Iesaki rakstu: 
Politisko partiju dzīves robežšķirtne ir to ievēlēšana Saeimā. Ar to sākas kvalitatīvi citādāks laiks organizācijas un arī tās dalībnieku dzīvē, uzliekot nesalīdzināmi lielāku atbildību, kas tiek pārbaudīta ar varu un naudu. Katrā sasaukumā iekļūst pa kādai pirms vēlēšanām nesen dibinātai partijai. Pār jaunās organizācijas galvu nāk daudzi pārbaudījumi. Mazliet vieglāk tām partijām, kas iesildījušās pašvaldību vēlēšanās, bet Saeima tāpat kļūst par organizācijas lielāko pārbaudījumu.
Ja dzirdat kādu sakām – ar mums tā kā ar vecajiem nekad nenotiks -, kļūstiet piesardzīgi! Vai nu jaunie censoņi ir nelgas vai labākajā gadījumā absolūti naivi. Notiks. Par to nav šaubu. Galvenais jautājums ir, ko un kā partija spēs darīt, kad šie pārbaudījumi iestāsies. Gluži kā ar bērnu slimībām – var jau cerēt, ka tieši tavam bērnam tās nepiemetīsies, bet efektīvākais veids, kā pasargāt mazuli, ir vakcinēšanās.
Vienam no Latvijas politikā pieredzes bagātiem vīriem pieder teiciens par Latvijas politisko partiju dalījumu zolītes spēlētāju un kordziedātāju partijās. Zoles spēlmaņu partijas ir saimnieciskās, uz biznesu orientētās, ar izteiktu varas vertikāli un no partijas dibināšanas sākumiem skaidru akcionāru struktūru. Kordziedātāju partijas ir vērtību jautājumu partijas, dibinātas kā atbilde uz sabiedrībā aktuālām sociālpolitiskām norisēm, vismaz sākumā demokrātiskas un ideālu caurstrāvotas.
Pēc pāris gadiem Saeimā vērtību partijas parasti piedzīvo lielākas transformācijas nekā saimnieciskā spārna kolēģes. Abu tipu partijas skar iekšējas un ārējas turbulences. Tomēr abu tipu partijas līdzīga rakstura problēmas risina atšķirīgi. Atšķirīga ir arī partiju atbalstītāju un vēlētāju reakcija. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir fakts. Turpmāk minēšu dažus tipiskākos problēmu lokus Saeimā ievēlētu partiju dzīvē un idejas iespējamiem risinājumiem.
1. Uzskatu un vērtību saderība.
Saeimas darbs pieprasa spēju ātri, kompetenti, strukturēti, vēlams, arī proaktīvi piedalīties likumdošanas procesā. Ja partija pārstāvēta valdībā, slodze trīskāršojas. Frakcijas vadītājam/ai, arī komisijas vadītājiem/ām lēmumi jāpieņem ik dienu, mandātu lēmumam dod (vai nedod) frakcija. No frakcijas vērtību un politisko uzskatu saderības atkarīga darba efektivitāte. Jo uzskatos neviendabīgāks bijis vēlēšanu saraksts, jo lielāka iespēja, ka frakcijā satiksies cilvēki, kas pārstāv nesavietojamus pasaules redzējumus. Un, ja pa vidu vēl gadās kāds viesmākslinieks, kas nemaz nav bijis partijas biedrs, bet uzaicināts pildīt “atpazīstamas sejas” lomu, problēmas garantētas.
Risinājums: nemaldināt sevi ar polittehnoloģiskiem apsvērumiem, veidojot gan pašu partiju, gan vēlēšanu sarakstu. Partijā un sarakstā visiem nekādā gadījumā nav jābūt vienādi domājošiem, bet līdzīgi domājošiem gan. Ir noteiktu vērtību un uzskatu atšķirības, kas nav samierināmas. Ja šādu atšķirību ir daudz un plašas, tās galu galā saplucinās gan frakciju, gan partiju.
2. Kompetence un profesionalitāte.
Saeimā ir tādi tīrradņi, kuri kā dimants bez skrambas, bez švīkas iziet cauri visam sasaukumam un tā arī neattopas, ka likumdošanas process prasa noteiktu kompetenci un ekspertīzi. Tomēr frakciju vadītāji, kas parasti ir arī partiju amatpersonas, ļoti labi apzinās, cik svarīgi ir kvalitatīvi sagatavoti likumprojekti un idejas. Frakciju, īpaši nelielo opozīcijas, nodrošinājums ir vājš, deputāti ar ļoti dažādu kompetences un pieredzes līmeni. Frakcijai būtu jāņem vērā arī partijas tematisko darba grupu idejas.
Pamazām sāk veidoties distance. Frakcijai nav laika vispārīgām diskusijām partijā, hroniski trūkst ekspertīzes, skatāmo jautājumu loks ir plašs. Ja aktīvākie partijas biedri ir ievēlēti Saeimā, partijas tematiskās darba grupas sāk dzīvot savu dzīvi, nereti marginalizējoties. Beidzas ar to, ka labāk šīs darba grupas ārpus partijas nevienam nerādīt un uz tām nevienu ne-partijas biedru neaicināt, jo tad ir garantēti, ka viņš/a par biedru labprātīgi nekad arī neizvēlēsies kļūt.
Risinājumi: jaudīgs analītiskais dienests Saeimā, kura pakalpojumi un ekspertīze pieejami visām frakcijām. Partijām būtu aktīvāk un vairāk jāvaicā viedoklis ārējiem ekspertiem, kuriem savukārt nevajadzētu šādu padoma lūgšanu uztvert ar aizdomām. Labāk lai vaicā padomu, nekā sastrādā muļķības. Par to, kā partiju tematiskās grupas noturēt pieklājīgā kvalitātes līmenī – nezinu. Nav viena risinājuma. Te smalka robeža starp to, lai nenoslāpētu biedru aktivitāti, vienlaikus darba grupas spētu radīt izmatojamu saturisku piedāvājumu un nepārvērstos par pļāpātuvēm.
3. Nelegālās un puslegālās finanses.
Lūk, šis ir kā mēris. Ja tas skar partiju vienu reizi, tad ar lielu varbūtību atpakaļceļa vairs nebūs. Saeimā ievēlētām partijām risks inficēties ir augstāks. Kārdināt mēģina visus – gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas, pat tālajā malā nīkstošo bļauri. Jautājums ir tikai par likmēm. Savukārt atšķirība ir meistarībā.
Tomēr, lai cik meistarīgi būtu kārdināmie, nelegālā vai puslegālā nauda izmaina visu un pat pēc vienas reizes. Cilvēki, kas to dara, parasti apzinās augsto risku un sekas, kas var iestāties. Veidojas īpašas attiecības ar partijas vadību, kas gan parasti nav formālā valde. Šos cilvēkus turpmāk saista noslēpums, kas ir daudz stiprāks par partijas programmu, statūtiem, valdes nolikumu. No šī apļa vairs nevar izkāpt. Viņiem jābūt pie varas un ietekmes partijā. Gan tādēļ, ka viņi jūtas to pelnījuši, jo ir riskējuši arī organizācijas dēļ, gan tādēļ, ka tikai viņi zina patieso bildi par partijas finansēm.
Ja kāds iedomājas, ka partijās, kas inficējušās ar nelegālu vai puslegālu naudu, var veikt radikālas izmaiņas, būšu spiesta apbēdināt. Nevar. Ne zoles spēlētāju, ne kordziedātāju partijās. Cilvēki, kas to dara un jūtas, ka ir spiesti to darīt, faktiski arī nosaka partijas organizatorisko dzīvi. Viņi vada birojus, algo darbiniekus, uztur datu bāzes, vienvārdsakot – nodrošina organizācijas funkcionēšanu. Viņi ir nesaraujamā komandā ar partijas vadītāju, un šī lojalitāte reizēm ir izmisīga un nav nekādas mīlestības caurstrāvota.
Šādos apstākļos opozīcijai partijā nav ne mazāko izredžu, jo organizācija nojausmu līmenī dzīvo ar apziņu, ka nauda reģionālajiem birojiem visticamāk no gaisa nekrīt, bet valsts finansējums to visu nesedz. Nemaz nerunājot par vēlēšanu kampaņām. Pieklājīgi cilvēki par naudas lietām nerunā, vai ne? Un vairākums izvēlas saglabāt status quo, jo tā ir ērtāk. Tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā. Kordziedātāju partijas šī skarbā realitāte skar smagāk. Un vēlētāji par to arī soda bargāk.
Risinājumi: palielināts budžeta finansējums politiskajām partijām. Teiksiet, lai vispirms nezog, tad palielināsim finansējumu. Teikšu – tad zags vienmēr, un vienmēr partijās turpināsies apburtais loks par nelegālās naudas noslēpuma slēpšanu. Un nebūs iespējama nekāda opozīcija, nekāda sacensība par idejām, kas varētu apdraudēt sarežģīto un bīstamo finansēšanas modeli. Tik vienkārši.
Partiju pusē arī ir paveicamas lietas. Stingra biedru naudas maksāšanas disciplīna, definētas ziedojumu vadlīnijas, regulāras finanšu atskaites biedriem, taupīgi biroja izdevumi. Iespējams, partijas vadītāja un ģenerālsekretāra pilnvaru laika ierobežojumi uz diviem vai trīs termiņiem.
4. Ētikas pārkāpumi un likuma pārkāpumi.
Pirmajā sasaukumā, ja paveicas, var tik cauri sveikā. Ja veikta risku mazināšana pirmajos trīs minētajos punktos, tad ētikas pārkāpumu iespējas samazinās. Ja nav, tad neizbēgami pieaug. Protams, vienmēr var kaut kas gadīties arī ārpus politiskās dabības, kad pārkāpuma daba grūtāk definējama. Bet paliksim pie rīcībām, kas nav nelegālas, bet neētiskas, vai likumpārkāpuma, kas vēl nav ticis līdz notiesājošam spriedumam.
Teorētiski viss skaidrs. I saprot, ka būtu kaut kas jālemj par to biedru, i zināms, ka, piemēram, Zviedrijā vispār runas par to nebūtu, bet Japānā pārkāpējs pats sevi nodurtu ar dakšu, pirms partijas valde sāktu domāt… Bet, ja partija jau ir klupusi uz iepriekš uzskaitītajiem riskiem, nosodīt, izslēgt vai atstādināt pārkāpēju kļūst ļoti, ļoti grūti, ja ne neiespējami. Nesena vēsture liecina, ka drīzāk ierosinās izslēgt biedru, kas uzrakstījis iesniegumu policijai par balsu pirkšanu.
Bez visām saistību tiesībām, kas ietekmē partijas spēju paust striktu nostāju ar ētikas vai likuma pārkāpumu saistītos jautājumos, ir arī tīri cilvēciski apsvērumi. Reizēm grūti pacelt to sarkano kartīti cilvēkam, ar ko diendienā esi strādājis kopā, sevišķi, ja viņš/a bijis visādi citādi jauks kolēģis. Pieredze māca, ka, laikus nepieņemot smago lēmumu, partijai ar nodarījuma sekām jādzīvo ilgs laiks. Tā paliek kā rēta, kas nekad īsti nesadzīst un ir jutīga uz jebkādu pieskārienu.
Vēl viens ētiskas dabas jautājums ir partiju saistība ar politikas procesa komentētājiem un ietekmīgu sabiedrisko attiecību kompāniju vadītājiem. Sabiedrisko attiecību uzņēmuma vadītājam vai politologam, kurš tikko Saeimas namā frakciju konsultējis par to, kā nokopt krīzi ar biedru, kurš ar dienesta auto braucis atvaļinājumā, no rīta TV ziņās nevajadzētu stāstīt, ka uz šo jautājumu var palūkoties tā, bet var arī citādi.
Risinājumi: partijām jābūt ētikas kodeksam, partijas ētikas komisijai jābūt iespējami neatkarīgai. Ja ētikas komisijas locekļi ir saistīti ar partijas vadību, vai vēl ļaunāk, nekritiski pakļaujas partijas vadītājam, ētikas regulācijas partijā nedarbosies. Noderīgas būtu regulāras mācības ētisku problēmsituāciju risināšanai. Ar to vien, ka ētikas kodekss ir pieņemts, nepietiek. Gluži kā ar civilās aizsardzības mācībām tā lietošana ir jāpraktizē. Izspēlējot teorētiskas situācijas, kurās valdei, ētikas komisijai, frakcijai, domei ir jāvērtē un jāpieņēm lēmumi modelētās problēmsituācijās, organizācija būs gatavāka rīcībai reālā dzīvē.
Savukārt politologi vai sabiedrisko attiecību kompāniju vadītāji, komentējot politikas norises, varētu paši deklarēt interešu atrunu, ja tiek sniegtas naudā vai graudā atlīdzinātas konsultācijas kādam konkrētam politiskam spēkam. Par to nav jākaunas, tas vienkārši jādara zināms.
Īpaši apskatāms būtu jautājums, kādēļ Latvijas politiskajās partijās nav veselīgas sacensības par varu un partijas vadītājs/a mainās tikai tad, kad ir par vēlu vai jau ir par vēlu. Par to varbūt kādu citu reizi.
Pārpublicēts no ivinkele505.wordpress.com/
Seko mums 
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
