Par veselības aprūpes sistēmas reformu: augstā dziesma, skani, skani...
Oskars Bundža, ārsts10.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Septembrī vairāki masu mediji ziņoja, ka arvien pieaug pacientu parādi ārstniecības iestādēm. Nenomaksāto pacienta nodevu par valsts finansētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem kopsumma valstī jau pārsniedzot 10 miljonus euro, bet lielākajā ārstniecības iestādē, proti, Austrumu slimnīcā summa tuvinoties 5 miljoniem euro. Ņemot vērā jomas specifiku, slimnīcas esot diezgan bezspēcīgas veikt parādu atgūšanu, savukārt Veselības ministrija un valsts par problēmu nevarot uzņemties atbildību, jo piedziņa risināma privāttiesiskā kārtībā. Jāpiezīmē, lielāko slimnīcu īpašnieks ir valsts; to pārraugs jeb "galvenais saimnieks" ir Veselības ministrija.
Esmu vairākkārt interneta portālos vai agrāk laikrakstos publicējis pārdomas, ka jebkurai sistēmai, arī valsts uzturētajai veselības aprūpes sistēmai, lai reāli funkcionētu, pamatprasība būtu izprast tajā iesaistīto subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības un spēt atsevišķus MK noteikumus interpretēt ne vien konkrēti situatīvi, bet sistēmiski un saistībā ar citām tiesību normām.
Konkrētajā gadījumā tiesiskās attiecības izprast nu nekādi nevarētu būt sarežģīti; drīzāk traucē ieraduma diktēti iemesli; tādi acīmredzot ir gan valdībai, kas būtu saprotami, gan slimnīcu administrācijai un viņu algotajiem juristiem, kā pozīcija, ciešot zaudējumus, nekādi nešķiet īsti saprotama.
Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka mūsu valstī, mūsu veselības aprūpes sistēmā pacients, nenomaksādams obligāto līdzmaksājumu, nekādi nevar palikt parādā ārstniecības iestādei; parādsaistības viņam varētu veidoties vienīgi pret valsti.
Likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1.pantā nepārprotami noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienests kā finanšu ministra padotībā esoša iestāde nodrošina gan nodokļu un nodevu, gan citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā. Arī pacienta līdzmaksājums bez šaubām ir viens no valsts noteiktiem obligātajiem maksājumiem.
Iespējams, valdībai problēmjautājums "par tikai 10 miljoniem" šķitis nebūtisks, tāpēc ZZS pārstāvji, proti, Ministru prezidents, veselības ministre un finanšu ministre nav pat mēģinājuši vienoties par kādu risinājumu. Īsti piemērots brīdis aktualizēt ieilgušo problēmu bija pirms jauno MK noteikumu par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību spēkā stāšanās šā gada augustā.
Arī aktuālā MK noteikumu versija "slimo" ar ierasto nekonkrētību, neprecizējot, ko ārstniecības iestādei iesākt ar pacientiem, kuri saprātīgā, normatīvajā aktā noteiktā termiņā nesamaksā līdzmaksājumu. Iespējams, MK noteikumos skaidri būtu jānorāda, ka tādā gadījumā Nacionālā veselības dienesta pienākums ir segt ārstniecības iestādēm pacienta līdzmaksājumu un nosūtīt informāciju par faktu VID. Šis mehānisms, piemērojot citu tiesību aktu normas, gan it kā jau būtu pašsaprotams; tomēr pagaidām sabiedrības un amatpersonu labākai izpratnei vajadzētu nozares galvenajos MK noteikumos ietvert ne vien šādas konkrētas normas, bet arī striktu aizliegumu slimnīcām slēgt privāttiesisku papildu līgumu ar pacientu, kurš vēlas saņemt tieši valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.
Privāto tiesību subjektu, proti, gan ārstniecības iestāžu, gan pacientu tiesības un pienākumi ir skaidri noteikti normatīvajos aktos un publisko tiesību līgumā, ko Nacionālais veselības dienests slēdz ar ārstniecības iestādi. Fakts, ka līgumi, ar ko valsts deleģē ārstniecības iestādēm tiesības pildīt konkrētu valsts pārvaldes uzdevumu un sniegt minētos pakalpojumus vai izrakstīt kompensējamās zāles, ir publisko tiesību līgumi, administratīvo tiesu judikatūrā atzīts jau kopš 2006.gada.
Īsti nav saprotams, kāpēc gan ārstniecības iestādes, pildot deleģētu funkciju valsts pārvaldē, tā vietā, lai vien iepazīstinātu pacientus ar tiesību aktiem, pamatā MK noteikumiem par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, uzspiež viņiem parakstīt kādus privāttiesiskus papildu līgumus? Jo, ciktāl runa ir tikai un vienīgi par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, tāda pieeja nepārprotami no slimnīcu puses ir patvarība un prettiesiska rīcība; to piekopj arī Veselības ministrijas pārraudzībā esošās valsts slimnīcas. Rezultātā, ilgtermiņā radies juceklis, kur nevienam vairs nav un nevar būt skaidras iesaistīto pušu savstarpējās tiesiskās attiecības.
Par publisko tiesību līgumu izpildi atbild valsts, kam tātad ir pienākums ne vien nodrošināt, lai pacientiem pakalpojumu būtu iespējams saņemt tiesību aktos noteiktos termiņos un atbilstošā kvalitātē, bet nodrošināt arī to, lai ārstniecības iestādēm, kuras godprātīgi izpildījušas līgumu un sniegušas pakalpojumu, nerastos zaudējumi, ja valsts nespēj vai negrib no kādām negodprātīgām personām efektīvi iekasēt pašas noteiktu obligāto maksājumu.
Apstāklis, ka MK noteikumos ietverta norma, uz kā pamata pacienta līdzmaksājumu deleģēts iekasēt ārstniecības iestādei, saprotams, nekādi neatbrīvo valsti no saistībām iekasēt obligātos maksājumus. Attiecīgā norma faktiski iestrādāta MK noteikumos vien tāpēc, lai godprātīgajiem pacientiem ietaupītu laiku un viņi varētu ar valsti norēķināties tieši ārstniecības iestādē. Turklāt šāda norma arī valstij ir izdevīga, jo veicina procesuālo ekonomiju. Tai pat laikā, protams, varēja procedūru veidot "pārskatāmāku", iekļaujot nevajadzīgas palīgdarbības, piemēram, pacients līdzmaksājumu pārskaitītu NVD, bet iestādei pēcāk nāktos to pārskaitīt uz slimnīcas kontu. Diemžēl realitātē izrādījies tieši tā, ka amatpersonu un sabiedrības kopumā izpratnes līmenis nav gatavs tiesību normām, kas izslēdz palīgdarbības, un procesuālās ekonomijas jēdzienu vairums tā īsti arī neizprot.
Atklāti runājot, man no provinces skatpunkta nešķiet ticami, ka izmantotas sarežģītas polittehnoloģijas, lai mākslīgi radītu problēmu. Turklāt nevar vainot pašreizējo Veselības ministrijas vadību, jo viņi tikai turpina pieļaut priekšgājēju sen aizsāktu, domājams, "ieilgušu neuzmanības kļūdu".
Faktiski, problēmjautājumu ZZS kā īsteni saimnieki var atrisināt ļoti ātri. Veselības ministrei vien jāpainformē finanšu ministre, ka VID turpmāk būs vēl viens no likuma jau izrietošs, bet līdz šim neapzināts darbiņš. Tad jāpainformē NVD vadība, ka valsts, sistēmiski piemērojot jau spēkā esošas tiesību normas, turpmāk segs ārstniecības iestādēm līdzmaksājumus par pacientiem, kuri to nav izdarījuši MK noteikumos paredzētajā termiņā. Savukārt ārstniecības iestāžu vadītājiem operatīvi jānosūta ziņa, ka valsts savu ilgstoši pieļauto kļūdu labos un līdzšinējo parādu segs, kad šai vajadzībai iespējami ātri tiks atrasti līdzekļi. Tāpat stingri jāpiekodina slimnīcām, veidojot attiecības ar pacientiem, ciktāl viņi saņem vien valsts apmaksātos pakalpojumus, strikti ievērot tiesību aktos un līgumā ar NVD noteiktās normas, pilnībā izslēdzot jebkādu papildinošu privāttiesisku līgumu spēkā esamību.
Tas viss! Ja ZZS ar pašreizējo savu ietekmi valdībā nespēj atrisināt tik triviālu problēmu, tad par kādu veselības aprūpes sistēmas reformu politiskais spēks runā?!
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
