Par ko gan uztraukties Lembergam? Uz ko gan cerēt Sprūdžam?

Stāstot par saviem plāniem Lembergu atstādināt no amata, pienākumiem, amata pienākumiem vai vēl no sazin kā, Sprūdžs sev netipiski reālistiski paziņoja – tas, kas īsti sanāks no šī atstādināšanas rīkojuma, lielā mērā būs atkarīgs no mediju nostājas.

Un tur viņam pilnīga taisnība. Lai kā tas nepatiktu Lemberga nedraugiem, viņa atstādināšanas rīkojums, pat būdams visnotaļ apjomīgs penteris, pats par sevi nav vērts pat tā papīra, uz kura nodrukāts.

Reālistiski raugoties, tas neatņems Lembergam ne dienesta limuzīnu (kāpēc Latvijas bagātākais cilvēks nevar pats sev nopirkt auto, ir pāri manai saprašanai), ne kabinetu, ne faktisko vietu un varu Ventspils dzīvē. Jo – patīk mums vai ne – tas viss ir balstīts uz lietām, kam ar papīru smērēšanu maz kā kopēja.

Tas, kas vismaz Sprūdžam ir lielā cerība un vienlaikus lielais nezināmais, ir – kas attiecībā uz Lembergu līdz ar atstādināšanas rīkojumu mainīsies mediju attieksmē. Jo tieši tā mazo, enerģisko vīreli var reāli pazudināt un padarīt par iepriekšējā Lemberga žēlīgu ēnu. Pat Sprūdžam tas skaidrs.

Jautājums ir – vai mediji kopumā (un nevis pāris Lemberga ciešā ietekmē esošie mediji) joprojām turpinās viņu godāt par Ventspils mēru un ar prieku un entuziasmu atspoguļot viņa visjokainākās eskapādes, vai arī ņems un nicīgi novērsīsies no Darvina teorijas pareizumu aizvien uzskatāmāk ilustrējošā vīreļa.

Pilnīgi droši - otrais variants Lembergam patiešām būtu kaut kas virtuālai nāvei līdzīgs. Bet gandrīz tikpat droši – ne uz ko tādu nabaga Sprūdžs (un arī visi tie, kam pārpalikušais oligarhs aknās sēž jau gadiem ilgi) pārskatāmā nākotnē cerēt nevar, lai kā arī gribētos.

Paskaidrošu – kāpēc.

Cik nu zināms, pasaulē ir ne mazums valstu un sabiedrību, kur noteikti nodarījumi cilvēka iespējām publiskajā telpā automātiski pārvelk lielu un treknu svītru. Bez variantiem – un uz neatgriešanos.

Tas nozīmē – ja tu, kundziņ, esi pieķerts kādā vērā ņemamā un publiski par sliktu uzskatītā riebeklībā (vai tā būtu zagšana, kukuļošana, bērnu porno utt., utt.), tu vari būt skaists, gudrs un bagāts, taču neceri ne uz kaut vienu labvēlīgu skatu no mediju puses, ne uz kaut jel kādu cerību stariņu publiskajā politikā, kur bez mediju labvēlības neiztikt.

Kāpēc? Tāpēc, ka tur cilvēkiem ir skaidrs, kas ir labi un kas ir slikti, un tāpēc, ka tur šī skaidrība viņiem nemainās trīsreiz dienā, un tāpēc, ka arī medijiem tur ir nevis neskaitāmi noputējuši ētikas, rīcības un vēl visādi kodeksi, bet gan tieši tikpat skaidra sapratne par pamatvērtībām. Nu, piemēram, tāda – sodu izcietis izbijis pedofils pie mums publiski par bērnu tiesībām nerunās.

Bet mēs dzīvojam kaut kur citur.

Tas, ka blēžus, krāpniekus un puszagļus pie mums pat tad, ja viņu blēdības un meli ir bijuši acīmredzami un nenoliedzami, „savējie”, pat īpaši neslēpjoties, iekārto atkal jaunos valstiskos amatos, mums ir vispārzināma un vispārpieņemta prakse, par kādu nu jau vairs nekaunas pat dažādas ēlertes un čigānes.

Taču ikdienā mazāk pamanīts ir fakts, ka pie mums tas, vai konkrētais zaglis, blēdis, krāpnieks, kukuļotājs ilgāku vai īsāku laiku pēc sava publiskā kauna brīža atgriezīsies publiskajā sfērā un tur tiks laipni uzņemts, ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa personiskās enerģijas un primitīvas nekaunības. Un ne no kā cita.

Kā zināms, Lembergam netrūkst ne viena, ne otra – turklāt viņš, šķiet, vēl labu brīdi varēs skandēt, ka patiesībā ir balts un pūkains, ka nav taču vēl notiesāts, ka visas izvirzītās apsūdzības ir tikai ļaundaru un politisko pretinieku insinuācijas, ka nav nekādu pierādījumu, utt., utt.

Tad ko nu šādam te Lembergam uztraukties par iespējamu pašmāju mediju atsalšanu pret viņa nozīmīgo figūru, ja pie mums ne tikai visādi štokenbergi, zaķi, kampari un līdzīgi kvaziblēži, bet pat ļaudis, kas ir saņēmuši pilnīgi reālu sodu par tiesā pierādītu kukuļošanas gadījumu, tiek pie iespējas uzstāties kā principiāli korupcijas pretinieki.

Vēl vairāk – šādus te ļaudis, ne ar vārdu pat nepieminot viņu kriminālo pagātni, pie mums uz mūsu visu nodokļu apmaksāta sabiedriskā medija tiešraidi uzaicina šī te medija pārstāvis, kas tiek uzskatīts par izcilu savas jomas profesionāli. Tad ko nu baidīties Lembergam – un uz ko cerēt Sprūdžam?...

Jūs teiksiet – šis nu gan ir izdomāts gadījums? Jūs teiksiet – tā nu nevar notikt pat pie mums? Nekā nebija.

Šā gada 2. oktobris. Latvijas Radio diskusiju raidījums Aktuālais temats. Kārlis Streips uzaicinājis divus Rīgas domes opozīcijas pārstāvjus izpausties, un viņi tad arī izmanto iespēju, atmaskojot pa labi un pa kreisi. Viens no viņiem - Jānis Mārtiņš Skuja. Un par profesionāli saukto Streipu ne par matu nemulsina, ka domes korumpantus atmasko cilvēks, kurš pats notiesāts par starpniecību kukuļošanā.

Vēl vairāk – kā izrādās, tas, ka mēs visi par saviem nodokļiem apmaksājam iespēju vienam notiesātam kukuļotājam (Pietiek šonedēļ publicēja pilnu spriedumu šī te Skujas un kompanjonu lietā) uzstāties kā korupcijas atmaskotājam, nemulsina arī pašu sabiedrisko mediju.

Latvijas Radio tā arī nespēj atbildēt pat uz vienkāršu jautājumu – vai sabiedriskais medijs turpmāk regulāri kā ekspertus uzaicinās personas, kas tiesātas par smagiem noziegumiem, un vai šai saistībā Latvijas radio ir izstrādātas kaut jel kādas skaidras vadlīnijas.

„Šis ir plaši diskutējams žurnālistikas profesionalitātes jautājums,” – tā ir visa Latvijas Radio vadības atbilde, ko beigu beigās spēj izdvest sabiedriskā medija preses sekretāre, uz tālākiem jautājumiem atbildēt vienkārši atsakoties.

Šī sabiedriskā medija atbilde skaidri apliecina – mēs dzīvojam un laikam jau vēl ilgi dzīvosim tajā pasaules daļā, kur faktiski jebkuru nodarījumu par nebijušu padara šī nodarījuma veicēja personiskās nekaunības līmenis komplektā ar konkrētu mediju pārstāvju bezprincipialitāti, nekompetenci, personiskajām simpātijām un atmiņas trūkumu.

Par ko gan šeit uztraukties Lembergam? Uz ko gan šeit cerēt Sprūdžam?

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: