Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Paaudžu sirsnīgā divkauja

Arturs Priedītis
05.04.2014.
Komentāri (51)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēcpadomju Latvijā paaudžu konflikts (metaforiski – paaudžu sirsnīgā divkauja) ir ikdienas sastāvdaļa. Ar to sastopamies visur – darbā, mācību iestādēs, politikā, mākslinieciskajā un zinātniskajā jaunradē.

Aizvadītajos gadu desmitos paaudžu konflikts ir tikpat pierasta izpausme kā veselā saprāta trūkums, korupcija, „prihvatizācija”, zagšana, „bomži”, narkotiku upuri, kredīta saistības un trulas izdarības, kuras arī šajās dienās medijos raksturo ar vārdiem „Eiropas iegūšana”, prokuroru „BLABLABLA", „vienu vēlēšanu projekts”, „ar katru nākamo Saeimu intelektuālais potenciāls kļūst vājāks”, „valsts kontroliere kļūst arvien elegantāka”, „Rīgas hipsteri pulcējas īpaši modīgā burziņā”, „bagātie un smukie dzīro skaisto cilvēku klubiņā” u.tml.

Pie mums paaudžu divkaujas sirsnīgākais ierocis ir nolamāšana par marasmatiķi. Visbiežāk ar epitetu „vecais”. Epitetu pilnīgi aplami lieto pašmāju seklās izglītības upuri. Viņi nezina, ka marasms gandrīz simtprocentīgi ir iespējams vienīgi veciem cilvēkiem. Jauniešiem diemžēl iet secen laime nonākt marasmatiķu statusā. Jauniešiem ir citas kaites, tāpēc, drošs paliek drošs, viņi pievieno smieklīgo epitetu „vecais”.

Ja Google meklēšanas sistēmā latviešu valodā ierakstām vārdus „marasmatiķis”, „vecais marasmatiķis”, „vecie marasmatiķi”, tad internetā ļoti cienījamā apjomā pietaisītās un elektroniskajā karstumā izgarojošās kaudzes tvaikos koši iezaigojas latviešu tautas paaudžu apskaužamā saliedētība. Taisnība, ja palasa atlasīto materiālu kalnu, tad sirsnīgais ierocis galvenokārt tiek lietots anonīmajos komentāros, kur kārtīga jauntautieša cēlā morālā raudze un publiskā bravūra uzplaukst bez jebkāda dopinga.

Lūk, daži lakoniski piemēri: „vecie marazmātiķi, kuriem padomju sistēma ir iedolbījusi”; „izdevīgi uzturēt mītu par TB marazmātiķiem un VL tautisko sīrupu”; „Stulbie vecie marazmātiķi”; „Bet ko tu gribi....tu paskaties, kas piketē! Pārsvarā tie ir vai nu pensionāri vai marazmātiķi”; „„Pasniedzējs marazmātiķis”: lai kā šito marazmātiķi neciešu, bet par rektoriem tiešām nemeloja, izglītība ir zem katras kritikas, pat ja ir mazs finansējums utt.”; „Visus bļāvējus, nostādīt rindā un marš pa Rīgas bērnudārziem trūkstošo skolotāju vietās! Citādāk visādi bezsmadzeņu marazmātiķi te savākušies. Kad iegūsiet vismaz pāris gadu pieredzi pedagoga amatā, tad varēsiet smirdēt!”; „Izņemot to veco marazmatiķi sudrabkalnu”.

Daži analītiski izpušķotāki piemēri: „Vecākā politiskā paaudze ir smagi un neārstējami slima: tā ir inficēta ar sāncensību, korumpētību, egoismu, šauri ierāmētu redzējumu par valsts attīstības perspektīvām, sekliem un bīstami novecojušiem padomju laika (!) stereotipiem par politiku, par to, ko drīkst darīt, bet ko nedrīkst; kam dot, bet kam atteikt. Latvijas intelektuālā jaunatne, kura nepazīst padomju politekonomikas idiotismu un marasmu, pagaidām vēl ir brīva no šiem baciļiem, kaut arī vecākā politiskā paaudze visiem spēkiem cenšas uzspiest tai novecojušos uzskatus par to, kā jādzīvo tālāk." „Tieši vecā politiķu-marazmātiķu un ekonomistu-kaitnieku paaudze novedusi valsti līdz situācijai, kad no Latvijas Intelektuālā kapitāla gandrīz nekas nav palicis pāri. Spējīgajiem un talantīgajiem jauniešiem netiek dota iespēja realizēt savu radošo potenciālu un inovatīvās idejas, jo visas ražošanas resursi strādā vecās paaudzes korumpēto politiķu interesēs. Ja jaunieši neemigrē uz citām valstīm, viņi grimst nabadzībā, nesaņemot nepieciešamo izglītību un atbalstu no valsts puses. Nogurstot no cīņas ar netaisnību, tūkstošiem talantīgu Latvijas jauno cilvēku meklē atvieglojumu alkoholā un narkotikās."

Kā redzam, paaudžu divkaujā līdzdarbojas mūsu jauniešu augstā valodas kultūra. Viņi neprot pareizi rakstīt vārdu „marasmatiķis”. Dzimtās valodas nepareiza lietošana arī ietilpst aizvadīto gadu desmitu nacionālo panākumu kartotēkā. Valodas kroplības ir pēcpadomju ikdienas sastāvdaļa un jaunāko paaudžu ķermeņa augšdaļas gangrēnas CV.

Loģiski, ka arī vecākajai paaudzei ir savi sirsnīgi ieroči paaudžu divkaujā. Paaudžu konflikts ir dialogs. Tas nav jaunatnes monologs. Tāpēc vecākā paaudze neklusē un atbild jaunatnei.

Šajā atbildē populārākais ir satraukums par jaunās un vidējās paaudzes neizglītotību un neinteliģenci, garīguma necieņu un vieglprātīgo attieksmi pret dzīvi, bez jēgas burzoties ap patērēšanu un izklaidi. Vecākai paaudzei ļoti nepatīk korupcijas un zagšanas milzīgā izplatība jauneklīgo valsts un pašvaldību ierēdņu kontingentā, viņu alkatīgā gatavība iztirgot svešiem nacionālās bagātības, patriotisma trūkums un verdziskā pielīšana Rietumu kaklakungiem. Vecāko paaudzi ļoti satrauc jaunatnes tumsonīgā attieksme pret tautas pagātni, rusofobijas, nacisma un antisemītisma iezombētība.

Vecākā paaudze saprot, ka tautas liktenis ir apdraudēts, jo jaunākās un vidējās paaudzes cilvēciskā kvalitāte („Latvijas Intelektuālais kapitāls”) nav spējīga nodrošināt etnosa vērtīgu pastāvēšanu. Spējīga ir nodrošināt tikai nevērtīgu pastāvēšanu.

Tā, piemēram, Latvija lielās ar studentu skaitu. Taču uz jauniešu dzīves izpratni un zināšanām studēšanas masveidīgums neatsaucas. Internetā lasot tekstus un komentārus, negribas pat ticēt, ka augstākās izglītības masveidīguma zemē var būt tik stulbi un nezinoši jaunieši. Turklāt ar hiperpārspīlētu pašvērtības apziņu, kas liecina par vāju garīgo veselību.

Piemēram, nav iespējams ticēt, ka šādus teikumus ir rakstījis garīgi vesels cilvēks: „Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. [..] Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra - tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē."

Ar tādu zināšanu putru nav iespējams ne komunicēt, ne polemizēt. Iespējams ir tikai formulēt putras autora diagnozi. Taču pats šausmīgākais ir tas, ka šīs putras autors ir pasniedzējs un savu zināšanu putru viņš iezombē Pārdaugavas studentiem.

Pret paaudžu konfliktu tāpat kā pret jebkuru sociālo parādību var dažādi izturēties. Taču jebkurā gadījumā ir jāatceras, ka paaudžu konflikts ir viena no visļaunākajām sociālajām traģēdijām, kādas var piedzīvot tauta. Paaudžu konflikts izjauc tautas garīgi psiholoģisko kopību, bez kuras tauta pārvēršas par savstarpēji naidīgu un mežonīgi agresīvu elementu baru. Tajā starp bērniem un viņu senčiem valda mežonīgi agresīvs naids. Tas atspoguļojas arī šajos citātos.

Paaudžu saliedētība ir ļoti svarīgs tautas civilizētības un tautas kulturoloģiskās vērtības nosacījums, kas nodrošina uzticību tradīcijām, kārtību un harmoniju. Paaudžu konflikts kavē tautas normālu attīstību, kā arī nekavējoties veicina citas sociālās nelaimes.

Tas obligāti veicina sabiedrības morālā klimata pasliktināšanos un ģimenes sociālā institūta sairumu. Tas ir daudzkārt vēsturiski piedzīvots: ja ir vāja ģimeniskā konsolidācija, tad ir vāja visas tautas un tās pilsoniskās sabiedrības konsolidācija. Respektīvi, ja ir vājas ģimenes, tad ir vāja tauta un valsts. Katra ģimene sniedz savu ieguldījumu sabiedrības tagadnē, kā arī sagatavo sabiedrību nākotnei. Mums ir vāja valsts, jo mums ir vāja tauta. Mums ir vāja tauta, jo mums ir vājas ģimenes, kuras pūdē ārprātīgi riebīgais paaudžu konflikts.

Skaidrs, ka mūsdienu Latvijā nevar būt stipras ģimenes, stipra tauta un valsts, ja „Latvijas intelektuālajai jaunatnei” ir tāda riebīga attieksme pret saviem vecākiem un vecvecākiem. Turklāt vārdu kauju var turpināt, jo noteikti daudzi vecākās paaudzes pārstāvji gribēs sarkastiski komentēt minēto saviļņojošo fenomenu („Latvijas intelektuālā jaunatne”) un šī fenomena prāta spējas, izglītotības un inteliģences vispārējo zemo pakāpi.

Bet minēto fenomenu kritiski komentēt gribēs ne tikai vecākā paaudze. Pirms neilga laika jauns politiķis par jaunajiem politiķiem secināja: „Ja jūs paskatītos uz tiem politiķiem kādi bija 90. gadu sākumā un šobrīd, tad izpratne par valsti, par lietu kārtību, par likumdošanas procesu, par Latvijas mērķiem ir kļuvusi daudz, daudz seklāka. Es nekautrēšos paust, ka dažkārt šī darbošanās man atgādina trako māju – kurš pirmais paķer balto halātu, tas ir dakteris."

Zinātne ir daudz darījusi, lai noskaidrotu paaudžu līdzāspastāvēšanas (koeksistences) universālās likumsakarības. Zinātne ir izteikusi pieņēmumu, ka paaudžu konflikts mēdz būt tikai „baltajiem” cilvēkiem. Citās civilizācijās ļaudis nesaprot, kā bērni var vērsties pret saviem vecākiem un kā vecāki var stingri nesekot savu bērnu audzināšanai un izglītošanai.

Paaudžu „pretstatu estētiku” (J.Lotmans) veicina tas, ka Rietumu civilizācijā ļaudis ļoti lielu uzmanību pievērš materiālās dzīves progresam, nemitīgi modernizējot sadzīves priekšmetus, ieročus, satiksmes un sakaru līdzekļus. Rietumu civilizācijai piemīt progresa mānija. Tā īpaši ir izvērtusies Jaunajos laikos. Tāpēc zinātne uzskata, ka agrāk arī Rietumu civilizācijā nepazina paaudžu konfliktu – idejiski progresīvu un idejiski neprogresīvu cilvēku nesaskaņas.

Intensīvas idejiskās nesaskaņas starp paaudzēm radās XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. Tolaik Eiropā dominēja romantisma normas un enerģiski sākās zinātniski tehniskā revolūcija.

Rietumu zinātnē paaudžu konfliktu sāka rūpīgāk pētīt tikai XX gadsimtā. Pirms tam filosofija un daiļliteratūra iztirzāja „tēvu un dēlu” problemātiku. Raiņa daiļrade sākās ar šīs problemātikas māksliniecisko analīzi. Protams, šī problemātika vienmēr pastāvēja un vienmēr tika vērtēta kā organiska parādība, bez kuras cilvēki nevar iztikt kopdzīvē.

Tam, ko mēs šodien dēvējam par paaudžu konfliktu, praktiski ir divējāda iedaba. No vienas puses par paaudžu konfliktu dēvējam tās nesaskaņas, kurām īstenībā ir tikai ģimenisks raksturs. Tās ir nesaskaņas, kas rodas starp vecākiem un bērniem audzināšanas un izglītošanas jautājumos. Piemēram, bērni var kaut kādā veidā nepaklausīt vecākus, bērni var pretoties vecāku gribai, norādījumiem un padomiem pedagoģiskajā ziņā, bērniem var nepatikt vecāku didaktiskā pieeja utt.

No otras puses var būt paaudžu konflikts idejiskajā ziņā – pasaules uzskata, politisko, ekonomisko, morālo, estētisko, reliģisko un cita veida uzskatu jomā, kā arī tehnoloģiskās kompetences jomā, kas ir tagad spilgti sastopams. Tādam paaudžu konfliktam ir sociāls raksturs, un tas būtiski atsaucās uz sabiedrības attīstību, radikāli ietekmējot visas tautas dzīvi.

Tāds paaudžu konflikts lielā mērā balstās uz jēdzienu „laikmetīgs” („moderns”) un „nelaikmetīgs” („nemoderns”) antinomiskumu. Vārdi „moderns” un „nemoderns” modē nāca romantisma laikmetā, un gadu gaitā to popularitāte nemazinājās. Gluži pretēji – ieguva īpaši modīgu auru un kļuva par universālu kritēriju.

Rietumu civilizācijā eksistē ne tikai progresa mānija, bet arī konservatīvisms, kas balstās uz noteiktu dzīves pieredzi un cilvēka eksistenciālajām vērtībām. Loģiski, ka konservatīvisms ir vecākās paaudzes prioritāte, tiecoties atsaldēt jaunāko paaudžu progresa kaislības un izraisot gan ģimeniskā rakstura, gan sociālā rakstura paaudžu konfliktu.

Runājot par paaudžu konfliktu tehnoloģiskās kompetences jomā, noteikti nākas minēt par vienu interesantu un katrā ziņā arī amizantu momentu. Tagad ir stabili noskaidrots, ka jauno paaudžu tehnoloģiskā kompetence (piem., elektronisko un digitālo iekārtu lietošanā) galvenokārt lieliski izpaužas tikai ārējā, proti, tehniskajā ziņā. Šajā ziņā jaunākās paaudzes krietni apsteidz vecāko paaudzi. Jaunākās paaudzes prot veikli spaidīt dažādu iekārtu klaviatūru, izmantojot programmu iespējas.

Taču jaunākās paaudzes ievērojami atpaliek savas tehniskās darbības jēgas un vērtības izpratnē. Nepārprotami eksistē jauniešu tehnoloģiskais infantilisms. Jaunieši nesaprot un arī neinteresējās, kā tehnoloģiskā kompetence atsaucās uz viņu psihi – viņu darbību, uzvedību un komunikāciju. Jaunākās paaudzes bez vecākās paaudzes palīdzības nav spējīgas saprast un novērtēt savas lieliskās tehnoloģiskās kompetences sociāli psiholoģisko efektu, jaunās tehnoloģijas saistību ar kultūras kontekstu, jaunās tehnoloģijas ietekmi uz cilvēku apziņu, cilvēku komunikāciju, morāli, sociālajiem institūtiem, darba ražīgumu, darba organizāciju, privātās dzīves intimitāti, valsts drošību utt. Vārdu sakot, jaunatne ar baudu „spaida pogas”, bet vecākā paaudze ar baudu zinātniski analizē šīs darbības jēgu un nozīmību, cenšoties savu pētījumu rezultātus (nebūt vienmēr sociāli un psiholoģiski iepriecinošus) iestrādāt audzināšanas un izglītošanas procesos.

Par paaudžu vecumu, paaudzes aktīvās darbības ilgumu un paaudžu hronoloģiju zinātnē ir atšķirīgi ieskati. Tomēr vairākos jautājumos ir zināma vienprātība. Tā, piemēram, nav noliedzams, ka katrā vēsturiskajā periodā eksistē četras paaudzes: 1) bērni līdz 18 gadu vecumam, 2) jaunākā paaudze no 19 līdz 32 gadu vecumam, 3) vidējā paaudze no 33 līdz 65 gadu vecumam un 4) vecākā paaudze no 66 gadu vecuma. Šajā shēmā var mainīties vecuma robežas, kā arī var atsevišķi neizdalīt pirmo, bērnu, paaudzi, to iekļaujot jaunākajā paaudzē. Tāpēc zinātnē un sadzīvē ir ļoti izplatīts viedoklis, ka attiecīgajā laikā sabiedrība sastāv no trim paaudzēm: jaunākās, vidējās un vecākās paaudzes.

Samērā vienprātīgi tiek uzskatīts, ka dzīvei nobrieduša indivīda vecums sākās no 33 gadiem, bet jauniešu pašapliecināšanās posms ir no 19 līdz 32 gadiem. Cilvēka aktīvas un produktīvas darbības ilgums ir apmēram 33 gadi (33-65 g.). 1848.gadā Fransu Renē de Šatobriāns rakstīja, ka katra paaudze ilgst 33 gadus – Jēzus Kristus dzīves laiku.

Zinātnē ideāla vienprātība ir par to, ka paaudze ir cilvēku kopums, kuru vieno kopīgs dzīves laiks un kopīgi vēsturiskie notikumi, kopīgais liktenis un relatīvi kopīgā dzīves izpratne. Ļoti svarīga loma ir dzīves izpratnes kopībai. Tāpēc ne vienmēr vecuma atšķirības formē paaudžu idejiski saturiskās atšķirības.

Literatūrzinātnieki, piemēram, zina, ka starp atsevišķiem dzejniekiem var būt liela gadu starpība, taču var būt kopīga dzīves izpratne. Piemēram, Puškinu un Gogoli vecuma ziņā šķir 10 gadi, taču viņi jutās kā viena paaudze. Turklāt Žukovskis bija 13 gadus vecāks par Puškinu un piederēja ne tikai citai paaudzei, bet pilnīgi citam laikmetam. Latviešu kultūrā paaudžu pašapziņas kopība ļoti izteikta ir tēlotājas mākslā. Mūsu gleznotājiem var būt liela gadu starpība, taču visiem piemīt kopīga modernistiska attieksme pret mākslu un dzīvi. Vismaz tās tas bija pirms „Latvijas intelektuālās jaunatnes” postmodernistiskajām cūcībām.

Rietumu civilizācijā sociālā rakstura paaudžu konfliktu bums sākās Jaunajos laikos. To sekmēja ne tikai progresa mānija un zinātniski tehniskā revolūcija. Paaudžu konfliktu rašanās lielā mērā ir atkarīga no sociāli politiskajiem notikumiem. Var teikt plašāk: no kultūras izmaiņu radikālisma un dinamikas.

XIX gadsimts Rietumu civilizācijā pagāja samērā klusi un mierīgi. Eiropeīdu rases demogrāfiskā sprādziena un zinātniski tehniskās revolūcijas sekas eiropieši sāka izjust tikai XX gadsimta sākumā, kad strādnieku jaunākajās paaudzēs radikalizējās šķiriskā apziņa un sociālās netaisnības izjūta, kas pārauga revolūcijās. Savukārt jaunāko paaudžu mākslinieciski radošajās aprindās radikalizējās mākslas izpratne, modernistiem mākslu pasludinot par patstāvīgu izziņas sfēru, kurā ir iespējami visdažādākie izteiksmes līdzekļi un ne tikai īstenības atspoguļošana reālajās formās.

Dievs latviešu tautai ir lēmis dzīvot Eiropas teritorijā, kuru XX gadsimtā skāra milzīgi sociālie satricinājumi. Tie ne vienmēr veicināja paaudžu konfliktu, taču vienmēr atsaucās uz latviešu tautas spēju pastāvēt, balstoties uz paaudžu vitālo sadarbību un kultūras tradīciju pēctecību. Revolūcijās, karos, deportācijās gāja bojā un tika izklīdinātas atsevišķas paaudzes, kā arī katras paaudzes vērtīgākais slānis.

Latviešu tautas vēsturē visbriesmīgāko paaudžu konfliktu izraisīja „perestroika”. Tās rezultātā radās briesmīga attieksme pret ģimeni. Ja agrāk sabiedrības galvenā vienība bija ģimene, tad „perestroikas” ievazātajā masu cilvēkiem adresētajā liberālajā demokrātijā sabiedrības galvenā vienība ir indivīds. Ja agrāk cilvēka socializācijas galvenā platforma bija ģimene, tad „perestroikas” rezultātā indivīda socializācijas galvenā platforma (figulāri izsakoties) kļuva iela. Tas nav noslēpums, ka tagad jaunieši mācās nevis no saviem vecākiem un vecvecākiem, bet viens no otra. Un tas var burtiski notikt arī uz ielas, atdarinot ģērbšanās stilu, noskatot frizūru, tetovējumu, skūpstīšanos tramvajā vai pie laternas staba, noklausoties saldkaislus ķērcienus, atdarinot pērtiķveida elegantus žestus, meitenēm mācoties smēķēt ne tikai ejot pa ielu, bet arī parkā skrienot vai braucot ar velosipēdu.

„Perestroika” stimulēja aktīvāk pētīt paaudžu problemātiku. Austrumeiropas zinātne pašlaik izmanto amerikāņu kolēģu sastādīto paaudžu hronoloģiju XX-XXI gadsimtā. Tā sastāv no piecām paaudzēm, kuras dzimušas šādos gados: 1) 1900.-1923.g., 2) 1923.-1943.g., 3) 1943.-1963.g., 4) 1963.- 1983.g., 5) 1983.-2003.g. Minētajos laika periodos dzimušajiem cilvēkiem ir relatīvi vienāda izglītība, audzināšana, kultūras vērtības, kopīgi pārdzīvoti vēsturiskie notikumi.

„Perestroikas” organizatoriskā kompānija veidojās galvenokārt no otrās (1923.-1943.g.) un trešās paaudzes (1943.-1963.g.) inteliģences pārstāvjiem, kuri pašlaik ietilpst mūsu vecākajā paaudzē. Tās liktenis ir pretrunīgs. Šī paaudze sastāv no visīstākajiem LR patriotiem un visīstākajiem LR nodevējiem.

Vecākās paaudzes lielākā daļa dedzīgi atbalstīja „perestroiku”, jo naivi ticēja skaistajiem nacionālistiskajiem solījumiem par neatkarīgo un suverēno valsti. Taču pēcpadomju dzīvē lielākā daļa tika speciāli nobīdīta malā, zaudēja amatu, darbu, iepriekšējo labklājības līmeni. Bet galvenais – piedzīvoja ļoti rūgtu vilšanos nacionālistiskajā ziņā, jo neatkarīgas un suverēnas valsts vietā reāli ieguva nepilnvērtīgu valstisko surogātu. Pēcpadomju dzīvē „panākumus” guva tikai tie šodienas vecākās paaudzes amorālie tipi, kuri bija zemiski gatavi nacionālajai nodevībai, „prihvatizācijai”, kalpošanai Rietumu kaklakungiem. Tāpēc uz šodienas vecākās paaudzes godīgāko daļu var attiecināt Rietumos slaveno zudušās paaudzes (Lost Generation) jēdzienu, jo šai daļai tika mākslīgi liegta pašizpausme visradošākajos dzīves gados.

Ērts liktenis nebija un joprojām nav arī kādai daļai no ceturtās (1963.-1983.g. dzimušās) paaudzes. Tā ir murgojošo stratēģu ķīļu paaudze, mūsu vienotās vienotības „politiķu” āboltiņu, dombrovsku, papriku, intrigu klasiķu un reti nekaunīgo „Eiropas atslēdzēju” kalnietīšu līmeņa paaudze. Tā ir mūsu šodienas valdošā vidējā paaudze – kompradoru paaudze.

Uz šo paaudzi var attiecināt Džeimsa Džoisa interesanto novērojumu par otrreizējo socializāciju – „born twice”. Šīs paaudzes cilvēku kāda daļa (agrāk dzimušie) uz savas ādas izjuta sociālisma kultūras mantojuma nederīgumu un nepieciešamību no jauna mācīties dzīvot jeb, kā teica asprātīgais Džoiss, piedzimt otro reizi. Pirmo reizi viņi piedzima sociālisma nekur nederīgajā telpā, otro reizi vajadzēja piedzimt liberālās demokrātijas zilajā telpā.

Šai paaudzei lika saprast un daudzi to ņēma vērā, ka viņu vecāki un vecvecāki ir nekur nederīgi cilvēki un viņu dzīves pieredze un  garīgais mantojums pilnīgi nemaz nav izmantojams. Šai paaudzei nacionālā nodevība, klanīšanās „eiropeiskajām vērtībām”, patriotisma trūkums, sociālais nihilisms, ciniska izturēšanās pret tautas un valsts interesēm jau ir pašas par sevi saprotamas cilvēciskās un profesionālās īpašības.

Latviešu tautas vēsturē šī paaudze ir pirmā paaudze, kura veģetē bez īstas mākslas un zinātnes. Šīs paaudzes izglītotība ir ļoti duļķaina, jo sastāv no padomju mācību iestāžu sniegtā satura un pēcpadomju izglītības biznesa firmās nopērkamo programmu satura. Kādai daļai duļķainību sacukuro kāds semestris Rietumu universitātē un saskaņā ar Rietumu prasībām sameistarotais projekts ar žanrisko apzīmējumu „disertācija”.

Visvieglprātīgākā dzīve ir mūsu jaunākajai paaudzei - 1983.-2003.g. dzimušajiem jauniešiem. Rietumos šo paaudzi dēvē par millenārisma (gadu tūkstoša) paaudzi.

Visjaunākie no viņiem skolas gaitas sāka tad, ka mūsu skolās jau idiotiski radoši lēkāja zināšanu „plurālisma” un „viedokļu” brīvība, mācību grāmatas sāka rakstīt paši skolotāji atbilstoši savām ražošanas un piepelnīšanās interesēm. Mūsu jaunākā paaudze ir laimīga, jo tai neeksistē tādas kategorijas kā „pagātne” un „nākotne”. Eksistē tikai tagadne. Šī paaudze ir stabils sākums postcilvēku evolūcijā.

Tā ir paaudze, kura nelasa, kurai mājās nav grāmatas, bet zināšanas veidojas no dzirdētā klasē un auditorijā, dzirdētā uz ielas no vienaudžiem un izlasītā vienaudžu komentāros Internetā. Šī paaudze var lepoties ar galēju pragmatismu un galēju infantīlismu – nespēju dzīvot īstā kultūrā. Var lepoties ar piederību Interneta, mobilā telefona, brendu, glamūra laikmetam, kurā valda vispārēja jautrība („fun”) un totāla bezatbildība. Millenārisma paaudze nelieto vārdus „māksla”, „glezna”, „monogrāfija”, „koncepcija”, „teorija”, „zinātne”, jo īsti nezina, ko šie vārdi nozīmē. Viņu mutē ir tikai leksiskā vienība „projekts”.

Nenoliedzami, visgudrākie, lasošie un domājošie jaunākās paaudzes pārstāvji, kā arī tie jaunieši, kuri var un nekaunas izmantot vecāku zināšanas, lieliski saprot, ka viņu dzīve kardināli atšķiras no iepriekšējo paaudžu dzīves. Turklāt tam ir vēsturiski objektīvs raksturs, jo pasaule neredzēti grandiozi mainās. Lasoši un domājoši jaunieši nevar nesaprast, kāda loma tagadnē un nākotnē ir kultūras tradīciju pēctecībai un visu paaudžu konsolidācijai. Vienīgi viņus varbūt izbrīna tas, ka minētās atziņas nav cieņā mūsu sabiedrībā un vairs neietilpst tautas vispārējā gudrībā.

Novērtē šo rakstu:

69
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Tiem, kas nevar izvēlēties, par kuru mafiju balsot

FotoJau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuri rakstu tematu, kam velta savu dārgo laiku, izvēlas no raksta virsraksta, jo nekāda izsmeļoša raksta, ja neskata ievadu, šeit nav. Viss raksts sastāv tikai no virsrakstā uzdotā jautājuma un ievada, kura virsraksts norāda uz mērķi, kas liek jums pašiem izveidot rakstu, komentāros izsakot savu viedokli.
Lasīt visu...

12

Māra Kučinska valdības galvenais produkts

Foto2016.gadā šī pati Māra Kučinska valdība ilgi pētīja un vētīja trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Šim jautājumam tika veltītas vairākas valdības sēdes vairāku mēnešu laikā.
Lasīt visu...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...