Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Propaganda sākotnējā sapratnē ir savas uzskatu sistēmas izplatīšana. Pēc pasaules kariem šis propagandas redzējums mainījās un propaganda sāka asociēties ar sabiedrības ietekmēšanu un manipulēšanu.

Kas ir propaganda?

Termins propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda” (burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no 1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).

Lielā Padomju enciklopēdija propagandu definē šādi: “Propaganda - politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums); 3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV, politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts (auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).

Ar jēdzienu "propaganda" saprot arī idejiski politisko uzskatu izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un komunistiskā propaganda.

Buržuāziskie ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas (ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs. Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu, neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem utt.”

Britānikas enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda – informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus (vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu, atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu, argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību no citiem informācijas avotiem.”

Pēc franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir primitivizēti propagandisti.

No mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem.

Krievu propaganda

Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmā pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un lika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku vairākuma spriestspējai un pārliecību, ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.

Otras krievu propagandas metodes autors ir ilggadīgais PSRS Valsts drošības komitejas priekšnieks Jurijs Andropovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Attiecīgi „Andropova skola” paredz, ka propagandas ziņas nedrīkst saturēt vairāk par 15% dezinformācijas un melu, bet labāk, lai visa ziņa būtu patiesa, bet propaganda izpaustos tikai interpretācijā. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „Andropova skolas” pārstāvji, šis lielā mērā ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

Nacistiskās Vācijas propaganda

Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem."

Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīme, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par nezinošiem muļķiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā Ukraina.

Amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propaganda

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts. Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediju kompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

Kura propaganda labāka?

Salīdzinot dažādas propagandas, patiesībā bāzēta propaganda no vienas puses ir efektīvāka un tai ir tendence izplatīties pašai no sevis, jo propagandista pusē ir patiesība, ko katrs to saskatīt spējīgais redz. Bet šīs pieejas izmantošana prasa augstus morālos un profesionālos standartus, pie tam bieži vien patiesība ir „neērta” un „kož acīs”, jo īpaši, ja mērķi nav tīri un darbības amorālas, kā tas bija nacistiem un kā tas bieži ir amerikāņiem. Savukārt maldināt, melot un stāstīt, ko gribi, ir vienkāršāk un necienīgu mērķu gadījumā tas ir gandrīz vai vienīgais risinājums.

„Memi” – propagandas pamatu pamats

Nozīmīgākā jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos, frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem” (atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir „imitēt”, „imitēta lieta”).

„Memam” bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam (mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam, vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim), maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists” ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet latviskā vidē tas tiek atgrūsts.

Cilvēki ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad, balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt, izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam” „krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt rīcību, biedējot ar krieviem.

„Memu” ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos, veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.

Propaganda tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret „memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība, neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.

Visvieglāk „memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo informāciju.

Propagandas struktūra un iekšējā loģika

Atsevišķi „memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas, nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu” izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.

Propagandas „memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā arī notiek).

Terminu daudznozīmība

Viens no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes, kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā subjekta iznīcināšanai.

Lai tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas, zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās („neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu, vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).

Terminiem vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti (tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās, paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.

Piemēram termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums, bet patiesā - maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”, bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija” nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu, bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku un nestabilitātes laikiem.

Gatavojot PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei „reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu iedzīvotāju vairākumu.

Pat termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda.” Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Ar „vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses „redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot, preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par „pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī „vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt attiecīgo preses izdevumu).

Cilvēku vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība, ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas jau ir izdarīts).

„Brīvība” ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk, nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest „brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī notiek).

Tātad, kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu) un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.

Kad neliela konservatoru grupiņa sprieda, ko darīt „Viņķeles grāmatiņas” sakarā, viens tās dalībnieks vērsa pārējo uzmanību uz „ķīļa reformām” un apgalvoja ka „nav ļaunuma bez labuma” (ļaunums „Viņķeles grāmatiņa”, labums „ķīļa reformas”), un, kad citi tam negribēja piekrist, jo „Viņķeles grāmatiņa” ir pārāk liels ļaunums, viņš dedzīgi apelēja pie pseidobrīvības „mema”: „Bet jūs taču gribējāt brīvību! Lūk, viņa ir!”

Šādai pseidobrīvībai jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.

“Rietumu vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot, homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība, no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.

Mūsdienu Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.

Cīņa par sabiedrību vienojošo galveno prioritāti

Nozīmīgs propagandas mērķis un uzdevums ir noteikt cilvēku un visas sabiedrības prioritātes. Sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, ļoti dažādām sociālām grupām. Šāda sabiedrība kaut kādā pakāpē ir jāvieno kaut kādām darbībām. Tas ir grūts uzdevums, kurš propagandai ir jāatrisina.

Vienot cilvēkus ar dažādiem uzskatiem var vai nu kaut kāda uzdevuma veikšanai, idejas realizācijai, ko atbalsta visa grupa vai vairums tās, kā arī vienot var izmantojot kopējā ienaidnieka tēlu. Kā darbā „Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” secina par klasiķi uzskatītais sers Karls Poppers, tad vislabākais sabiedrības apvienošanas veids ir izmantot kopēja ienaidnieka tēlu. Tas ir – apvienot ļoti dažādus cilvēkus un dažādas sociālās grupas, kas bieži vien ļoti neieredz viens otru (piemēram, nēģeri un baltie ASV), kaut kādas darbības veikšanai pret kopēju ienaidnieku.

It kā ļoti vienkārši un saprotami, bet vairums cilvēku tomēr līdz galam neizprot, ko tas patiesībā nozīmē. Pirmkārt, šo recepti deva t.s. ”atvērtās sabiedrības” ideologs, aprakstot šo atvērto sabiedrību, kas liek domāt, ka Rietumu sabiedrība nemaz nespēj funkcionēt bez kaut kāda ārēja ienaidnieka. Ja tai šāda ienaidnieka nav, tad viņa ir vienkārši spiesta to izdomāt. Agrāk šo funkciju pildīja PSRS, tad mistiskie teroristi, kurus viņi paši radīja un finansēja, bet tagad Krievija. To vienkārši ir jāņem vērā, lai kaut cik pareizi novērtētu Rietumu ziņu avotu informācijas ticamību par Krieviju.

Otrkārt, pie šādas pieejas nozīme ir tikai tam, kurš tiek pasludināts par „ienaidnieku Nr1”, jo pret to tiks vērsti kopējie apvienotie pūliņi, savukārt zemākas prioritātes „ienaidniekiem” ir sekundāra nozīme vai pat tā nav vispār, jo pret tiem vienotības nav. Ko tas praktiski nozīmē? Ilustrēšu to ar konkrētu un ļoti aktuālu piemēru.

Dažus gadus atpakaļ biju liecinieks vienai sarunai starp diviem pietiekami elitāriem cerams nacionālistiem. Viens jaunākais prasa pieredzes bagātākajam, ko darīt „praida” sakarā. Tas ir, iet kopā ar krieviem protestēt pret „praidu” vai neiet. Sak, vai sākumā kopā tiekam galā ar zilajiem un tikai pēc tam ar krieviem vai kā savādāk. Šo jautājumu var pārformulēt savādāk. Kurš ir bīstamāks un ļaunāks, ar homoseksuālismu slims latvietis, kurš grib normalizēt un izplatīt savu slimību, vai vienalga kāds krievs, tai skaitā normāls? Jeb vēl savādāk. Kurš ir latviešu „ienaidnieks Nr1” – homoseksuālisti vai krievi? Atklāti protams šādi jautājumi netiek stādīti, bet polittehnoloģiskās prakses būtība ir tieši tāda.

Ja atbilde uz šo jautājumu ir krievi, tad visa sabiedrība tiek konsolidēta un apvienota cīņai pret krieviem, bet pārējie iespējamie ienaidnieki kļūst sekundāri, tai skaitā zagļi, blēži, pedofili, nelieši, mantrauši, diletanti utt. (viens prominents “nacionālists” man stāstīja, ka ņemot darbā tikai latviešus, lai gan viņi pēc paša pieredzes ir draņķīgi strādnieki). Protams, var notikt arī cīņa pret citiem “ienaidniekiem”, bet tikai lokāli un tikai līdz mirklim, kamēr šai cīņā neiejaucas „krievu faktors”. Kad tas notiek, cīņa nekavējoties tiek pārtraukta vai ievērojami slāpēta. Lieki teikt, ka rafinētākie nelieši to izmanto un katru sevis apdraudošo faktoru mēģina saistīt ar krieviem. Tika pieķerti prominenti pedofili? Nekas, to var apklusināt, aizbildinoties ar „krievu provokāciju”. Sabiedrībā ir ar kaut ko neapmierināta? Nekas, vajag aktualizēt kādu krievu jautājumu. Vajag legalizēt homoseksuālistu „laulības”? Droši, uzkurinām antikrieviskumu - un uz priekšu. Galu galā krievi ir pret to, tad jau tas var nebūt nekas slikts. Tiek izpostītas ģimenes un izņemti bērni? Arī nekas. Rietumos tā ir, bet protestē taču pārsvarā krievi. Par zagļiem, korupciju un Latvijas izpostīšanu nemaz nerunāsim…

šāda amorāla un stulba prakse Latviju ir novedusi postā un turpina iznīcināt, jo ar šādu pieeju notiek kadru negatīvā atlase, kā rezultātā sabiedrībā vislielāko ietekmi iegūst lielākie nelieši un muļķi, kas ne tikai slāpē jebkādu konstruktīvu darbību, bet bieži pat traucē tai un tiek veikta tieša un atklāta destrukcija. Tā visa rezultātā sabiedrības veikstspēja, intelekta pakāpe un morālais līmenis iet uz leju un sabiedrība mirst.

Paskatoties mazliet no citas puses, ja kāda sabiedrības daļa mēģina konsolidēties, piemēram, cīņai par tradicionālām vērtībām, par ģimenes aizsardzību, pret izvirtību normalizāciju, homoseksuālisma propagandu utt., tad loģiska un likumsakarīga homoseksuālistu – pedofilu grupas pārstāvja (vienalga slēpta vai atklāta) rīcība ir prioritizēt citu vienojošo faktoru, jeb citu „ienaidnieku”, kas Latvijas gadījumā ir „krievu faktors”. Šāds cilvēks tad, ārēji piekrītot citu problēmu esamībai un citiem vienojošajiem faktoriem, sāks cilāt nacionālisma un patriotisma tematiku, ievirzot to antikrieviskuma gultnē. Viņš norādīs, ka „tas arī ir svarīgi” un tieši vai netieši vedīs uz to, ka „tas ir vissvarīgāk”, bet visa homoseksuālistu-pedofilu grupa, mēģinot neitralizēt sev nevēlamās aktivitātes, pastiprinās antikrieviskuma propagandu un uzstāsies ar ļoti skaļiem, krievus provocējošiem „nacionālistiskiem” paziņojumiem. Vēl citiem vārdiem sakot, viņi var neteikt: „Necīnamies par tradicionālām vērtībām, necīnāmies pret izvirtībām, necīnāmies par ģimeni”, bet tā vietā viņi var sākt stāstīt par krievu „draudiem” un nepieciešamību pret to vērsties „vienotā frontē”, tādējādi panākot, ka reālā cīņa par tradicionālām vērtībām tiek pārtraukta vai ievērojami traucēta.

Ņemot vērā pašreizējo globālo stāvokli, cilvēkam ar tradicionālām vērtībām ir vienkārši absurdi un pašiznīcinoši pieņemt antikrieviskus uzskatus, pat, ja viņam krievi pārāk nepatīk un ir kādas vēsturiskas pretenzijas, jo Krievijas prezidents Putins ir gandrīz vienīgais globālais līderis, kurš vairākkārtīgi ir paziņojis (apliecinot to arī ar noteiktu rīcību), ka viņš un Krievija stingri iestājas par tradicionālām vērtībām, kas visdrīzāk ir arī galvenais iemesls, kādēļ viņa tēls tik intensīvi tiek dēmonizēts. Pretstatā ASV prezidents Baraks Obama cīņu par “seksuālo minoritāšu tiesībām” ir pasludinājis pat par vienu no svarīgākajām (!) savas prezidentūras prioritātēm. Ko tad reāli atbalsta tie, kuri iestājas pret Krieviju un/vai atbalsta ASV?!

Propagandas uzdevums tātad, ko tā mēģina veikt, ir radīt cilvēku apziņā uzskatus (implementēt „memus”), uz kuru pamata var veikt sabiedrības apvienošanu kaut kādai darbībai un šai ziņā ļoti būtiska ir šo vienojošo faktoru prioritāte, jeb kurš ir galvenais un prioritārākais vienojošais faktors. To ir būtiski izprast, jo bieži vien par prioritizāciju rit galvenās propagandiskās cīņas, kurās tiek pieļautas daudzas atkāpes no ierastās ideoloģiskās līnijas, bet saglabātas vai pat pastiprinātas galvenās.

Propagandas intensitāte un pseidodažādība

Būtiska propagandas panākumu atslēga ir tās intensitāte. Tas ir, cik bieži propagandiskās idejas tiek atkārtotas. Pēc Gēbelsa tās ir jāatkārto nepārtraukti: jo vairāk, jo labāk. Tomēr prakse rāda, ja vienu un to pašu ziņu atkārto visu laiku, tad cilvēkiem tā sāk apnikt un tas pat var izraisīt pretēju efektu, ka cilvēki sāk aizdomāties par ziņojuma patiesumu.

Šo problēmu spīdoši atrisināja amerikāņu propaganda. Viņi iemācījās vienu un to pašu domu atkārtot dažādos formātos. Tas ir, katrs konkrēts „mems” tiek apaudzēts ar dažādām ārējām formām, kuras tad tiek nepārtraukti translētas, nomainot viena otru (to var darīt ļoti ilgi, jo ārējo formu variācijas ir bezgalīgi daudz). Tā kā pūlis ar apziņu uztver tikai ārējo formu, tas šādu propagandu pat nepamana, kas ļauj Rietumiem runāt par ideoloģijas nāvi un pozicionēt savu propagandu kā kaut ko objektīvu un nepropagandisku. Pats dīvainākais, ka daudzi Rietumu propagandisti paši patiesi tic šai domai un neredz savu apmātību.

Cita Rietumu propagandistu veiksme ir iluzora informācijas avotu dažādība. Rietumos ir daudz informācijas avotu, kuri specializējas dažādos novirzienos un konkurē savā starpā. Liela daļa šādu avotu (izklaides industrija) pat vispār sevi pozicionē kā kaut ko apolitisku, kas pilnībā neatbilst patiesībai. Lielākajai daļai Rietumu informācijas avotu ir ļoti līdzīga vai pat vienāda propagandiskā ievirze (tie satur vienādus „memus”). Un pat it kā „opozīcijas” („underground”) viedoklis bieži vien satur tos pašus „memus”, ko „meinstrīms”. Tiesa gan šai ziņā Rietumu propaganda degradējas, jo pēdējā laikā pietiekami strauji samazinās nozīmīgāko informācijas avotu skaits un sāk zust pat to ārējas formas atšķirības. Tas, visdrīzāk, ir saistīts ar vidusmēra Rietumu pilsoņa strauju intelekta un veselā saprāta līmeņa pazemināšanos, kādēļ to muļķošanai var pielikt mazāk pūles un izmantot mazāku resursu daudzumu. Efektivizācija, tā teikt.

Dažas maldinošas propagandas metodes

Maldinoša propaganda izmanto dažādas metodes, kā apmānīt cilvēku, radīt viņā sev nepieciešamo noskaņu, attieksmi un likt noticēt tam, kas neatbilst patiesībai. Īsumā par dažām no tām.

1) Neiedziļināšanās, virspusējība, sagrozīšana, maldinoša pārstāstīšana

Ja ir kāds notikums, cilvēks vai parādība, kas propagandistam šķiet nevēlams, tad to var parādīt sev vēlamajā negatīvajā gaismā, pašam virspusēji to aprakstot, apzināti neiedziļinoties būtībā un veicot apzinātus, sev vēlamus aprakstāmās parādības izkropļojumus. Ja to veic pietiekami profesionāli, tad lielākais, ko pret šādu metodi var iebilst, ka autors nav sapratis būtību vai ka ir muļķis. Mūsdienu amerikāņu propagandisti gan vairs pārāk nepiepūlas un strādā arvien primitīvāk, nevis vienkārši sagrozot pamatparādību, bet jau vienkārši prasti melojot par to.

2) Izraušana no konteksta

Pietiekami labi zināma metode. Izraujam no konteksta kādu izteikumu, kura doma atsevišķi kardināli mainās nekā kopā ar kontekstu. Tādējādi konkrētam autoram var piedēvēt tādas domas, ko viņš reāli nav paudis, izmantojot viņa paša vārdus. Ciniska un zemiska metode, ko žurnaļugas pietiekami plaši izmanto.

Ļoti labi šo metodi raksturo plaši zināms un jau par leģendāru kļuvis aforisms par to, ka Padomju Savienībā neesot seksa. Tas radās 1980. gadu beigās vienā no PSRS-ASV „TV-tiltiem”, kurā tika runāts arī par sabiedrības tikumību. Viena no diskusijas dalībniecēm zālē, aizstāvot PSRS morāli – tikumisko pārākumu, salīdzinājumā ar ASV izplatīto izvirtības kultu, teica sekojošo: „Padomju Savienībā nav seksa, bet ir mīlestība.” Pēc pirmās frāzes daļa zāle sāka skaļi smieties. Bet „pārbūves” propagandisti TV ēterā parādīja versiju, kurā tika izmontēta frāze „bet ir mīlestība”. Tādējādi dāma kļuva par apsmieklu visai pasaulei, bet viņas domas pirmā daļa par plaši zināmu „memu” PSRS izkariķēšanai. Un velti šī dāma pēc tam staigāja pa redakcijām un rakstīja sūdzības, lai taču parāda visu viņas teikto pilnībā. „Demokrātiskajiem” cīnītājiem pret „totalitārismu” un par „vārda brīvību” tas i prātā nenāca.

Cits piemērs – Pavļiks Morozovs. Agrāk viņš tika izmantots kā apzinīga jaunieša simbols, bet tagad kā „totalitāras” propagandas apmāta upura simbols, kurš nodod savu ģimeni. Bet reti kurš zina, ka Morozova tēvs, kuru tas it kā nodeva varasiestādēm, bija zaglis un dzērājs, kurš regulāri piekāva gan sievu, kura bija ļoti labsirdīga, gan arī bērnus, ieskaitot pašu Pāvelu. Par to plaši nerunā. Noteikti fakti sagrozītā un greizi interpretētā veidā tiek izrauti no konteksta un aina kļūst pavisam cita.

Kā izraušanas no vēsturiskā konteksta piemēru var minēt anglosakšu propagandas iemīļotu “memu” par Krievijas caru Ivanu Bargo kā par asiņainu varmāku. Šis “mems” ir viens no daudzu vēsturisko “memu” virknes, kas Krieviju parāda kā nežēlīgu tirānu zemi.

Ivans Bargais nebija svētais, viņš varēja būt ļoti nežēlīgs un viņā garīga slimība sadzīvoja ar intelektuālo apdāvinātību. Pēc dēla nāves, ko viņš uztvēra kā Dieva sodu par saviem nodarījumiem, Ivans Bargais lika visās baznīcās aizlūgt par tiem, ko viņš bija licis nogalināt – kopsummā virs 4000 cilvēku (tādējādi ir zināmi visi viņa tiešo upuru vārdi). Neskatoties uz to, Ivans Bargais uz citu sava laika monarhu fona bija pietiekami nevarmācīgs valdnieks. Eiropā tolaik plosījās ticības kari, noritēja sākotnējā kapitāla uzkrāšanas fāze, kas bija nekas cits kā brutāla laupīšana, tika dedzināti ķeceri un raganas (protestanti, starp citu, upuru skaita un nežēlības ziņā ievērojami pārspēja katoļus), konfiscējot to īpašumus, un ar monarhu svētību tika veiktas masu slepkavības. Piemēram, ir pat uzskats, ka vāciešiem ir maz skaistu sieviešu, jo šai laikā viņi lielāko daļu skaistās sievietes kā raganas sadedzināja, tādējādi iznīcinot vairumu labākos sieviešu gēnus. Kad anglosakšu propaganda stāsta par Ivana Bargā nežēlību, pārspīlējot viņa noziegumus un upuru skaitu, šo vēsturisko fonu tā protams nepiemin.

Vēl cits vēsturisks piemērs. Amerikāņu propaganda, kritizējot Padomju Savienības kolektivizāciju, noklusē tajā pat laikā notikušās ASV Lielās depresijas izraisītās ekonomiskās krīzes upurus, kad boja gāja apmēram 2 miljoni cilvēku vai pat vairāk, tai skaitā no bada un apstākļos, kad valstī bija graudu pārprodukcija un zemnieki tos burtiski izkurināja krāsnīs.

3) No balta uz pelēku un melnu, un otrādi

Grūtups kādā no senākām intervijām izlielījās, ka viņš savā profesionālā darbībā ne vienmēr varot baltu pataisīt par melnu un otrādi, bet viņš vienmēr var baltu vai melnu pataisīt par pelēku. Šī nav Grūtupa metode, tā ir universāla maldināšanas metode, kas ļoti plaši tiek izmantota arī propagandā (un kas labi parāda šo metodi izmantojošo darboņu morālo stāju).

Tas nozīmē, ka pēc nepieciešamības, pat vispozitīvākās lietas var nomelnot, sākumā ieviešot šaubas par to „pozitīvismu” un pēc tam, izejot no apstākļiem, iespējams arī noliegt vispār. Un otrādi, pat vislielākās un visneiedomājamākās nelietības var attaisnot vai vismaz apšaubīt to pārmērīgo nelietību. Ilglaicīgā propagandā šo metodi labi aprakstīja Džozefs Overtons savos „Overtona logos”. Šo un citas manipulatīvas propagandiskas metodes plaši izmanto arī advokāti un juristi (arī ierēdņi), tikai ar to starpību, ka viņiem ir šaura un specifiska mērķauditorija (galvenokārt tiesneši, tiesu auditorija un viņu dokumentu lasītāji) un noteikti juridiski rāmji.

4) Darvas piliena princips nomelnojot

Ja nepieciešams nomelnot kādu parādību (cilvēku, notikumu) un parādīt to negatīvā gaismā, tad ziņojumā par to nepieciešams koncentrēties uz negatīvo un maksimāli visu interpretēt negatīvi. Pie tam labāks efekts būs tad, ja tas netiks darīts tieši, bet it kā starp citu, kad, pasakot kaut ko maznozīmīgi pozitīvu, uzreiz pēc tam tiek pateikts kaut kas ievērojami negatīvs. Var pat būt tā, ka viss ziņojums ir it kā pozitīvs, bet tas tiek nobeigts ar it kā nenozīmīgu piebildi, kurā tiek paziņots kaut kas būtiski negatīvs. Reizēm negatīvais tiek pateikts varbūtības formā, kas no propagandas viedokļa maz maina lietas būtību, jo pūlis šo niansi nespēs izšķirt.

Grūtāk ir, ja nomelnojamā parādība ir pārlieku pozitīva, tad nākas meklēt „darvas pilienu”, ko iepilināt „medus mucā”. Šai gadījumā ziņojumā koncentrācija notiek tikai uz negatīvo aspektu, pilnībā ignorējot visu pozitīvo. Ja nevar atrast pat negatīvo, tad bieži vien to vienkārši izdomā.

Šī metode plaši tiek izmantota arī dažādos strīdos un diskusijās un visur tur, kur ir darīšana ar vairākiem vai daudziem argumentiem (arī tiesās un valsts pārvaldē). Nevajadzīgie argumenti šajos gadījumos tiek ignorēti, bet tiek runāts un koncentrēta uzmanība tikai uz vienu „darvas pilienu” (vai vairākiem, ja tādi ir), pārspīlējot tā nozīmi.

Piemēram, nomelnojot Padomju periodu, Rietumu propagandistu galvenais „mems” ir „Staļina represijas”. Kāpēc tās tika veiktas, cik pamatoti, cik lielā mērā konkrētie cietušie bija vainīgi, cik liela ir paša Staļina personiskā vaina, cik liels mērogs tām bija un kāds bija to efekts, tas viss sākotnēji netiek apskatīts. Ar „Staļina represiju” „memu” tiek pārsvītroti pilnīgi visi PSRS sasniegumi, ignorējot līdzīga un pat lielāka mēroga Rietumu noziegumus. Un tikai tad, ja ar šo „darvas pilienu” neizdodas „atbruņot” pretinieku, tad sākas padziļināti meli par „asinskāro Staļinu” un 60 miljoniem upuru (reāli pēc dažādiem datiem 0,5-2 miljoni no 1921.gada līdz 1954.gadam) vai arī tiek apelēts pie citiem antipadomisma „memiem”.

5) Pozitīvā izcelšanas princips attaisnojot

Ja vajag attaisnot kādu nelietību, tad parasti tiek izmantota tā pati „darvas piliena” pieeja, tikai otrādi. Tas ir, tiek meklēts viss pozitīvais un koncentrēta uzmanība tikai uz to. Nav būtiski cik daudz ir negatīvu argumentu, pietiek tikai ar kaut vienu pozitīvo, lai propagandists uz to koncentrētos un uz tā pamata izdarītu pozitīvus secinājumus, ignorējot visus negatīvos argumentus. Piemēram, pēdējo 20 gadu Latvijas izvarošanas un izlaupīšanas faktu latviešvalodīgā amerikāņu propaganda mēģina attaisnot ar pseidopozitīvismu, izceļot maznozīmīgas pozitīvas parādības vai pat uzspēlētus pseidopozitīvus notikumus.

6) Manipulācijas ar informācijas avotiem

Ja melnajam propagandistam ir nepieciešams kāds izdomāts un melīgs „arguments”, tad viņš to var pats izdomāt un lietot, bet tas nav droši, jo var rasties nepieciešamība pamatot izmantotos apgalvojumus (kāds var atmaskot šos melus un to var izmantot kontrpropaganda). Tāpēc parasti šādos gadījumos tiek sagatavots kaut kāds pamatojums melīgajam „argumentam”.

Ja melīgo „argumentu” plāno izmantot ilglaicīgi (piemēram „memu” par alkohola „samērīgas” lietošanas pieļaujamību un pat veselīgumu), tad to var pamatot ar pērkamu zinātnieku „zinātniskiem pētījumiem”. Var pasūtīt arī vairākus tādus „pētījumus” un laika gaitā radīt arvien jaunus. Tāpat, pieejot šādām manipulācijām nopietni, var pasūtīt grāmatas par konkrētām interesējošām tēmām, kuras pamato vienu vai otru maldinošu „memu” vai „memu” grupu. Šo pieeju aukstā kara laikā plaši izmantoja amerikāņi, ideoloģiski izrēķinoties ar gandrīz visiem Padomju ideoloģiskajiem balstiem un iztērējot tam kopsummā daudzus desmitus vai pat simtus miljardus tolaiku dolāru. Katram nozīmīgam Padomju ideoloģijas elementam („memam”) un vēsturiskam notikumam amerikāņi radīja vienu vai vairākas grāmatas, kas „pamatoja” viņu kontrpropagandas tēzes. Pēc tam šos „memus” pēc Gēbelsa metodēm plaši izplatīja, bet saujiņu sašaubījušos inteliģentu pasūtīja tērēt laiku studēt biezos un visbiežāk melīgos pirmavotus.

Pietiekami plaši melīgu „argumentu” pamatošanai izmanto arī pasūtītas „socioloģiskās aptaujas”. Tie, kuri nezina – socioloģisko aptauju rezultāti tiek brīvi pirkti un pārdoti un reālas aptaujas tiek veiktas tikai pēc atsevišķa pasūtījuma un arī to patiesums ir apšaubāms, jo uzņēmējiem vieglāk ir nevis reāli veikt socioloģisko aptauju, bet gan to no zila gaisa uztaisīt (mazāki pūliņi, mazākas izmaksas, ietaupīts laiks, lielāka efektivitāte un peļņa).

Ja nav daudz resursu vai ja arī grāmatas („pētījuma”) autoram nepieciešams uz kaut ko atsaukties, tad vai nu tiek publicēts kāds raksts presē vai arī izveidots speciāls maztirāžas izdevums, kurā publicē visapšaubāmākās lietas, bet pēc tam pēc nepieciešamības atsaucas uz to kā pirmavotu un plaši izplata kā faktu. Šī bija iecienīta angloamerikāņu specdienestu propagandistu aukstā kara metode. Šodien šai ziņā ir plašākas iespējas, jo ir internets un „sociālie tīkli”, uz kā ziņojumiem (Facebook un Twitter) tik ļoti mīl atsaukties prese.

Savukārt, ja ir nepieciešams kaut ko fundamentāli apšaubīt, tad viena no iespējām ir apšaubīt visu informācijas avotu. Piemēram, konkrētu preses izdevumu, konkrētu interneta mājas lapu vai, kā to ir iecienījuši darīt amerikāņu propagandisti – visus Krievijas informācijas avotus (tas pats „krievu propagandas” „arguments”). Galvenais mērķis, lai cilvēki vispār neizmanto konkrēto informācijas avotu, bet, ja kāds arī izmanto, tad lai maksimāli apšauba tur teiktā patiesumu.

Cits universāls, viegli lietojams noliegšanas „mems”, ko plaši izmanto proamerikāniskie adepti, ir „sazvērestības teorija”. Tas tiek lietots pret oficiozām versijām vērstas teorijas fundamentālai un visbiežāk neargumentētai apšaubīšanai. Tas gan netraucē pašiem Rietumu propagandistiem nepieciešamības gadījumā izmantot sazvērestības teorijām līdzīgas konstrukcijas.

7) Apelēšana pie pierādījumiem

Nozīmīgs ikdienišķās propagandas (jo īpaši interneta komentāru un interneta sarakstēs) līdzeklis ir manipulatīva apelēšana pie pierādījumiem. Tas ir, puse, kurai ir vairāk informatīvās sagataves (vai augstāks intelekta un informētības līmenis), saskaroties ar mazāk sagatavotu diskutētāju vai parastu interesentu, prasa, lai tiek uzrādīti noteiktu tēžu pierādījumi. Vispār tas ir pareizi, bet manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulējamo neinteresē pierādījumi, bet manipulējamajam ir apgrūtinoši tos uzrādīt. Piemēram, ja ir lasīts kāds raksts, grāmata vai redzēta kāda TV pārraide, tad uzrādīt konkrētas atsauces uz to var prasīt pietiekami daudz laika vai pat reizēm to praktiski nav iespējams izdarīt.

Manipulators var arī prasīt tikai argumentēt, kas arī pats par sevi nav nekas īpašs un kopumā tā ir pareiza nostādne. Manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulators ar samērā īsiem jautājumiem un frāzēm „nodarbina” un „nogurdina” savu upuri, kas var beigties ar to, ka, konstatējis noteiktu viņa neinformētības vai pierādīt nespējas līmeni (vai arī to, ka cilvēks argumentētspēju trūkuma dēļ ir sapinies savos apgalvojumos), propagandists „piebeidz” savu upuri ar kādu atklāsmi vai „pierādījumu”. Šo manipulāciju var atpazīt pēc daudziem jautājumiem un pēc jau uzrādīto argumentu un pierādījumu ignorēšanas (oponents it kā nedzird jūsu teikto, jo īpaši galveno no tā, bet visu laiku meklē vājāko vietu un piesienas tai, kas bieži vien ir sekundāra vai maznozīmīga).

Propaganda izpaužas arī apstāklī, ka manipulatoram nav būtiska patiesība, bet ir būtiski vienkārši „uzvarēt” diskusijā, kas primitīvākos gadījumos izpaužas kā ārišķīga oponenta apklusināšana, bet smalkākos un profesionālākos kā oponenta pārliecināšana (par savu apgalvojumu patiesumu, par oponenta apgalvojumu nepatiesumu, oponenta sašaubīšana). Ir arī gadījumi, kad propagandists vēlas izvilināt maksimāli daudz oponenta argumentus, lai pilnveidotu savu propagandu un tās pasniegšanas veidus. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ amerikāņi pieļauj internetā vārda brīvību.

8) Pseidoizvēles

Plaši izplatīta manipulācijas metode ir pseidoizvēļu radīšana, kad daudzu iespējamu izvēļu vietā uzmanība tiek koncentrēta tikai uz dažām (parasti divām), liekot izvēlēties vienu no tām, bet pārējās iespējas tiek noklusētas un netiek vispār izskatītas.

Ar pseidoizvēli var maldināt, izslēdzot no pūļa redzesloka noteiktas realitātes vai teorētisko iespēju daļas, kā arī ieviešot maldinošas vai nepatiesas. Ar pseidoizvēles palīdzību var likt izvēlēties tikai starp galējiem variantiem, ignorējot samērīgos un mērenos. Var likt izvēlēties tikai starp propagandistam vēlamiem izvēļu variantiem (lai ko arī neizvēlies, rezultāts ir viens un tas pats un/vai manipulators sasniedz savu mērķi neatkarīgi no tā, kurš pseidoizvēles variants tiek pieņemts), bet var arī izveidot tādus izvēļu variantus, kad ir tikai viena reāla “izvēle”, bet pārējās ir acīmredzami nepieņemamas (šajā gadījumā ir tikai izvēles ilūzija, bet reālas izvēles nav).

Ar šīs metodes palīdzību bieži vien tiek panākts efekts, kad neatkarīgi no izvēlētā varianta, manipulators sasniedz savu mērķi. Tas ir, pūļa uzmanība tiek koncentrēta tikai uz propagandistiem pieņemamiem variantiem. Visplašāk zināmais pseidoizvēles modelis ir ASV divpartiju sistēma: lai ko arī amerikāņu mietpilsonis neizvēlētos, valsts politikas pamatvirzieni paliek tie paši.

Latvijā šis princips tiek realizēts, sadalot partijas latviešu un krievu. Ja “pareizās” latviešvalodīgās biznespartijas ir vairākas, tad “pareizā” krievvalodīgā ilgu laiku bija “Saskaņas centrs”. Jebkurš, kurš kaut kādā mērā novirzījās no latviešvalodīgo neliešu deklamācijām, tika ierakstīts tieši “saskaniešos” un plaši notika biedēšana ar “saskaņu”, asociējot to ar “krieviem” (“saskaņa” nav krievi, tā ir krieviem pietiekami naidīga krievvalodīgo ebreju partija). Tādējādi “Saskaņas centrs” tiek reklamēts, jebkura opozīcija tiek grūsta “savējā ienaidnieka” pusē un tiek radīta pseidoizvēle starp latviešvalodīgiem neliešiem un krievvalodīgiem neliešiem, ārpus izvēles iespējām atstājot citus spēkus.

Plaši tiek izmantota arī pseidoizvēle Rietumi vai Krievija, jeb kā tas bija pirms iestāšanās ES: vai nu Latvijai jāiestājas ES vai arī to pakļaus “ļaunā Krievija”. Citas alternatīvas (neiestāšanās ES un patiešām neatkarīga valsts) netika apskatītas un tika izslēgtas no masu apziņas. Šai gadījumā pseidoizvēles mērķis bija, lai tiktu izvēlēts viens konkrēts variants – ES (Rietumu). Šodienas reālijas gan ir tādas, ka bez viena vai cita veida tuvošanās Krievijai, Latvijas sabiedrība visdrīzāk ir nolemta iznīcībai.

9) Vēstures viltošana, izmantojot „vēsturiskās” kinofilmas

Ietekmīga un plaši izmantota propagandas metode ir „vēsturiskas kinofilmas”. Šo metodi visvairāk izmanto Rietumu propaganda. Ja Padomju propaganda savās vēsturiskajās filmās centās vēsturiskos notikumus attēlot maksimāli patiesi (piemēram, filmas „Sūtņu sazvērestība” (1965) un „6.jūlijs”(1968) tika uzņemtas, cenšoties rekonstruēt notikušo līdz pat sīkākajām detaļām), tad Rietumu propaganda šo žanru, tāpat kā citus, izmanto maldināšanai, savu ideoloģisko pretinieku noniecināšanai un sevis pacelšanai, neņemot vērā realitāti, bet vadoties tikai no propagandiskās nepieciešamības. Par nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem un angloamerikāņu personāžiem tiek uzņemta sava filma, kurā tiek uzkonstruēta propagandiski nepieciešamā vēstures aina. Kā dažus piemērus var minēt tādas filmas kā „Melnais Vanags notriekts”, „Pērlhārbora”, „Dzelzs lēdija”, bet no amerikanizētās latviešvalodīgās kino propagandas – „Baiga vasara”, „Rīgas sargi”. Tā kā lielākā pūļa daļa slikti pārzina vēsturi vai nezin to vispār, tad no „vēsturiskām” filmām tiek spriests par vēsturi un, pēc šādu produktu lietošanas, nezinošie indivīdi sajūtas ļoti kompetenti attiecīgajos jautājumos.

„Vēsturisko” kinofilmu papildus priekšrocība ir apstāklī, ka paši filmu veidotāji nemaz neslēpj, ka brīvi traktē un maina vēsturiskos notikumus, bet auditorija tāpat savā vairumā to uztver kā patiesību.

Galvenie angloamerikāņu (Holivudas) vēsturiskie ienaidnieki ir spāņi, vācieši, franči, japāņi, latīņamerikāņi un krievi (arī arābi un ķīnieši), kā arī sociālisti un komunisti, tādēļ Holivuda pietiekami plaši tos izkariķē, izkropļo un dēmonizē (rada un izplata negatīvus „memus”, negativizē to kultūrvēsturiskos simbolus pūļa apziņā). Tiesa gan atkarībā no globālās politekonomiskās situācijas angloamerikāņu galvenie ienaidnieki mainās, attiecīgi cīņai pret aktuālo ienaidnieku, kaut kādā apjomā un uz noteiktu laiku tiek reabilitēts kāds no agrākajiem ienaidniekiem (nu gluži kā Orvela romānā „1984”). Tomēr galvenā tendence paliek nemainīga. Līdzīgā kārtā vēsture tiek viltota un tiek izplatīti negatīvie „memi”, izmantojot „vēsturiskas” grāmatas, vēsturiskos romānus un daiļliteratūru.

10) Vienādošana caur līdzīgām īpašībām

Ja nepieciešams kaut ko diskreditēt, tad propagandistiski to var izdarīt, pielīdzinot kaut kam neapšaubāmi negatīvam (sabiedrībā plaši izplatītam negatīvi vērtētam “memam”). Primitīvākās propagandiskās konstrukcijās to panāk ar vienkāršām asociācijām, nepamatojot tās (t.s. “birku piekabināšana”). Attīstītākās propagandiskās sistēmās abos salīdzināmos objektos tiek sameklētas vienādas vai līdzīgas īpašības un, pamatojoties uz tām, tiek paziņots, ka abi objekti ir vienādi vai ļoti līdzīgi, pat neskatoties uz to, ka citas īpašības atšķiras un ka paši objekti pēc savas dabas ir kardināli atšķirīgi.

Ar šīs metodes palīdzību nacisms tiek pielīdzināts komunismam, kas ir absurdi, jo vienā gadījumā runa ir par rīkošanos sabiedrības vairākuma interesēs, bet otrā gadījumā tikai atsevišķas nācijas labklājības vārdā (pie tam, pietiekami šauras tās grupas interesēs). Šīs fundamentālās atšķirības tiek manipulatīvi ignorētas dēļ abām sabiedriskajām iekārtām pierakstītām darba organizācijas metodēm, kas labskanīgumam un negatīvas nokrāsas piedošanai tiek apzīmēta ar “memu” “totalitārisms”.

Nacisma un komunisma pielīdzināšanas mērķis, pirmkārt, bija diskriditēt komunismu, izmantojot nacisma “memu”, kuram visā pasaulē jau bija izteikti negatīva nokrāsa. Bet, otrkārt, tādējādi tika ievērojami pacelta nacisma ideoloģija, jo nacismu sagrāva komunistiskā PSRS, kam tolaik bija pasaules progresīvākās valsts slava. Ja jau komunisms ir līdzvērtīgs nacismam, tad jau nacisms nav nemaz tik briesmīgs, jo īpaši ņemot vērā neapstrīdami pozitīvās komunisma ideoloģijas tēzes (tās tiek neitralizētas ar citu noliedzošu „memu” – „utopija”).

Šo metodi var izmantot arī pretēji, noliedzot divu līdzīgu objektu tuvību, izmantojot vismaz vienu to atšķirīgu īpašību.

11) Veselā sadalīšana caur atšķirībām

Ja nepieciešams sadalīt kaut kādu daudzdabīgu veselumu, tad to var izdarīt koncentrējoties un izceļot vienotā veselumā dažādo elementu atšķirības. Šo metodi specaprindas ļoti plaši izmanto praktiskajos sabiedrības pārvaldes procesos ar “skaldi un valdi” metodi sašķeļot dažādas sociālās grupas. Ar šīs metodes palīdzību var sašķelt arī tautas, panākot kādas tautas daļas atšķelšanu no pamattautas un tās izveidošanu par jaunu tautu.

Piemēram, ukraiņu tauta tika radīta Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē uz krieviem ļoti radniecīgo malarosu bāzes (tik radniecīgu, ka joprojām nerimst strīdi vai malarosi ir krieviem ļoti radnieciska tauta vai krievu valodas dialekts). Malarosi dzīvoja gan Krievijas impērijas teritorijā (lielākā daļa), gan Austroungārijas impērijas teritorijā (Galīcijā). Sākumā šaurās specaprindās malarosi tika definēti kā tauta, kuri „nav krievi”, kas ātri vien tika transformēts uz „ir antikrievi” (jauno tautu nosauca par ukraiņiem). Malarosu rakstība un valoda tika izkropļota, ieviešot tajā maksimums nekrieviskus elementus, tai skaitā daudzus poļu un vācu valodas vārdus. Tika radīta speciāla jaunās tautas vēsture, kurā galvenais elements bija ukraiņu identitātes nostiprināšana, kā centrālais elements bija antagonisms krieviskajam un Krievijai („memi” - „ukraiņi nav krievi” un „krievi – ukraiņu lielākie ienaidnieki”). Pēc tam sekoja plaša un intensīva jaunās tautas propaganda, kas sasniedza pat tādus apmērus, ka ar Galīcijas malarosiem un krieviem, kuri negribēja kļūt par ukraiņiem, vienkārši izrēķinājās (līdz pat ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un nogalināšanai 1.pasaules kara laikā).

Pašreiz šādu procesu iezīmes sākotnējā stadijā ir redzamas vairākos Krievijas reģionos, kur atkal krievus grib mākslīgi sašķelt un radīt jaunas tautas (pomorus, kazakus, sibīriešus u.c.). Latvijā šāda tipa process ir vērojams izmirušo tautu, piemēram, prūšu, „atdzīvināšanā” un dažādu cilšu etnokultūras atjaunošanas tendencēs. Un latviešu valodnieki nezin kāpēc arī viskvēlāk cīnās tieši pret rusicismiem, bet gandrīz nemaz necīnās pret ģermānismiem un pievērš par maz uzmanības šodien aktuālajiem anglicismiem.

12) Manipulācijas ar cēloņiem un sekām

Plaši izmantota metode, kuru reizēm ir ļoti grūti identificēt gadījumos, kad ir apgrūtinoši noteikt cēloņus (piemēram, gadījums ar vistu un olu). Katrai darbībai ir sekas un katrai parādībai ir savi cēloņi, bet noteikt tos bieži vien ir grūti vai reizēm pat gandrīz neiespējami. Manipulatīvie propagandisti šai ziņā īpaši nepiepūlas un piedāvā savas cēloņsakarību ķēdes, kurās cēloņi ar sekām tiek apmainīti vietām, tiek piedomātas neesošas sekas, esošas sekas tiek noklusētas vai noliegtas, noteiktām sekām tiek izdomāti neesoši cēloņi un noteikti cēloņi tiek noliegti.

Piemēram, tiek noliegta un noklusēta alkohola lietošanas milzīgā nozīme tautas deģenerācijā (jo alkohols iznīcina smadzeņu šūnas, samazina ģenētisko potenciālu un ir galvenais cēlonis kroplu bērnu dzimšanai).

Tiek apgalvots, ka “seksuālā izglītošana” samazina nevēlamas grūtniecības un saslimstību skaitu ar seksuāli transmisīvām slimībām, lai gan tieši pāragra un neatbilstoša informēšana par šīm parādībām veicina to izplatīšanos jauniešu vidū, jo kalpo kā sava veida reklāma pieaugt gribošajiem, bet vēl nenobriedušajiem prātiem.

Informatīvā karā pret Krieviju, kā virknes negatīvu procesu cēloņu tiek izdomātas, “aiz matiem pievilktas” vai pārspīlētas Krievijas aktivitātes (visas negācijas tiek skaidrotas ar „Maskavas roku”, „Krievijas specdienestiem” utt.). Pie tam tas tiek darīts ne tikai tad, kad tam ir kaut kāds pamats (jo reāli eksistē gan Krievijas intereses, gan dažādas struktūras, kas tās realizē, gan arī Krievijas specdienesti), bet bieži vien tad, kad tāda pamata vispār nav vai arī, kad gluži pretēji, nelaimju cēloņi meklējami Krievijas ienaidnieku darbībās, kā tas ir visās Rietumu kapitāla kolonizētajās un visās postpadomju zemēs (šai gadījumā zaglis sauc „ķeriet zagli”).

13) Manipulācijas ar prioritātēm

Tā kā nav iespējams izdarīt visu uzreiz un koncentrēties uz visu, tad ir būtiski noteikt prioritātes. Tāpat reāli eksistē daudz būtiskākas lietas un parādības par citām, kas ir izdalāmas un prioritizējamas savas lielākās ietekmes uz procesiem un lielākā svara dēļ. Manipulācija izpaužas propagandista uzburtajā ainā, kurā būtiskām lietām netiek pievērsta pienācīga vērība, bet nebūtiskām vai pat kaitīgām tiek (tās pat tiek pasludinātas par visprioritārākajām).

Klasisks un vienmēr aktuāls piemērs ir cilvēcības un tikumības prioritātes pazemināšana attiecība uz kādām propagandas vērtībām, ko tā mākslīgi grib paaugstināt. Piemēram, nacismā nācija tiek stādīta augstāk par cilvēcību. Mūsdienu sabiedrībā augstāk par cilvēcību tiek stādītas materiālās vērtības (nauda), formāla likumu ievērošana un dažu agresīvu minoritāru grupu pseidotiesības.

Ko tas nozīmē praksē? To, ka attiecīgu vērtību vārdā tiks veiktas tai skaita arī necilvēciskas darbības, jo, ja, piemēram, nācija ir pati augstākā vērtība (pacelta virs tikumības un cilvēcības), tad netieši no tā izriet, ka nācijas vārdā drīkst tai skaitā arī nogalināt gan citu nāciju pārstāvjus, gan arī savējos, kas tā neuzskata. Vai arī, ja visaugstākā prioritāte ir pelnīt naudu, tad šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas jebkādas darbības. Ja visaugstākā vērtība ir formālais likums, kā to plaši propagandē juristiem, tad ir pieļaujams viss, ko tas neierobežo, un nevis likuma izpratnē pēc būtības, bet gan formālo likumu praktiskajā realizācijā (tas ir, viss, ko spēj panākt, piemēram, uzpērkot ierēdņus, prokurorus, tiesnešus, no absolutizēta tiesiskuma viedokļa ir pieļaujams, ar nosacījumu, ka netiec pieķerts un juridiski saukts par to pie atbildības). Rafinēti augstākās klases ideologi un propagandisti parasti pasaka tikai pirmo daļu (nosaka augstāko prioritāti), atlikušo, no pirmās izrietošo, daļu formulēšanu un izpildi atstājot aprobežotāku un primitīvāku personāžu ziņā, jo par šāda tipa darbībām agri vai vēlu, tādā vai citādā veidā tomēr nākas atbildēt.

14) Stikla krellīšu metode jeb „rijamā” solījumu apmaiņa pret fundamentālām pamatvērtībām, jeb bezmaksas siers peļu slazdā

Nozīmīga apmuļķošanas propagandas metode ir pārliecināt cilvēkus atteikties no augstākās prioritātes vērtībām apmaiņā pret zemākām vai pat zemām. Klasiskajā, visplašāk izplatītajā un visiedarbīgākajā versijā tā ir visprastākā cilvēku masu „uzpirkšana”, solot viņiem labāku dzīvi, labklājību, pārticību, „brīvību” grēkot (netikumu brīvību) utt., apmaiņā pret padevību, atteikšanos no augstākiem ideāliem (sociālā vienlīdzība, taisnīgums, masu reāla izglītošana, zinātniski – tehniskais progress utt.) un iespējas pašiem noteikt savu likteni.

Tieši izmantojot šo metodi, tika sagrauta Padomju Savienība, pārliecinot tās iedzīvotāju vairākumu atteikties no komunistiskās idejas un pēc tam ar šīs metodes palīdzību jaunradušos valstu iedzīvotāji (tādu kā Latvija) tika pārliecināti atteikties no neatkarības idejas un iekļauties jaunā, daudz sliktākā savienībā, pat neskatoties uz to, ka tikai dažus gadus iepriekš neatkarības ideja bija pati galvenā kā vārdā tika sagrauta iepriekšējā valsts un sabiedriskā iekārta. Tādas lietas netiek piedotas un par to nākas ļoti dārgi maksāt, kas labi ir redzams arī Latvijas gadījumā. Reliģijā šo parādību sauc par „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību”, bet plašākai publikai tā asociējas ar stikla krellītēm, kuras izmantojot eiropieši apmuļķoja, pakļāva un pēc tam gandrīz pilnībā iznīcināja Amerikas indiāņus.

Šīs parādības dzelžains likums ir, ka kritušais muļķis, kurš apmaina „rijamo pret pirmdzimtību” (jeb atdod vērtīgas lietas par stikla krellītēm) zaudē ne tikai jebkādu cieņu apkārtējo acīs un papildus vērtības, bet arī tiesības uz „rijamo”, par ko viņš atdeva „pirmdzimtību”. Veicot šādu apmaiņu cilvēks vai cilvēku grupa apliecina, ka ir stulbi, amorāli un rīcībnespējīgi, kā arī to, ka pilnībā nodod sevi bez nosacījumiem manipulatora varā. Formāli nosacījumi parasti ir, bet praktiski to nav (to izpilde ir atkarīga tikai no manipulatora ieskatiem un godaprāta), jo šādi muļķi neatstāj sev nekādu ideālistisku ideju, ko varētu praktiski izmantot kaut kādas konstruktīvas darbības veikšanai, autonomai eksistencei un gala beigās otras puses piespiešanai vismaz kaut kādā mērā izpildīt vienošanās nosacījumus. „Rijamā apmaiņa pret pirmdzimtību” ir viens no smagākajiem pilnīgas kapitulācijas veidiem. Izpirkt to var, pirmkārt, ar smagām ciešanām, dziļu un patiesu notikušā sapratni un nožēlu, kā arī ar cīņu uz dzīvību un nāvi par „pirmdzimtības” (savu vērtību, sava goda, savas patības) atgūšanu. Tieši tāpēc sabiedrības novešana līdz šādam stāvoklim un tās uzturēšana tajā ir viens no galvenajiem manipulatīvas un pakļaujošas propagandas mērķiem un uzdevumiem.

15) Iesaiste samaitājoši uzpērkot

Parasti kopā ar „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību” liela sabiedrības daļa tiek samaitāta un uzpirkta, iesaistot to amorālās darbībās: piešķirot nelielas privilēģijas pār citiem, piešķirot salīdzinošās priekšrocības, piešķirot augstāku statusu. Tādējādi no visas kritušās sabiedrības tiek izdalīti uz nelietībām tendētākie muļķi, kuri kļūst par tās jauno valdnieku (to kuri „nopirka pirmdzimtību”) sociālo bāzi un uzticīgiem, padevīgiem, pret pārējo sabiedrības daļu (bezdarbīgajiem, vienaldzīgajiem, tikai apmuļķotajiem) nežēlīgiem, viegli vadāmiem un viegli nomaināmiem kalpiem un bieži vien pat vergiem.

Latvijā šādi iesaistīja un samaitāja lielāko daļu latviešus un daudzus cittautiešus, netaisnīgi sadalot cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos un piešķirot pilsoņiem privilēģijas. Bija cilvēki, kuri tam nepiekrita, un publiski iestājās pret šādu netaisnību un pat atteicās kļūt par pilsoņiem, lai gan bija uz to visas „tiesības”.

Pēc tam daudzi no pilsoņiem tika „uzpirkti”, iesaistīti un vēl vairāk samaitāti, kad piekrita denacionalizācijai. Taču patīkami un pat sākumā komfortabli ir neparko saņemt kaut ko par senču bijušajiem īpašumiem. Par kapitālisma plēsonisko dabu, protams, tai mirkli neviens neaizdomājas (un to, ka šīs dabas dēļ lielai daļai iesaistīto šie īpašumi tādā vai citādā veidā pēc tam tāpat tiks rekvizēti), bet neaizdomājās arī par to, ka ir daudzi citi, kuri nedabū neko un tas ir netaisnīgi, kā arī neaizdomājās, ka šāda īpašumu „atgūšana” visbiežāk ir nepelnīta, jo šos īpašumus ilgu laiku apsaimniekoja un kopa citi cilvēki, nerunājot nemaz par to, ka daudzos gadījumos tie kalpoja sabiedriskiem mērķiem. Tas viss maziskam mietpilsonim ir nieki, galvenais ieraust ko vari.

Vēl kā samaitājošas iesaistes piemēru var minēt vispārēju privatizāciju par sertifikātiem, kad lielāko daļu valsts kopīpašuma sagrābās saujiņa kleptomānu, bet pārējiem atmeta nožēlojamas paliekas, kas norisinājās uz masveida atlaišanu un cilvēku izlikšanas uz ielas fona.

Visbeidzot šodien joprojām stabils un efektīvs samaitājošas iesaistes veids ir darbs lielajos uzņēmumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēs, kur štati ir pārmērīgi uzpūsti (salīdzinājumā ar Padomju laikiem vismaz 5 reizes un tas neskatoties uz tehnisko progresu), ir iespējams maz ko darīt, saņemt pelēkus blakus ienākumus, kā arī izmantot personiskām vajadzībām dienesta stāvokli.

Ierēdniecība ir esošā režīma visdrošākais balsts, kuras akla suniska uzticība ir nopirkta tieši ar samaitājošās iesaistes metodi (tur arī plaši tiek iekārtoti radinieki, draugi, paziņas). Viņiem personiski viss ir ļoti labi un nospļauties uz to, ka vairumam iedzīvotāju ne tuvu tā nav. Bet to, ka liela daļa no viņiem var drīzumā tik izmesti uz ielas (jo šāda sistēma ir pārāk neefektīva, saimniekiem tas ir par dārgu, nav iemesla lieki tērēt ierobežotos resursus amorālu neliešu bara uzturēšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka savairojoties šādi kadri ļoti nopietni apdraud arī pašu saimnieku eksistenci), vairums no viņiem nesaprot. Šādas pesimistiskas domas viņi visādi atgaiņā, „domāt pozitīvi”, „bauda dzīvi”, kamēr vēl var, cer, ka viņus personiski kārtējā tīrīšana neskars, un nereti jau gatavo augsni kā sliktākā gadījumā „pagrūst zem riteņiem” tuvāko.

Visbeidzot kā atsevišķs samaitājošās iesaistes aktuāls piemērs ir t.s. „homoseksuālistu tiesības”. Sabiedrības vieglākas (ērtākas) kontroles un iedzīvotāju skaita samazināšanas dēļ, lai sagrautu tradicionālo sabiedrības struktūru , homoseksuālistiem un visai sabiedrībai tiek propagandēts, ka homoseksuālisti ir īpaši un ka viņiem pienākas īpašas tiesības un privilēģijas. Tādējādi tiek konsolidēti ar homoseksuālismu slimie, noskaņojot viņus pret ar šo kaiti neslimojošajiem (un otrādi).

Homoseksuālisti, kas tam notic, tiek iesaistīti samaitājot (viņi uzpērkas uz „tiesībām”, privilēģijām un komforta priekš sevis uz citu rēķina, neskatoties uz to, ka sabiedrībā tas rada nāvīgas sekas) un zaudē gan izveseļošanās iespējas, gan arī iespēju patiesi kalpot sabiedrībai. Notic ļoti daudzi, ja ne gandrīz visi un ar to nolemj sevi mazaprobežotai hedoniskai degradācijai (pedofilija ir tikai viena no tās likumsakarīgām stadijām) un kalpošanu ļaunumam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šī procesa iniciatori ir salīdzinoši neliels skaits augsti stāvošu, galēji amorālu un izvirtušu homoseksuālistu– pedofilu (de Sada tipa ļautiņi), kas ar „homoseksuālistu tiesībām” „uzpērk” un samaitājoši iesaista gandrīz visus homoseksuālistus, padarot tos par varas instrumentu savās rokās un sava veida valdošo šķiru.

Un atkal, to visu var panākt tikai un vienīgi ar maldinošu un manipulatīvu propagandu.

16) Realitātes aizstāšana ar saldiem vārdiem

Leģendārais sociologs un padomju disidents Aleksandrs Zinovjevs, kurš vairāk kā 20 gadus nodzīvoja Rietumvalstīs, publicēja tur visus savus darbus, daudzi no kuriem kļuva par bestselleriem un kurš piedalījās specprojektos, kuri bija vērsti uz Padomju ideoloģijas sagrāvi, šādi raksturoja Rietumu propagandu un maldinošu propagandu vispār (to saka augstākās klases speciālists, kurš labi zina par ko runā): „Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).”

17) Utt.

Pie propagandas metodēm vēl var minēt neērto faktu un argumentu noklusēšanu, nesaprotamu terminu un svešvārdu izmantošanu, atsaukšanos uz apšaubāmām autoritātēm, nepareizas, nekorektas un maldinošas analoģijas un salīdzinājumus, loģiskas kļūdas, minējumu un viedokļu pasniegšanu faktu formā, necienīgu personāžu iecelšanu varoņu kārtā un patiesu varoņu noniecināšanu, puspatiesību lietošanu, terminu pārdefinēšanu un jēgas nomaiņu, speciālu anekdošu un dažādu joku radīšanu, baumu radīšanu un izplatīšanu utt. Papildus par manipulācijas paņēmieniem var palasīt, piemēram, te: http://host-a.net/gramataselektroniski/psihotriki.rtf ; http://smadzenuskalosana.wordpress.com/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2011/12/09/10-cilveku-manipulacijas-strategijas/ ; http://www.lib.ru/POLITOLOG/karamurza.txt

Kā atpazīt maldīgu un manipulatīvu propagandu

Jebkura propaganda cenšas tādā vai citādā veidā sevi parādīt kā kaut ko pozitīvu. Un pat gadījumos, kad atklāti tiek propagandētas negatīvas un nāvīgas parādības, pat tad tas tiek pasniegts „pozitīvisma” mērcē, mīkstinot negatīvo un neitralizējot pozitīvo ar „utopijas” tipa „memiem”. Sak, jā, mēs propagandējam egocentrismu un alkatību, kas nav labi, bet tāda ir cilvēka daba un tas ir vienīgais reālais sabiedrības vadības mehānisms. Sak, izmantosim slikto, lai radītu kaut ko labu, liksim velnam stiept akmeņus baznīcai (nekas, ka tā pēc tam būs „velna baznīca”) utt.

Citiem vārdiem sakot, jebkura propaganda sevi parāda pozitīvā gaismā. Tai pat laikā propagandas pretinieki un ienaidnieki tiek attēloti negatīvi. Un te rodas problēma, kā lai cilvēks atpazīst propagandu vispār, kā lai viņš identificē maldināšanu un melus, kā lai viņš uzzina, kā ir patiesībā, un kā lai viņš atpazīst priekš sevis un visas sabiedrības labdabīgu propagandu un ļaundabīgas un sabiedrībai nāvīgas propagandas? Tas nav vienkārši, bet iespējams.

Es, piemēram, līdzīgi kā vairums latviešu ilgu laiku ticēju amerikanizētai latviešvalodīgo propagandai, ticēju presei, ticēju politiķu runām utt. un nemaz neaizdomājos par to lietu patieso būtību, kas plaši tiek ziņots. Tā tas bija līdz mirklim, kad oficiozā propaganda nonāca pilnīgā pretrunā ar pašu iepriekš propagandēto. Kad sākās iestāšanās ES propaganda, man tas bija pilnīgi nesaprotami, jo tikai neilgu laiku iepriekš tika plaši stāstīts par neatkarību un to cik slikti ir būt savienībā. Un te pēkšņi ES ir laba. Bet PSRS joprojām slikta. Sāku domāt, interesēties un konstatēju, ka pa TV man un visai Latvijai atklāti un nekautrējoties apzināti melo. Pie tam melo visi – žurnālisti, politiķi, ierēdņi. Un kā pēc tā vispār kādam no viņiem var ticēt? Nevar, jo tas ir tāds stils, tāda pārliecība, ka cilvēku masas ir stulbas, ka tās ir jāmāna, ka viņi tāpat pēc tam samierināsies un centīsies visu skatīt gaišās krāsās.

Jau vēlāk konstatēju, ka melots tiek arī ļaunprātīgi (nevis, lai sasniegtu kaut ko labu savā sapratnē, bet apzinoties, ka ar to tiek nodarīta liela kaitniecība un ļaunums). Vairums latviešvalodīgo šos melus norija, tāpat kā norija daudzus melus iepriekš un daudzus pēc tam, un turpina norīt viskautko joprojām, kas ir galvenais iemesls gan mūsu tagadējām un nākotnes nelaimēm, gan arī šāda propagandas stila izmantošanai vispār (jo tas iedarbojas pietiekami labi).

1) Pirmā maldinošas propagandas atpazīšanas metode ir tās apgalvojumu iekšējās pretrunas (tiek ziņots, ka A=B un B=C, bet nezin kāpēc A>C vai A<C), nekonsekvence (vieniem drīkst, citiem pilnīgi to pašu nedrīkst; dubultie standarti; vienus kritizējam, citus nē, bet vēl citus precīzi tajā pašā atbalstām), kardināls apgalvojumu mainīgums (šodien balts, rīt jau melns, parīt pelēks, aizparīt atkal balts), manipulācijas ar terminiem (pārspīlēti uzmācīga, nepareiza un neadekvāta pielietošana). Pie tam tas attiecas nevis uz kādām atsevišķām ziņām, jo tās tiešām var būt pretrunīgas cilvēku dažādības un muļķības dēļ, bet gan uz neapšaubāmu ģenerālo līniju, kad šīs parādības ir novērojamas visos vai daudzos propagandas mašinērijas elementos.

Lai to identificētu, ir jābūt labai atmiņai (jāatceras, kas tika ziņots iepriekš, kā bija agrāk, ko kurš teica pagātnē utt.) un loģiskai domāšanai. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ ar to daudziem ir lielas problēmas

2) Ziņotā neatbilstība realitātei. Tiek teikts tas, kas īstenībā neeksistē, vai arī tiek apzināti mēģināts radīt tādu iespaidu.

To var konstatēt, ja cilvēks precīzi zina kaut kādas realitātes daļu (ir attiecīgas jomas speciālists, ir personiski saskāries ar noteiktām parādībām, pazīsti cilvēkus, kas ir speciālisti vai ir saskārušies ar noteiktām parādībām utt.) par kuru tiek ziņota nepatiesība. Vai arī, iepazīstoties ar alternatīviem informācijas avotiem, salīdzinot tos un identificējot neapšaubāmus melus vai maldināšanu.

Realitāte ir arī redzama vienkārši apskatoties apkārt (mazais cilvēku skaits ielās, drūmais noskaņojums, aizaugušie lauki, pamestās mazpilsētas utt.) un analizējot tikai faktus bez propagandiskiem skaidrojumiem (piemēram, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir reāli iznīcināta, tas ir fakts, tāpat kā demogrāfiskā katastrofa). Ja propaganda saka vai teica ko citu, mēģina vai mēģināja to pietušēt, tātad šāda propaganda kā minimums maldina.

Maldinot un melojot propagandisti cenšas maksimāli samazināt to cilvēku skaitu, kuri precīzi varētu zināt, ka tiek radīts mānīgs iespaids un pēc iespējas ietērpt savas ziņas tādos terminos, lai nepieciešamības gadījumā var pateikt, ka domāts bija kaut kas cits un/vai ka katra atsevišķa melu vai maldināšanas epizode ir tikai viens tāds atsevišķs gadījums (sak, varbūt arī šai vienā gadījumā kļūdījāmies, kam negadās). Doma sekojoša, tā kā vairums iedzīvotāju ir kaut kādā jomā speciālisti, kādu pazīst utt., tad viņi noteikti agri vai vēlu konstatēs vismaz vienu gadījumu, kad mēdiji maldina un melo, tāpēc nepieciešams panākt, lai cilvēki nepievērš tam uzmanību un domā, ka tas tikai tā nejauši sanāca. Respektīvi maldinošā propaganda cenšas panākt, lai cilvēki nenonāk pie sapratnes, ka maldināšana un meli ir apzināta mēdiju politika, un ka ticēt mēdiju ziņotajam nedrīkst principā un pašos pamatos ir jāapšauba viss, ko tie saka. Bieži pat darbojas princips, ka realitāte ir diametrāli pretēja tam, kā mēdiji to attēlo. Ja mēdiji par kādu saka melns, tad ir liela varbūtība, ka tas ir balts, un otrādi.

3) Neticēšana melos un manipulācijās pieķertajiem. Ja kāds tiek pieķerts maldinot vai melojot, tad tam vairs ticēt nedrīkst un viss, ko tas saka, ir jāapšauba (tas ir, ja neesmu pārbaudījis un pārliecinājies, ka tiek teikta taisnība, tad ir jāpieņem, ka nezinām, kā ir īstenībā, vai arī ka ziņa ir maldinoša). Ja latvieši vadītos no šī principa, viņiem sen vairs nevajadzētu ticēt pašreizējajiem politiķiem, ierēdņiem un mēdijiem.

4) ārišķības un formālisms. Maldinoša propaganda parasti lielu vērību pievērš ārišķībām un ārējiem efektiem, un tai nav būtiska lietas būtība un patiesība. Tas ir pamanāms. Tāpat gadījumos, kad tiek darīts kas nepieņemams vai neatļauts, attaisnojoties nereti tiek izmantoti tīri formāli argumenti. Ja formālais likums vai sabiedriskā doma ir propagandista pusē, tad tas mēģina propagandiskos oponentus parādīt kā formālistus, bet, kad ir jāattaisnojas pašiem un nav nekādu citu argumentu, tad formālus argumentus izmanto paši manipulatori. Visplašāk izmantotā formālā atruna ir „likums”, sak, tas esot jāievēro (vai arī – „ko es varu izdarīt, likums tā nosaka”), lai gan plaši tam tiek spļauts virsū un tiek masveidā pieņemti galēji amorāli, nepārdomāti un vienkārši stulbi likumi.

5) Intensīva manipulatīvu metožu izmantošana. Tas liecina gan par manipulāciju kā tādu, gan arī par to, ka propagandists neciena vai baidās no patiesības, tātad viņam nevar ticēt un tā mērķi var būt apšaubāmi.

6) Patiesības slēpšana un mēģinājumi ierobežot izziņas iespējas. Tā ir droša ļaunprātīgu maldinātāju un meļu pazīme. Ja godīgi cilvēki visbiežāk neliks šķēršļus patiesības noskaidrošanai, tad ļaunprāši tam traucēs un centīsies vispār lietas iekārtot tā, ka to uzzināt ir apgrūtinoši vai pat neiespējami. Propagandā tas izpaužas jau pieminētajā intensīvā manipulatīvo metožu izmantošanā, gan regulārā alternatīvu un kontrpropagandas informācijas avotu diskreditēšanā. Ja propagandists, kurš balstās uz īstenību, nebaidās no patiesības un izmanto to, tad maldinošam propagandistam tā ir nāvīga, tāpēc tas to cenšas visādi noslēpt (visbiežāk noklusējot, bet nereti arī diskreditējot un apmelojot).

Visbeidzot ļoti būtiski ir precīzi noteikt propagandas labdabību, kas ir galvenais kritērijs propagandas novērtēšanai, jo varbūt cilvēki tiek maldināti viņu pašu labā, lai viņiem būtu labi, un varbūt maldinātāji ir gudri un labi cilvēki. Par to var pārliecināties, gan personiski iepazīstoties ar propagandistiem (ir gadījumi, kad tikai izskats vien jau daudz ko pasaka), gan personiski pārbaudot propagandējamās sistēmas labdabību, gan novērtējot objektīvo realitāti, tās rādītājus un kopējo ietekmi uz sabiedrību.

Tomēr visdrošākais un visvieglākais veids, kā novērtēt propagandas labdabību, ir izanalizēt pašu propagandas saturu, precīzi nosakot, ko tad patiesībā propaganda māca un kādas ir tās iedarbības sekas. Piemēram, kādas ir sekas „uzņēmēju” un biznesa orientētības reklamēšanai (tas ir, kas notiks, ja visi gribēs „pelnīt” un dzīsies pēc peļņas)? Kādas ir sekas vardarbības propagandai, kas notiek caur filmām, grāmatām un popkultūru? Kādas ir sekas gandrīz visa noreducēšanai līdz zemjostasvietas jautājumiem? Kādas ir sekas plašajai alkohola un tabakas reklāmai, un šo produktu plašai pieejamībai? Jau godīgi atbildot tikai uz šiem jautājumiem, ir skaidrs, ka amerikāņu propaganda ir amorāla un sabiedrības vairākumam nāvīga, bet tādu elementu tajā ir daudz. Nelaime tikai tā, ka, pirmkārt, cilvēki to nepamana, jo viņiem ir izskalotas smadzenes (viņi ir „iegremdēti propagandā”, kā mācīja Gēbelss), kā arī tāpēc, ka viņi nezina un nesaprot šo metodi, kura ir vienkārša, bet tāpat tā tomēr ir jāapgūst.

Tā kā jau sen un daudzkārtīgi esmu pārliecinājies, ka latviešvalodīgie mēdiji daudz melo un maldina, noklusē svarīgāko un primitivizē, ka latviešu žurnālistiem ir zems profesionālisma un godaprāta līmenis, kā arī tāpēc, ka latviešvalodīgajā informatīvajā mēdiju vidē ir maz noderīgu, pamācošu un informatīvi piesātinātu materiālu, tos vairs gandrīz nelietoju (televizoru neskatos, latviešvalodīgās ziņas nelietoju, Latvijas radio neklausos, latviešvalodīgās avīzes nelasu, tikai internetā caurskatu LETAs virsrakstus, lai zinātu galvenos propagandas virzienus, ar ko amerikāņi mūs aplaimo, un caurskatu kādu atsevišķu ieinteresējušas ziņas tekstu). Tiem, kuri negrib vairs tikt debilizēti un tiem, kuri grib uzlabot pašsajūtu, ieteiktu darīt līdzīgi. Internetā ir ļoti daudz ziņu avotu, daudzkārt kvalitatīvāku par latviešvalodīgajām informatīvajām samazgām. Es lietoju krievu, jo tajā ir daudz kvalitatīvu, informatīvi piesātinātu un savā ziņā unikālu materiālu, bet ir arī citi, arī angliski, kuri atšķirs no angloamerikāņu propagandiskā „meinstrīma”.

Propaganda mūsdienu Latvijā

Latvijas teritorijā jau vairāk kā divdesmit gadus tiek propagandēts antikrieviskums, antipadomisms, anitisociālisms, egocentrisms, ambiciozitāte, visa un visu pērkamība (biznesorientētība), alkatība un izvirtība. Un tas viss tiek pasniegts pseidolatviskuma un pseidonaciālisma ietērpā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā tiek propagandētas amerikāņu vērtības mazliet pieskaņotas latviskai mentalitātei. šī propaganda ir maldīga, melīga un amorāla, par ko var pārliecināties katrs, novērtējot sausus faktus.

Šodien ir 2014.gads. PSRS tika sagrauta un Latvija ieguva „neatkarību” 1991.gadā. Ir pagājuši 23 gadi. Kādi ir reāli, taustāmi un neapstrīdami šī laika sasniegumi? Salīdzinājumam, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija pilnībā nopostīta, jo Latvijas teritorijā noritēja intensīva karadarbība. Pirmā Latvijas kapitālistiskā republika pietiekami augstā līmenī atjaunoja Latviju un tās rūpniecību 10-20 gadu laikā. Protams nepilnīgi, protams varēja izdarīt daudz vairāk, protams bija daudz netaisnību, bet rūpnīcas reāli tika atjaunotas, radītas jaunas, tika celtas mājas utt. Tas bija taustāms, visiem redzams un neapstrīdams rezultāts.

Pēc otrā pasaules kara Latvijas PSR, kura atkal bija karā izpostīta, ne tikai tika atjaunota 10-20 gadu laikā, bet tika ļoti ievērojami pārsniegts pirmskara rūpnieciskais un infrastruktūras līmenis (vairums mūsdienu skolu un slimnīcu, kuras mūslaiku „brīvā” Latvijā slēdz, tika uzceltas Padomju laikā). Par sociālo nodrošinātību nemaz nerunāsim. Arī tas ir fakts, lai kā tas nepatiktu antipadomistiem. Ar šo faktu var iepazīties katrs, kaut vai paskatoties uz dzīvojamajām ēkām un infrastruktūras objektiem, kuri stāv un kalpo sabiedrībai vēl joprojām.

Kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas neapstrīdamie sasniegumi?! Gaismas pils, Dienvidu tilts, Saulkrastu apvedceļš un… Nu jā, visdrīzāk arī viss, ja neskaita vēl dažas ofisēkas, pārsvarā zemas kvalitātes dzīvojamās ēkas, kā arī „kartona” privātmājas un lielveikalus. Ja Padomju laikā cēla droši un pamatīgi, tā, lai ēku nesošā konstrukcija spētu izturēt pat kodoltriecienu, tad mūsdienu Latvijā vairums ēkas tika celtas taupot un halturējot. Tām ātri vajag remontus, tajās plaisā sienas, iebrūk jumti un, kā izrādās, tās pilnībā arī pašas sabrūk. Par to, ka otrajā kapitālistiskajā Latvijā jaunuzceltajām ēkām ir divu gadu garantija (tagad iespējams jau piecu), varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik traģiski un tik uzskatāmi neliecinātu par dramatisku Latvijas degradāciju, salīdzinājumā ar „drausmīgo”, „totalitāro” un „okupēto” Latvijas PSR.

Cits neapstrīdams fakts: Latvijas PSR rūpniecības lielākā daļa ir nopostīta. Rīga cariskajā Krievijā bija trešā lielākā pilsēta pēc rūpniecības apmēriem visā impērijā. Līdzīgs stāvoklis bija Latvijas PSR Padomju Savienībā. Kāda ir situācija tagad? Nekāda. Latvijā gandrīz rūpniecības vairs vispār nav. Un pat to, kas brīnumainā kārtā saglabājās, cītīgi mēģina likvidēt. Pēdējie piemēri - Rīgas vagonu rūpnīca un Liepājas Metalurgs.

Zinātne. PSRS laikā Latvijas zinātne bija trešā attīstītākā visā Savienībā (aiz Krievijas un Ukrainas). Šodien no zinātnes Latvijā gandrīz nekas pāri nav palicis. Latvijas zinātnieki paši atdeva jaunajiem saimniekiem visas Padomju iestrādnes un daudzi aizbrauca strādāt uz Rietumvalstīm. Bet palikušie nožēlojami veģetē, pārsvarā nodarbojas ar zinātniskā darba imitāciju, kā arī finansējuma meklēšanu un „izsišanu”. Ja Latvijas PSR bija daudz laboratoriju un zinātniski pētniecisko centru, tad „brīvajā” Latvijā šīs „padomju atliekas” likvidēja. Un kā gan var pastāvēt zinātne, ja nav ne laboratoriju, ne zinātniski – pētniecisko centru, ne arī ražošanas, kurā gala beigās ir jāiedzīvina jaunākie zinātniskie sasniegumi?!

Vēl cits fakts: ir iznīcināti Latvijas lauki (tie paši, kuri ir latviskuma pamats un nācijas spēka avots). Ja Padomju Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kuri apsaimniekoja visas Latvijas lauksaimniecības zemes (tai skaitā ierīkoja un uzturēja meliorācijas sistēmas), deva darbu lauciniekiem, uzturēja lauku dzīves tradīciju un laukos kūsāja dzīvība, tad mūsdienu Latvijā lauki ir izmiruši. Daudzas zemes netiek apstrādātas, meliorācijas sistēmas ir nolaistas, meži pārņem lauksaimniecības zemes, bet cilvēki nīkuļo, nodzeras un brauc prom.

Un kas pēdējos 20 gados ir noticis ar Latvijas mežiem? Pareizi, tie ir masveidā izcirsti. Tas, kas Padomju laikā tika rūpīgi kopts, ir izcirsts. Tam ir arī citas, tālejošākas sekas. Tā kā Latvijā ir daudz skuju koku, tad tas rada labvēlīgus klimatiskus apstākļus (vēja ierobežojums un labāks gaiss visu gadu). Izcērtot skuju kokus un neatjaunojot tos, šie apstākļi mainās, kā viena no sekām ir gaisa kvalitātes pasliktināšanās. Zviedriem un angļiem, protams, uz to ir nospļauties. Ja stulbie latvieši ļauj izcirst savus mežus, tad kāpēc gan ne.

Ja par mežiem runā, tad pirmajā kapitālistiskā Latvijā bija stingri noliegts iet privātos mežos un par to pienācās bargi sodi. Tieši Padomju Latvija praktiski iedzīvināja vēl joprojām sabiedrības apziņā mītošo ideju, ka mežs pieder visiem un ka katrs var brīvi izmanto tā labumus (sēnes un ogas). Mūsdienu Latvijas kapitālisti, protams, arī šo „padomju atlieku” ļoti labprāt likvidētu, bet cilvēki ir pārāk pie tā pieraduši.

Skolas. „Neatkarīgā” Latvijā skolas slēdz. Padomju laikā skolas cēla, pie tam ļoti labas un plašas. Kurš netic, var aizbraukt un apskatīties, šīs ēkas stāv vēl joprojām. Pie tam skolās tik tiešām centās kaut ko iemācīt. Viss bija orientēts uz to, lai iemācītu. Padomju izglītības sistēma bija labākā pasaulē un daudzus no tās elementiem savās elitārās skolās ieviesa arī amerikāņi. Amerikāņu propaganda, protams saka ka tā nebija. Kā to var noteikt? Ļoti vienkārši. Salīdzinot pagātnes skolniekus ar mūsdienu skolniekiem un novērtējot tendenci (citiem vārdiem sakot, ir jānovērtē dažādu paaudžu cilvēku intelekta, zināšanu un veselā saprāta līmenis). Šī tendence nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk.

Ja ir vairāk informācijas, tad var mēģināt paanalizēt tos izglītības sistēmas elementus, kuri vēl šodien ir salīdzinoši veiksmīgi. Ja to izdarītu godīgi, tad tiktu konstatēts, ka vairumā šādu vietu lielā mērā ir saglabāta Padomju prakse un tradīcijas.

Vēl katrs var sameklēt Padomju laiku mācību grāmatas un salīdzināt tās ar mūsdienu mācību materiāliem, un aiz šausmām saķert galvu, cik dramatisks ir izglītības kvalitātes kritums. Par mikroklimatu skolās nemaz nerunāsim. Ja Padomju laikā audzināšana bija obligāts skolas un skolotāju uzdevums, tad „brīvās” Latvijas stulbeņi to izmeta no skolotāju pienākumiem un skolotāju apmācības programmām. Tagad skolotājs pat nedrīkst nodarboties ar audzināšanu, tas formāli ir noliegts, kas ir viens no iemesliem, kādēļ skolās ir tāds mikroklimats kāds ir.

Par grāmatām runājot, var salīdzināt kādas grāmatas tika izdotas un izplatīts Padomju laikā un kādas drazas mūslaikos (tālu nav jāiet, tik līdz tuvākai grāmatnīcai).

Padomju laikā bija veselības aizsardzība. Tā bija pārdomāta sistēma, kura maksimāli centās rūpēties par visu pilsoņu veselības uzturēšanu. Arī šī sistēma skaitījās viena no labākajām pasaulē. Tagad veselības aizsardzības sistēmas Latvijā nav, bet ir medicīnas industrijā, kurā var saņemt „medicīnas pakalpojumus”. Šī industrija ir saglabājusi atsevišķus Padomju sistēmas elementus, bet kopumā tā ir vērsta uz vienu – ienākumu gūšanu. Veselības aizsardzības sistēmā galvenais ir, lai cilvēki būtu veseli. Kas ir galvenais medicīnas industrijā? Pareizi, lai medicīnas industrijai būtu darbs un lai ar to varētu maksimāli nopelnīt. Kas tādēļ ir nepieciešams? Pareizi, maksātspējīgi slimnieki vai slimnieki, par kuriem kāds ir spējīgs samaksāt (valsts, piemēram). Citiem vārdiem sakot, veselības aizsardzības sistēma cenšas radīt veselus cilvēkus, bet medicīnas industrijai ir nepieciešami slimnieki.

Pseidopatriotu ļoti iemīļots un iecienīts temats ir valoda. Esot jāaizsargā latviešu valoda. Labi. Kādas valodas mūziku pārsvarā klausās Latvijas jaunieši? Pareizi, tā nav latviska mūzika. Kādā valodā Latvijas ierēdņi sarakstās ar ES institūcijām? Varētu latviski, jo latviešu valoda ir oficiāla ES valoda. Bet nē – viņi to dara citās valodās (ātrāk, ērtāk, pieglaimīgāk). Un jaunie ES dokumenti arī pārsvarā ir citvalodās, lai gan daļa no tiem tiek tulkoti. Vienkārši tulkošana prasa laiku, tulkotais saturs daudz ko pazaudē no oriģināla, dokumentu ikdienā ir tik daudz, ka tos visus ir stipri apgrūtinoši iztulkot, visbeidzot iztulkotais vēl ir jāspēj atrast. Tādējādi ir izveidojusies tāda savdabīga proantilatviska valodas kultūra (ārišķīgi prolatviska, pēc būtības un darbībā antilatviska), kas ieviešas arī iekšējās pašpārvaldes un citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Kā latviešu jauniešiem ir ar latviešu valodas pareizrakstību un latviešu literatūras zināšanām? Un kāds ir šis līmenis, salīdzinājumā ar Padomju laiku? Pareizi, šis līmenis ir drausmīgi zems. „Okupantu” laikā latviešu valodas pareizrakstību iedresēja un tāpēc bija rezultāti, bet šodien tā ir katra personiskā darīšana un beigās izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs, arī tiem, kas dēvē sevi par nacionālistiem.

Rietumos ir daudz visādu teoriju. Tā kā latviešvalodīgie savā vairākumā, jo īpaši elite, ir apmāti ar Rietumiem, viņi kāri ņem pretī visu, kas nāk no turienes. Bet tie materiāli nav latviski. Tam nevajadzētu būt šķērslim, iepazīstamies, saprotam, pārtulkojam un izmantojam, kāpēc ne?! Nē! Tas ir grūti, ilgi, sarežģīti. Tad ir patiešām jāstrādā! Ja ir materiāls angliski, tad visi taču to saprot, vai ne?! Kāpēc gan lai viņu vēl speciāli tulkotu?! Daudzi privātie lektori šādām muļķībām savu ļoti dārgo personisko laiku vairs netērē. Un šī iemesla dēļ latviešvalodīgās akadēmiskās aprindas gudro, kā lai ievieš Latvijas augstskolās apmācības angļu valodā. Vienkārši paši vairs nespēj un pat negrib radīt latviešvalodīgus materiālus. Vieglāk ir paņemt jau sagatavotus angļu materiālus un aicināt uz šejieni lētākos angliski runājošos lektorus. Šī iemesla dēļ ļoti daudzi rakstiski materiāli un instrukcijas gan ikdienā, gan korporatīvā līmenī netiek tulkoti. Tādējādi reāli angļu valoda izspiež latviešu valodu gan no sadzīves, gan no valsts pārvaldes un korporatīvās vides, gan no izglītības sfēras. Tas vēl ir procesā, bet tendence ir skaidri redzama un perspektīvas latviešu valodai ir vairāk kā bēdīgas (un tieši dēļ angļu valodas ekspansijas, nevis krievu, kā melīgā amerikāņu propaganda nepārtraukti liek noprast). Galvenais tā cēlonis, protams, ir pašu latviešu vājums, aprobežotība un bezprincipialitāte.

Visbeidzot cits neapstrīdams fakts: 1991.gadā Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet 2012.gadā pēc oficiozās statistikas datiem 2 miljoni. Iedzīvotāju skaita samazinājums par ceturtdaļu pēdējo 20 gadu laikā! Bet, ja ņemam vērā apstākli, ka oficiozā statistika dod tādus rādītājus, kādus tai prasa un ka visdrīzāk iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks (manuprāt, apmēram 1,5 miljons vai mazāk; samazinājums par 44%), tad aina kļūst pavisam bēdīga. Pie šī fakta var minēt arī masveida iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, aizceļošanu no „savas Latvijas” un to, ka vairākus gadus Latvija bija pirmajās vietās pašnāvību skaita ziņā, kur joprojām ir „topā”.

Ļoti uzskatāmi visas sabiedrības stāvokli raksturo arī jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ((jaundzimušie / iedzīvotāju skaitu)*1000). Ja 1990.gadā tas bija 14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem (37918 jaundzimušie), tad turpmāk „brīvās” Latvijas laikā šis rādītājs tikai samazinājās, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšos un latviešu īpatsvara pieaugumu. 1998.gadā tas nokritās līdz 7,8 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem (18410 jaundzimušie), bet 2012.gadā tas bija 9,73 (19897 jaundzimušie) ; 2013.gadā – 10,18 (20596 jaundzimušie).

Un vēl: Latvija iedzīvotāju vecuma ziņā ir viena no visvecākajām pasaules valstīm, kurā ir vislielākais vecu cilvēku un vismazākais bērnu un jauniešu īpatsvars.

Tātad cilvēkiem „brīvajā”, kapitālistiskajā Latvijā klājas tik „labi”, ka viņi masveidā taisa pašnāvības, brauc prom un negrib radīt bērnus. Par ko tas liecina?!

Tie ir neapstrīdami fakti. Ir vēl daudzi citi, mazāk neapstrīdami, sīkāka mēroga utt. , bet tendence ir skaidri redzama. Un ko par to saka latviešvalodīgā amerikāņu propaganda?! Pareizi, tā maldina un melo, mēģinot iestāstīt, ka viss ir kārtībā un ka viss ir labi, nekas cits tai arī neatliek, jo realitāte tai nav labvēlīga. Un kā lai nosauc tos, kuri to neredz (tas ir – vairumu latviešu)?! Nu ne jau par ļoti gudriem un attapīgiem taču? Un kas ir tie, kuri apzināti negrib to redzēt?! Latvijas patrioti, nacionālisti un vispār labi cilvēki?! Nē, tie ir maitas, nelieši un nodevēji, kuriem ir nospļauties uz cilvēkiem un kuriem nacionālā retorika ir tikai savu nelietību un maziskuma piesegs.

Veselais saprāts, loģika un paškritika – vienīgā imunitāte pret maldinoši manipulatīvu propagandu

Var pietiekami sīki aprakstīt propagandas veidus un metodes, bet, ja cilvēkam nav veselā saprāta, tad pat šāds apraksts viņam nepalīdzēs un pat to varēs izmantot cilvēku muļķošanai. Piemēram, noteikti atradīsies kāds gudrinieks, kurš par šo aprakstu pateiks, ka tajā ir kāda laba un noderīga doma, tikai žēl, ka autoram „kremļa propaganda” ir „izskalojusi smadzenes” vai pats autors ir „kremļa propagandists”.

Autors nav Kremļa propagandists, bet krievu, Padomju un sociālisma propagandists gan. Autors apzināti necenšas „būt objektīvs”, melno pielīdzinot baltajam un apskatot visu bezkrāsainā garā. Autors apraksta universālas metodes, kā cilvēki tiek muļķoti viņiem pašiem par ļaunu, cerībā un pārliecībā, ka ir ļaudis, kuri gan spēj saprast šīs metodes, gan arī to, ka melīgi – kaitnieciska propaganda ir pavisam kas cits, nekā vienkārši propaganda. Autors pastāsta, kā ir, un piedāvā katram pašam par to padomāt un pārliecināties.

Proamerikāņiem un antikrieviem, protams, tas viss ir vienalga un viņi sarakstīs gan primitīvas atsauksmes, gan daudzi no viņiem nespēs visu izlasīt līdz galam. Gudrākie, iespējams, pat norādīs, ka autors ir aprakstījis metodes, kuras pats izmanto. Bet tas nav būtiski, jo nelieši vienmēr darīs savu, bet savu muļķību neredzošajiem palīdzēt nav iespējams.

Izšķirošā nozīme ir cilvēku spējai loģiski domāt, saskatīt realitāti un augsts veselā saprāta līmenis. Ja tas ir, tad pastāv gan iespējas izrauties no maldinoši manipulatīvas propagandas valgiem, gan neiekrist jaunos. Ja nav, tad ir pavisam bēdīgi…

Bet, lai saglabātu veselo saprātu, cilvēkam ir jāsaglabā cilvēcība un augsts morāli – tikumiskais līmenis, pretējā gadījumā viņš kļūst iedomīgs un aprobežots, pat neskatoties uz enciklopēdiskām zināšanām, kaudzi naudas, prestižiem tituliem un ietekmīgiem amatiem. Kā saka, „ja Dievs kādu grib sodīt, tad atņem viņam prātu”. Pret to palīdz sirdsapziņa un paškritika, lai cik nepatīkami, nekomfortabli un ļoti sāpīgi tas reizēm arī nebūtu.

Red.piez. Un jau atkal mums jāziņo, ka norobežojamies no autora uzskatiem. Ak, jā, un arī brutāli izcenzējām (t.i. izmetām) divas sadaļas par Kārļa Streipa "homoseksuālisma slimību" utml., kas, mūsuprāt, rakstam nāk tikai par labu. 

Novērtē šo rakstu:

136
22

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

FotoJūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas, tostarp skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Šīm ziņām sekoja vairāku izglītības nozaru biedrību lūgums IZM sniegt plašākus skaidrojumus par reformu, tās mērķiem un nepieciešamību. Plašākus skaidrojumus no IZM puses vēlētos dzirdēt ne tikai nozares pārstāvji, bet arī Saeimas deputāti no Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Šobrīd reforma rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, turklāt nav skaidrs, kāpēc IZM atkal virza t. s. sešgadnieku jautājumu, kurš jau vairākkārt nav guvis sabiedrības un nozares atbalstu.
Lasīt visu...

21

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

FotoĢimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt, bet arī sev pakļaut un, ja vien uzskatīs to par vajadzīgu, pat publiski pazemot – kā nodokļu naudas šķērdētājus.
Lasīt visu...

21

Mēs esam PAR

FotoMēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

FotoVeselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu cilvēku pazinēju - psihoterapeiti. Šoreiz ministre ir izcēlusies ar paziņojumu par savu grūtniecību. Lai gan tā, cik var noprast, ir pašā sākuma stadijā, jo priecīgais notikums ir gaidāms tikai nākamajā gadā, A. Čakša, jau tērpusies brīva griezuma halātiņā, neslēpj savu topošās mātes prieku.
Lasīt visu...

21

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

FotoAugsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst mežā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

Par uzpūsto depresijas problēmu

Jau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”,...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...