Iesaki rakstu: 
Laikam Andrim Šķēlem vairs nav palicis neviena kaut cik gudra un izglītota runu rakstītāja, - nu, vai arī trīskārtējais premjers pēkšņi nolēmis sekot sava kādreizējā amata brāļa – muļķu zemes atklājēja un popularizētāja Viļa Krištopana pēdās.
Droši vien jau aizkustinoši tradicionāli gribējās tikai, kā labāk, kad ceturtdien Šķēle, par visām varēm vēloties spilgtāk demonstrēt baiso bezdibeni, kurā latvju zemi ieveduši dažādi Dombrovski un Co. un nekādā gadījumā ne jau Šlesera gāze grīdā, Kalvīša treknā snauda un paša Šķēles rebes, ķērās pie kārtējo spilgto metaforu un salīdzinājumu piemeklēšanas.
Tad nu mēs arī varējām noklausīties par briesmīgo situāciju globālās konkurētspējas indeksā: tikai tā dēļ, ka jau pieminētie Dombrovski un Co. svarīgus lēmumus kavējuši laikā, nepieņēmuši īstajā brīdī vai vienkārši nomuļļājuši, mums globālās konkurētspējas indeksā priekšā salīduši dažādi nicināmi švaļi – tādi kā Kostarika un tamlīdzīgi.
Apsaukāties ar Kostarikām – tā, protams, varētu atļauties tante no Madonas, bet ne cilvēks, kurš nebūt ne tik sen saņēmis Latvijas gada balvu ekonomikā un vismaz pats sevi joprojām visā nopietnībā uzskata par to, kas kopā ar kolēģi Aināru noteikti varētu ievest Latviju saulītē, ja vien nesaprātīgie vēlētāji neiebilstu.
Taču kopsēdēšana ar Aināru Šleseru, vēlme ietaupīt uz runu rakstītāju rēķina vai pārliecība, ka gan jau stulbā tauta sagremos un vēl tālāk stāstīs visu, ko vien tai pateiks priekšā, acīmredzami ir darījusi savu. Jo, redziet, realitāte nedaudz atšķiras no Šķēles kunga gleznaini, kaut provinciāli padumji tēlotā, - un pirmām kārtām tāpēc, ka Latvija varētu palēkdamās vien priecāties, kaut tuvojoties Kostarikas attīstības līmenim.
Nezinu, kāpēc izcilā globālo ekonomisko procesu zinātāja un skaidrotāja teiktais aizvien biežāk ir jau pieminētās tantes Ņuras līmenī, taču, rau, realitāte ir tāda, ka Kostarika atšķirībā no Šķēles trīsreiz vadītās Latvijas pirmām kārtām jau gadu desmitiem ir rādījusi paraugu visam savam reģionam – kurš ir ne mazāk savdabīgs kā postpadomju telpa – gan tajā, kā sabalansēti attīstīt valsti, gan tajā, kā to pašu valsti pārvaldīt demokrātiski, gan tajā, kā rūpēties par valsts un arī tās iedzīvotājiem.
Realitāte ir tāda, ka visā reģionā uz šo, šķēļuprāt, „kaut kādu Kostariku” kaimiņi raugās kā uz pašmāju Šveici, Zviedriju vai Norvēģiju – miermīlīgu (atšķirībā no Latvijas Kostarikai nav savu bruņoto spēku), demokrātisku un sociāli atbildīgu labklājības valsti ar sabalansētu ekonomiku un skaidru attīstības vīziju.
Kā tas viņiem izdevies? Protams, iemeslu ir vesels bars, taču viens no būtiskākajiem faktoriem ir īpaši amizants Šķēles izteikumu sakarā: vēsturisku, ģeogrāfisku, ģeoloģisku un klimatisku apstākļu komplekta ietekmē Kostarika nekad nav bijusi paļāvīgu muļķu zeme, kuru būtu izdevies pa savam vadīt un pārvaldīt dažām donu de Šķēļu oligarhu ģimenēm.
Atšķirībā no citām šī paša reģiona zemēm šajā „kaut kādā Kostarikā” vienmēr, faktiski jau gadsimtiem galvenā un noteicošā ir bijusi nelielo zemnieku, amatnieku un tirgotāju masa, savukārt citviet Centrālajā un Dienvidamerikā varu savās rokās turošās latifundistu, raktuvju un banānu karaļu ģimenes šeit tā arī nav ieviesušās.
Un lielā mērā tieši pateicoties tam, ka Kostarikai ir izdevies iztikt bez saviem Šķēlēm un Lembergiem, viņu vēlmes pakampt visu, kas slikti stāv vai nepietiekami piesiets, „kaut kāda Kostarika” Šķēles pieminētajā indeksā ir tur, kur ir, - un arī mēs ar mūsu viedo trīskāršo premjeru esam tur, kur esam.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
