Iesaki rakstu: 
Atzīšos - ar visu savu, maigi izsakoties, kritisko attieksmi pret tiem ļaudīm, kas sakās vadām un aprūpējam Latviju, tomēr biju cerējis, ka, mēnesi promesot otrā pasaules malā, atgriežoties pamanīšu šai laikā vismaz kaut ko reāli padarītu tajā, kas attiecas uz mūsu valsts drošību un nākotni.
Tā vietā diemžēl ir redzamas tikai bezdomu paniskas bailes un histēriska muļķība visos līmeņos, kas efektīvi spējušas nomākt visas racionālās, konstruktīvās domas, kuru īstenošana patiešām varētu ko mainīt.
Savā naivumā biju iedomājies, ka notikumi Ukrainā varētu tomēr būt izrādījušies pietiekami, lai caursistu valstiski sistēmiskās pašapmierinātības, nolaidības un totālās bezatbildības kažociņu un beidzot liktu sākt kaut ko darīt situācijas mainīšanai.
Mēneša laikā ļoti daudz ko var izdarīt, ja ir tāda vēlme plus vēl skaidrs saprāts. Nu, piemēram, vismaz sākt analizēt reālos draudus Latvijas valstij globālajā situācijā, kas ir pavisam citāda nekā pirms Ukrainas notikumiem.
Analizēt ne tāpēc, lai darba augli pasludinātu par īpaši slepenu un tādu, kas noteikti nav jāredz muļķīgajai un neko nesaprotošajai sabiedrībai, un ne tāpēc, lai uz tā pamata saražotu kārtējo atslaukāmpapīrīti labākajās, teiksim, nacionālās attīstības plāna (vēl atceraties, ka bija tāds? un kā jūs izjūtat tā īstenošanu?) tradīcijās.
Nekāds titāniskais darbs jau tas nebūtu, ja būtu vēlme plus prāts. Pirmkārt, pietiktu ar skaidru paskatīšanos patiesībai acīs un ar savu pašu, pašu, pašu galveno valstisko interešu definēšanu.
Kādai patiesībai? Nu, piemēram, ka, lai ko gvelztu cilvēks, kas guļ prezidenta krēslā, ir reāli iespējamas situācijas, kad nekādi NATO mums nenāks palīgā. Ka pašreizējā Latvijas aizsardzības koncepcija ir derīga tikai tam, lai uz tās uztītu matus. Ka visa līdzšinējā "integrācijas" politika labākajā gadījumā ir bijusi nulles vērta. Un tā tālāk.
Un kādu interešu? Droši vien jau tādu, attiecībā uz kurām nekas nebūtu iebilstams, nu, vismaz deviņdesmit vai bišķīt vairāk procentiem Latvijas iedzīvotāju.
Teiksim, ka sava valsts - tas ir daudz labāk nekā iztikt bez savas valsts. Vai - ka nemūžam vairs nekādus talonus uz šņabi, ziepēm un apakšbiksēm. Vai - ka karš ir otra vissliktākā lieta, kas ar mums var notikt, bet vissliktākā tomēr ir kaut kam vienkārši atkal bailīgi atdoties. Nu, kaut kā tā, piemēram.
Uz šī pamata tad jau varētu uztaisīt kompaktu, visiem saprotamu un īstenojamu plāniņu - kā, saglabājot seju un principus, vienlaikus visu šo jauno globālo situāciju izmantot savā labā, savās praktiskajās interesēs. Jā, un tad vēl pārmaiņas pēc pie šī plāniņa arī dzelžaini turēties un to pat īstenot.
Protams, tālu mums līdz izdzīvošanas ziņā apbrīnojamajai ebreju, labi, kaut vai armēņu vai īru tautai, bet, ja reiz latvietis esot tik praktiska būtne, kā mēs paši sev iegalvojam, tad kāpēc vienreiz nesākt mācīties savu stāvokli izmantot sev par labu un nevis, lai sev vēl papildus ieriebtu? Vai ne? Galu galā viss neatkarīgās Latvijas tapšanas stāsts ir stāsts par izdevības saskatīšanu un izmantošanu.
Bet diemžēl tā vietā visos līmeņos - un ne jau tikai nabaga senilā "prezidenta nulles" vien -, atskatoties uz aizvadīto mēnesi, ir redzamas tikai nerimstošu, panisku, bezdomu baiļu izpausmes. Vienīgā atšķirība, ka vieni tās slāpē ar personisko bundziņu sišanu un taurītes pūšanu, bet otri mēģina mierināt sevi un citus, ka gan jau kaut kā būs, jo nekad jau tā nav bijis, ka nekā nebūtu bijis.
Šausmīgi, protams, ka viss, kas mēneša laikā "padarīts" - lai cik nevietā šeit būtu šis termins -, ir valsts "galvas" nesakarīgā apziņas plūsma un triju valsts augstāko amatpersonu paziņojums, ka viss jau būs labi, jo citādi nemaz būt nevar.
Plus - tautas kalpu pārliecība, ka visas esošās un nākotnes problēmas var atrisināt ar vienu kārtīgu Satversmes preambulu, kā arī par valsts aizsardzību atbildīgo skaidri paustā atziņa - nu, jā, īsti laikam labi nebūtu, ja kaut kas notiktu, bet nu neiesim tak mēs atzīt, ka lielākā daļa mūsu līdzšinējā veikuma bleķis vien ir.
Taču arī ārpus šī te "valstiskā līmeņa" viss, piedodiet, izskatās tikpat briesmīgi, - faktiski var runāt par sava veida sacensību reālo problēmu ignorēšanā, tās aizvietojot ar ilūziju ģenerēšanu un pašapmierināšanos.
Jā, protams, ka mūsu prezidents ir nožēlojams duģiks, bet tieši tādi paši duģiki izrādījušies tie simti it kā prātīgo, sabiedriski aktīvo un augsti kulturālo cilvēku, kuriem pats svarīgākais pašlaik, spriežot pēc viņu aktivitātēm, ir - kaut kā mēģināt tikt no šī valsts pirmā duģika vaļā, kura dēļ mūsu valsts tik slikti izskatās Ukrainas notikumu sakarā, jo tas jau tas galvenais, pēc tam viss nokārtosies.
Un tad vēl trešie duģiki, arī it kā prātīgi cilvēki, kas tikpat nopietni zāģē savu - mūsu prezidents ir mūsu prezidents, lai nu kāds būdams, un tāpēc vien mēs viņu "kara priekšvakarā" aizstāvēsim. Ironiskā kārtā viņi pat neaizdomājas par to, ka uzvedas akurāt tāpat kā "apstulbinātie krievi" attiecībā uz savu lielummānijas pārņemto čekistisko punduri.
Ko es ar to gribu teikt? Bailes un panika, protams, ir briesmīga lieta. Bailes apstulbina. Bailes liek zaudēt veselo saprātu. Bailes liek aizmirst jebkādas domas. Bailes liek bāzt galvu smiltīs - labākajā gadījumā, par sliktāko nemaz nerunāsim - un neredzēt reālo situāciju. Bailes liek uztraukties par izskatīšanos, ne par būtību. Bailes liek cerēt - gan jau viss būs labi, gan jau viss kaut kā pats no sevis nokārtosies.
Latvijai ir reāls pamats baidīties. Vēl vairāk, arī mums katram ir pilnīgi reāls pamats baidīties - par to, ka ne tik tālā nākotnē var pienākt brīdis, kad mēs ar skumjām atcerēsimies lielisko, mierīgo, pārtikušo, saskanīgo, teiksim, 2013. gada dzīvi neatkarīgajā Latvijā.
Bet nekas pats no sevis nenokārtosies. Nepalīdzēs neviena no iluzorās pašapmierināšanās formām - ne ar cerībām, ne ar deklarācijām, ne ar bļaustīšanos un klaigāšanu. Beidzot vajadzētu izkļūt no pirmā baiļu šoka un sākt reāli, praktiski domāt, ko tad īsti darīt savā pašu labā. Laika ir palicis ļoti maz.
Attēls no veteranstoday.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
