Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojums ir ne vien kolosāli daudzpusīgs, bet arī odiozi eksotisks. Bez svešvārdiem izsakoties, „perestroikas” mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas nenozīmē, ka par šo mantojumu nevajadzētu analītiski, publicistiski, mākslinieciski interesēties.

Mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas ir mūsu mantojums. Cita mantojuma mums nav no mūsdienu dzīves. Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās, mirstības pārākums, salīdzinot ar dzimstību, pusmiljons latviešu strādīgākās rokas Rietumeiropas trauku mazgātavās, nabagu un bezpajumtnieku bari pie atkritumu urnām, tumsoniski un idiotiski murgotāji ar augstskolas diplomiem, zinātniskajiem grādiem, profesora un akadēmiķa tituliem, - tas ir „perestroikas” mantojums.

Īpaši lepns „perestroikas” antropoloģiskais mantojums ir mūsdienu jaunatne. Mūsdienu jaunatne var neko nezināt un nevēlēties kaut ko zināt par „perestroiku”. Bet tam nav nekādas nozīmes. Ja nebūtu „perestroikas”, tad mūsdienu jaunatne būtu pilnīgi citādāka, jo pilnīgi citādāks būtu bijis tās socializācijas process.

„Perestroikas” mantojums būs arī turpmāko paaudžu mantojums. Tas ir katram nopietni jāņem vērā. Par šo mantojumu visprecīzāk uzzinās turpmākās paaudzes, kad no arhīvu dokumentiem noņems slepenības grifu un „perestroika” sabiedrības priekšā beidzot nostāsies bez apzinātas muldēšanas. Masveidā tas neapšaubāmi kādreiz notiks arī Latvijā. Citur tas jau ir noticis. „Perestroika” atbrīvosies no šausmīgajiem meliem, kuri pašlaik Latvijas valdošās kliķes uzraudzībā turpina auļot kā satrakojies lops ar izvalbītām acīm un krampjaini trīcošu ķermeni. Tiem cilvēkiem, kuri ir izpratuši patiesību, pagaidām nākas samierināties no personīgajiem novērojumiem, profesionālo intuīciju, melīgo publikāciju zemtekstā nojaušamo īstenību un galveno atziņu par „perestroikas” katastrofālo jēgu.

Acīmredzot galveno atziņu nevajadzēs koriģēt. Galvenā atziņa saglabāsies uz visiem laikiem. „Perestroika” bija katastrofa. Epitetu šim vārdam var katrs izvēlēties atbilstoši savai individuālajai vērtību skalai. Adekvāti varianti ir antropoloģiskā katastrofa, humanitārā katastrofa, tautas katastrofa, nacionālā katastrofa, sociālā katastrofa, kultūras katastrofa.

Odiozi eksotiska bija tīši organizētā un viltīgi izplānotā pasaules lielākās valsts sagraušana. Tā notika valdošās elites pašu spēkiem, lai masveidā dvēselīgi atdotos plebejiskam epikūrismam – brīvai, neierobežotai dzīves baudīšanai un nemitīgai, alkatīgai mantas un naudas vairošanai noziedzīgā formā. „Perestroikas” rezultātā tam visam, kas agrāk bija „mūsu”, vajadzēja kļūt „manam”. Valsts īpašumiem bija jākļūst privātīpašumiem, neņemot vērā valsts īpašumu faktisko īpašnieku (sabiedrības, tautas, nācijas) tiesības, intereses, vajadzības, taisnīgas sadales prasību.

Nepastāvēja kautrība „prihvatizācijas” paņēmienu izvēlē. Neatsacījās no slepkavībām, „pašnāvībām”, spridzināšanas, dedzināšanas, zvēriskas piekaušanas, sakropļošanas, ieslodzīšanas cietumā. Latvijas lielāko pilsētu kapos ir „perestroikas” prāvs mantojums ar gados jaunu vīriešu apbedījumiem. Visas nelietības pastrādāja savējie. Galvenokārt specdienestu un partijas nomenklatūras viena (visnelietīgākā) daļa.

PSRS sabrukums nebija Rietumu nopelns. Zinošs trimdas „traks” latvietis pareizi raksta: „Iespēja, ka pati PSRS varētu sabrukt, nevienam pasaulē - izņemot dažus “trakus” baltiešus - pat fantāzijā nerādījās.”

„Perestroikas” oriģināls mantojums ir t.s. vēstures politika. Vēstures politika ir jauna ideoloģiskā tehnoloģija. Tas, ko tagad pasaulē dēvē par vēstures politiku, ir austrumeiropiešu politiķu izgudrojums XXI gadsimta sākumā. Īpaši enerģiski vēstures politiku no 2004.gada ciena poļu politiskā elite, lai ar „polityka historyczna” savā tautā kāpinātu „veselīgu patriotismu”.

Vēsture vienmēr ir bijusi ideoloģijas dzinējspēks. Visos laikmetos uzvarētāji pārrakstīja vēsturi, lai ar to krāptu un kaitinātu pavalstniekus, kaimiņus un ienaidniekus. Bet agrāk tā nebija šodienas vēstures politikas cienīga darbība. Agrāk tā bija samērā primitīva darbība. Austrumeiropiešu politiķi rīkojās izsmalcinātāk un izmanīgāk. Viņi izdomāja rafinētu pieeju vēstures izmantošanā ideoloģiskajos nolūkos.

Šī jaunā pieeja ļoti nepatīk Rietumeiropas aristokrātijas caurstrāvotajai elitei. Tās morālē godīgums ir samērā stabila politiskās uzvedības norma, un Rietumeiropas elitei nav pieņemami Austrumeiropas politiķu mežonīgie tikumi. Par to kompetenti raksta tāda pasaules klases politiķe, politiskā godīguma etalons un Valsts prezidenta troņa kā Sandra Kalniete. Par to var izlasīt viņas mājas lapā. Tajā ir publicēts interesants apskats par Rietumeiropas un Austrumeiropas politiķu konfrontāciju morāli tikumiskajos jautājumos. Eiropā mūžsenais civilizētības un barbarisma spriegums nav izzudis, bet ir ieguvis jaunu ieganstu. Par to ir parūpējušies Austrumeiropas politiķi.

Vēstures politika balstās uz komplekso pieeju. Vēstures politikā ietilpst parlamentā un valdībā apstiprinātie politiskie dokumenti, speciāli izveidotas t.s. nacionālās atmiņas institūcijas, specializētie muzeji, vēstures popularizācijas projekti medijos, kinostudijās, mācību iestādēs, sabiedriskajās organizācijās. Pie mums Latvijā vēstures politikā nākas iekļaut Satversmes preambulas kroplības, Okupācijas muzeju un tā atsevišķu nodaļu specifisko darbību, video materiālu gatavošanu par XX gs. vēsturiskajiem notikumiem, Saeimas atbalstu nacionālā interešu objekta statusa piešķiršanai Okupācijas muzejam.

Internetā nesen ziņoja par Okupācijas muzeja svaigo iniciatīvu. Pret to var izturēties kā pret iniciatīvu vēstures politikā: „Publiskās vēstures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas muzeja struktūrvienībām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnē sacīts: “Publiskā vēsture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusīgi skaidrot vēsturnieku pētījumus un atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvēsturi un sekām.”

Šobrīd sagatavots arī jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vēstures nodaļā iekļaujas vairākas muzeja nozares un programmas – pētniecības programma, piemiņas vietu programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi enerģijas pilni dalībnieki – nodaļas vadītājs ULDIS NEIBURGS un pētnieks DĀVIS PUMPURIŅŠ. Notiek sadarbība arī ar citām institūcijām, un ir cerība, ka nākotnē Publiskās vēstures nodaļas pētnieku loks paplašināsies.”

Starp citu, Okupācijas muzejā noteikti kaut kas nav kārtībā ar vārda „publisks” lietojumu. Vēsture ir publiska darbība. Tā ir pieejama publikai. Ja tā nav pieejama publikai, tad tā ir slēgta darbība. Tāda slēgta darbība vēsture mēdz būt. Vēsturnieki var gatavot darbus, kuri nav pieejami publikai. Savā laikā to darīja arī latviešu vēsturnieki. Piemēram, viņu pētījumi par latviešiem trimdā bija slēgtā darbība.

Aplami ir organizēt „publisko vēsturi”. Tas asociējās ar idiotismu. Tas, ko vēlas darīt muzeja jaunā nodaļa, ir populārzinātniskā darbība. Vēsturi var popularizēt populārzinātniskā formā. Tas nav nekas jauns. Abi jaunās nodaļas „enerģijas pilnie dalībnieki” nelieto jēdzienu „populārzinātne”. Tā vietā viņi ir piespēlējuši savu nepārdomāto atvasinājumu – „publiskā vēsture”. Atkārtoju: vēsture (akadēmiskā, populārzinātniskā) pamatā vienmēr ir publiska darbība.

Pie mums vēstures politika tomēr vēl nav pa īstam uzkurbulēta un tāpēc internetā lasāmas žēlabas: „Latvijas sabiedrības problēma šodien ir nevis kaut kāds "oficiālais" vai "pareizais" viedoklis par vēsturi, jo demokrātiskā valstī tāda nav (!?), bet gan vēstures politikas neesamība. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vēstures mītu apkopojums, sākot ar joprojām sastopamo stāstu par 700 verdzības gadiem un beidzot ar stereotipiem par Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku. Šādiem priekšstatiem ir liela inerce, turklāt tie ir izplatīti ne tikai t.s. sociālajos tīklos, par ko varētu vainot interneta troļļus, bet arī ikdienas saskarsmē ārpus virtuālās realitātes”.

Vēstures politika ir vēstures politizācijas jauna pakāpe. Šī pakāpe kalpo valdošajai kliķei, vēloties sabiedrībā uzturēt noteiktu dominējošo viedokli par savas varas likumīgumu (leģitimitāti).

Principā vēstures politikai ar vēstures zinātni nav nekā kopēja. Īsti vēsturnieki nedraudzējās ar vēstures politiku un nepārraksta vēsturi saskaņā ar politiskās varas pavēlēm. Politiķi zina, ka viņiem īstas personības nekalpos. Tāpēc politiķi tagad mobilizē savu „vēsturnieku” rotu no pseidozinātniekiem, vēstures amatieriem, entuziastiem, šarlatāniem. Viņi par labu summu un lētu slavu ir gatavi sašņorēt politiķu pasūtītos šņorējumus. Latvijā pašlaik ir „vēsturnieki”, kuri ir gatavi pielīst valdošajai kliķei un kapitāli aprobežotiem filistriem bez īpaša materiālā un morālā stimula. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka augstskolās vēsturnieku gatavošana ir morāli slidena akadēmiskā personāla rokās. Pielīdēji prot izskolot vienīgi jaunus pielīdējus.

Vēstures politikai nav nekā kopēja ar tiem fenomeniem, kurus zinātnē tradicionāli dēvē par kultūras atmiņu un tautas vēsturisko atmiņu. Vēstures politika faktiski ir politikas sastāvdaļa un politiskās elites instruments, vēloties panākt ideoloģisko monopolu pār historiogrāfiju. Turklāt vēstures politikai ir izteikti šauras intereses. Tai interesē vienīgi visjaunākie laiki. Īpaši interesē vēsturiskais posms, sākot no „perestroikas”. Atsevišķās zemēs var interesēt laiks no II Pasaules kara.

Tam ir pamatots iemesls. Pats par sevi ir saprotams, ka, piemēram, mūsu valdošajai kliķei nepieciešams dedzīgi pamatot savu leģitimitāti. Mūsu valdošajai kliķei nākas latviešu tautai nemitīgi atgādināt par savām likumīgajām tiesībām pārvaldīt Latvijas Republiku, kas patiesībā nekādā gadījumā nav pareizi. Nav pareizi tāpēc, ka LR reāli pārvalda specdienestu un kompartijas varas kliķe, kas piedalījās LPSR pārvaldīšanā.

LR „atjaunošana” bija sociāli ekonomiskās formācijas maiņa. Latvija no sociālisma atgriezās kapitālismā. Šī maiņa notika bezjēdzīgi un netaisni. Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka reizē ar formācijas maiņu simtprocentīgi mainās arī valdošā politiskā elite. Tas ir dabiski. Jaunās formācijas celtniecība prasa jaunu domāšanu, zināšanas, citādāku pasaules uzskatu, sociālo un politisko orientāciju, organizatoriskās metodes, attieksmi pret dzīves materiālo un garīgo kārtību. Turpretī pie mums kapitālismu sāka atjaunot tie paši cilvēki, kuri aktīvi līdzdarbojās sociālisma celtniecībā, šīs celtniecības laikā sakrātās valsts bagātības piesavinoties sev un pasludinot par savu privātīpašumu. Lai attaisnotu noziedzību, nepieciešama ir vēstures politika, kas ir „perestroikas” mantojuma moderna interpretācija.

Tie, kuri vēlas zināt patiesību, zina, ka „perestroika” nesākās 1987.gada 27.-28.janvārī, kad PSKP CK Plēnumā oficiāli apstiprināja „perestroiku” kā valsts reformu plānu. PSRS sagraušana nesākās ar Gorbačovu, par kuru kādā tekstā ir teikts: „Gorbačovs bija tieši tāds, kādu Rietumi vēlējās. Kā atzinīgi izteicās Lielbritānijas premjere Mārgareta Tečere: ar viņu varēja slēgt darījumus.” Gorbačovs nerealizēja savas idejas. Viņa spēks bija zemiskas intrigas, bet nevis tālejoša valstiskā stratēģija. To šodien atklāti saka vēsturnieki un Gorbačova darbabiedri. Viņa prāts un morāle bija lieliski piemērota citu personu ideju realizācijai, obligāti noklusējot ideju autoru. Kāds viņa bijušais kolēģis Gorbačovu nesen raksturoja šādi: „Его не страна интересовала, а то, как он выглядит на ее фоне.”

„Perestroika” sākās daudz agrāk. Tās ģenēzes sižets bija apmēram šāds. Vispirms „perestroika” sākās PSRS varas elites gudrākajās galvās. Tās pārsvarā koncentrējās VDK. Pirmajā vietā nosauc PSRS VDK priekšsēdētāju J.Andropovu. Viņš slaveno „kantori” vadīja no 1967. gada līdz 1982.gadam. VDK elite saprata un klusu atzina sociālisma celtniecības letālo likteni. Cilvēka grēcīgumu nevar pārvarēt. Var vienīgi uz kādu laiku apslāpēt cilvēka grēcīgās tieksmes pēc naudas, mantas, privātīpašuma. Padomju Savienībā agrāk vai vēlāk nāksies atsacīties no sociālisma celtniecības. Nekad neizdosies ieviest ideālu sociālismu. Nāksies pārtraukt eksperimentu. Nāksies iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas kapitālistisko daļu, kas par cilvēka grēcīgumu neuztraucās un ļauj tam pulsēt pēc katra indivīda sirds patikas. Sabiedrībai par sociālisma un PSRS bēdīgo likteni atklāti nedrīkstēja teikt. Taču drīkstēja piesardzīgi gatavot sabiedrību valstiskās iekārtas maiņai. Tas bija jādara savlaicīgi, padomju ļaudīm pakāpeniski uzpotējot kapitālisma mentalitāti un izgaismojot sociālisma nepilnības.

1982.gada 12.novembrī PSKP ģenerālsekretārs kļuva J.Andropovs. Jau decembra beigās viņš PSKP CK sekretāriem N.Rižkovam, V.Dolgiham un M.Gorbačovam uzdeva gatavot PSRS reformēšanas plānu un šī plāna ieviešanas programmu. Nikolajs Rižkovs uzskata, ka Andropovu ietekmēja Ķīnas pieredze. Ķīniešu komunistu vadītāji uzsāka sociālisma reformēšanu 1979.gadā.

1984.gada 9.februārī J.Andropovs mira. 1985.gada 11.martā PSKP ģenerālsekretārs kļuva M.Gorbačovs. Ja Andropova reformas paredzēja ieviest „sociālismu ar cilvēcisku seju” un „demokrātisko sociālismu”, tad Gorbačova mahinācijas noveda līdz PSRS sabrukumam un sociālisma vietā ieviesa kapitālismu ar noziegumu brīvības seju un postmodernistisko demokrātiju vismaz tādā bijušajā PSRS republikā kā Latvijas PSR. Vēstures politikas uzdevums ir to noklusēt. Latvijā tas oficiālajā komunikācijā izdodas sekmīgi. Tā tas ir tāpēc, ka „perestroikas” unikālā afēra balstās uz mankurtisma divām modifikācijām. Par tām būs runa citā esejā.

Novērtē šo rakstu:

44
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...