papildināts - KNAB kratījis „LDZ Cargo” vadītāja Mača kabinetu un dzīvesvietu
PIETIEK22.06.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) redzeslokā šonedēļ nonācis valsts a/s Latvijas Dzelzceļš (LDZ) nozīmīgākā meitasuzņēmuma SIA LDZ Cargo vadītājs Guntis Mačs. Kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, KNAB Maču nedēļas sākumā uz vairākām stundām aizturējis un viņa dzīvesvietā un arī LDz Cargo birojā, viņa kabinetā veicis kratīšanu. Nekādi drošības līdzekļi Mačam nav piemēroti, un visu atlikušo nedēļu viņš atradies savā darba vietā.
Oficiālu apstiprinājumu no KNAB par pie Mača veikto kratīšanu Pietiek piektdien neizdevās iegūt. Savukārt Satiksmes ministrijā piektdien Pietiek norādīja, ka „runas par Mača kratīšanu ir dzirdētas”, tomēr nekāda oficiāla informācija no KNAB ministrijā līdz piektdienas vakaram neesot saņemta. Pats Mačs sestdien SMS īsziņā Pietiek paziņoja tikai: "Paldies par jautājumu, bet jautājumi un atbildes par KNAB it tikai un vienīgi šūs iestādes kompetencē."
Mačs ilgstoši ticis uzskatīts vienu no tā sauktā „vecā” oligarha, eksministra Aināra Šlesera „zēniem”. Par LDZ Cargo valdes priekšsēdētāju Mačs ar Šlesera un LDZ šefa Uģa Magoņa labvēlību kļuva 2008.gada beigās. Pirms tam Mačs bija Šlesera padomnieks, iepriekš arī Šlesera vadītās Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Taču šo augsto amatu viņam nācās pamest pēc tam, kad medijos nonāca ziņas, ka Mačs alkohola reibumā 2007.gada novembrī Valsts prezidenta vizītes Kazahstānā ietvaros izsēdināts no lidmašīnas.
Informācija par Mača dzīvesvietas un biroja kratīšanas iemesliem ir skopa – pēc vienas no versijām, KNAB LDZ Cargo šefu kratījis aizdomās par kādu LDZ Cargo slēgtu cesijas līgumu. Neoficiāli izskan arī ziņas, ka KNAB kratīšana esot neapmierinātu LDZ Cargo klientu – tranzīta kravu pārvadātāju, iespējams ventspilnieku – pasūtījums, jo LDZ Cargo neesot piekritis dzelzceļa tarifu pārvadājumu atlaižu piešķiršanai.
LDZ Cargo ir LDZ meitasuzņēmums, kas nodarbojas ar dzelzceļa kravu tranzītu un jau vēsturiski tiek uzskatīts par teju vienīgo pelnošo LDZ struktūru.
Par LDZ Cargo darbību jau ilgstoši sētas šaubas, metot ēnu par līgumiem, kas tiek slēgti ar tranzīta biznesu saistītiem uzņēmumiem par dzelzceļa pārvadājumu tarifiem un pārvadājumiem piešķiramajām atlaidēm. LDZ Cargo ir arī iesaistījies tā sauktajā politiskajā sponsorēšanā, atvēlot ievērojamus līdzekļus ar politiķiem saistītām sporta organizācijām. LDZ Cargo to ļauj veikt fakts, ka atšķirībā no mātesuzņēmuma LDZ tā ir nevis valsts a/s, bet SIA. Tas ir iemesls, kāpēc uz LDZ Cargo neattiecas valsts kapitālsabiedrībām likumā noteiktie sponsorēšanas aizliegumi un prasības par informācijas atklātību.
Aprīlī LTV raidījums De facto vēstīja, ka LDZ Cargo pēdējā gada laikā ar diviem basketbola klubiem noslēdzis reklāmas pakalpojumu līgumus par gandrīz pusmiljonu latu. Līguma detaļas ir komercinformācija, bet medijs ziņoja, ka LDZ Cargo pērn noslēdzis reklāmas pakalpojumu līgumu ar basketbola klubu Ventspils par 271 098 latiem, savukārt šogad dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums iespēju reklamēties pirks no basketbola kluba VEF Rīga par 200 000 latu. Ventspils basketbola kluba vadītājs ir apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, savukārt VEF Rīga ilgstoši saistīts ar tā sauktā partijas Vienotība „kasiera”, martā nodibinātās „jauno” oligarhu biedrības Latvijas attīstībai dibinātāja, Rīgas Domes deputāta Edgara Jaunupa interešu lobiju.
Tāpat Pietiek jau rakstījis, ka ēnu pār LDZ Cargo metis arī LDz šefa civilsievas Helēnas Bibikas vadītās firmas Pro Logistic Services noslēgts līgums, par kuru pārbaudi arī veic KNAB.
Pietiek pētītais liecinājis, ka pēdējos gados Magoņa makā no Bibikas ieripojuši vairāki simti tūkstošu latu, lai arī Magonis medijos uzsvēris, ka šie līdzekļi neesot saistīti ar ienākumiem no Pro Logistic Service biznesa.
Mača vadītais LDz Cargo 2009.gada 17.augustā bija noslēdzis līgumu ar Pro Logistic Services par 459 cisternu iznomāšanu šai firmai. Tā ir lauvas tiesa no kopumā 632 cisternām, kuras privātfirmām izīrējis LDz Cargo. Nomas maksa par vienu cisternu diennaktī norādīta 9,22 lati, kas ir aptuveni 17 ASV dolāri. Ar tranzītbiznesu saistīti uzņēmēji turpretī kā tirgus cenu vienas dzelzceļa cisternas īrei min divreiz lielāku summu - ap 32 ASV dolāriem (17 latiem) diennaktī. Ziemas periodā šī cena tirgū pat varot sasniegt 45 ASV dolārus (24 lati).
Magonis norādījis, ka 2009.gadā, kad līgums noslēgts, 17 ASV dolāri par cisternu esot bijusi normāla tirgus cena. Turklāt cisternas neesot bijušas labā stāvoklī un nomnieks, slēdzot līgumu, „pircis kaķi maisā”. Dokumentā, ko parakstījis LDZ Cargo šefs Mačs, bija norādīts, ka cisternas ar Magoni saistītajai firmai iznomātas līdz 2011.gada 31.decembrim, tomēr, pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, līgums ticis pagarināts līdz 2013.gada 31.decembrim. Izīrējot Pro Logistic Services šīs cisternas, valsts uzņēmums tās ļāvis izmantot plašā teritorijā, gandrīz visu postpadomju valstu teritorijās.
Līgums starp LDZ Cargo un Pro Logistic Services noslēgts 2009.gada 17.augustā - pāris nedēļas pēc tam, kad firma no Magoņa civilsievas Bibikas pārgāja ofšorkompānijas Petrofin Investments Limited īpašumā. Magonis, kurš savulaik bija firmas īpašnieks, savus 50% kapitāldaļu pārdevis jau 2008.gada 10.maijā, liecina Lursoft dati. Darījuma summa toreiz izpelnījās ievērību – tā veidoja 1,1 miljonu ASV dolāru (583 000 latu) - Magonis to bija norādījis savā valsts amatpersonas deklarācijā par 2008.gadu. Vēl pirms firmas pārdošanas Magonis no tās dividendēs saņēmis 79 184 eiro (56 000 latu).
Magoņa valsts amatpersonas deklarācija rāda, ka 2010.gadā Bibika viņam atdevusi parādu 50 000 eiro un 70 000 ASV dolāru. Vēl iepriekš, 2009.gadā, Bibika viņam atdevusi 694 000 eiro un 150 000 latu. Savukārt 2008.gadā Magoņa makā no civilsievas ieripojuši 305 000 eiro - arī kā atdots parāds
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
