Par Dziesmu svētkiem (raksts tapis pirms pieciem gadiem)

Patiesībā man nebūtu bijis žēl samaksāt 100 vai pat 150 latus par labu vietu Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Bet šāda iespēja netika dota. Slēpjoties aiz lozunga, ka biļetes nedrīkst būt dārgas, lai vienkāršajai tautai tiek, lētās biļetes vienkārši nonāca spekulantu rokās, peļņu ieguva nevis Dziesmu svētku rīkotāji, bet ļaudis, kas labi pārvalda datoru vai – kam ir laiks stāvēt rindā.

Ja Dziesmu svētku estrādes 1. sektorā biļetes maksātu 100 latus, bet 5. sektorā – 10 latus, lielākā daļa no ministriju ierēdņiem, prokuroriem un KNAB izmeklētājiem, kam Kultūras ministrija bija ieplānojusi ielūgumus „kā sadarbības partneriem”, būtu varējuši ieskatīties maciņā un izvēlēties – kur sēdēt. Tagad daļa no viņiem kautrīgi slēpjas no Lato Lapsas žurnālistiskās izmeklēšanas, bet daļa izliekas par kultūras cilvēkiem un lepni paceltu galvu sēžas goda rindās.

Un, pat ja ģenerālprokurors, KNAB priekšnieks vai Augstākās tiesas priekšsēdētājs sev un savai ģimenei biļetes nopirka, neviens tāpat neticēs, ka tās viņš nav saņēmis no Kultūras ministrijas atbildīgās ierēdnes kā sadarbības memorandu. Starp citu, internetā tiešām par noslēguma koncerta biļetēm prasīja vairāk par 100 latiem, un melnais tirgus jau tas pats tirgus vien ir – pieprasījums nosaka piedāvājumu.

Latvijas valsts ir divkosīga naudas tērēšanas citadele. Tā vietā, lai paprasītu naudu no tiem, kas to varētu un varbūt pat gribētu maksāt, par Dziesmu svētkiem maksā visi no valsts budžeta. Valsts budžets ir mūsu kopējā nauda. Valsts dotēja Dziesmu svētkiem vairāk nekā 3 miljonus latu (salīdziniet ar Rīgas domes 120 miljoniem par trolejbusiem!), bet tērēja arī pašvaldības, sūtot savus korus uz Rīgu, tērēja sponsori (valsts uzņēmumi, kas tikpat labi savu peļņu būtu ieskaitījuši valsts budžetā).

Es nesaku, ka valstij nevajadzētu atbalstīt nacionālo kultūru, piemēram, Dziesmu svētku tiešraidi nacionālajā televīzijā, lai to tiešām var redzēt visi. Savukārt par gandarījumu un baudu, ko Rīgas viesi gūst Lielajā estrādē, viņi varētu paši samaksāt. Un, ja nu Andris Bērziņš vēlas uzaicināt uz koncertu Vācijas prezidentu, tad Prezidenta kanceleja samaksātu no tās budžeta pilnu summu. Parēķināju – man sanāca, ka Dziesmu svētku biļetei Lielajā estrādē bija jābūt vidēji 45 latus vērtai.

Un, protams, ja biļetes ir dārgas, kaut vai caur maniem nodokļiem un budžetu apmaksātas, man ir vēlme Dziesmu svētku noslēguma koncertā gūt vismaz tādu pašu baudījumu kā no deju lieluzveduma vai simfoniskās mūzikas koncerta Arēnā „Rīga”.

Mana mamma, kas kā Emīļa Melngaiļa krustmeita Dziesmu svētku noslēguma koncertos piedalījusies, sākot no 1926. gada, lāgā nesaprata – kāpēc nevar tikt šogad. Tādēļ arī Dziesmu svētku noslēguma koncerta biļetes man būtu jāpērk no spekulantiem, ja ne kādas attālas pilsētas mērs nebūtu uzdāvinājis savējās. Līdz ar to es Dziesmu svētku koncertu klausījos kopā ar savu mammu, kuras nopietnākais secinājums bija: „Savāca septiņas dažādas līgodziesmas, lai visiem pierādītu, ka Emīla Melngaiļa Jāņuvakars ir labākais.” Latviešiem tāds sacensību gars – pierādījām, ka varam organizēt pašu garāko lielkoncertu uz zemeslodes, un Vācijas prezidentam likām nosēdēt līdz pusdiviem.

Par to, kā radās konkrētā Dziesmu svētku Līgo programma, klīst vairākas leģendas. Ticamākā, šķiet, tā, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš (turpmāk tekstā A.B.) pasaucis kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (turpmāk tekstā Ž.J.G.) pie sevis. Saruna, kurā piedalījies arī Andra Bērziņa palīgs (turpmāk tekstā P.P.), iespējams, varētu būt bijusi šāda (ņemot vērā, ka Valsts prezidents ir ar elektroinženiera, bet kultūras ministre – ar sporta treneres diplomu):

A.B.: Kā jums tur veicas ar Dziesmu svētku repertuāru? Pie mums uz Dziesmu svētkiem ieradīsies Vācijas federālais prezidents Joahims Gauks.

Ž.J.G.: Mēs esam sagatavojuši Dziesmu svētku programmu, Prezidenta kungs. Lūdzu!

A.B.: Vai šī programma būs pietiekami grandioza? Mums Vācija ir ļoti nozīmīgs partneris. Mums jāparāda viņam ir kaut kas patiesi liels.

P.P.: Vai mēs nevaram Dziesmu svētku estrādi uztaisīt divas reizes lielāku, lai tā būtu lielākā Dziesmu svētku estrāde pasaulē?

Ž.J.G.: Nē, kaut arī es Ķīnā apskatīju stadionu – tieši tāda estrāde mums būtu vajadzīga, bet premjers nedod naudu.

A.B.: Bet ko tad mēs varam darīt, lai Vācijas federālais prezidents būtu izbrīnīts?

Ž.J.G.: Mēs varam pagarināt koncertu, tad tas būs garākais kormūzikas koncerts pasaules vēsturē. Un liksim vairāk numuru pūtējiem – vāciešiem ļoti patīk ragu mūzika.

P.P.: Un vēl mainieties uz skatuves labi bieži – ņemiet vienu kori nost, lieciet otru virsū. Tad Vācijas federālajam prezidentam būs skaidri redzams, ka mūsu ir ļoti daudz un mēs varam būt labi partneri. Un vēl – alu ļaujiet tirgot arī par eiro.

Ž.J.G.: Klausos, Prezidenta kungs! Par alu parūpēsies Rīgas dome, bet mēs par to, lai dziedātāji mainās iespējami lēni un vismaz trīs reizes.

Un tā Vācijas federālais prezidents klausījās koncertu no 19.00 vakarā līdz 2.00 naktī. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nepiedalījās latviešu Dziesmu svētkos tikai skaudības dēļ.

Par to kā tapa koncertprogrammas režija, klīst cita leģenda. Reiz Žanetes Jaunzemes-Grendes kabinetā tika atsaukti Dziesmu svētku noslēguma koncerta „Līgo” mākslinieciskie vadītāji (turpmāk tekstā M.V.) un Dziesmu svētku režisors (S.R.). Sarunā piedalījusies kāda Žanetes Jaunzemes-Grendes uzticamības persona, turpmāk tekstā U.P. Saruna, iespējams, varētu būt bijusi šāda:

Ž.J.G.: Valsts prezidents vēlas, lai Vācijas federālais prezidents varētu daudz un ilgi klausīties Dziesmu svētku noslēguma koncertu „Līgo”.

S.R.: Mēs varētu viņu uzlūgt ne tikai uz noslēguma koncertu, bet arī noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu.

M.V.: Mēs varētu viņu uzlūgt arī uz noslēguma koncerta ģenerālmēģinājuma ģenerālmēģinājumu.

Ž.J.G.: Mums koncertam „Līgo” jānotiek līdz plkst. 2.00

A.B. vai I.C.: Mēs jau esam izsludinājuši, ka 23.00 koncerts beigsies un uz to varēs ierasties visi dziedošie latvieši uz sadziedāšanos.

U.P.: Tādā gadījumā izkasiet no programmām skaitli 3 laukā.

Ž.J.G.: Mums noteikti jāparāda Vācijas prezidentam mūsu Līgo kultūra. Vai mums pietiks līgodziesmu?

M.V.: Katrs latviešu komponists var apdarināt kādu līgodziesmu. Turklāt mēs varam Uģim Prauliņam par 1000 latiem pasūtināt tādu līgodziesmu, kuru varēs dziedāt kopkoris, taurēt pūtēji un dejot dejotāji. Tas nebūs pārāk dārgi, jo nodokļus mēs pēc tam atvilksim.

Ž.J.G.: Vai Jūs varat šo Prauliņa daiļdarbu ielikt ap diviem naktī, lai Vācijas prezidents gūst īpaši lielu baudu?

S.R.: Tas tiks izdarīts.

Ž.J.G.: Un galvenais – dziedātājiem ir jāsmaida.

S.R.: Sapratu, ministres kundze, – mēs bijām domājuši, ka mums viņiem jāmāca ātri nomainīties uz skatuves, bet tagad mēs galveno uzmanību pievērsīsim smaidam.

Lai nenogurdinātu lasītāju, es nemēģināšu dialogos aprakstīt, kas izdomāja, ka koristu rindai, atstājot estrādi, ir jāšķērso skatītāju rinda, kas stāv pēc kafijas vai ūdens, citiem vārdiem– jāmēģina atkārtot deju svētku ritenīti. Un nemēģināšu aprakstīt Rīgas domes amatpersonu, kas tualešu skaitu izrēķināja atsevišķi uz dalībnieku un skatītāju skaitu, bet nesarēķināja kopā, kā arī nolika pie tualešu rindas smēķētavu.

Un tomēr – es patiesi brīnos par to, ka Dziesmu svētki beidzās laimīgi, jo dziedātāju vidū bija gana daudz vecāku cilvēku ar ne tik dzelžainu veselību. Iepriekšējos gados jaukto koru dziedātāji ģenerālmēģinājumā vismaz varēja piesēst skatītāju rindās, kamēr vīru un sievu kori dzied. Šoreiz, pateicoties Kultūras ministrijas biļešu izplatīšanas menedžmentam, visi klausītāji, drošs paliek drošs, metās klausīties arī ģenerālmēģinājumu un ģenerālmēģinājuma ģenerālmēģinājumu. Dziedātājiem atlika tikai sūna, kurā ar Abrenes (baltajiem) brunčiem pasēdēt. Varētu jau pasēdēt tautu dēla klēpī, bet tie vīru kori mums iet mazumā. Visbūtiskākais tomēr ir šķidruma trūkums dziedātājiem un klausītājiem pasākumos, kas ilgst vairāk par trim stundām, kur nu vēl sešarpus. Nekas tāds kā lielais toveris ar kafiju, no kā kausiņiem smelt, vai senā labā kvasa muca nebija paredzēts. Tiesa, dziedātājiem ūdens bija sagādāts.

Nepārbaudīta leģenda stāsta, ka arī Vācijas un Latvijas prezidentiem radusies slāpe, kamdēļ kultūras ministre pēc alus sūtījusi kādu pazīstamu savas partijas deputātu I.P., kurš atnācis tukšām rokām. Tad nu sūtīta iepriekšminētā U.P., kas atnākusi ar diviem kausiem zem tautiskajiem brunčiem.

Tāda normāla parādība ir katrus Dziesmu svētkus beigt ar nelielu strīdu – kam tad īsti tie svētki paredzēti: virsdiriģentiem, dziedātājiem vai skatītājiem. Ja skatītājiem un dziedātājiem, tad varbūt varēja vietām apmainīt sadziedāšanos ar oficiālo koncertu – dziedātāji un skatītāji tad būtu spējuši izbaudīt dziedāšanas laimes sajūtu.

Īstais indikators ir koris. Koris zina – kuras dziesmas atkārtot: Zigmāra Liepiņa „Svētī debesīs šo zemi”, „Es bij’meita” Kārļa Lāča apdarē, Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava”. Atkārtoja jau arī Ērika Ešenvalda „Dvēseles dziesmu”, vienkārši kā pēdējo. Kaut man pašam ļoti patīk Ešenvalda mūzika, šoreiz noslēguma dziesma bija izvēlēta lipīgās melodijas un tā fakta dēļ, ka vārdos bija piesaukta gan Latvija, gan Vidzeme, gan Latgale, gan Kurzeme, gan Zemgale. Visādi citādi – izcilu solistu izpildīta estrādes dziesma ar kori pavadījumā, turklāt koristi solistus lāgā nedzirdēja. Nākamajos Dziesmu svētkos visi būs aizmirsuši šās dziesmas esamību, un noteikti koris nevēlēsies to izpildīt, tiklīdz oficiālā daļa būs beigusies.

Noslēguma koncertā kategoriski neiederējās „Es bij’meita” Kārļa Lāča apdarē un Valtera Kaminska „Mūžu mūžos būs dziesma”. Pēdējā caur bargo organizācijas komiteju iespruka tikai, Imantu Ziedoni pieminot. Bet Kārlim Lācim jau laikus jāuzmanās, lai nākamo Dziesmu svētku repertuārā viņu nesagaida Raimonda Paula ignorēšanas likums, jo nedrīkst taču pieļaut korim un klausītājiem tīkamas un melodiskas dziesmas.

Parasti brīdī, kad kāds ir sarakstījis vairāk vai mazāk neslavējošu rakstu, viņam jāatbild uz jautājumu – vai tu arī nākamreiz apmeklētu Dziesmu svētkus, ja zinātu, ka tos atkal rīko organizācijas komiteja kultūras ministres politiskā vadībā. Protams, apmeklētu. Protams, maksātu par biļetēm vai nu budžetam, vai spekulantiem. Jo latvieši ir dziedātāju tauta, pat tad, ja ne minūti mūziku neesi mācījies. Dziesma mūs pavada gan darbā, gan svētkos. Dziesmā latvieši pauž savu prieku, laimi, izdzied un liek zem akmeņa savu bēdu, dziesmā rod spēku un vienotību visas tautai liktenim izšķirīgos brīžos. Un Dziesmu svētkos ar tikai atsevišķām personām tīkamu repertuāru, pirmajos baritonos stāvot, kolektīvi skaļi skaita – cik Dziesmu vēl atlicis līdz Jāzepa Vītola „Gaismas pilij”. Lai to dziedot, piemirstu raizes un ligas.

Un tomēr. Manā Dziesmu svētku klausītāja turpat piecdesmit gadus pieredzē būtiskais Dziesmu svētku indikators ir sadziedāšanās tramvajā mājupceļā no noslēguma koncerta. Šoreiz tramvajā dziedāja tikai digitālais pieturvietas pieteicējs „Brāaļu kaāapiīiīi”. Un tajā mirklī iedziedājās Jāņonkols ar puķi svārku atlokā, prieks un laime kabatā. Jūs taču atceraties „Labvēlīgā tipa” Jāņonkoli, kuram mostoties „klusē basi, brīnās alti, nevar koris padziedāt”. Neticēsiet – Jāņonkols tramvajā sāka izpildīt Uģa Prauliņa „Jāņu nakts mistēriju” - un ar labiem panākumiem.

Novērtē šo rakstu: