Par īpašvārdu rakstību modernajā latviešu valodā un par parazītiskiem onānistiem

Latviešu rakstītā valoda vai tās pamatprincipi gan it kā nemainījās, islandiešu - arī ne, pasaules kartēs svešvalodās pārmaiņas Islandes nosaukuma rakstībā nebija manāmas, un arī nekādas notas šai sakarā no mūsu valstiskās neatkarības pašiem pirmajiem atzinējiem nesaņēmām. Tad kāpēc tā notika?

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2006. gada pavasarī, islandiski gan neko ne bū, ne bē nejēdzot, savā reformēšanas un uzlabošanas garā bija pietiekami liela, lai ieteiktu turpmāk Islandi rakstīt ar garo "ī", jo tas "precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā". Savukart piecus gadus vēlāk šie paši eksperti-onānisti pēkšņi atskārta, ka varētu taču "ievērot tradīcijas citvalodu ģeogrāfisko nosaukumu atveidē", tā ka arī Islandei nav nekādas īpašās vainas.

Šo notikumu secību es noskaidroju nu jau tālajā 2012. gadā, pēc tam, kad biju ķēries pie redaktores apstrādātā savas ceļojumu grāmatas manuskripta un ar patiesu izbrīnu secinājis, ka, rau, visu ko interesantu esmu darījis un piedzīvojis, piemēram, Laosas pilsētā Lūenphabānā.

Kur tāda Lūenphabāna, kas tā tāda Lūenphabāna? Izrādījās, ka tā ir tā pati pilsēta, kuru līdz šim bijām pazinuši kā Luangprabangu vai varbūt Luangphabangu. Desmiti tempļu Mekongas krastā dažu stundu brauciena attālumā no valsts galvaspilsētas... nē, izrādās, nu jau vairs ne Vjentjanas, kā bijām līdz šim pieraduši. Nu tā, redziet, esot Vjenčana.

Un tā tālāk, un tā tālāk: maigi izsakoties, nedaudz murgainā un pamatīgi nepierastā formā bija pārvērsta vesela virkne vietvārdu gan Laosā un Kambodžā, gan Indonēzijā un Filipīnās, - Īslande/Islande salīdzinājumā bija pilnīgs nieks. Turklāt, kaut nevienu no tāspuses valodām, protams, nemāku, tur biju vazājies pietiekami ilgu laiku, lai atminētos, ka vismaz dažus no turienes vietvārdu nosaukumiem paši vietējie izrunā krietni citādāk, nekā nu tie attēloti grāmatas jaunajā redakcijā.

Protams, prasīju redaktorei - kas tā par eksperimentālo valodisko nejēdzību un kāpēc tieši manai grāmatai jākļūst par tās upuri? Lūk, mūsu sarakste ar maziem īsinājumiem.

"Sveiki, tāds mazs jautājums personiskā zināšanu līmeņa celšanai utt., - kurā brīdī un kurš tieši ir izdomājis visas tās šausmīgās Vjenčanas līdzšinējās Vjentjanas vietā un Luhēnphabānas vai kā nu tur vispārzināmās Luangprabangas/Luangphabangas vietā? Vai eksistē kaut kādi nezin kādas valodas institūcijas lēmumi ar argumentāciju un vieta, kur ar tiem var iepazīties, vai kā?"

"Hei! Visas tās šausmas (un vēl citas) atrodamas "Lielajā pasaules atlantā", ko karšu izdevniecība "Jāņa sēta" laidusi klajā 2008. gadā. Tas ir jaunākais tik apjomīgais izdevums, un Latvijas valodnieki pieņēmuši, ka jāvadās pēc jaunākajām nostādnēm. Man tur daudz kas nepatīk, bet - labāk atsaukties uz kaut ko vienu un pamatīgu, nevis maukt pa savam, jo latviskā īpašvārdu rakstība ir stipri kaitinoša (manā izpratnē). Lai priecīgi un gaiši!"

"Un kurš visas šīs šausmas kā pareizās iestāstījis atlanta veidotājiem? Tā pati terminoloģijas komisija vai kāds cits?"

"To es nezinu. Redkolēģijā valodas konsultantos ir latvju gudrākie prāti. Man grūti spriest par tālām zemēm, taču nesen atklāju, ka Igaunijas Vesu (raksta - Vosu) pludmale ir kļuvusi par Vezu, un stipri samulsu. Lai gan redkolēģijā ir igaunis Lembits Vaba. Tā kā, Lato, atslābstiet, taupiet spēkus jēdzīgākām lietām.”

Protams, atslābt un, aizbildinoties ar spēku krāšanu jēdzīgākām lietām, nospļauties par nezin kādiem ļaudīm, kuri iedomājušies, ka viņu svētās tiesības ir krāmēties pa latviešu valodas normām kā pa savu kabatu, būtu īsti latviski. Bet man tomēr dikten gribējās saprast - kurš latvju izcilais prāts ir samācījies indonēziski, laosiski (laoiski) un vēl visādi pietiekamā līmenī, lai bez kompleksiem ķertos pie šādas mazās valodiskās revolūcijas.

Pašā pieminētajā atlantā (ko pirms dažiem gadiem ar sajūsmu biju nopircis) atradu skaidrojumu, ka "pēc "Karšu izdevniecības Jāņa sēta" iniciatīvas 2006. gadā tika izveidota darba grupa, kurā iesaistījās ieinteresētās iestādes un valodniecības speciālisti. Darba grupa vienojās par īpašvārdu atveidošanas vadlīniju pamatprincipiem vēl neaptvertajām valodām. Balstoties uz šiem principiem, ir izveidotas vadlīnijas tām 129 valodām, ko dažāda līmeņa oficiālā statusā izmanto ģeogrāfiskajos nosaukumos".

Ahā, re, cik skaisti - tātad eksistē skaidras un stingras vadlīnijas, kuras ir radījuši nezināmie izcilie speciālisti. Un, ja reiz tā, varētu ar tām iepazīties un visu saprast - kurš, ko, kā, kāpēc. Tad jau jāpajautā "Jāņa sētai", kas arī tika izdarīts - tā un tā, "vēlētos uzzināt, kuri konkrētie eksperti/speciālisti, kādā formā un uz kādu zināšanu pamata vienojās par īpašvārdu atveidošanas vadlīniju pamatprincipiem lao (laosiešu) valodai un indonēziešu valodai (bahasa Indonesia) un kādas ir vadlīnijas šīm divām valodām".

Saņemu jauku atbildi no karšu redaktora, Lielatlanta toponīmu atveidošanas darba grupas vadītāja Gvido Pētersona: "Rakstiski izklāstīt atbildi būs diezgan gari, vien īsumā varu pateikt, ka lao un indonēziešu valodām atveidošanas vadlīnijas sagatavoju es. Valodām, kam Latvijā nebija atrodami speciālisti vai arī šie speciālisti nebija gatavi sadarboties, mums ir izstrādāta sistēma, pēc kuras sagatavot atveidošanas vadlīnijas, balstoties uz fonēmiskajām atbilstībām."

Jā, bet kur tad pašas prasītās vadlīnijas? Rakstu atkal: "Tas, kas mani interesētu - ja reiz Latvijā nav ne lao, ne indonēziešu valodas zinātāju (un, pieļauju, arī laosiešu rakstu valodu nez vai kāds saprot), kā iespējams izstrādāt šādas vadlīnijas tā, lai tās būtu adekvātas? Kā, piemēram, Vjentjana atlantā ir kļuvusi par Vjenčanu, bet Luangphabanga - par Lūenphabānu? Vai ir droši zināms, kā šos vārdus izrunā paši laosieši, vai arī ir ņemts vērā kas cits? Ja jā, tad kas? Un, ja reiz ir izstrādāta sistēma, tad droši vien tā varētu būt kaut kur uzlikta uz papīra vai datorā?"

Un tad arī atnāk atbilde - pietiekami pagara, lai būtiskākās un daiļrunīgākās vietas būtu jēga pasvītrot: "Tā jau gluži nav, ka Latvijā pavisam nebūtu speciālistu. Taju valodas (lao/laosiešu valoda tiek uzskatīta par ļoti radniecīgu taju valodai un paši taizemieši to uzskata par taju valodas dialektu) speciālisti Latvijā ir, bet viņu tābrīža prasības bija tik augstas, ka sadarbība mums neizveidojās. Par malajiešu/indonēziešu valodu līdzīga situācija.

Šādām situācijām mums bija izstrādāta speciāla sistēma vadlīniju izveidei. Ar valodnieku un fonētiķu palīdzību (liels paldies Ilzei Auziņai no LU Latviešu valodas institūta) tika izveidota fonēmu atbilstību tabula, kur katrai fonēmai no Starptautiskā fonētiskā alfabēta tika piemeklēta atbilstība no latviešu valodā lietotajām skaņām. Šāds paņēmiens, protams, ir diezgan formāls, bet labāk tā, nekā vispār nekā.

Tālāk tika izanalizēta informācija par katrā konkrētajā valodā izmantoto rakstību, tās atbilstošajām fonēmām (skaņām) un lietošanas kopsakarībām un izveidota atveidošanas tabula pēc principa "burts/burtkopa pa burtam". Protams, katras konkrētās valodas gadījumā tika ņemti vērā jau esošie atveidošanas paņēmieni no iepriekšējiem izdevumiem un tur, kur tas bija pieņemami, pie tiem arī pieturējāmies. Lao un indonēziešu gadījums tāds nebija, jo agrākajos izdevumos atveidošana bija veikta pa ceļu lao-franču-krievu-latviešu valoda (lao gadījumā) un malajiešu-holandiešu-vācu/krievu-latviešu valoda (indonēziešu gadījumā).

Par rezultāta kvalitāti, protams, var strīdēties, bet, tā kā no tiešām kompetentiem speciālistiem pagaidām nav dzirdētas/lasītas atmaskojošas un iznīcinošas atsauksmes, sanācis ir pieņemami. Par atbilstību tam, kā runā "uz vietām", nevaru komentēt. Tam par iemeslu var būt vairāki aspekti un galvenais ir teorētiskās rakstības neatbilstība izrunai, kas ir raksturīga lielākajai daļai valodu. Arī latviešu valodā ir vairākas īpatnības (vairāku patskaņu apzīmēšana ar vienu burtu, pozicionāls līdzskaņu lietojums/maiņa), kas neļauj visus valodas vārdus atveidot kādā citā alfabētā pēc vienota principa, precīzi atveidojot izrunu. Un, protams, jāņem vērā tas, ka šajās valodās ir daudz tādu skaņu, kas latviešu valodā neeksistē un normāls latvietis nemaz nespēj izrunāt un tām ir vienkārši piemeklēts vistuvākais risinājums no pieejamā fonēmu klāsta.

Ar valodnieku un fonētiķu atbalstu atveidošanā tika iekļauts, vai, pareizāk sakot, atjaunots princips aspirētos līdzskaņus atveidot ar "h" burta pievienošanu aiz tā. Piemēram, Ziemeļkorejas galvaspilsēta visu laiku tradicionāli tiek atveidota "Phenjana" (kur "ph" nav jāizrunā kā p+h, bet kā "p" ar piedvesmu), bet pārējie Korejas nosaukumi bija latviskoti bez piedvesmas apzīmējuma (Inčona nevis Inčhona utt). Lielatlantā un sekojošajos izdevumos mēs atgriezāmies pie šī principa valodām, kur tas ir būtiski (korejiešu, tibetiešu, lao u.c.). Tas reizēm rada neizpratni lasītājos, izrunājot un dalot nosaukumus zilbēs (Lūenphabāna būtu izrunājama kā Lūen.pha.bā.na, kur ūe ir divskanis, n jāizrunā kā vārdā "banka", bet ph - p ar aspirāciju).

Šeit mēs nonākam pie interesantā jautājuma par vadlīniju pieejamību "plašām tautas masām", lai zinātu, kā tad rezultāts lasāms. Tās ir pieejamas nosacīti. Vietvārdu atveidošanas vadlīniju izveide savā laikā mums izdevās iegūt nelielu finansējumu, kas diemžēl pietika tikai ļoti neliela darba apjoma finansēšanai. 24 valodu (lao tajā skaitā) vadlīnijas tika apkopotas manuskriptā, kas tika iesniegts Valsts valodas centrā un principā no interesentiem netiek slēpts (zinu gadījumus, kad interesenti ir ieguvuši kopijas). Manuskripta publicēšanai finansējumu iegūt neizdevās.

Ja atlants ir prece, ko iespējams pārdot plašam interesentu lokam un gūt peļņu/atpelnīt daļu ieguldījumu, tad šādas vadlīnijas publicēt par saviem līdzekļiem izdevniecība neuzskata par racionālu. Bet, tā kā šiem materiāliem joprojām ir preces vērtība, tad arī par velti to nedodam un parādīšanos tīmeklī cenšamies nepieļaut. Mēs labprāt konsultējam izdevniecības un iestādes (pilsonības un imigrācijas dienestu par cittautiešu vārdu atveidošanu) gadījumos, kad tas kādam nepieciešams un gaidām laikus, kad valstī par valodas attīstību atbildīgie atradīs naudu šādām vajadzībām un varēsim bez zaudējumiem šīs vadlīnijas publicēt."

Ar vārdu sakot, izrādās, viss ir pavisam vienkārši un nesimpātiski. Ļaudis, kam ir ienācis prātā pārtaisīt, kā noprotams, kvantuma vietvārdu latvisko rakstību (un kuru veikumu tagad kā svētos rakstus izmanto progresīvie redaktori, to nogādājot visai pārējai vēl lasošajai latvju tautas daļai), to itin bieži ir darījuši bez attiecīgo valodu zinātāju palīdzības, pēc principa - "labāk tā, nekā vispār nekā" un ar sava darba kvalitātes kritēriju - ja neviens nelamā, tad jau viss kārtībā, nav ko uztraukties.

Kā, bet tie čukčas varbūt paši savu čukčnosaukumu izrunā pavisam citādi? (Atcerēsimies Īslandes ieviesēju atsaukšanos - "precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā".) Ko niekus - "par atbilstību tam, kā runā "uz vietām", nevaru komentēt"...

Ar vārdu sakot, ar pietiekamu daudzumu iedomības un pašreklāmas katrs, kam ienāk prātā sevi nosaukt par ekspertu, mūsu zemītē var darīt faktiski visu, kas ienāk prātā, puslīdz droši zinot, ka gan jau būs labi, gan jau, „eksperta” Pētersona vārdiem izsakoties, neviens īpaši nelamāsies, - un, šķiet, ne jau tikai attiecībā uz tādu maznozīmīgu (vismaz daudziem) lietu kā pareizrunātā un pareizrakstītā latviešu valoda vien.

Faktiski var tikai zīlēt, kas notiks tad, ja rīt kādiem no šādiem ekspertiem ienāks prātā paziņot, ka, piemēram, pareizi tak būtu nevis Maskava, bet Moskva, un nevis Krievija, bet Rossija, - jo, rau, tas taču arī "precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā". Ja reiz mūsu publika, padzirdējusi vārdu "eksperts", ir gatava klanīties un norīt faktiski visu, ko tai pamet.

Kā tas viss attiecas uz dažādu nosaukumu rakstību jaunajā grāmatā Zem Muhameda palmas? Attiecas tā, ka par dažādu nosaukumu rakstību, kas kaut cik atbilst vietējai izrunai, es nolēmu nestrīdēties, taču bija virkne nosaukumu, par kuriem mūsu pašmāju gudrinieku viedoklis bija tik tāls no attiecīgās valsts iedzīvotāju pieņemtajiem variantiem, ka ekspertu-onānistu viedoklim tomēr nācās vien pastāvēt pie ratiem.

Lai kā viņi, balstoties uz savām slepenajām „komerciālajām vadlīnijām”, uzskatītu, ka Eritrejā esot ostas pilsēta Miciva, jaunajā grāmatā Zem Muhameda palmas tā tomēr būs Masava, - un tieši šāds nosaukums arī ekspertiem-onānistiem būtu jāmin tajā grūti iedomājamajā gadījumā, ja viņi izceltu savas pakaļas no iesēdētajiem krēsliem datoru priekšā, paši nonāktu šajā te Eritrejā un tiešām gribētu šajā pilsētā nonākt.

Tāds pats princips attiecināts uz vēl vairākiem nosaukumiem šajā grāmatā aprakstītajās zemēs – it īpaši jau Sudānā, Marokā un Eritrejā. „Eksperti”, protams (un cerams), būs sašutuši, toties, ja nu jūs, cienījamie lasītāji, kādreiz tur vēlēsieties nonākt, jūs tur arī tiešām nonāksiet – un tiksiet saprasti. Kas, pieņemu, arī ir viens no ceļojumu grāmatu pamatmērķiem.

Novērtē šo rakstu: