Iesaki rakstu: 
Lai kā Andris Kudors necenstos zem Ukrainas karoga paslēpt, ka viņš ir patoloģisks melis, sektants un manipulators, padodas tas viņam ne pārāk labi. Apliecinājums tam ir viņa jaunākās demagoģijas čupa par karu un baznīcu, kas tika publicēta pirms dažām dienām, tostarp pietiek.com.
Lai izvērtētu zemāk minētos argumentus par Andra tekstu, nemaz nav jābūt ekspertam reliģijas jomā, jo visi šie argumenti ir balstīti tikai uz vesela saprāta un loģikas.
Pirmkārt, der atcerēties, ka pagājušā gada februārī Andris plašākai sabiedrībai paziņoja, ka pamet politiku. Šā lēmuma pamatojums presē tika formulēts šādi: “Paklausot Dieva aicinājumam, Andris Kudors izstājies no JKP partijas, lai varētu pilnvērtīgi nodoties Kristus valstības sludināšanai. No aktīvās politikas viņš aizgājis tāpēc, ka redzot savai dzīvei citu virsuzdevumu.”
Kopš šī paziņojuma laika viņš ir izveidojis politisko kustību Facebookā, ilgu laiku pavadījis pasaules politiskajā galvaspilsētā Vašingtonā (kur apmeklējis daudzas politiskās organizācijas un iestādes), kā arī bez apstājas turpina medijos tiražēt savu politisko demagoģiju. Sanāk, ka par “Dieva aicinājumu” “Kristus valstības sludināšanai” un “citu dzīves virsuzdevumu” Kudors samelojis?
Otrkārt, portāla Pietiek lasītāji neizrādīja lielu interesi par viņa rakstu par karu un baznīcu, tas ieguva tikai apmēram 25 plusus un 16 mīnusus. No vienas puses, var pieņemt, ka reliģijas un baznīcas tēma portālā, visticamāk, nav īpaši pieprasīta un tāpēc uz Andra viedokli lasītāji nereaģēja. No otras puses, ir loģiski pieņemt ko citu - ka cilvēki labi apzinās, ka Kudors ir parasts sektants un ka viņa viedoklis par reliģiju ir jāuzklausa pēdējais, taču labāk to neklausīties vispār.
Treškārt, Andris savā tekstā atsaucas uz šaurās aprindās plaši pazīstamo Andreju Kurajevu kā uz kaut kādu reliģijas ekspertu. Par Andreja Vjačeslavoviča piedzīvojumiem var uzrakstīt nelielu enciklopēdiju, taču, lai īsi raksturotu viņa personību, ir jāzina tikai viena lieta - no baznīcas viņš tika izslēgts.
Vispirms viņu tur ļoti ilgu laiku pacieta, pēc tam ilgi ar viņu runāja, mēģinot atrast kopīgu valodu, pēc tam atkal ilgu laiku pacieta, pēc tam ļoti ilgi brīdināja, ka pret viņu tiks piemērots disciplinārsods, pēc tam atkal ilgi gaidīja kamēr viņš apdomāsies. Un tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, uz ko Andrejs Vjačeslavovičs spējīgs, ir vienkārši ienīst baznīcu, viņš tika padzīts.
Kā zināms, no baznīcas izraida ne jau sliņķus un ne jau par stundu kavēšanu. Izraidīti tiek oficiālās baznīcas ienaidnieki, un Andris savā tekstā tieši uz tādu ienaidnieku atsaucas. Interesanti, ka vēl viens visiem labi pazīstams baznīcas ienaidnieks bija Jūda, un tas, iespējams, ir tikai laika jautājums, kad Kudors sāks atsaukties arī uz viņu.
Ceturtkārt, Andris, runājot par karu Ukrainā, atsaucas uz jau citu krievu priesteri - Vsevolodu Čaplinu. Tomēr Andris aizmirst mums pateikt, ka Čaplins par karu Ukrainā zināt neko nevar. Vienkārši tāpēc, ka 2020. gada janvārī viņš nomira. Piekrītiet, ka tas ir ļoti ērti un izdevīgi - tekstā par pašreizējo karu Ukrainā kritizēt cilvēku, kurš par to nav bildis ne vārda un kurš nekādi nevar reaģēt uz tavu kritiku.
Tiesa, neizslēdzu, ka Andris nelaiķi piemin nevis tāpēc, ka tā būtu manipulācija, bet gan tāpēc, ka nabaga Kudors ir patiesi pārliecināts, ka Čaplins joprojām ir dzīvs.
Nu un, piektkārt, Andris, protams, bija vienkārši spiests apsūdzēt pilnīgi visus Latvijas pareizticīgos sadarbībā ar Putinu. Šeit ir viņa konkrētie vārdi: “Tomēr kā tas ir – būt par Maskavas patriarhāta daļu, nepiekrist savai vadībai Maskavā, bet neteikt to?”
Noslēdzot savu uzrunu, Andris neizdomāja neko labāku kā kārtējo reizi spļaut pareizticīgajiem sejā, sakot: “Respektēju jūsu tiesības un reliģisko brīvību.”
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
