Iesaki rakstu: 
Lieta ir patiešam nopietna. Publiskajā telpā parādās arvien vairak neapšaubāmu pierādījumu tam, ka Fukujamas prognozes par vēstures beigam ir strauji piepildījušas. Rūpīgas izlases kartībā pievēršamies vien dažiem publiskiem izrādījumiem.
Bet vispirms. Skaidrībai. Lai nav parpratumu. Kā savā verlibrā ar nosaukumu “Fellācijas izcelšanās jeb orālais sekss kā ideoloģiskās cīņas forma" pravietiski vēstījis dzejnieks Aleksandrs Fui: “Dirsu važās neiekalsiet!”
Dzejnieks atgadina caitgeistu tumšajos viduslaikos, kad...”968. gadā visā savā skarbajā filigrānumā ziedēja viduslaiku ideoloģija. Pareizāk sakot, divas paralēlas ideoloģijas: bruņinieku un baznīcas. No vienas puses nebeidzamas balles, banketi, romances, turnīri, furšetes. No otras askētisms, miesas mērdēšana, vientuļniecība, paškastracija un tamlīdzīgi izlēcieni „tīras dzīves“ varda. Vienā cēloņpunktā šīs divas ideoloģijas sakrita: bruņinieciskums prasīja dievināt sievieti no attāluma, askētisms aizliedza priecēt miesu. Seksam vietas nebija”. Kā redzat, jau tolaik liberastu un konservu sadursme bija asiņaina, ne tikai šodien tā ir tāda!
Kads vēstures zintnieks mums norādīja, ka 968. gadā vēl nekadu bruņinieku nebija, lai kā viņus vēlāku laiku episkie dziedoņi vēlējās uzmeistarot no Kārļa Lielā vai vēl senākā karaļa Artura galminiekiem. Pirmie bruņinieki parādījas pēc Pirmā krusta kara sākuma 1098. gada, savukārt pirmie bruņinieku turnīri mazlietiņ vēlāk - ap 1120. gadu. Kaut kādi priekšvēstneši jau droši vien bija arī 10. gadsimtā, tomēr par īstiem bruņiniekiem tos vēl nevar saukt.
Ievietojam šo precizējumu lielākai skaidrībai vien tadēļ, ka ikvienam kartīgam losim, programmētajam un funkcionala analfabētisma iesvaidītam adeptam ir zinams, ka aiz loga ir jau 21. gadsimts un pat 20. gadsimts jau labu laiku kā kļuvis par tumšajiem viduslaikiem, vēsture ir pagājusi kā gaišzila kaprīze, un kāda starpība, vai kaut kadi vājprātīgi bruņinieki, kuri iekala važās savu sievu un līgavu gūžas un kājstarpi, radās 10.gs. vai 11.gs. Vēsture pagājusi, un mums sejā rēgojas tikai beigas tumša dirsas cauruma veidolā.
Un tomēr! Jau tolaik drosmīgākie Spānijas pilsoņi orālo seksu atrada kā vislabāko inovatīvo risinājumu ieilgušajam konfliktam starp liberastiem un konserviem! Viegli negāja! Arī šodien - pat netuvojieties mums ar aicinājumiem paškastrēties! Mēs uzbudināsimies paši un uzbudināsim tevi savos pēdējo laiku tekstos, jo ir vēstures beigas un citas izejas vairs nav. Tikai sērijveida orgasmi mūs var glābt, ļaut aizmirst savu vārdu, lai to atcerētos atkal un atkal un nepazustu vēstures melnajā pakaļā.
Tādēļ mums nekavējošā palīgā jau steidzas tālredzīgais un inteliģentais liberāļu nedēļraksts “Ir, kurā lielākiem burtiem izcelta literatūrzinātnieka un dzejnieka, žurnāla „Strāva” galvenā redaktora Ivara Šteinberga intervijā teiktais: “Man arī ir dzejolis par masturbāciju, un, šķiet, tas, ka drīkstu to uzrakstīt un publicēt, ir brīnišķīga brīvība un to drīkst svinēt.”
Nolieksim galvas klusā apbrīnā. Atliek vien gavilēt par jauno literatūrzinātnieku. Tomēr, rūpīgāk apdomājot, pašmīlas apdzejošana šķiet vienīgā erotiskā tēma, kuru būtu iekļaujoši un neaizskaroši skart baltā heteroseksuālā vīrieša sacerētās dzejas rindās, jo jebkas cits varētu izraisīt sāpinošas asociācijas ar maskulīno, patriarhālo dominanci, vardarbību un pazemojumu.
Ja kādu vakaru jūsu esības kodols jums uzbāžas ar infantilisma vilkmi un gribas kaut ko vairāk dzirdēt tieši par puisēnu krāniņiem vai saldo bērnudārzu, pāršķirstiet biedrības „Ascendum” izdoto dzejnieces un domātājas Annas Auziņas jaunāko veikumu, kas apkopots grāmatiņā "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”. Beidzot dzejniecei izdevies iznākt ārā no vēstures rāmja un plāt vaļā par to, ko mēs visi jau zinām. Bet tas taču nekas!
“Bērnudārzā biju redzējusi, kā puisēni čurā, kājās stāvēdami, mazus, spicus krāniņus pirkstos paņēmuši. Taču pieaugušiem vīriešiem, cik novēroju pludmalē, biksītēs bija tādi kā kunkuļi pavisam citā formā.”
Piebiedrojieties autorei atmiņās par saldām izklaidēm bērnudārzā:
“Gultas un pidžamas bija pateicīga vide, lai spēlētu ārstus. Reiz - man tad jau bija kādi seši gadi - mēs ar blakus guļošo puiku izspēlējāmies dakteros no visas sirds. Mēs cēlām uz augšu pidžamas jakas, taustījām vēderus un pa jokam ņēmām no tiem ārā zarnas. Tas bija ļoti uzbudinoši.”
Varbūt vēlēsities sekot Ivara Šteinberga brīnišķīgajai dzīves stratēģijai masturbēt uz nebēdu un pielikt vēsturei arī savu punktu, izlasot šo - par bērnudārza dakteriem:
“Visuzbudinošākais bērnudārzā tomēr saistījās ar īstajiem ārstiem. Kad potēja dibenā, mūs iesūtīja māsiņas kabinetā pa vienam, daktere lika novilkt biksītes un apķerties viņai ap kaklu, lai nebūtu tik ļoti bail, kā arī lai pie vajadzības varētu mūs noturēt, bet to viņa neteica. Māsiņa tikmēr iedūra. Taču reiz - tas, šķiet, bija jaunākajā grupā - man ne tikai lika novilkt biksītes, bet, iedomājieties, atgulties augšpēdus māsiņas kabinetā uz dīvāna. Ar dibenu gaisā. Mūsu māsiņa pieturēja kājas, bet svešā māsiņa vai daktere nobrauca man pa kājstarpi, šķiet, ar vates gabaliņu. Pa čurājamo vietu un līdz pat dupsim. Vēl tagad nezinu, ko viņa tur pārbaudīja. U. stāstīja, ka viņiem skolā esot ņēmuši kaut kādas analīzes no dibena. Likuši nolaistām biksēm atgulties uz kušetes un iebāzuši dibenā kociņu. Diezgan dziļi, viņš saka. Mums arī skolā kaut ko mazliet bakstīja dibenā, bet ne tik iespaidīgi. Laikam spalīšu analīzes. Lūk, bet pēc tam viņš sācis aiztikt sev dibenu, lai uzbudinātos, līdz pēc dažiem gadiem sapratis, kā vajag masturbēt. Viņš to ir atklājis tikai pēc sava ķermeņa, nevis no grāmatām kā es.
Es vēl tagad uzbudinos, šo rakstīdama. Briesmīgi sagribējās seksu.”
Savukārt, ja ir vēlme lasīt kaut ko daudz nopietnāku un tuvāku anālās atveres tumsai, lasiet „Ascendum” izdoto Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu pirmo sējumu "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949". Tur būs arī par slēpto, varonības apdvesto dzīvi Operas apstādījumu krūmiņos. Nu, jūs jau sapratāt.
Droši vien sapratāt, ka Latvijā gatavošanās vēstures beigām ir sākusies. Kā vienmēr šādos brīžos palīgā steidz inteliģences gaišākie prāti, lai sniegtu padomu, kā pārdzīvot kārtējo apokalipsi. Šoreiz ieteikums to darīt uzbudinoties un atslābstot, caur anālo atveri vai palīgā ņemot draugu vibratoru. Vai nav vienalga? Bet sieviešu un vīriešu dzimti valodā gan ir pēdējais laiks izskaust. Pietiks reiz diskriminēt lasītāju. Laiks finalizēties un pilnās burās ļauties bioloģiskam regresam.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
