Iesaki rakstu: 
Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avīzē "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespēlēja sociālismam un PSRS*. Lai būtu.
Bet domāju: daudziem no mums vienkārši paveicās piedzimt dažus gadus par vēlu, lai kvalificētos čekas spiegiem. Tā ir no mums neatkarīga likteņa priekšrocība, caur kuru mums te ļoti ērti sajusties pārākam par kādu, kura kartīte ir ČK maisā.
Es biju uz NATO armijas iznīcinātāju parādi Daugavas krastā. Bērni tēviem sēž kukaragā. Konfeti, cukurvate, atrakcijas, izklaides un līksmība. Sejā prieks, jūsma un asaras. Un tad pēkšņi pavecāka kunga balss no aizmugures: "Lūk, lūk. Tā mēs, latvieši, sveicām PSRS tankus, tā mēs gavilējam par iznīcinātājiem, no kuriem katrs spēj nonest pusi Rīgas.”
Cilvēki grib izdzīvot dažādās sistēmās. Nevienu no šodien redzamajiem personāžiem nevar vainot izsūtīšanā, kāda nāvē vai genocīdā. Nav tādu dokumentu.
Nē. Parasts, formāls protokols. Īstie vainīgie jau sen zem zemes, un lai Dievs viņus tiesā. Es no sirds novēlu ikvienam no kritizētājiem paveikt kaut 1% no tā, ko izdarīja Dainis Īvāns Latvijas tautas mobilizācijas valsts brīvībai labā.
Pagaidām viņi to nav paveikuši. Puņķu ēšanu īsti nevar uzskatīt par drosmīgu un nelaužamu valsts vadības principu. Mēs esam nolaidušies no Gunāra Astras līdz Ataola Bērziņa izpratnei par nepakļaušanos varai, upurēšanos un cīņu. Runātāju tā kā pietiek. Tagad atkal vajadzētu darītājus. Paldies.
* Runa ir par Daiņa Īvāna parakstīto Leonīda Brežņeva nekrologu. Lūk, tā pilns teksts:
Būsim vienoti!
Cik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks.
Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā.
Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlējuma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorētisko mantojumu. Man kā literātam šeit tūlīt nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvīru, kuri spējuši atstāt līdzīgus literārus darbus? Jo īpaši to nozīmīgumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Atšķiram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarīgiem valsts dzīves notikumiem, redzam Cilvēku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvēciska līdzība par mērķtiecību un vīrišķību, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.
Tikai pirms dažiem mēnešiem es ar interesi vēroju, kā mana kolēģe, jaunā televīzijas režisore Dace Slagūne strādāja pie Leonīda Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasījuma iestudēšanas mūsu studijā. Grāmata ir par grūtiem brīžiem mūsu zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšķus un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan Leonīda Brežņeva optimisma, cilvēkmīlestības un rītdienas ticības balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jūtams arī raidījumā. Un tagad man šķiet: vai nav zīmīgi, ka to iestudēja gados jauna režisore? Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk.
D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
