāvei dzīvo domu policijas acu priekšā. Pat palicis vienatnē, viņš nevar būt pārliecināts, ka ir viens. Lai kur viņš būtu, guļ vai ir nomodā, strādā vai atpūšas, ir vannā vai gultā, – viņu var novērot, un viņš nezinās, ka viņu novēro. Vienaldzīga nav neviena viņa rīcība. Viņa draugi, viņa izklaides, viņa attiecības ar sievu un bērniem, sejas izteiksme, kad viņš ir vienatnē, vārdi, ko viņš murmina miegā, pat raksturīgas ķermeņa kustības – tas viss tiek rūpīgi izpētīts.”

Labi, es gan neesmu partijas biedrs, toties sākotnējā izlūkošana uzskatāmi parāda, ka es tiešām esmu nonācis valstī, kurai neklājas viegli, bet kura tomēr „sejas saglabāšanu” uzskata par teju vai vissvarīgāko dzīvē tāpat kā katrs korejietis, vienalga, no Ziemeļiem vai Dienvidiem. Trūkuma pēdas astoņdesmitajos gados franču būvētās viesnīcas numuriņā ir acīmredzamas tāpat kā milzīgie, pat aizkustinošie pūliņi tās ar pie rokas esošiem līdzekļiem padarīt iespējami nemanāmas. Palagos izmazgājušies nelieli caurumiņi, kuriem virsū uzdiegts kaut kas puķītēm līdzīgs, vannas emaljā izrūsējušais caurums rūpīgi piekrāsots ar eļļas krāsu, dušas šļūtenes dzelzs tinums pajucis, taču papildināts ar attāli pieskaņotas krāsas drāts vijumiem... Vārdu sakot, nav bagāti, bet kārtīgi, solīdi, pieklājīgi, cienījami. Redzams, ka cilvēkiem neklājas izcili, bet viņi ir saglabājuši normālu līmeni, teiksim tā.

Tieši šis pats pirmais iespaids saglabājas, nākamajā dienā uz visām pusēm snaikstot galvu pa mikroautobusiņa logiem, – par to, ka varētu palaist mani pilsētas ielās, nav ne runas: mums ir programma, un tā jāievēro. Savukārt pa logiem redzamais liek atminēties Bradt ceļveža izteikto domu par Phenjanu kā vitrīnpilsētu un ideālu prāta konstruktu, kur viss ir tieši tā, kā to ir gribējis dižais prāts un plāns. Nekādu graustu vai privātmāju piepilsētu, viss skaidri un saprotami, – pilsēta sākas un beidzas skaidri saprotamā vietā, var gandrīz vai ar lineālu novilkt līniju. Acīmredzami ir bijis vienots plāns, saskaņā ar kuru ir būvēta visa pilsēta – milzum plaši prospekti ar malās sarindotām daudzstāvu ēkām, taisni leņķi, dzelžaina ģeometrija, tā ka Eiklīds būtu vienkārši sajūsmā. Nav bagātīgi, bet kārtīgi, nav graustu rajonu, nav izbadējušos cilvēku, nav netīrumiem piebērtu ielu.

Vienīgais, kam dižajam prātam, pēc visa spriežot, vienkārši pietrūcis līdzekļu, ir vairāk nekā trīssimt metru augsts piramīdveida pusgrausts – pirmais siluets, kas kā īsts milzis izceļas uz kopējā Phenjanas fona, tuvojoties galvaspilsētai no provinces, un ir redzams arī faktiski no ikvienas pilsētas vietas. Savā ziņā tas ir atgādinājums par nekad nerimušo Ziemeļu un Dienvidu sacensību un vispār korejiešiem piemītošo sacensības garu kā tādu – ja konkurentam, pretiniekam vai kam citam kaut kas ir, tad arī man, lai „saglabātu seju”, vajag kaut ko nebūt ne sliktāku, bet drīzāk jau labāku. Ja vienam koncernam ir autoražošanas līnija, tad vajag arī otram; ja Dienvidkorejā ir olimpiāde, tad Ziemeļkorejai vajag kaut vai Pasaules jaunatnes festivālu; ja Seulā tiek uzbūvēts 65 stāvu debesskrāpis – visaugstākais visā Austrumāzijā, tad... nu, paši saprotat. Rezultātā iecerēta un pat uzslieta tika trīssimtmetrīga 105 stāvu viesnīca Ryugvong hotel ar pieciem rotējošiem restorāniem virsotnē un ieplānotiem 3000 numuriem, taču... 1991. gadā līdzekļu trūkuma dēļ pārtrauktā celtniecība tā arī nav atsākta, lai gan laiku pa laikam parādās ziņas par atrastu investoru.

Patiešām interesanti, vai tā visnotaļ ir tikai nejauša sakritība, ka nepabeigtā būve tik precīzi atbilst kādam gadu desmitus iepriekš radītam aprakstam – protams, no tā paša Čižika iemīļotā Džordža Orvela: „Patiesības ministrija izteiksmīgi atšķīrās no visa apkārtējā. Šī milzīgā piramīdveida ēka no balta betona slējās, pakāpiens pēc pakāpiena, trīssimt metru augstumā. No sava loga Vinstons varēja izlasīt uz baltās fasādes elegantā šriftā uzrakstītos trīs partijas lozungus: karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks. [..] Dažādās Londonas malās atradās vēl tikai trīs līdzīga izskata un izmēru ēkas. Tās tik ļoti slējās pāri pilsētai, ka no dzīvojamā nama Uzvara jumta varēja redzēt visas četras reizē. Tajās atradās četras ministrijas, viss valsts aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja informāciju, izglītību, sadzīvi un mākslas; Miera ministrija, kas pārraudzīja karu; Mīlestības ministrija, kas pārzināja kārtības uzturēšanu, un Pārpilnības ministrija, kas atbildēja par ekonomiku...”

Nu, jebkurā gadījumā gidi gigantisko piramīdveida kauna traipu cenšas nemanīt, un tā tuvumā mēs nonākam vien pilnīgi nejauši, apmeklējot izšūšanas muzeju. Taču tas arī Phenjanas ielās ir vienīgais acīmredzami pamestais celtniecības objekts, kādus citviet pasaulē var atrast desmitiem un simtiem. Visādi citādi var teikt, ka Vadoņa Kima Ir Sena senais plāns – radīt pilsētu, kādas nav bijis un nav ne Korejā, ne Āzijā, ne arī visā pasaulē, – ir izdevies gluži labi, un ne jau tāpat vien rietumnieki uz Phenjanu brauc arī arhitektūras ekskursijās. Savukārt vēstures grāmatas paskaidro, kā tad šis plāns tik labi izdevies: patiesībā savā ziņā par to paldies jāsaka amerikāņiem, kuri Korejas kara laikā uz pilsētu nometuši 428 tūkstošus bumbu – tātad vairāk nekā pa bumbai uz katru dzīvo vai mirušo iedzīvotāju. Loģiski, ka pilsētu bija ļoti vienkārši būvēt pēc vienota plāna – nekādas Phenjanas jau vienkārši nebija, vienas vienīgas drupas. Savukārt iespēja mobilizēt valstiskos resursus ļāva būvēt ar tā saukto „Phenjanas ātrumu” – piemēram, gigantiskais Phenjanas dzemdību nams pirms partijas kongresa 1980. gadā tika uzbūvēts deviņos mēnešos, pāris gadu laikā šeit apbūvētas vairākas ielas.

No sabūvētā nekas īpaši arī nav ne sagruvis, ne galēji nolaists, un arī visādi citādi galvas snaikstīšana pa mikroautobusiņa logiem rāda tikai pietiekami ikdienišķas pilsētas ikdienišķu dzīvi: pretēji kārtējiem naidnieku stāstiem cilvēki no rītiem uz darbu nedodas, maršējot kolonnās un dziedot kaut ko izcili patriotisku, – savākti grupiņās tiek tikai bērni. Mašīnu tiešām nav daudz un ne pirmā svaiguma, taču ir, un jau atkal – pretēji naidnieku stāstiem neredz ar gāzes ģeneratoriem aprīkotus baisi dūmojošus braucamrīkus. Toties šeit acīmredzami ir pasaules bezbailīgākie gājēji, kuri mašīnām nedod ceļu pat ielas vidū. Kursē arī trolejbusi, bet krustojumos ārzemnieks – ja vien būtu iespēja – varētu nostāvēt droši vien pat stundu, vērojot, kā luksoforu vietā ar robotiski seksīgām precīzi atstrādātām kustībām strādā spoži baltās uniformās tērptas regulētājmeitenes. Luksofori šeit strādā pa trim četrām nedēļām visbriesmīgākajā karstumā un aukstumā (avīzēs raksta, ka 1999. gadā meitenes  regulētājas, pateicoties Mīļotā vadītāja gādībai, tika pie jauniem ziemas kombinezoniem), un runā, ka visbiežāk darbojoties luksofors iepretim Kima Ir Sena mauzolejam, savukārt pārējā laikā strādā robotmeitenes, pa reizēm gadās arī kāds robotpuisis ar nūjiņu.

Viņas gan ir vienīgās, kas var likt padomāt par ļauno režīmu, kas savus iedzīvotājus padara par paklausīgām marionetēm. Visādi citādi cilvēki uz ielām ir gluži ikdienišķi. Apģērbi ir visdažādākie, – nekādu unificētu frencīšu kā Ķīnā sešdesmitajos gados, dīvains varbūt var šķist vienīgi gumijas zābaku plašais lietojums, kurpretī auduma čībiņu ar gumijas zoli ir tieši tikpat cik citviet Āzijas austrumos. Arī sievietes kā visur šai pasaules daļā no saules slēpjas zem saulessargiem, kurus principiāli atšķirt no lietussargiem pēc ārienes es nekad neesmu spējis, citās Āzijas zemēs izplatīto mopēdu ir gauži maz, toties riteņbraucēju ir gana (Čižikam gan taisnība – Phenjanā sievietes ar velosipēdiem nebrauc), un tāpat acīmredzams, ka liela daļa iedzīvotāju tādu vai citādu iemeslu dēļ par labāko pārvietošanās līdzekli uzskata pašu kājas. Gide par šo manu vērojumu lepni piebilst, ka tā savulaik izdomājis pats Vadonis – veselībai nākot par labu, ja cilvēks dienā nostaigā desmit tūkstošu soļu, savukārt brīvdienā – svētdienā nekāds transports vispār neesot vajadzīgs. Neatbilstošs nelielajam mašīnu skaitam gan šķiet milzīgais pazemes gājēju pāreju daudzums, taču valstī, kurā gaisa uzbrukumi pēdējo gadsimta pusi tiek gaidīti teju vai diendienā, arī tas ir ļoti labi saprotams, un neko dīvaina nešķiet arī aizraušanās ar pamatīgu betona plākšņu sētu izveidi ielu malās starp daudzstāvu ēkām.

Tik piemīlīgi paiet viena diena, otra. Vakarā krustām šķērsām izložņāju viesnīcu, bet arī tur nekas asinis stindzinošs neatrodas. Te ir gan ķīniešiem pārbāzts kazino, gan naktsklubs ēģiptiešu noskaņās, man tiek piedāvāts arī aizbraukt uz Changgwangsan viesnīcu, kur atrodams kaut kas līdzīgs diskotēkai ārzemniekiem, vai arī tepat uz vietas izlocīt balsi kādā karaokes tūrē. Kā jau brīdināts, nekādus vonus un čonus es oficiāli tā arī neieraugu, jo ārzemniekiem savulaik ieviestie speciālie voni tiešām ir likvidēti, – un nav jau arī vajadzīgs. Visnotaļ labi apgādātajā (ciktāl runa par pašmāju precēm – galvenokārt visneiedomājamākajā veidā izmantotu žeņšeņu) viesnīcas veikaliņā labprāt ņem pretī ne tikai eiro un juaņus, bet arī Yangkubegi – rietumu gardeguņu, citiem vārdiem, amerikāņu suņu zaļās naudiņas, savukārt atlikumu izdod savādā visu nosaukto valūtu mistrojumā.

Ja kaut kas šajās pirmajās pāris dienās arī rada šoku, tad tikai tas, ka Ziemeļkoreja izrādās tā unikālā pasaules vieta, kur jums var nākties samaksāt piecus eiro par tasīti šķīstošās kafijas. Tepat vietējā „valūtas veikalā” (uz kādreiz slaveno Phenjanas universālveikalu Nr. 1 ārzemniekus vairs neved) es arī iegādājos, šķiet, dārgākos apelsīnus savā mūžā – par vienu eiro gabalā. Izskatās, ka gides manu klātbūtni izmanto, lai pašas kārtīgi izšiverētu vēl pāris valūtas veikalu – un, kamēr tiek uzlaikotas visas astoņas vienā no šiem veikaliem pārdošanai izliktās cepures, man ir iespēja pamatīgāk iepazīties ar to, kas ziemeļkorejiešu izpratnē šķiet absolūtais šiks un deficīts. Īsi sakot, padomjlaika Dzintarkrasti un Berjozkas, salīdzinot ar saviem Ziemeļkorejas analogiem, bija īstā patērniecības paradīze ne tikai sortimenta, bet arī cenu ziņā: ziemeļkorejiešu tirgziņi visā nopietnībā uzskata, ka, ja nu kādam ārzemniekam vai citam valūtas īpašniekam kaut ko no šīm mantām savajagas (tikai jāatceras, ka Phenjanas lielākais valūtas veikals strādā no desmitiem līdz sešiem, otrdiena – brīvdiena), lai tad nu arī maksā uz pilnu klapi, – nekur citur vēl nav gadījies redzēt J’adore flakoniņu par 156 eiro un Colgate mazo zobu pastas tūbiņu par trim eiro ar kapeikām.

Bet nu – cilvēki gan ne milzu straumēs, bet tāpat grozās arī šeit, un vismaz vietējās izcelsmes ļaudis (cik nu varu spriest pēc ārienes) ar neviltotu pētnieciski patērniecisku entuziasmu aplūko gan eksotiskas elektroniskas ierīces, kas imitē akvārija darbību, gan visus trīs pārdošanai izliktos nezināmu ražotāju televizorus, gan, ak, piedodiet, ziemeļkorejiešu valstiskie tirgotāji, bezgala nožēlojamo apģērbu un apavu sortimentu, gan pārējos citu zemju un tautu plaša patēriņa priekšmetu skumīgākos paraugus. Varbūt nedaudz patukšāks ir vienīgi pārtikas nodaļā, kur degunu iebāzušajam ārzemniekam aizmugurē nekavējoties piekārtojas pārdevēja ar ratiņiem. Tajos ārzemnieks labprāt arī būtu gatavs iekraut, teiksim, kādus augļus, jogurtiņus un suliņas, bez kā viņa dzīve vairs nav īsti iedomājama, taču jau atkal izrādās, ka reizē ar baismīgajām cenām – ne tikai no ziemeļkorejieša (kurš mēnesī pelna dažus desmitus eiro) redzes viedokļa vien – nekā no kārotā vienkārši nav: līdz ar saldētām zivīm un pamatīga dažādu konservētu mantu klāsta ir tikai jau minētie ādu pār acīm ģērējošie apelsīni, šaubīga izskata āboli, kivi, kuru izskats liek atsaukt āboliem veltīto kritiku, un vēl arbūzi. No suliņām – kaut kas caur un cauri ķīmisks, par jogurtiņiem labāk vienkārši nerunāsim...

Taču nekavējoties jāpiebilst – tas viss tikai tāpēc, ka sasodītajam ārzemniekam ir kaut kādas savas vēlmes, kas neietilpst valstiski izpētītajās un apstiprinātajās. Ziemeļkorejas valsts acīmredzami ir skaidri pateikusi saviem valstiskajiem tūristu uzņemšanas speciālistiem – mums ir svarīgi, lai atbraucējs justos labi un domātu, ka arī mēs jūtamies labi, tāpēc viņam ir jāredz, cik labi mums ir, un jāēd kā uz kaušanu gatavotam puscūcim. Un tas tad arī notiek visu brauciena laiku – pēc tiešām nenosakāma principa reizēm es ēdu pie viena galda kopā ar gidēm un šoferi, reizēm cildenā vientulībā, taču viens gan nemainās – uz galda nekad nav mazāk par septiņiem astoņiem ēdieniem, dažādas mērcītes, salātiņus, piedevas un korejiešu tradicionālos marinētos kāpostus kimčhi, kā arī baisās Phenjanas naeng–myon – aukstās nūdeles nemaz neskaitot. Ar vārdu sakot, tu, cilvēks, beidzot sāc saprast, kā kādreiz padomju valstī jutās intūrists – viņam toreiz tāpat kā šeit tagad vienkārši tika piedāvāts viss pats labākais. Un, godīgi sakot, sajūta vismaz brīdi ir gluži patīkama.

Arī tālākie vērojumi no busiņa loga ir gluži ikdienišķi – it īpaši, atminoties nebūt ne tik seno padomju realitāti. Pievakarē pie izlejamā alus tirgotavas sastājas milzu rinda – bet kā gan citādāk? Brīvākos brīžos šoferi un citi darba tautas pārstāvji vienmēr ir gatavi kaut kur satupties un, piemēram, uz cigaretēm uzraut jupae – korejiešu kāršu spēli (vēl septiņdesmitajos gados kāršu spēle neesot tikusi atzīta, bet nu jau brīvi), no garāmbraucošas mašīnas loga atskan savdabīgi treļļi, kam nav nekā kopēja ar Vadoņu slavināšanu – tas esot deviņdesmito gadu korejiešu pseidodisko hits HuiparamSvilpe. Laiku pa laikam garām pabrauc aģitmašīna – mazs busiņš ar milzīgiem skaļruņiem, no kuriem plūstošos maršus nomaina meitenes izsaukti kvēli lozungi, – bet arī tas nekādus drebuļus neizraisa. Pie dzelzceļa stacijas valda milzīga rosība kā visur citur pasaulē, un turpat var apbrīnot arī milzīgu reklāmas plakātu ar vietējā kopražojuma Fiat braucamo, kas šeit saucas Hvinaram – Vējš un maksā ap septiņiem tūkstošiem eiro. Vidējam ziemeļkorejietim tā ir vienkārši neiedomājama summa, bet ir jau visādi ziemeļkorejieši – piemēram, ja jums ir radi ārzemēs, viņi drīkst jums šādu vai kādu citu auto uzdāvināt (ļaunas mēles gan melš – tikai tad, ja otra automašīna tiek uzdāvināta valstij; lai nu kā, privātās automašīnas ielās var pazīt pēc dzeltenajiem numuriem). Protams, arī tāpēc kājāmiešana patiešām ir cieņā – pa ceļam patālu no pilsētas satiekam pat cītīgi soļojošu skolnieku pūtēju orķestri.

Nekas pār mēru baismīgs neatklājas arī Great People’s Study House ­– savdabīgā un milzonīgā bibliotēkas un kultūras nama apvienojumā. Kaut naidnieki atkal sarakstījuši visu ko, šeit tiešām viss notiek – grāmatas tiešām izsniedz (nu, labi, varbūt arī ne visus 30 miljonus, kas šeit atrodoties, bet Vadoņu kopotos rakstus noteikti), datori tiešām strādā, cilvēki tiešām ir. Audioierakstu krājuma pārzinātāji dārgajam viesim tiešām ir sameklējuši kaseti ar Pūt, vējiņi, ar acu kaktiņu pamanu gan vismaz desmit Apple datorus (labi, desmit gadus vecus, bet tomēr), gan arī dažus ļaudis, kas aizrautīgi rosās pa interneta dzīlēm. Jā, jā, Ziemeļkorejā ir savs pašu internets – tiesa, drīzāk jau intranets –, saukts par Kvangmjongu vai Spilgto. Tam ir pašam sava meklēšanas programma, elektroniskā pasta sistēma, pat iepazīšanās lapas – tikai lāga izejas uz ārpasauli nav. Ir gan kabelis uz Ķīnu, taču stingri ierobežotā datu plūsma tiekot nopietni filtrēta un monitorēta. Tiesa, ir ļaudis, kam nav nekādu problēmu ar piekļūšanu globālajam tīmeklim – piemēram, ir labi zināms, ka mīļotais vadonis CNN skatoties tiešsaistē: ne jau velti Kims Čen Irs 2000. gadā, tiekoties ar ASV valsts sekretāri Madlēnu Olbraitu, palūdza viņas elektroniskā pasta adresi. Phenjanā ir arī 2002. gadā atvērta interneta kafejnīca, taču iespaids tāds, ka reāli tā pieejama tikai ārzemniekiem. Runā gan, ka tādas esot vēl dažas, taču, cik noprotams, runa ir tikai par intraneta kafejnīcām.

Vienīgais, kur Phenjanas ārvalstu viesu uzņēmējiem vajadzētu izrādīt nedaudz lielāku izdomu, izrādās tās pašas bibliotēkas mehāniskā grāmatu izsniegšanas sistēma, kas tiek lielīta kā izcils pašmāju tehniskās domas sasniegums: jūs, rau, ievadāt grāmatas nosaukumu, un minētā sistēma pati sameklē grāmatu un izsniedz jums uz konveijera lentes. Viss jau būtu labi, ja vien tas pats Artēmijs Ļebedevs savā ceļojuma aprakstā nebūtu pieminējis tās trīs krievu grāmatas, ko augsti intelektuālā grāmatu izsniegšanas sistēma viņa priekšā izmetusi kā ilustrāciju savām spējām. Lieki teikt, ka tās pašas trīs grāmatas – ar Annu Kareņinu priekšgalā – izlec arī manā priekšā, un tobrīd tik tiešām ir pagrūti neapjautāties acīmredzami lepnajam bibliotēkas darbiniekam vai vismaz gidēm, kāpēc nabaga ārzemnieks tiek uzskatīts par tik grandiozu idiotu...

Saskaņā ar programmu iebāžam degunu arī metro, gidu pavadībā nobraucu pat veselu pieturu, un jau atkal – nav te nekā Tāda. Viens no manis lasīto Ziemeļkorejai veltīto grāmatu autoriem, piemēram, visā nopietnībā apgalvo, ka sliedes Phenjanas metro esot norūsējušas, bet vieni un tie paši cilvēki metro dodoties te iekšā, te ārā, te atkal iekšā, – vārdu sakot, metro kā tāda Phenjanā vispār neesot, savukārt pāris stacijas esot uzmeistarotas tikai nabaga rietumnieku (savulaik – arī Madlēnas Olbraitas) acu aizmālēšanai. Šī versija nu neapšaubāmi ir stulba un nepamatota, – Ziemeļkorejas varas iestādes, protams, ir ļoti spējīgas savu cilvēkresursu izmantošanā, taču – nē, ne tik ļoti: pat manu personisko acu aizmālēšanai izmantotās cilvēku masas būtu neiespējams „uz pieprasījumu” noteiktajā laikā un vietā noorganizēt pat piramīdu cēlājiem faraoniem. (Zināms pamats gan droši vien ir baumām par metro iespējamu izmantošanu pretgaisa patversmju lomā un par slepenām līnijām, kas domātas valsts vadītāju un militārām vajadzībām. Starp citu, viena no iespaidīgākajām versijām ir – Phenjanā esot arī militāristu treniņu vajadzībām izbūvēts milzīgs, astoņus kilometrus garš, divpadsmit metru augsts, trīsdesmit metru plats pazemes tunelis, kur esot gan milzīgs Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas modelis, gan pat Seulas svarīgāko būvju maketi mērogā 1:4.)

Metro – chikachol Phenjanā patiešām funkcionē, un kā vēl – ja trolejbusu pieturās parasti izveidojas garas, bet ļoti kārtīgas gaidītāju rindas, tad sastrēgumstundās metro nekādu kārtību un organizētību nemana. Turklāt ir acīmredzams, ka arī metro izveidē Vadoņiem ir ļoti, ļoti, ļoti gribējies pārspļaut citus pasaules analogus (gluži tāpat kā Phenjanas Kesona – Triumfālās atgriešanās arka ļoti atgādina Parīzes triumfa arku, bet ir padevusies par desmit metriem augstāka). Un tiešām: Phenjanas metro vai vismaz tā ārzemniekiem pieejamā daļa ir vēl skaistāka – jeb, teiksim, iespaidīgāka – par Maskavas metro centrālajām stacijām. Metro stacijas abas sienas noklātas ar septiņdesmit metru garu rokām veidotu mozaīku, virs galvas – gaismas ķermeņi, kam jāatgādina svētku salūts, zem kājām – marmors. Un kur nu vēl staciju nosaukumi – cits par citu skanīgāki: Kwangbok (Atbrīvošana), Kaeson (kā jau minēts, Triumfālā atgriešanās), Ponghwa (Ceļazvaigzne), Konguk (Valsts celtniecība), Sungri (Uzvara), Konsol (Celtniecība), Ragwon (Paradīze), Hwanggumbol (Zelta lauks), Pulgunbyol (Sarkanā zvaigzne), Yonggwang (Slava), Puhung (Atdzimšana)... Paši metro vagoni iegādāti Vācijā un Ķīnā un arī ir vagoni kā vagoni, tikai viena sīka īpatnība – durvis šeit gan aizveras automātiski, bet jāatver ar rokām pašiem pasažieriem.

Par to, ka ziemeļkorejieši noteikti nemirs no pieticības un kautrības, jo īpaši skaidri liecina kaut vai ieskatīšanās reizi nedēļā iznākošajā The Pyongyang Times, kas cita starpā skaidri un gaiši paziņo, ka tieši korejieši 10.–14. gadsimtā pirmoreiz pasaulē esot ieviesuši grāmatvedību, savukārt pašmāju tūrisma ceļvedis piebilst, ka antīkajā Korio esot izgudroti arī metāla tipogrāfijas burti. Un kur nu vēl pāris īsteni vēsturisku pieminekļu apmeklējums. Nekas vēl īpašs nebūtu piebilstams par to, ka ziemeļkorejiešiem ir izdevies līdz gada precizitātei pateikt: jā, tieši 1993. gadā ir jāsvin tagadējās Korejas vietā atradušās Kogurjo karalistes dibinātāja Tonmjona 2291. dzimšanas diena (kam par godu tad arī atjaunota viņa kapavieta), taču tas vēl nav nekas – tas pats Phenjanas ceļvedis lepni paziņo, ka „1993. gadā Tanguna, Korejas karaļa dibinātāja kapavieta tika atklāta Kandonas rajonā, Phenjanas pilsētā. Tas zinātniski pierādīja, ka viņš patiešām eksistējis pirms 5011 gadiem (skaitot no 1993. gada), un radīja varenu sensāciju”.

Par to, kā tieši tika noskaidrots, ka atrasto kaulu vecums patiešām ir tieši 5011 gadu un ka mirstīgās atliekas pieder tieši mītiskajam karalim, dievības un lācenes dēlam, neko nevēsta ne gidi, ne ceļvedis. Bet ne tas svarīgākais – izrādās, Tanguns valsts vadībai ir bijis (un ir) tik svarīgs, ka pēdējoreiz Prezidents Kims ir Sens kapavietas izskatu pārraudzījis divas dienas pirms nāves – kas gan par to pastāstīs labāk par to pašu pašmāju ceļvedi: „Informēts, ka Tanguna kauli identificēti kā 5011 gadu veci, Biedrs Kims Ir Sens bija tik apmierināts, ka viņš jautāja dārgajam Biedram Kimam Ir Čenam, vai tā ir taisnība. [..] Kristietība, islāms un budisms – visus dibināja patiešām eksistējuši cilvēki, tādi kā Jēzus Kristus, Muhameds un Šakjamuni. Viņi tiek uzskatīti par dievišķiem, un vietas, kas saistītas ar viņu dzimšanu vai nāvi, vai dzīvi ir uzskatītas par svētām. Svētceļojumi uz tām tiek uzskatīti par svarīgākajām reliģiskajām ceremonijām. Līdz ar Tanguna kapavietas rekonstrukciju tedžona reliģija ieguva tās lepno svēto zemi. Turpmāk svētceļojums uz Phenjanas svēto zemi tiks organizēts katru gadu par godu Tanguna dzimšanas dienai (3. oktobrī).”

Arī par svētceļojumiem man neviens neko nevar pastāstīt, savukārt nākamajā naktī pēc mītiskā karaļa kapavietas apmeklējuma (ak jā, arī Tanguna kapavietas akmens tīģeri esot lielākie pasaulē) caurcaurēm izgāžas vēl viens Phenjanas „urbānais mīts” – proti, ka nakts laikā pilsēta tā izmirstot, ka no tās pašas manas viesnīcas četrdesmit un nezinkurā stāva naktī esot labi dzirdamas bērna raudas Taedongas upes pretējā krastā. Klausos un skatos atspēries, bet vienalga – jā, pēc pulksten vienpadsmitiem krāšņais „Saurona lāpas” apgaismojums tiešām tiek izdzēsts, arī pilsēta kopumā ap diviem trim naktī ir paklusa, un kur nu vēl ap sešiem rītā, kad no milzīgās miglas neiznirst pat piramīdveida viesnīcas rēgs. Taču gan skaņas, gan gaismas liecina, ka dzīve šeit nebeidzas nekad, tā ka, ļoti iespējams, arī es reizē ar Bradt ceļvedi, kura autori no mikroautobusiņa acīmredzot tā arī nav izlaisti, daudzinātu Phenjanu kā prāta konstruktu un ideālu, pilsētu – vitrīnu, pilsētu kā valsts izpausmi, kur valsts ir cilvēka izpausme, un tā tālāk, un tā joprojām, – ja ne mana padomju cilvēka pieredze un varbūt vēl arī nepārvaramās vēlmes Phenjanas realitāti aplūkot nevis no viesnīcas salas vidū vai labākajā gadījumā dažu desmitu metru attāluma, bet ciešāk, daudz ciešāk.

Pirmajam „atklājumam” par Phenjanas realitāti gan nekādus tuvplānus nevajag: pietiek ar to pašu objektīvu – trīssimtnieku, caur kuru es brīvākā rīta cēlienā no viesnīcas loga sāku aplūkot iepriekšējās dienās apbraukātos pilsētas rajonus. Un... jā, varbūt tomēr korejiešu viesu uzņēmēji un čekisti kaut ko īsti līdz galam nav izdomājuši, jo no viesnīcas augstā loga paveras ainas, kas, braucot pa pilsētas – vitrīnas ielām, bijušas augstceltņu un betona žogu aizsegtas. Un šīs ainas jau atgādina jebkuru citu Āzijas vai Trešās pasaules valsts lielpilsētu – vien ar to atšķirību, ka tur pašā pilsētas centrā sablīvētas viena vai divu stāvu barakas tomēr neatrast. Toties Phenjanā – ohoho... No augšas raugoties, rodas iespaids, ka pilsēta patiešām plānota kā vitrīna – ir lielo ielu un prospektu tīkls, tām gar malām satupinātas salīdzinoši jaunās augstceltnes, savukārt kvartālu iekšienē, augstceltņu un betona žogu aizsegtas, joprojām ir vienkāršās tautas necilās mītnes. Vai tiešām slavenā Potjomkina sādža, tikai veselas divmiljonu pilsētas mērogā? Nē, tas nu gan man ir jāredz paša acīm, un... jā, te nu es esmu – piķa melnas Phenjanas vidū, turklāt bez drošas pārliecības, kur precīzi atrodos un kā man atrast mīļo jauko viesnīcu, ja gadījumā nepalīdzēs jauki un draudzīgi pašmāju drošībnieki.

Man gan līdzi ir nosacītie pilsētas plāni, kas izplēsti no tā paša Bradt ceļveža (pie visiem sliktajiem vārdiem, kas tam veltīti, piebildīšu – cita neviena jau Rietumu pasaulē nemaz nav) un arī no kāda viesnīcas grāmatveikalā iegādāta īpatna tūristiem veltīta izdevuma, kas izdots pirms gadiem desmit. Taču to esmu nopratis jau no pirmās patvaļīgās pastaigas stundas – šīs lapiņas vislabāk varētu noderēt matu uzrullēšanai, jo mazsaskatāmā apkārtējā vide tām atbilst tikpat cik Phenjanas vitrīnas puse galvaspilsētas un tās iemītnieku reālajai dzīvei. Gluži vai jātic kaut kur lasītajam, ka oficiālajās kartēs Phenjanas centrs iezīmēts daudzkārt lielāks, nekā ir īstenībā, jo stundas laikā es esmu pajozis garām veselai virknei dienas gaismā skatītu un tāpēc kaut cik atpazīstamu būvju, kā arī laimīgi apmetis līkumu – tā vismaz man šķiet – tai bijušā Staļina, tagad Uzvaras bulvāra daļai, kas ir īpaši norobežota un tiek pamatīgi apsargāta kā augstākās nomenklatūras mītnes vieta.

Taču no tā es laimīgāks nekļūstu, jo esmu nonācis kādā milzonīgā iekškvartālā, kuru norobežojošās ielas vairs neparādās nevienā no karšu lapelēm. Skaisti, protams, ņemot vērā atkal kaut kur lasīto – ka Phenjanā esot rajoni, kurus ārzemnieka acs nav manījusi pēdējos pārdesmit gados. Taču arī mana acs te neko lāga nemana – ja uz lielajiem bulvāriem kaut kādu gaismu vēl deva mēness un zvaigznes, te neko nespēj palīdzēt arī tie, savukārt kabatas lukturīti ieslēgt es tomēr neriskēju. Tad nu, spriežot pēc visa, pārvarot nākamos pārsimt metrus, es trīs reizes aizķeros aiz pumpjiem, apgāžu vienu pustukšu ūdens mucu, izlienu cauri kaut kādiem krūmājiem, apmetu loku trim parastām mazmājiņām, izbradāju kartupeļu lauciņu, kurš laikam svaigi apmēslots ar minēto mazmājiņu uzkrājumiem, tad vēl ir malkas kaudzes, dažādu krāmu krāvumi un barakas, barakas, barakas, no kuru aizplēvjotajiem logiem nākošie aromāti liek vēl vairāk ilgoties pēc ārzemnieku četrdesmit trešā stāva. Savā ziņā man gan paveicas – izdodas neievelties nevienā to pašu slaveno kimčhi mucā, kas varētu draudēt pat ar letālu iznākumu (paskaidrošu, ka katru gadu oktobrī – novembrī visa Phenjana ir aizņemta ar marinēto kāpostu sagatavošanu: uz kartiņām var dabūt 80 kilogramu kāpostu, pārējos – kā nu sanāk un kur nu sanāk, un pēc tam sasmalcināto kāpostu maisījums tiek sabērts milzīgos zemē ieraktos māla traukos, kuri pamazām tiek iztukšīti līdz aprīlim vai maijam, pēc kā gaida jauno ražu... vai arī kādu pastulbu ārzemnieku).

Dīvainā kārtā nakts pastaiga beidzas laimīgi – šķēršļu joslu es pārvaru sekmīgi, bet atpakaļceļā jau rīta pusē, kad kaut kā esmu noorientējies pēc gaišās pamales, mani pat nenotriec neviena no agrīnajām automašīnām, kuras starmešu ieslēgšanu uzskata par nevajadzīgu greznību (lai gan lielai daļai auto tie vienkārši nedarbojas). Arī neviens suns neuzskata mani par nepiederošu personu – un nudien nav tā, ka korejieši visus suņus būtu apēduši, kaut tiešām uzskata, ka viens apēsts suns gadā atvaira visas kaites. Tad jau drīzāk tā varbūt no vietējo suņu puses ir pateicība par manu iepriekšējo kategorisko atteikšanos apmeklēt suņu restorānu par labu maltītei Pyong Yang Number One Duck Barbecue Restaurant, kas tikpat dzelžaina palika arī pēc suņu restorāna ēdienkartes izklāsta – sākumā suņa karbonāde, tad ribiņas, tad, piedodiet, tas, ko paši korejieši viesim nosauc par vidējo kāju, tad suņa zupa, tad smadzeņu biezenis, tad salds suņa mēles deserts... Bet pats galvenais – mani, pēc visa spriežot, nav pamanījis neviens pats divkājainis. Viesnīcas šveicari gan manī noraugās viegli aizdomīgi, taču pēc pāris kaismīgu smēķēšanu attēlojošām kustībām novēršas un ij nesaviebjas, kad uz nopulētās grīdas paliek dīvaini dubļainas pēdas...

Naksnīgā pastaiga komplektā ar to, kas jau tāpat bija nojaušams, nākamās dienas padara jau krietni interesantākas, mēģinot arī pa mikroautobusa logu un oficiālo apmeklējumu vietās saskatīt to, kas atrodas aiz puslīdz pieklājīgās vitrīnas un izmisīgajiem mēģinājumiem par katru cenu „saglabāt seju”, lai cik dumji meli būtu jāizmanto. Ārkārtīgi aizkustinoši ir gidu mēģinājumi atrast kaut jel kādu cildenu skaidrojumu visam tam, par ko iedomājas pajautāt naivais ārzemnieks. Nu, piemēram, kāpēc tik daudzos logos augstceltnēs neredz stiklus un kāpēc tie paši esošie ir tik grubuļaini? Tāpēc, ka cilvēki vienkārši ir nolēmuši norūdīties, bet grubuļainie stikli ir tāds arhitektu risinājums. Kas ir tie pavecie cilvēki, kas parkos un zālājos plūc zāli, un kāpēc viņi to dara? Viņi vienkārši plūc zālīti saviem trusīšiem. Bet tie bērni, kas jau ārpus pilsētas ceļmalās plūc zāli? Viņi pēc skolas beigām vienkārši metas uzkopt ceļmalas. Un tas mazulis novāktajā labības laukā gadījumā nevāc vārpiņas? Nē, droši vien puķītes skolas herbārijam. Kāpēc zālāju uzkopēji izmanto pašu rokas vai labākajā gadījumā dzirklītes, bet ne pļaujamās mašīnītes? Tāpēc, ka viņi no tām atsakās – ar rokām sanāk akurātāk. Un rīsa stādītāji? Jā, tieši tas pats, rīsu stādīšana ar mašīnu tik labi nesanāk. Kāpēc tik salīdzinoši maz cilvēku ar divriteņiem? Mums vienkārši ir daudz cilvēku, kas atsakās no velosipēda un sāk iet kājām; sievietēm Phenjanā ar tādiem braukāt nav pieņemts, un vispār velosipēdu cienītāju nav daudz, bet laukos gan visi braukā – ir ģimenes, kurās ir pat veseli divi velosipēdi! (Starp citu, fakts – galvaspilsētā sievietes tik tiešām cenšas nestaigāt biksēs, bet laukos – cik uziet.) Kāpēc tik nedaudzos logos spīd gaisma? Tāpēc, ka visi ciemojas pie saviem radiniekiem kaut kur citur. Kāpēc nestrādā slavenās astoņdesmit metru augstās Mansudae strūklakas? Nu, tāpēc...

Kā labi zināms, viens ieinteresēts muļķis var pajautāt vairāk, nekā desmit čekisti spēj sagatavot atbildes un iemācīt tās tūristus apkalpojošajam personālam. Tāpēc ir kārta acīmredzamu lietu, par kurām atbildes skan puslīdz godīgi – vai arī gide vienkārši izliekas jautājumu nedzirdam. Jā, uz rīsiem un vēl visādu pārtiku ir taloni, jā, dzīve pašlaik esot grūta un veikalos izvēle maza, – ko gan citu teikt, ja ir bijis acīmredzams, kā uzbāzīgais aprūpējamais bez apstājas fotografē katra caurcaurēm tukšā veikala skatlogu, kur tuksnesīgajās vitrīnās redzamas tikai mākslinieciski izvietotas limonādes pudeles, vēl kādas mistiskas kārbas, dažas blūzītes, pāris vientuļi kurpju pāri un citi uzskatāmi vispārējā patēriņa un jebkādu citu preču deficīta liecinieki. „Atbrauciet pie mums vēlreiz, kad pie mums būs labāk,” – tas no padzīvojušās gides mutes skan jau īsti aizkustinoši. Varbūt nemaz nevajadzētu cilvēku tā spīdzināt ar dažādiem nepareiziem jautājumiem? Šāda doma man patiešām pavīd, taču pāris mazi incidenti humānos apsvērumus ātri aizdzen nebūtībā.

Biju jau iepriekš lasījis par to patiesi fantastisko reālo nevienlīdzību, kas valda privileģēto phenjaniešu un pārējo valsts iedzīvotāju, visvairāk jau visādu tur lauķu starpā (runā, ka atļauja dzīvot un strādāt Phenjanā ir zelta vērta – nē, kur nu, vēl daudz vērtīgāka). Taču viens ir – lasīt, bet pavisam kas cits – ieraudzīt vecākās gides ņirdzīgi noraidošo sejas izteiksmi, kad lietusgāzes laikā uz izmirušās šosejas mūsu busiņu mēģina nostopēt pāris izmirkuši lauku tantuki. Savukārt pēdējās iejūtības paliekas pagaist, kad gide ārkārtīgi vēlas uzzināt, ko īsti es rītos brokastu laikā tik cītīgi lasu, un izskatās no sirds vīlusies, kad izrādās, ka tas ir tai pašā viesnīcas numuriņā iegādāts sējumiņš ar Mīļotā vadītāja biogrāfiju un citiem derīgiem faktiem. Un, it kā ar to būtu par maz, gide atminas savus valstiskos pienākumus un sāk ļoti kategoriski bārstīt norādījumus – tā, šito fotografēt nevajadzētu, šito nebūtu vēlams, savukārt to kategoriski nedrīkst, bet tagad labāk fotoaparātu vispār nevilkt ārā no somas. Tā vien prātā nāk lasītais par to, kā deviņdesmitajos gados vietējie čekisti ar pārāk daudz fotografējošiem tūristiem cīnījās, nejauši izsitot viņiem no rokām fotoaparātus un tos tikpat nejauši sasitot lupatās.

Vienīgā ķibele – gide ir saskārusies nevis ar kādu labticīgu un padevīgu rietumnieku, bet gan bijušo lielās padomju valsts pilsoni, kurš labi zina, kā šādās sistēmās viss notiek un kādi argumenti ir vienīgie, kas spēj iedarboties. Rietumniekiem Ziemeļkoreja ir cita planēta, varbūt, bet es uz attāli līdzīgas planētas galu galā esmu dzīvojis un to atminos pietiekami skaidri. Rezultātā nejaukais ekspadomju pilsonis paziņo, ka nākamajā rītā vēlētos aizbraukt uz tā paša Korea International Travel Company biroju, lai gides priekšniecībai uzrakstītu nelielu iesniegumu. Iesniegumā savukārt būtu norādīts, ka minētais pilsonis ir atbraucis uz šo brīnišķo valsti, lai iepazītos ar tās fantastiskajiem sasniegumiem un tos iemūžinātu fotogrāfijās, ko pēc tam demonstrētu saviem sajūsminātajiem radiem, draugiem un paziņām. Taču, ak posts, brīnišķā Korea International Travel Company pārstāve, nezināmu, bet nojaušamu nekrietnu vēlmju vadīta, stājas ceļā šā mērķa sasniegšanai, jo tas nez vai kalpo Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas un tās Mīļotā vadītāja interesēm...

Šim manu nodomu izklāstam seko interesanta bezvārdu domu apmaiņa, kuras būtība ir vienkārša – gide ļoti labi saprot, ka es saprotu, kas šeit notiek, es savukārt saprotu, ka gide saprot, gide joprojām turpina saprast... Un, ar vārdu sakot, visas tālākās dienas norit bez kādiem nevajadzīgiem incidentiem un pilnīgā savstarpējas sapratnes gaisotnē. Es bez ierunām slēpju fotoaparātu, tuvojoties kārtējam postenim uz ceļa vai jebkādiem citiem objektiem, kam var būt kāds sakars ar armiju, savukārt gide liek man svētu mieru visos pārējos ar fotografēšanu saistītajos jautājumos. Un tas nav maz – izkļūstot ārpus paraugpilsētas Phenjanas, valstiskie sejas saglabāšanas pasākumi acīmredzami kļūst aizvien kuslāki, – brauciena programmas veidotāju mērķis izrādīt viesim visu to labāko un izcilāko, kas valstī atrodams, rezultātā liek tikai šausmināties: ja šis ir labākais, tad kāds ir viss pārējais?

Viens no aizkustinošākajiem apmeklētajiem objektiem ir starptautiskā pionieru nometne netālu no Vonsanas pilsētas Japāņu jūras krastā. Caur ēkas stikliem redzams, kā par godu ārzemju viesim tiek iedarbināts eskalators – tātad tūlīt varēsim iet iekšā. Nometnes iekšpagalmiņā ap bēdīga izskata spārnainā zirdziņa – laikam jau tā paša Čolimas – un zaķīša statujām sastādīti īsti kartupeļi, aizvēsturiskā videospēļu zāle ļauj priecāties, ka jaunā ziemeļkorejiešu paaudze uzaugs, iztiekot bez baisā videospēļu lāsta, centrālajā kluba zālē milzīgais sarkanais gaismeklis (simbolizē, protams, Vadoni, bet spīdekļa stari ir tauta) lāgā negrib ieslēgties, savukārt īstu paniku uzņēmējos rada mana vēlme apskatīt nevis visiem viesiem demonstrējamo pionieru paraugguļamtelpu, bet jebkuru citu – nu, teiksim, kaut vai šo te, blakus.

Ne mazāk aizkustinoša ir Korejas Filmu studija Phenjanas tuvumā – uzmanīga acs pamana ne tikai jaukās dekorācijas (īpaši ievērības cienīga ir visādi pagrimušās Seulas iela), bet arī to, ka butaforiskajās veco laiku saimniecībās šeit audzē reālajā dzīvē izmantojamu labību. Un arī tās pašas Vonsanas tuvumā esošā paraugkolhoza – kooperatīva paraugdarbinieces paraugmāja ar tās paraugaprīkojumu: intereses pēc apskatos, vai kas ir mainījies kopš jau pieminētā Artēmija Ļebedeva apmeklējuma, – nē, nav vis, parādīšanai domātais dators joprojām stāv, pārklāts ar pabiezu putekļu kārtu, un joprojām Ziemeļkorejas tēla veidotāji nav iedomājušies, ka ticamības uzlabošanai to varbūt tomēr vajadzētu vismaz pievienot pie strāvas. Tiesa, nevar nepiebilst, ka televizors gan paraugmājā ir pavisam īsts un jaunās paaudzes pārstāvis, acīmredzami nošķaudoties uz kārtējo pokazuhas seansu, uz tā ņipri dzenā kādu pagājušā gadsimta videospēlīti.

Tā kripatiņu pa kripatiņai kopējā bilde lasās kopā. Japāņu jūras piekraste ir pilnīgi tukša, faktiski neviena cilvēka, jūrā vietumis pa kādai laivai, toties gar visu piekrasti nostiepts kārtīgs elektrožogs, bet pludmalē gandrīz blakus mūsu piknika vietai pēkšņi pamanu ne visai rūpīgi nomaskētu dzotu. Kalnu tuneļi bez apgaismojuma. Ziemeļkorejas vienīgais pasažieru kuģis Man Jonbon 92 pietauvots Vonsanā un nav izkustējies jau mēnešiem ilgi. Centralizētās ūdensapgādes stāvokli labi raksturo tualetēs atrodamās milzīgās mucas ar ūdeni un kausiņi (tādai es uzduros pat Phenjanas pionieru pilī, apmeklējot bērnu pašdarbības koncertu – kamēr nav saprotams, kas tieši tiek slavināts priekšnesumos, koncerts ir pat brīnišķi skatāms). Viesnīcā ārpus Phenjanas apkuri (briesmīgo, pēdas apsvilinošo ondol – tradicionālo korejiešu telpu apkuri, karstā ūdens vai gaisa caurulēm stiepjoties zem dzīvokļu grīdas) un ūdeni pieslēdz, ierodoties viesim – tas ir, man, savukārt jau pašā galvaspilsētā Ivars Godmanis noteikti būtu viens no priecīgākajiem viesiem, redzot, kā no debesskrāpju logiem stiepjas krāsniņu dūmeņi.

Netālu no Vonsanas stāvā nogāzē pulcējas milzīgs cilvēku skudru pūznis (ko fotografēt, protams, nav rekomendēts) – cilvēki svētdienā no labas gribas metušies labiekārtot jaunuzbūvētās mazās HES apkārtni. Pārbraucot kārtējai kalnu pārejai, gara acīm var skatīt, kā šāds pat pūznis tikpat labprātīgi ir daudzu kilometru garumā no akmentiņiem izlicis ceļa apmalītes. Laukos viscaur notiek cīņa par kārtējo ražu – un, kā kārtīgai cīņai pienākas, tā var iztikt bez lauksaimniecības tehnikas, taču nav iedomājama bez lauka malā saspraustiem sarkaniem karogiem un plakātiem. Vēl citas cilvēku kolonnas, tādiem pašiem karogiem plīvojot, cīņā vēl tikai dodas (starp citu, pilsētās nedēļā ir viena brīvdiena – svētdiena, bet laukos – katra desmitā diena; protams, jāņem vērā, ka vēl var gadīties talkas un permanentā cīņa par stādīšanu, par saglabāšanu, par novākšanu utt.).

Īpašs, protams, ir stāsts par automašīnām un visādu citādu tehniku. Jau pirms brauciena kaut kur esmu izlasījis par ziemeļkorejiešu panākumiem dažādu valstu autobūvētāju veikumu kopēšanā, – tā, piemēram, pirmais padomju traktors, kas Ziemeļkorejā guvis nosaukumu Chollima, nokopēts 1958. gadā tikai nieka četrdesmit dienu laikā un sanācis gluži labi, ja ne viens sīkums – pirmie 28 zirgspēku eksemplāri lieliski kustējušies atpakaļgaitā, bet ne uz priekšu. Taču tiem jau sekojuši 75 zirgspēku Poonnyun (Labā raža), ar kuriem viss bijis krietni labākā kārtībā, un nelaime tik viena – kā izskatās no Phenjanas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē (oficiālais nosaukums – Triju Revolūciju izstāde) izvietotajiem traktoru un smago auto eksemplāriem, nekur tālāk par piecdesmitajiem sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkorejas autobūve tā arī nav tikusi. Par to arī šīs zemes viesis var pārliecināties, ielās paskaitot uz smago auto sāniem redzamās sagleznotās zvaigznītes: katra no tām apzīmē bez avārijām nobrauktus piecdesmit tūkstošus kilometru – un kopskaitā reizēm liek domāt par veiksmīgu ceļojumu līdz Marsam. Un ne jau automašīnas vien uzstāda rekordus: pat avīzēs lasāma slavas dziesma elektrolokomotīvei Pulgungi – Sarkanais karogs – Nr. 1, kas izgatavota pašu mājās pirms 46 gadiem un šai laikā noripojusi sešus miljonus kilometru.

Protams, ceļojumi uz Marsu nav nekāda vienkāršā lieta, un tāpēc nav brīnums, ka braucienā uz Vonsanu viss pārsimt kilometru garais ceļš (lielās šosejas lielākoties klātas lielām betona plāksnēm, bet šeit ir kaut pabedrains, tomēr asfalts) ir pilns salūzušām mašīnām – to ir gandrīz tikpat daudz cik garām un pretimbraucošo, trīs stundās kopā sanāktu ap simtu. Gluži tāda pati aina vērojama uz baismīgās maģistrāles no Phenjanas uz Nampo – 2000. gadā šo pussimts kilometru garo un gandrīz 100 metru plato (piecas joslas katrā pusē, tiesa, bedrīšu vairāk nekā uz Latvijas ceļiem) šoseju „brīvprātīgie” jaunieši uzbūvēja par godu Strādnieku partijas 55. gadadienai – un arī šeit ceļā jūs sastapsiet labi ja pārdesmit automašīnu, ieskaitot salūzušās.

Un ne pa jokam salūzušās – kādam smagajam auto nokritis viss priekšējais tilts, cita šoferis ceļa malā acīmredzami ir sataisījies uz visa motora kapitālo remontu. Pamazām kļūst skaidrs, kāpēc Ziemeļkorejā smēķēšana mašīnās ir aizliegta, kā pamatojumu minot – smēķējošs šoferis, lūk, nepamanīs, ka ar mašīnu kas atgadījies. Taču dīvainā kārtā tieši tie auto, kas ārzemniekam var šķist visbaismīgākajā avārijas stāvoklī, ir visfunkcionējošākie, – par to pārliecinos, ceļa malā pirmoreiz pamanot smago auto, virs kura ceļas milzīgs dūmu mākonis? Ko, deg mašīna, deg cilvēki, jāskrien glābt? Nē, izrādās, ka viss ir labākajā kārtībā – ārpus Phenjanas parasta lieta ir automašīnas, kuras uz priekš dzen ar malku, bet biežāk ar oglēm kurināts gāzes ģenerators (tāds nokvēpušam boilerim līdzīgs priekšmets, kas parasti iemontēts kravas kastes priekšpusē). Jā, ne jau velti pieejamā statistika rāda, ka tikai desmit procenti no Ziemeļkorejas enerģijas patēriņa ir atkarīgi no importētās šķidrās degvielas...

Iespaidu uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Gide cildeni paziņo, ka ziemeļkorejiešiem nav nekādas vajadzības ceļot pa pasauli, – viss labākais ir tepat uz vietas. Izšūšanas institūta apmeklējums, kas uzskatāmi parāda, – baisas bērnu ekspluatācijas Ziemeļkorejā nudien netrūkst, taču izšuvumi ir tik pasakaini skaisti, ka bariņu neiegādāties es tomēr liekulīgi nespēju). Viesim tiek izrādīts krāšņs 1042. gadā būvēts budistu templis – tikai nekādu budistu gan te jau sen vairs nav. Iestāžu ēkām pie durvīm galvaspilsētā parasti nav nekādu plāksnīšu – visi, kam vajag, tāpat zina, bet spiegiem un iebraucējiem papildu problēma. Vakarpusē pie metro stacijām parādās tantuki, kas tirgo dažādus sīkumus, tas pats pilnā sparā notiek zem tiltiem. Vienīgais, kas nopērkams ielu kioskiņos, ir dzeramais ūdens, daži gāzētie dzērieni, košļājamā gumija (2003. gadā darbu sāka Phenjanas pirmā košļājamās gumijas rūpnīca), arī viena veida bulciņas. Ja pie kioska pienāk ārzemnieks, viņam izsniedz vienreizlietojamu plastmasas glāzīti, bet vietējie dzer no krūzītēm, kas turpat lielā mucā tiek izskalotas. Vietējā prese aizgūtnēm stāsta te par Phenjanas boulinga aleju ar veseliem četrdesmit celiņiem, te par Phenjanas strausu fermu, kuras produkciju pasniedzot pilsētas restorānos, te par jauniem pārtikas produkcijas saražošanas rekordiem, bet es tā arī nespēju pilsētas ielās pamanīt kaut vienu vienīgi kārtīgi resnu cilvēku...

Tā varētu turpināt un turpināt, bet droši vien jau tāpat skaidrs – esmu laimīgi iekļuvis valstī, kur ir vismaz divas realitātes, kas viena ar otru labākajā gadījumā nedaudz saskaras. Pirmā, protams, ir vitrīnas realitāte – nedaudz nošņurkusi, bet joprojām tīri tā nekas. Ļoti iespējams, ka kādreiz tas viss tiešām ir izskatījies lieliski, bet tagad no tā izlaista lielākā gaisa daļa un visa dzīve apstājusies kaut kad astoņdesmitajos gados reizē ar megabūvniecības beigām un valsts lejupslīdi, – tomēr valsts un tās gudrākās galvas to nemana, bet, ja arī mana, tad neliekas traucēties. Savukārt otrā ir tā izsalkusī, nabadzīgā un noplukusī realitāte, kas pamanāma, pat tikai druscīt vērīgāk ielūkojoties notiekošajā.

Kā tur bija viedajam Orvelam? „Visā savā dzīvē viņš nespēja atcerēties neko būtiski citu. Cik viņš sevi atminējās, ēdiena nekad nebija pietiekami, nekad nebija jaunu zeķu un veļas, mēbeles vienmēr bija apbružātas un ļodzīgas, istabas – nekurinātas, metro vilcieni – pārpildīti, mājas – noplukušas, maize – melna, kafija – derdzīga, tēja – retums, cigaretes – uz skaita: nekā lēta un pietiekami, izņemot sintētisko džinu. Protams, ķermenis noveco un viss tam kļūst ne tāds, bet, ja tevi šķebina no neērtas, netīras, trūcīgas dzīves, no nebeidzamām ziemām, sarepējušām zeķēm, vienmēr sabojātiem liftiem, no ledaina ūdens, raupjām ziepēm, no cigaretes, kas izšķīst pirkstos, no dīvainas un pretīgas pārtikas garšas, vai tas nenozīmē, ka tava dzīve ir nenormāla?” Vienīgā atšķirība – šeit cilvēki vēl atceras, ka reiz bija labāk, un nav zaudējuši cerību, ka reiz atkal būs labāk.

Foto

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

65
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

FotoIesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un Valsts prezidentu par Veselības ministrijas faktisko atteikumu veikt viņa kā ārstniecības personas resertifikācijas procesa tiesiskuma pārraudzību.
Lasīt visu...

21

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

FotoGarāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa jau izdalīta pa labi un pa kreisi - jo no filmām un koncertierakstiem jau ir jēga tikai tad, ja tās skatās un tos klausās; tāpat kā no grāmatām - tikai tad, ja tās lasa). Tajā uzmestajā acī iekrita dažu, atsevišķi noliktu filmu ripuļu vāciņi.
Lasīt visu...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...