Par neatliekamās medicīniskās palīdzības "profesionalitāti"
Laura Maksimova15.04.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šoreiz vēlos padalīties ar savu pieredzi. Runa būs par neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) "profesionalitāti".
Naktī no 9. uz 10. aprīli, plkst 1:43 zvanīju uz 113 sakarā ar to, ka septiņgadīgajai meitai šausmīgi sāpēja kājas, pakustināt vispār nevarēja un ļoti raudāja, lūdzoties pēc ātrajiem. Sazvanīju, izstāstīju situāciju, dispečere maz ko saprata, kas īsti par vainu, taču piekrita atsūtīt brigādi.
NMP brigāde ieradās pēc aptuveni 15 min. Viena no dakterēm nosēdās virtuvē, pilnīgi neko nejautāja un nerunāja, taču otra mūs nošokēja vēl vairāk. Bērns aiz sāpēm raud un no raudāšanas jau trīc, taču dakterīte nesteidzās meklēt sāpju iemeslu.
Vispirms viņa pajautāja, kas par lietu. Stāstīju, ka bērnam sāp kājas, pakustināt nevar un arī saprast nevar, vai tie ir krampji vai kas cits. Pirmo reizi viņai sāka sāpēt aptuveni nedēļu pirms šīs situācijas. Sāpēja tā, ka visu nākamo dienu kliboja. Nedēļas laikā bija pāris rīti un vakari, kad sūdzējās, taču ģimenes ārsts to norakstīja uz "augšanas sāpēm" un ieteica lietot magniju vērojot, vai ir uzlabojumi.
Pēc situācijas izklāstīšanas, no NMP dakteres sāka birt ārā tādi jautājumi, kā - kādēļ viņa ir tik satraukta? Viņa jums tāda emocionāla meitene? Kādēļ viņa raud tik traki? Kādēļ mazā māsa neguļ? Vai jums ģimenē viss ir kārtībā? Vai jūs esat vērsušies pie psihoterapeita?... Uzstādīja diagnozi - sāpes viņai esot no stresa!
Nopietni?! Bērns nevar pat pakustināt kāju pa centimetru, tas ir no stresa, un mums jāiet pie psihoterapeita. Iedodiet Panadol sīrupu. Super! Teica, ka šis nav iemesls, lai brauktu uz slimnīcu. Taču es uzstāju. Man piekodināja paņemt līdzi skaidru naudu, jo naktī dabūsim braukt mājās, jo ar šādu "problēmu" neviens mūs slimnīcā neturēs. Nesu meitu uz rokām lejā no piektā stāva, iecēlu mašīnā, un braucām uz BKUS Vienības gatvē.
Slimnīcā bijām ap plkst 3:00, tur mūs diezgan operatīvi uzņēma, piešķīra pagaidu gultasvietu un paņēma asinis analīzēm. Tad nu mēs gaidījām. Pienāca rīts, analīzes esot normas robežās, taču jāiet uz ultrasonogrāfiju skatīties, kas ar kāju. Ratiņkrēslā aizvedu Jasmīnu līdz USG, kur dakterīte uzreiz pateica - tur ir, kam sāpēt! Iekaisums gūžai, kā arī celītī mazliet. Un tāds diezgan pamatīgs.
Tajā brīdī es nodomāju – labi, ka atbraucām uz slimnīcu, nevis meklējām psihoterapeita konsultāciju! Vēlāk gājām uz rentgenu - tur viss kārtībā. Turpinājām gaidīt ārstu. Medmāsa iedeva pretsāpju zāles, un pēc brīža izmeklēt atnāca ārstējošais ārsts. Nolemts - jāpaliek slimnīcā!
Devāmies uz nodaļu, kur mazā iekārtojās palātā pie jaukām kaimiņienēm. Pēc pretsāpju zālēm pastaigāt jau sanāk diezgan viegli, nez kā būtu bez… Analīzes pēc analīzēm, un nu jau pēc divām pavadītām naktīm nodaļā ārsts paziņo, ka iekaisums ir no vīrusa infekcijas, vēl joprojām meklē, no kāda konkrēti, taču nav ne sasists, ne sastiepts.
Līdz pirmdienai (vēl četras dienas) noteikti vēl pa slimnīcu, jo kustību amplitūda vēl nav normāla, nedrīkst arī pārslogoties, un vajag mierīgu režīmu. Pirmdien vēros, kā viņa jūtas un cik ilgi vēl būs jāpaliek ārstu uzraudzībā.
Vēlos īpašu uzmanību pievērst stāsta sākumam, kur NMP mediķi pat nevēlējās meklēt iemeslu bērna sāpošajai kājai, sakot, ka viņa pārspīlē un sāpes esot no stresa...
Cik vēl šādiem gadījumiem ir jābūt, lai "ātrie" sāktu iedziļināties problēmās? Cik lielam pofigam ir jābūt, lai neieklausītos mazajā pacientā, sakot - viņa jau maza, pārspīlē!?... Diemžēl es nezinu uzvārdus NMP mediķēm, kas pie mums bija atbraukušas, taču varu diezgan droši apgalvot, ka viņas vēl līdz šai dienai ir pārliecinātas par to, ka nekas nopietns Jasmīnai tā arī nebija. Taču realitāte ir citādāka. Gribētos ieskatīties acīs un pateikt dažus "jaukus" vārdus šajā sakarā..
Mīļie vecāki - klausiet bērnus un savu iekšējo balsi vairāk nekā šādus vienaldzīgos "mediķus", ja viņus vispār tā var nosaukt.
Un vēl - vairāk labu un profesionālu ārstu un medmāsu Jūsu tuvumā nepieciešamības gadījumos.
Esiet veseli!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
