Iesaki rakstu: 
Kādā mazāk zināmā O. Henrija stāstā satiekas divi sen neredzējušies paziņas, un viens no viņiem pie glāzītes stāsta sirdi plosošu stāstu par savas sievas nejauko šuneli.
Šunelis sievai esot it viss pasaulē un šo statusu tad arī īsti ļaunprātīgi izmantojot - visvisādi vīru terorizējot, diendienā darot pāri, bet sieva vienmēr esot sīkā pretekļa pusē. Reiz, kad tas vīram iekodis, sieva nekavējoties metusies... dezinficēt nabadziņam mutīti, ja nu gadījumā šis kādu bacili saķēris no vīra asiņainās kājas.
Glāzīte pēc glāzītes, un vīrs ar sen neredzēto draugu dalās savā rūpīgi izlolotajā plānā - kā viņš vienudien nakts aizsegā virtuvē paņemšot visasāko tuteni, pielavīšoties pie sunīša baldahīnotās gultiņas, atvēzēšoties un... kārtīgi sacaurumošot moskītu tīklu, lai asinssūcēji riebekli tā kārtīgi sadzeļ!
Šis smieklīgās ļaunā atdarīšanas plāns ir pirmais, kas man nāk prātā, raugoties pēdējo pāris dienu pašmāju aktivitātēs saistībā ar Ukrainas notikumiem.
Mēs esam sašutuši! Mēs viņiem parādīsim! Mēs piketēsim! Mēs ieviesīsim pret Krieviju savas ekonomiskās sankcijas! Mēs nebrauksim pie viņiem viesizrādēs! Mēs aizliegsim pie sevis viņu melu raidījumus! Mēs izstāsimies no KHL! Mēs viņiem nepārdosim savus nekustamos īpašumus komplektā ar ES uzturēšanās atļaujām! Mēs identificēsim viņu maigās varas izpausmes un ar tām cīnīsimies tā, ka šņakst!...
Nemaz nerunāsim par to, ka papildus tam jau parādās pirmie "politiķi", kas pamazām sāk funktierēt, kā pašreizējo stāvokli izmantot savās savtīgajās interesītēs, - ko vērta ir kaut vai Saeimas priekšsēdētājas ideja, ka šitādā situācijā pensionāru piketi nudien nebūtu vēlami.
Lai cik tas būtu aizskaroši visu šo pasākumu iedvesmotājiem un dalībniekiem, visām šīm aktivitātēm ir viena kopēja iezīme - Krievijai un Putina interesēm no tām ne silts, ne auksts. Salīdzinot ar to reālo efektu, pat O. Henrija aprakstītā sunīša terorizētā vīra iecere ir grandiozs, ilgtspējīgs atriebes plāns.
Pirmais, ko es ieteiktu visiem šiem tukšsašutējiem un tukšklaigātājiem - kārtīgi ieskatieties sevī, savos slēptākajos motīvos un dzinuļos. Varat nevienam citam to nestāstīt, - bet pamēģiniet būt godīgi paši pret sevi atbildē uz jautājumu, kas tieši ir jūsu sašutuma pamatā?
Cik procenti no šī sašutuma ir patiesas rūpes par īstajiem, pareizajiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuru vēlmes otra, nepareizā Ukrainas iedzīvotāju daļa pašlaik sabradā soli solī ar Krievijas bruņoto spēku zābakiem un kāpurķēdēm?
Un cik procenti ir bailes par to, ka ja ne rīt, tad parīt, pēc mēneša, gada vai desmit tieši tādā pašā situācijā nonāks arī Latvija?
Ja jums ir mazāk svarīgi kaut kādi tur pietiekami sveši un nesaprotami ukraiņi, bet vairāk - jūsu pašu valsts un līdz ar to arī tas, kāda tajā būs jūsu, jūsu ģimeņu un radu, draugu, paziņu nākotne, tad pirmā lieta ir - turpināt skatīties acīs patiesībai.
Tas nozīmē - pašķirt bļāvienu, aizvainojumu, aizspriedumu un visu pušu propagandas plīvuru un pirmām kārtām pateikt Dieviņam paldies par to, ka Viņš mums parāda svešinieku kļūdas, no kā mācīties, lai nevajadzētu mācīties pašiem no savām.
Viss, kas notiek Ukrainā, notiek pirmo un galvenokārt tāpēc, ka tur tas reāli bija iespējams. Tāpēc, ka paši Ukrainas iedzīvotāji, politiķi, amatpersonas un visi pārējie tīši vai netīši - protams, lielākoties droši vien jau netīši - bija noveduši valsti totālas sašķeltības situācijā. Reāli bija divas valstis, varbūt trīs. Vai reāli varēja būt citādi - nezinu. Bet bija tieši tā.
Krievija iebruka Ukrainā tāpēc, ka zināja - tā var to atļauties. Tāpēc, ka situācija to atļāva. Tāpēc, ka tai nebija šaubu - pietiekami liela daļa šīs valsts iedzīvotāju (t.i. nevis kaut kādu importētu ļautiņu, bet cilvēku, kas tur dzīvo gadiem ilgi) šo okupāciju, aneksiju, internacionālo palīdzību, tautiešu atbalstu vai kā nu to saukt atbalstīs.
Var, protams, gari un plaši ņemties par līgumu pārkāpšanām, Rietumu gļēvulībām, propagandas melu straumēm un citiem dekoratīviem krāšņumiem un interesantumiem. Lietas būtība no tā nemainās - Krievija iebruka tāpēc, ka puse, trešā vai ceturtā, kaut vai desmitā daļa valsts iedzīvotāju (precīzai proporcijai pēc būtības nav nekādas nozīmes) to visnotaļ atbalstīja un atbalsta.
Protams, šis ir izdevīgs un ērts mirklis, lai Tu, cienītais lasītāj, pats sev paziņotu - ahā, reku sākas Kremļa apmaksāta propaganda, nav ko par tādu likties ne zinis, jo kurš tad nu nezina, ka ikviens Ukrainas iedzīvotājs, kas var kaut kripatiņu atbalstīt Krievijas iebrukumu un iebilst pret Kijevas jauno varu, ir krievu piektās kolonnas pārstāvis, Putina ar visām ķeskām nopirkts, un viss.
Lūdzu, katram, protams, ir tādas tiesības - palikt pie savas pasaules ainas un ticēt, ka atliek tikai piegriezt Krievijas melu straumes, kas zombē Latvijas neapzinīgāko iedzīvotāju daļu, pieņemt Satversmes preambulu un pie reizes arī iztirzājumu un nobeigumu, nodrošināt vispārēju izglītību tikai valsts valodā, ar dažādām metodēm - vēlams, tādām, kas neprasa valsts budžeta līdzekļus - iznīdēt Krievijas maigās varas līšanu, un viss ar mums, mūsu drošību un nākotni būs kārtībā! Jo vairāk, ka mēs taču esam ES, NATO un vēl visur kur.
Bet paprasiet katrs godīgi pats sev - jūs tam tiešām ticat? Jūs tiešām ticat, ka atliek aizliegt izcili labi finansētus melus - un tie izzudīs? Ka ar tiem tiksim galā ar primitīvu, bezdomu bļaustīšanos un sašutumu? Ka visādi Satversmes pribambuļi ar vienu vēzienu nodrošinās mūsu valstiskumu? Ka mēs varēsim palielināt armijas bruņojumu un ne par ko neuztraukties? Ka vienreiz tā kārtīgi piespiedīsim visus tos Latvijas krievus, baltkrievus, arī ukraiņus integrēties - un viņi beidzot nointegrēsies?
Jūs tiešām tam ticat, ka tas iespējams?
Bet varbūt Jūs ticat, ka mūsu valsts dalība ES un NATO ir mūsu burvju vairogs, kas padara mūs neievainojamus, lai kādas muļķības mēs arī sastrādātu? Atvainojiet, bet pat pēdējam idiotam, atceroties četrdesmitā gada mācības, vajadzētu būt skaidram, cik dažādā veidā var notikt okupācijas un aneksijas un cik dažādi uz tām var noraudzīties pasaules lielvaras - "drošības garantētājas".
Un pat tam, kam nospļauties uz kaut kādu tur septiņdesmit gadu senvēsturi, Ukrainā notiekošais demonstrē, cik tieši šeit un tagad ir vērtas kaut kādas tur starpvalstu vienošanās. Ja Krievija varēs, ja būs piemēroti apstākļi - tā pagrābs, un viss, nekad vairs nebūs nekādas Trešās Republikas un nezin kuras Atmodas, aizmirstiet.
Plašās tautas masas, kā redzam, pašlaik ir sajūsmā par Vīķi-Freibergu, kura laikā, kad bija valsts vadītāja krēslā, sulainiski dieba te uz Alpiem, te Maskavu tikties ar Putinu, bet nu ir saņēmusies drosmi kritizēt Rietumus.
Taču šajos apstākļos īstā drosme būtu nevis teikt to, ko alkst dzirdēt publika, bet to, kas mūsu valstij tagad būtu darāms. Pa īstam darāms. Nevis tāpēc, lai bļaustoņu publika būtu īstermiņā apmierināta par "pareizo reakciju", bet tālab, lai tāda Krievija ne pēc gada, ne desmit vai piecdesmit Latvijā neredzētu "nobriedušu situāciju".
Neko tādu gan neizdarīt, balstoties uz bļaustīšanos, mirkļa emocijām un meliem - vienalga, citiem vai pašiem sev. Uz meliem un ilūzijām vispār neko paliekošu nevar uzbūvēt.
Nepieciešams skaidri sev pateikt - pirmkārt, nekur mēs nepārcelsimies, mūsu zeme vienmēr būs tieši tur, kur tā ir atradusies un kur tā atrodas pašlaik. Otrkārt, arī cilvēki šeit paliks tie paši, kas līdz šim - gan no visurienes sabraukuši, gan dzimtcilvēku pēcteči, gan padomju varas no iekšpuses saēsti, gan vēl visādi. Ne vieni, ne otri, ne vēl kādi no šejienes nekur neliksies. Tepat viņi dzīvos - tieši tādi, kādi viņi ir. Kādi esam.
Žēl, protams, ka brīvākā un izlēmīgākā Latvijas nācijas daļa, tā, kura patiešām bija spējīga grozīt pasaules likteņus, palika Krievijas plašumos un kapulaukos. Žēl, ka daudz piemērotāki izdzīvošanai izrādījās tie, kam lunkanāka mugura un personiskā sile vienmēr būs svarīgāka nekā personiskā valsts. Bet neko darīt - ir jāiztiek ar to, kas ir. Kā nu ir tā, jādzīvo.
Es personiski esmu pārliecināts, ka desmit, labi, divdesmit gados no šī te mistrojuma ar visām tā valodām, pārliecībām, vēsturēm, simpātijām un visa pārējā varētu rasties tas vienīgais, kas nekad neļautu Latvijā atkārtoties tādai 2014. gada pavasara Ukrainai.
Mana pārliecība ir: vienīgais, kas principā neļautu kam tādam notikt, ir vienota un bruņota Latvijas tauta, kura dzīvo ar pārliecību, ka tai ir sava valsts vara, kurai var uzticēties, efektīva un godīga, labāka nekā visriņķī apkārt, kas tad arī nodrošina faktiski ikvienam šīs valsts iedzīvotājam dzīvi, ko viņš nav gatavs atdot vai iemainīt pret kaut kādām blēņām un ko viņš vajadzības gadījumā ir gatavs personiski aizstāvēt pret visu pasauli, lai kāda būtu viņa tautība, valoda, izpratne par vēsturi un vēl viss kas dziļi personisks.
Ar vārdu sakot, pašlaik pie varas esošo ļaunākais murgs.
Zīmējums no cartoonmovement.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
