Iesaki rakstu: 
Varētu būt, ka Ainārs Šlesers izjūt savdabīgu gandarījumu, - viņš pats pēdējās vēlēšanās gan ir ticis pie trekna zoles nospieduma uz pēcpuses, taču viņa labie darbi nemirst. Nu, vismaz viens – šofera dēla pirmoreiz tik vērienīgi sāktā citu „šofera dēlu” likšana visos iespējamos amatos ar pamatmoto „tas nekas, ka padumjš, - ka tik uzticams” jaunās koalīcijas izpildījumā ir ieguvusi vēl nebijušu vērienu.
Par šā labā darba turpinājumu pašlaik faktiski ik nedēļu ar aizvien pieaugošu enerģiju un entuziasmu rūpējas abi valdošo koalīciju veidojošie politiskie spēki. Vienu, kā zināms, faktiski vada Latvijas izcilākais saimniekotājs, kas pats sev sasaimniekojis valstij īsti nevajadzīgo miljardu un kādas drupačiņas atmet arī citiem; otrs savukārt ir spēks, kurš pirms vēlēšanām visiem deklarēja, kā viens no galvenajiem mērķiem tam esot „izveidot nelielu, efektīvu, kompetentu un depolitizētu valsts pārvaldi”.
Tieši to mēs arī tagad redzam – kā abi šie kompetences un efektīvas saimniekošanas atbalstītāji faktiski sacenšas, visiem, kas vēl dzīvo kaut kādās ilūzijās par šo valsti un tās valdītājiem, ar savu izlēmīgo jauno „šofera dēlu” izvēli uzskatāmi apliecinot – vēlēšanas ir beigušās, mīļie, un tuvākajos pāris gados mēs darīsim visu, kas vien mums ienāks prātā.
Tas, kas notiek Lemberga faktiskā pārziņā nonākušajā Satiksmes ministrijā, faktiski liecina par vienu: bez kādas ceremonēšanās un kaut formālu iemeslu piemeklēšanas (uzminiet nu, vai Satiksmes ministrija vakar bija gatava uzrādīt dienesta ziņojumu, kas it kā esot sagatavots par Latvijas pastā notikušajām briesmu lietām!) tiek nomainīti visi ministrijas uzņēmumu vadības pārstāvji, par kuriem pastāv kaut nelielas šaubas, ka viņi varētu iespītēties, nepieņemt Latvijas izcilākajam saimniekotājam vēlamos lēmumus un „nesaprast”, kur patiesībā jāplūst otkatiem un oficiālajām naudas straumēm.
Savukārt vietā nāk nedaudz modificēti „šoferu dēli”. Kāpēc gan kādreizējais ar smieklīgu skandālu amatu pametušais rajona izpildvaras vadītājs tagad nevarētu vadīt Latvijas galveno lidostu? Kāpēc ar skandālu amatu pametis pasta darbinieks tagad nevarētu vadīt visu pastu? Un kāpēc pasta finanses nevarētu balstīt cilvēks, kurš iepriekš sekmīgi balstījis mums visiem tik labi zināmo Parex banku?...
Jā, un kāpēc lai Lembergs amatos neliktu šādus te lojālus puskoka lēcējus, ja viņam vienmēr acu priekšā būs pasakainie Vienotības kadri? Šodien mēs publicējam mazu stāstiņu par mūsu ekonomikas ministra piedzīvojumiem Maskavā: par to, kā viens pamuļķis – un citādi to nenosaukt –, kam kārtējais solārija apmeklējums svarīgāks par kaut jel kādu sagatavošanos svarīgai ārvalstu vizītei, mums no Putina mēģināja „sarunāt” krietni dārgāku gāzi.
Stāsts, protams, smieklīgs, kaut likumsakarīgs – ja reiz viena valsts atļaujas par ekonomikas ministru ielikt izbijušu sīktirgoni, kas savukārt sev par ekonomisko padomnieku ieceļ izbijušu dārzkopības skolotāju, ko gan citu varētu gaidīt. Kaut, protams, ne smieklīgi, bet baisi kļūst, padomājot, cik šādu gadījumu paliek neuzzināti un kādus mūsu valstij un mums kaitējošus lēmumus pieņem šie superkompetentie visu līmeņu „šoferu dēli”.
Protams, katram mākonim ir sava gaišāka maliņa, un tāda ir arī šim. Ir tiešām prieks skatīties tajā, cik ātri savu pērkamo liekuļu dabu parādījušas čigānes, ēlertes, ojārkalniņi, kārkliņas un visi pārējie taisnības cīnītāji un godīguma aizstāvji.
Iepriekš par katru no jaunajiem „šofera dēliem” vai pamuļķā Kampara ķibeli Maskavā šis „ideālistu” koris būtu brēcis tā, ka skan, bet tagad, protams, klusēs, labākajā gadījumā kaut ko bubinās par to, ka pasta gadījumā noteikti viss jāizsver un jāizanalizē, savukārt Kampara gadījumā noteikti varot būt runa par neadekvātu interpretāciju vai ļaunā Putina riebeklību. Jo, lūk, tagad ir jāsēž vienā laivā, jāēd pie vienas siles un jārūpējas, lai tā neizsīktu, - kāda nu vairs principiālā brēkšana...
Tas gan arī vienīgais, par ko te var pasmaidīt.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
