Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

Lielākā daļa manu atmiņu nez kāpēc ir saistīta tieši ar ēdienu. Gogelmogels un olā cepta baltmaize, cukurūdens „ķieģelītis” utml. Tagad atskatoties atpakaļ tālā pagātnē, tā šķiet visdīvainākā kulinārijas pieredze pasaulē. Pat Dienvidāzijā iecienītās sienāžu uzkodas nereti šķiet loģiskākas par bērnības saldumu – gurķi ar cukuru.

Tāda bija padomju dzīves realitāte. Kapitālismu uzvarējusī sabiedrība, iemesta vienmuļā pelēcības un nabadzības jūrā, bija spiesta meklēt jebkādus veidus, kā izskaistināt savu nožēlojami ikdienu. Bērniem tie bija no ikdienišķiem un citkārt nesavienojamiem produktiem pagatavoti saldumi, pieaugušajiem - pudele sīvā, bet vēl citiem – komunistiskās partijas meli par sociālisma „priekšrocībām”.

Tie, kurus neapmierināja viltus saldumi un bēdu slīcināšana alkoholā, nereti izvēlējās Maskavas sludināto viltus ideoloģiju un kļuva par tās ciešiem sabiedrotajiem. Arī šoreiz stāsts būs par vienu šādu Maskavas melu apmānītu valsti un par to, kas no tā ir sanācis.

Курица не птица, Болгария – не заграница

Padomju laikā Bulgārija, lai gan oficiāli nebija viena no 15 „draudzīgajām republikām”, Maskavas un PSRS pilsoņu acīs reti, kad tika uztverta kā ārzemes. Bulgārijas un Maskavas draudzība bija abpusēja. Padomju elite ciemojās pie bulgāru mistiķes babas Vangas, čekisti ar Sofijas partneru palīdzību visu noklausījās. Privileģētais padomju pilsoņu slānis gozējās Melnās jūras krastā Varnā, tikmēr bulgāru lauksaimnieki baroja izsalkušos kaimiņus ar marinētiem gurķiem un tomātiem utt. PSRS eksportēja uz Bulgāriju lauksaimniecības tehniku – bulgāri uz Krieviju savas estrādes zvaigznes.

Lai gan PSRS jau sen ir zem zemes un Bulgārija komunisma saldos melus ir nomainījusi ar kapitālismu un Eiropas Savienību, Maskavas un Sofijas abpusējā sadarbība vismaz līdz šī gada oktobrim nebija nekur pazudusi. Tiesa, uz šo brīdi status quo izskatās sakustējies, un Sofijai ir visas iespējas beidzot izrauties no sava lielā slāvu brāļa apskāvieniem.

Runa ir par divām spiegošanas lietām, par kurām mēs uzzinājām šī gada septembrī un oktobrī. Abos gadījumos atklājās, ka Krievija, neskatoties uz draudzīgo „fasādi”, izmanto Bulgāriju kā platformu, lai izspiegotu ES, NATO un pie reizes arī pašus draudzīgos un naivos bulgārus.

Septembrī Rietumu ziņu kanāli mūs informēja par to, ka Bulgārijā par spiegošanu Krievijas labā ir apsūdzēts kāds vietējās NVO vadītājs un deputāts Nikolajs Maļinovs. Viņš, uzdodoties par sabiedrisko aktīvistu, strādāja Maskavas speciālo dienestu uzdevumā ar mērķi graut Bulgārijas attiecības ar NATO un ES. Maļinovs esot bijis saistīts ar Krievijas Stratēģisko pētījumu institūtu, kas praksē darbojās kā Ārējās izlūkošanas dienesta piedēklis, caur kuru Maskava nereti īsteno savas operācijas tuvajās ārzemēs. Sīkākas informācijas par Maļinovu medijos nav.

Savukārt šonedēļ Bulgāriju satricināja vēl viens spiegošanas skandāls, kā rezultātā no valsts tika izraidīts kāds Krievijas diplomāts (spiegs rezidentūrā). Sīkāka informācija par šo incidentu nav zināma, bet skaidrs ir viens – neskatoties uz virspusēji tuvajām attiecībām, Krievija Bulgārijā visu šo laiku ir izvērsusi tādas pat spiegošanas aktivitātes kā valstīs, kas pret Maskavu ir bijušas daudz nelabvēlīgākas.

Jāņem vērā, ka Bulgārija, neskatoties uz to, ka ir ES un NATO dalībvalsts, allaž centās ja ne aizstāvēt Kremli, tad vismaz ieņemt neitrālu un nomierinošu pozīciju attiecībā pret to. Uzskatāms piemērs ir Krievijas diplomātu izsūtīšana saistībā ar Skripaļu lietas indēšanu – Sofija vienkārši atteicās to darīt, lai nedusmotu savus stratēģisko partnerus Krievijā.

Izskatās, ka Maskavai draudzīgie politiķi bija pārrēķinājušies un Krievijas specdienestu aktivitātes vienā brīdi kļuva tik graujošas, ka ar iespiestu asti, Bulgārijas Ārlietu ministrija bija spiesta atzīst – Krievija spiego un dara to ļoti nekaunīgi!

No kļūdām jāmācās

Kādu morāli mēs varam gūt no tā, kas pašlaik risinās Bulgārijā, un ko no tā var mācīties Latvija? Pirmkārt, to, ka Krievijai (tāpat kā PSRS) tāds vārds kā „sabiedrotie” neeksistē. Maskava allaž ir skatījusies uz starptautiskajām attiecībām cauri reālisma prizmu. Tā rezultātā Krievija pat pret sev draudzīgām valstīm (sevišķi kaimiņvalstīm) izvērš spiegošanas u.c. aktivitātes ar mērķi tās vājināt.

Otrkārt, Maskava veido divpusējās attiecības, ekskluzīvi izejot no „nulles summas” teorijas. Attiecīgi Maskava uzskata, ka jebkuru divpusējo attiecību iznākumā var būt tikai viens uzvarētājs (Krievija) un viens absolūts zaudētājs (šajā gadījumā Bulgārija). Līdzvērtīga labuma gūšana starp valstīm nav iespējama.

Treškārt, lai cik daudz Putins un citi Maskavas politiķi nerunātu par „tautu draudzīgumu” – Krievijas režīms pašreizējā formā ir izteikti šovinistisks un jebkuru citu nāciju uzskata par zemāku nekā krievu. Kremlim ir pilnīgi vienalga, ka bulgāri patiešām ir krieviem radniecīga un tuva tauta. Lielajā spēlē viņi ir bandinieki, kuriem ir jāstrādā lielkrievu impērijas interesēs.

Bulgārijas piemērs mums kārtējo reizi atgādina, ka Krievija nav valsts, ar kuru ir iespējams veidot normālas attiecības. Ar to var nekarot, var censties nestrīdēties un mierīgi līdzās pastāvēt. Taču draudzēšanās un tuvu attiecību veidošana ar to nav iespējama pēc definīcijas, – Krievija ir un būs mums nedraudzīga valsts. Tā turpina melot, spiegot un iejaukties citu valstu iekšējās lietās ārprātīgos apmēros, kamēr tās vadoņi uz starptautiskās skatuves stāsta tukšas pasakas par mierīgu un draudzīgu līdzāspastāvēšanu.

Dzīvojot Latvijā, mēs ar to saskaramies teju ikdienas. Kremļa nozombētie krievu aktīvisti ikdienu vaid par Latvijā valdošo cenzūru un rusofobiju, tajā pašā laikā brīvi dodas protestēt un internetā lamā Latvijas valsti. Tas pats attiecas uz Krievijas televīziju, kurā ik dienu tiek lēsts, ka Latvijā pa ielām maršē fašisti, kas uz ielām ķer krievvalodīgos, kaut realitātē krievu valodu kā teju vai obligātu prasa katrs otrais darba devējs.

Maskava lamā Latviju par nevēlēšanos sadarboties ekonomikas jomā, tajā pašā laikā uzliek sankcijas mūsu pārtikas ražotājiem. Lai kur mēs lūkotos – redzam, ka Krievija ir divkosīga un melīga valsts, kura ir gatava iedurt dunci mugurā jebkuram savam sabiedrotajam. Domāju, ka no šī gada rudens pie šāda secinājuma būs nonākuši arī daudzi bulgāri.

Tiesa, neskatoties uz gūto pieredzi, daudzi Latvijas politiķi turpina melot sev un citiem, ka ar Krieviju ir iespējams draudzēties. Tādas partijas kā „Saskaņa” vai LKS ar lielu prieku bazūnē par tuvināšanos ar Krieviju. Arī nosacīti latviskās partijas „ZZS” un neatkarīgie deputāti (Gobzems, Šmits u.c.) no Saeimas tribīnes ik pa laikam piesauc sabiedrību būt atvērtākiem sadarbībai ar „lielo lāci” austrumos. Un kā nu nepiesauksi, ja vismaz daļa no 100 mūsu gudrajām galvām, visticamākais, ir tādi pat sūda brāļi kā Bulgārijā aizturētais ietekmes aģents Maļinovs...

Novērtē šo rakstu: