Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Diemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka rodas nepieciešamība skaidrot ābeces patiesības. 10.11.2014 internetā tika publicēts Artura Priedīša (1946) raksts, kurā viņš nosauc jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (1970) no Nacionālās apvienības par nelieti, jo viņa 2010.gada janvārī kā žurnāliste piezvanīja viņam un, tēlojot pozitīvu ieinteresētību, izvilinājusi informāciju, bet pēc tam publicēja galēji negatīvu un nomelnojošu rakstu („Latvijas pilsonības jūgā”). Abi raksti pieejami te: http://infoagentura.wordpress.com/2014/11/10/inaras-murnieces-nelietibas-piemers/.

Šim notikumam no vienas puses var nepievērst īpašu vērību, jo šādas parādības ir plaši izplatītas latviešu žurnālistikā un valstī notiek daudz drausmīgākas lietas (legalizēta bērnu izlaupīšana no ģimenēm, legalizēta bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām, apzināta un mērķtiecīga bērnu maitāšana u.c.), bet no otras puses gan pats konkrētais gadījums, gan tā vaininieces straujā karjeras izaugsme, gan arī noteikta Mūrnieces rīcību attaisnojoša argumentācija atsedz cēloņus, kuru dēļ Latvija ir tik zemu kritusi un kritīs vēl daudz zemāk, ja cilvēki (vispirmām kārtām latviski runājošie) neattapsies.

Ja īsumā raksturo konkrēto Ināras Mūrnieces rīcību, tad viņa: 1) uzņēmās izpildīt primitīvu nomelnošanas pasūtījumu; 2) destruktīva pasūtījuma izpildes vārdā pārkāpa cilvēciskas morāles normas (liekuļoja, izlikās, nomelnoja); 3) pēc būtības pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, tai skaitā arī deklaratīvi tik iecienīto „pretējās puses” viedokļa uzklausīšanu (pretējā puse rakstā ir izkariķēta un nomelnota, bet pēc būtības tās viedoklis nav aprakstīts); 4) izkropļoja sava intervējamā paustā būtību; 5) nepildīja žurnālista pienākumu un misiju iedziļināties lietu būtībā; 6) maldināja savus lasītājus, radot viņos nepareizu priekšstatu par aprakstāmo parādību, tādējādi ieguldot savu artavu tautiešu debilizēšanas kopējā lietā.

No Mūrnieces rakstītā ir skaidrs, ka raksts ir tapis kā atbilde uz Artura Priedīša uzstāšanos radio Baltcom 2009.gada decembrī, kur viņš – latvietis pietiekami kritiski izteicās par Latviju un latviešiem, kas plaši tika izplatīts „krievu” presē (http://rus.tvnet.lv/novosti/politika/795-artur_prijeditis_latvija_ugrozhajet_miru ; http://www.telegraf.lv/tags/istoriya/news/professor-prieditis-politika-latvii-urodstvo ). Nepatīkami, vēl jo vairāk tādēļ, ka to saka latvietis. Uz kaut ko tādu, protams, bija jāreaģē un, lūk, drīzumā arī sekoja galvenā latviešu „nacionālās” ideoloģijas sargsuņa Latvijas Avīze reakcija – nomelnojošs un dēmonizējošs raksts pret izteikumu autoru. Mūrniece šai gadījumā ir centīgs izpildītājs, kurš ir saņēmis uzdevumu un, neaizdomājoties par tā izpildes morālajiem aspektiem, spīdoši to paveic – „muļķa profesors” iekrita kā mazs bērns, bet Mūrniece visdrīzāk tika uzteikta par labi paveiktu darbu.

Kādai tad būtu jābūt normālai, cienījamai, patriotiska cilvēka un žurnālista reakcijai? Jānoskaidro apstākļi, jāuzzina, kāpēc šis cilvēks tā uzskata, kāpēc viņš tā izsakās, kur galu galā ir problēma. Kad ir noskaidrota problēma, tad par to ir jāuzraksta, aprakstot to un, iespējams, ja pašam ir redzējums, ieskicējot kādus risinājuma virzienus. Ja, noskaidrojot cilvēka viedokli (vai deklarēto viedokli, ja šķiet, ka viņš ir apzināts kaitnieks), tiek konstatētas kādas kļūdas (tas, ko žurnālists uzskata par kļūdu), tad ir jāizklāsta cilvēka uzskatu (deklarēto uzskatu) būtība un jādod savs redzējums. Tāda ir normālas žurnālistikas būtība, kura, vadoties no šī principa, kalpo sabiedrībai, palīdz identificēt tās trūkumus, palīdz tos mazināt vai pat novērst, stiprina sabiedrību un uztur tajā taisnīgumu un godīgumu. Šāda žurnālistika un šādi žurnālisti ir zelta vērti, viņu devums sabiedrībai ir nenovērtējams.

No Mūrnieces publikācijas ir redzams, ka viņa ne tikai nav šāda žurnāliste (kas nav brīnums, jo no Latvijas Avīzes un no Latvijas medijiem vispār tāds ātri vien tiktu atlaists), bet, ka viņa ir zemiskas metodes izmantojošs rīkojumu izpildītājs (iztapoņa). Mūrnieci neinteresē, kādēļ Priedītis pateica, ko pateica, viņu neinteresē izpildīt žurnālista pienākumu un misiju. Mūrniecei Priedītis ir vai nu tikai ienaidnieks, pret kuru visi līdzekļi ir labi, un/vai tikai profesionāla darba objekts, ar kuru var izrīkoties, kā ienāk prātā, kas jebkurā gadījumā ir necienīgi.

Mūrniece daudz citē Priedīti, izraujot viņa teikto no konteksta, parādot viņu kā latviešu nīdēju, tādā pašā garā pierakstot viņam klāt „kremli” un parādot viņu kā mantrausi un laimes meklētāju, bet ne vārda pēc būtības nav pateikts par Priedīša „Multikulturālisma centru”, kas bija viņa sirdslieta un par ko viņš ļoti daudz ko varētu pastāstīt, par tā slēgšanas apstākļiem, par to, kādēļ Priedītis multikulturālisma ideju uzskata par būtisku, par iemesliem, kādēļ viņš grib atteikties no Latvijas pilsonības, un par to, kādēļ tad viņš ir tik kritiski noskaņots pret Latviju un latviešiem. Mūrniece izpilda dažas formālas prasības (ar autoru ir runāts, viņš ir citēts, un citāti visdrīzāk ir pareizi), bet pēc būtības ir paveikta kaitniecība un lasītāju maldināšanu.

Mūrniece savā rakstā ir nevis žurnāliste, bet gan propagandiste, kurai neinteresē patiesība, bet kura tikai strādā uz savas apšaubāmās propagandas izplatīšanu un nosargāšanu par katru cenu. Un pati Mūrniece te, protams, ir tikai bandinieks (līdzīgi kā cits bijušais Latvijas Avīzes žurnālists Raivis Dzintars), bet galvenā figūra ir Latvijas Avīze un tās radītājs Voldemārs Krustiņš, kurš padomju laikā stāvēja marksisma – ļeņinisma dogmu sardzē, bet šajos laikos pārkrāsojās par pietiekami proamerikānisku un gana ES-centrētu latviešvalodīgu „nacionālistu”.

Ideoloģiskie ienaidnieki

Mūrniece, rakstiski „izrēķinoties” ar Priedīti, apliecina, ka viņš viņai ir ienaidnieks. Viņa izturas pret Priedīti kā pret ienaidnieku. Nu, izlikās ieinteresēta, lai izvilinātu no ienaidnieka informāciju, paveica to un uzrakstīja visu, kā nākas, no savas avīzes propagandētās ideoloģijas viedokļa. Viss kārtībā! Kas tur īpašs? Priedītis izsakās pret Latviju, pret latviešiem, bet Latvijas Avīze ir par latviešiem un Latviju. Jauki! Pret ienaidnieku tā izturēties drīkst! Tāds ir pietiekami plaši mietpilsoņu masā izplatīts viedoklis, ko daudzreiz atklāti nesaka, bet kurš pavīd vienā otrā izteikumā.

Ja šo domu attīstām, tad ir jāpasaka, ka, piemēram, latvietis Kaspars Dimiters arī ir šādu „latviešu” „nacionālistu” ienaidnieks – viņš ir pareizticīgais, krievmīlis un arī publiski izteicās, ka grib atteikties no Latvijas pilsonības. „Nu jā, tas ir Dimiters, ar viņu viss ir skaidrs," iebildīs profesionālie komentatori un tiem piebalsojušie mietpilsonīši, un izteiksies līdzīgi kā Mūrniece rakstā par Priedīti.

Bet ko lai saka par Ainaru Mielavu? Uzstājās 9.maija svētkos un cik negatīvi izteicās par jaunlaiku Latviju. Arī viņš ir ienaidnieks? Viņu gan ar samazgām tā neaplej, bet tikai noklusē. Un kā ir ar Imantu Ziedoni un Edgaru Liepiņu? Arī viņi ir pietiekami kreptīgi izteikušies par mūsu jaunlaiku sabiedrību.

Labi pazinu gudru cilvēku, kurš bērnībā ar māti slēpās pa nomalēm, lai izvairītos no Sibīrijas, no kuras viņa tēvs tā arī neatgriezās. Viņš visu padomju laiku nostrādāja kolhozā par mehāniķi, lai gan spējīgs bija uz daudz ko vairāk. Piedalījās „atmodā”, samērā ātri saprata, ka tas viss ir muļķojošs teātris nezinošajiem, vēlēšanās principiāli nepiedalījās un par Latvijas nelaimju cēloni uzskatīja „zaglīgos bāleliņus”, nevis „krievus”, ko pamatoja ar daudziem piemēriem. Kad vienreiz iebildu pret tēzi, ka „Latvija nav glābjama”, un aizrādīju, ka teorētiski kaut kādai izejai tomēr ir jābūt, viņš pēc ilgākas pauzes atbildēja: „Lai izglābtu Latviju, sākumā ir jānāk Ļeņinam, bet pēc tam Staļinam.” Toreiz man Ļeņins ar Staļinu līdzīgi kā vairumam propagandas apdauzīto latviešu bija „asiņaini tirāni”. Arī viņš, sanāk, bija ienaidnieks, un ienaidnieks, protams, esmu arī es. Pazīstu vēl vairākus tādus latviešus.

Un kas ir rakstnieks un publicists Pauls Stelps? Pirms pus gada viņš uzrakstīja autobiogrāfisku rakstu „Lācis nāk!” (http://philos.lv/Lacis_nak1.html ; http://philos.lv/Lacis_nak2.html ; http://philos.lv/Lacis_nak3.html ), kurā daudz pastāstīja par sevi un saviem uzskatiem (māte izsūtīta par bruņotu pretestību Padomju varai). Stelps savu rakstu nobeidz šādi: „Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.” Arī viņš noteikti ir ienaidnieks, jo citos savos rakstos, izsakoties latviešvalodīga primāta vārdiem, „slavē Krieviju”, apšauba „Latvijas leģitimitāti” un arī „apvaino latviešus”: „Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē!"

Tāpat ienaidnieks noteikti bija arī viens no retajiem patriotiski noskaņotajiem un godīgajiem ārzemju latviešiem Gundars Valdmanis (1940-2005). Lai gan viņš, kā rādās, bija antikomunistisku mītu gūstā, tas viņam netraucēja saprast, ka kategoriski nedrīkst iznīcināt Latvijas PSR rūpniecību un ka Latvija var uzplaukt, balstoties uz padomju laiku tehnisko inteliģenci (to, kuru pārkrāsojušies nomenklatūristi, uz augšu izsitušies blēži un nelietīgie, ar anglosakšu specdienestiem saistītie ārzemju latvieši atstūma no resursiem un lēmumu pieņemšanas procesiem).

Pret Gundaru Valdmani draudzīgi vērsās gan amerikāņi, gan arī pārkrāsojusies nomenklatūra ar tās medijiem, kā rezultātā šis pietiekami gudrais un spējīgais latvietis plašās tautas masās palika atmiņā kā „dulls” un „skandalozs” deputāts, kurš uz Saeimas sēdēm nāca šortos (patiesībā šortos Valdmanis ieradās tikai uz vienu ārkārtas sēdi, pirms kuras nepaspēja pārģērbties). Valdmaņa atmiņu grāmata "Starp dzirnakmeņiem" pieejama te: http://uploadingit.com/d/CDOIPMN99ZSCXGOT

Vēl kā neērtu valdošās kliķes ienaidnieku piemērus var minēt pēdējo desmitgažu spējīgāko latviešu psihoterapeitu Imantu Eglīti (1938-1997), kurš „brīvajā Latvijā” it kā izdarīja pašnāvību (tie, kuri viņu labi pazina, stāsta, ka Eglītis nebija tas cilvēks, kurš tā rīkotos), un ētikas jautājumos specializējušos filozofijas doktoru Augustu Miltu (1928-2008), kuru mēģināja iesaistīt plaši izplatīto jaunlaiku neētisko darbību attaisnošanā.

Imants Eglītis papildus tam, ka bija ļoti labs psihoterapeits, kurš savā profesionālajā darbībā palīdzēja daudziem cilvēkiem (viņš bija arī slavenā psihiski smagi slimā šahista Mihaila Tāla ārstējošais ārsts), sarakstīja arī virkni joprojām aktuālu populārzinātnisku grāmatu ("Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju", "Par alkoholismu", "Par norūdīšanos", "Par cilvēka psihi", „Psihiatrija” – elektroniski pieejamas te: http://gramataselektroniski.blog.com/category/zzz-imants-eglitis/), visnoderīgākā no kurām pašreizējos apstākļos ir „Psihiatrija”. Savukārt Augusta Milta redzamākais devums ir grāmatas un lekcijas par ētiku. Tomēr, ja latviešiem būs kaut kāda nākotne, tad tajā Milts visdrīzāk paliks atmiņā kā darba „Buržuāziskā individuālisma krīze” autors, kurā viņš vēl padomju laikā ļoti precīzi apraksta tās kapitālistiskās sabiedrības amorālās iezīmes, kuras nogalina pašreizējo Latvijas sociumu un latviešus (palasiet, rakstīts kā par šodienu).

Patiesībā krustiņ-mūrniečveidīgu „nacionālistisku” darboņu ienaidnieki savulaik bija un joprojām paliek arī tādi latviešu dižgari kā Rainis un Kārlis Balodis, kuri savulaik pirmajā „brīvajā” Latvijā tika daudz un dikti lamāti, kuri abi mira mīklainos apstākļos un kurus „īstenie nacionālisti” necieš un pēc iespējas pulgo joprojām.

Šo „nacionālistu” ienaidnieku sarakstu var turpināt, un izrādīsies, ka tajā ir daudz cilvēku. Tur patiesībā var ierakstīt arī tos „dezertierus” un „laimes meklētājus”, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pametuši „savu Latviju”. Visbeidzot, ja turpinām attīstīt šo domu, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kuri tad nav Latvijas Avīzes = Ināras Mūrnieces = „latviešu” „nacionālisma” ideoloģijas ienaidnieki un kā patiesībā saucas tāda ideoloģija?

Radošā impotence un bailes no opozīcijas

Pauls Stelps, komentējot 2014.gada LTV diskusiju ar „cienījamu akadēmiķu” piedalīšanos, raksta: „Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu. Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms. Tā ar „ūdeni izlej bērnu”. Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām. Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci. Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu. Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo. Viņus pārņem paniskas bailes. Viņiem nav savas spēka sajūtas. Katra opozīcija izraisa niknumu.”

Labi pateikts. Ja kāds „izraisa niknumu” (Priedītis, cits opozicionārs, „krievi”, Krievija, Putins, vienalga kurš), tad propagandistiski nomelnojam un miers. „Uzklausīt” (korekti aprakstīt oponentu un viņa viedokli) nav Mūrnieces, Latvijas Avīzes un visas Latvijas oficiozās preses stils.

Lasītāju maldināšana un atraušana no realitātes

Lai cik zemiska arī nebūtu Ināras Mūrnieces = Latvijas Avīzes attieksme pret Arturu Priedīti un citiem cilvēkiem, ko viņi ieskaita ideoloģisko ienaidnieku kategorijā, vislielākā viņu cūcība un nelietība ir attieksme pret saviem lasītājiem. Latvijas Avīze maldina savus lasītājus, radot viņiem ačgārnu, realitātei neatbilstošu pasaules ainu, kas katru, kurš tic Latvijas Avīzes rakstītajam, padara arvien aprobežotāku, dezorientētāku un samazina individuālās pašaizsardzības spējas pret kriminālās biznesorientētās birokrātijas agresiju .

Ko, piemēram, Latvijas Avīzes lasītājs uzzināja no Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas pilsonības jūgā”? To, ka ir viens slikts latvietis, kurš grib atteikties no Latvijas pilsonības, ka viņš izsakās negatīvi par latviešiem un ka šādu viedokli izplata „krievu” prese. Vienīgais, ko šī informācija tās patērētājam reāli dod, ir nacionālās apdraudētības sajūta no krieviem, kas pašas par sevi jau ir destruktīvas jūtas, vēl jo vairāk tik vienpusīgas, mākslīgas un maldinošas. Tomēr vēl būtiskāks jautājums ir, ko lasītāji tā arī neuzzināja.

No Ināras Mūrnieces raksta Latvijas Avīzes lasītāji tā arī neuzzināja, ka Arturs Priedītis gribēja atteikties no Latvijas pilsonības pēc tam, kad viņš tika aizmuguriski notiesāts un ne tikai nesaņēma nevienas valsts institūcijas, kurās griezās ar sūdzībām, palīdzību pret šādu patvaļu, bet nesaskatīja pat iestāžu ieinteresētību reāli izmeklēt konkrēto gadījumu. Tas ir ļoti nopietns pārkāpums, vēl jo īpaši tādēļ, ka 4.maija Latvijas politikāņi ir īpaši iemīļojuši terminu „tiesiskums”, kuru labskanīguma labad lieto pa labi un pa kreisi.

Padomju laikā aizmuguriski tiesas spriedumi tika praktizēti pret personām, kuras tur aizdomās smagos noziegumos un ir aizbēgušas no valsts. Artura Priedīša gadījumā tas tika izdarīts, lai ātrāk un „efektīvāk” atstātu Priedīša Multikulturālisma centru bez telpām, nodot tās ar Alekseju Vidavski saistītam recidīvistam (oficiāli 3 reizes notiesātai personai). Priedītis nesaņēma ne tikai uzaicinājumu uz tiesu, bet pat pašu tiesas lēmumu. Tas ir nonsenss un galējs absurds, kurš liecina, ka ar tieslietu sistēmu Latvijā ir ļoti nopietnas problēmas. Pat vairāk, tas liecina, ka tieslietu sistēmas Latvijā reāli nav, bet tās vietā ir organizācijas, kuras lieto tieslietu atribūtiku un terminus, bet patiesībā veic pavisam citas funkcijas (aizsargā „savējos” un izpilda pasūtījumus). Lasītājiem šī ir ļoti būtiska informācija, jo par līdzīgas patvaļas upuri var kļūt jebkurš. Un tā arī reāli notiek, kas ļoti labi ir redzams arī bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļā un pēc tam sekojošajos „tiesas” procesos, kas brīžiem pat nesniedzas līdz tiesu parodijas līmenim. Mūrniece par to klusē, līdzīgi kā visa Latvijas Avīze gandrīz nemaz nerunā par bāriņtiesu agresiju pret ģimenēm un bērniem.

Vēl Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja neko vairāk par Priedīša Multikulturālisma centru (izņemot to, ka tam vienu brīdi finansējumu piešķīra Sorosa fonds, nepasakot, ka tie bija līdzekļi datora iegādei un ka visus desmit gadus centrs tika uzturēts pārsvarā par Priedīša personiskajiem līdzekļiem) un viņa uzskatus par multikulturālismu. Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja, ka Priedītis no vienas puses multikulturālismu uzskata par vienu no cilvēku un visas sabiedrības kulturālās bagātināšanas līdzekļiem, bet no otras puses uzskata, ka rietumvalstīs izplatītā daudzu kultūru paralēlpastāvēšanas prakse nav multikulturālisms, tiek kļūdaini saukta par multikulturālismu un ir pat kaitīga.

Lasītāju redzesloka paplašināšanai šī ir būtiska informācija, pat ja nepiekrīt Priedīša multikulturālisma izpratnei, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati latviešu tauta savā būtībā ir multikulturāla un ir multikulturālisma produkts. Mūrnieca, protams, neko par to neraksta, visdrīzāk tāpēc, ka ir „vienas valsts, vienas nācijas, vienas kultūras” aprobežotāko ideologēmu adepte.

Tāpat Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja, ka Priedīša Multikulturālisma centru deviņdesmito gadu vidū personiski ieradās apskatīt divi ASV vēstniecības 2.sekretāri (Maskavas un Rīgas), kas ir pietiekami ievērojams fakts, īpaši, ja zina, par kādu darbības jomu atbild amerikāņu vēstniecību otrie sekretāri.

Ja Mūrniece par to rakstītu, tad viņa varētu publicēt apmēram šādu Artura Priedīša izteikumu: „Viņi ieradās, lai izpētītu, kas es esmu par cilvēku, kas ir Multikulturālisma centrs, jo tāds centrs tolaik bija tikai mums Austrumeiropā. Tas ir ļoti nopietni, un skaidrs, ka amerikāņu specdienestiem tas ļoti interesēja. Viņi saprata, ka es nekalpošu ASV un mana pozīcija ir bīstama priekš ASV politikas Baltijā, jo viņu mērķis bija starpetniskā naida (krievi-latvieši) uzturēšana Latvijā. Mans centrs nekad to nedarītu. Mūsu mērķis bija draudzēties ar visiem, palīdzēt saglabāt citu tautu kultūru, bet nevis naidoties.”

Idejiskās amoralitātes sekas

Var iebilst, ka Mūrniece un viņai līdzīgie „cīnās par Latviju un latviešiem”, „karš ir karš” utt. Ar tādām un tamlīdzīgām iebildēm nelieši var attaisnot jebkādu nelietību un necilvēcību, kurai izdodas piekabināt nacionālo jautājumu (vai vienalga kādu pūli aktivizējošu ideologēmu). Tad kāpēc vispār jābūt godīgam ne tikai pret oponentiem, bet visbiežāk arī pret ienaidniekiem?

Tāpēc, ka, rīkojoties negodīgi, nelietīgi, bezgodīgi, cilvēks zaudē savu Godu. Viņš ar savu rīcību tādējādi nostiprina sevī bezgodīgumu un izdzēš sevī Goda nospraustās morāli – ētiskās robežas. Šodien šāds cilvēks ir bezgodīgs pret ienaidnieku, oponentu vai konkurentu, bet rītdien viņš tāds var būt pret jebkuru (šī likumsakarība attiecas arī uz pūlī plaši izplatāmo rīcības modeli – „nothing personal, just business”). Ja kāda morāli – ētiskā robeža ir izdzēsta, tad pēc tam jau ir vienalga pret kuru un kā vārdā veikt jau praksē apgūto nelietīgo darbību (sākumā pret „ienaidnieku”, pēc tam pret konkurentu, „sliktajiem savējiem”, „traucējošajiem”, kolēģiem un visbeidzot pret radiniekiem un vistuvākajiem – vīru, sievu, māti, tēvu, brāli, māsu, dēlu, meitu). Nelietība tādējādi kļūst par normu un tai ir tendences progresēt, paplašinot savas robežas un likvidējot arī citus cilvēka morāli – ētiskos ierobežojumus. Vienā brīdī nekāda ideja un ideoloģija šādu cilvēku pēc būtības vairs neinteresē, pirmajā plānā tad izvirzās personiskā iedzīvošanās, privilēģiju kāre, drošība, egoistisko vēlmju un ambīciju apmierināšana. Egocentrisms un savu (savas grupas) interešu aizsardzība kļūst primāra. Pārējie cilvēki tad pārvēršas vai nu par statistiem, vai nu par līdzekli, vai arī par ienaidniekiem, kuri traucē vai apdraud.

Valdošās kliķes nepievilcīgā seja

Uzskatāms idejiskās amoralitātes seku piemērs ir pašreiz izpostītā Latvija. Neiedziļinoties Padomju periodā, tā sasniegumos un vērtējumā, jāatzīmē, ka „atmodas” praktiskās organizēšanas zemākajā līmenī piedalījās pietiekami liels skaits latviešvalodīgas dāmītes, kurām bija dažādas pretenzijas pret Padomju varu un „krieviem” un kurām kā nākotnes sapņu tēls kalpoja pārmērīgi idealizēta pagātnes Latvija. Piecdesmit gadu laikā viņas (līdzīgi kā sabiedrības vairākums) bija iekrājušas negatīvu lādiņu pret Padomju varu un „krieviem”, ko meistarīga propagandista roka atmodināja un daudzkārtīgi pastiprināja. Tika sasniegts grandiozs efekts, un uz tā viļņa notika tas, kas notika – tika sagrauta sociālistiskā sistēma un, pagriežot vēstures ratu atpakaļ, Latvijā tika restaurēts kapitālisms.

Pie varas nokļuvušie un/vai palikušie (pārkrāsojušies) „nacionāļi” savas uzticīgās pakalponītes godam atalgoja, sasēdinot valsts un pašvaldību iestādēs, tai skaitā arī sociālajos dienestos. Kā viņas toreiz tur iesēdās, tā visu laiku ir sēdējušas, un daudzas sēd joprojām. Tas pats par sevi nebūtu nekas, ja vien jau kopš pirmsākumiem kompetence un morālā stāja, maigi izsakoties, nebūtu par zemu. Bet nākamie „pēcatmodas” gadi, kad tika slēgti vairums uzņēmumu, simtiem tūkstošu cilvēku palika bez darba un iztikas līdzekļiem, ļāva šīm dāmītēm izpausties pilnā mērā.

Cilvēki veselām ģimenēm tika izlikti uz ielas, un pārsvarā tie bija „krievi” (latvieši tolaik kuplā skaitā salīda ievērojami uzblīdušajās valsts iestādēs un „atguva” īpašumus). Šie cilvēki, ticēdami valstij, paļaudamies uz cilvēcību un iepriekšējo praksi, griezās pēc palīdzības un sastapa „īsteno latviešu” „nacionālistu” „laipno” attieksmi, kas ar baudu pateica „nē”, naudas nav, laiki mainījušies, jūsu problēmas (netieša un reizēm arī tieša norādes uz „čemodan, vokzal, Rossija”, kurš vēlāk pārtapa tik pat netiešā un reizēm tiešā norādē – „čemodāns, lidosta, Īrija„).

Nu un viss. Līdz ar šādu masveida rīcību, attieksmi un šādu procesu netiešu atbalstīšanu arī pašos pamatos tika nogalināta normālas valsts izveidošanas iespēja, un šīs kundzītes, kas tā apmierināja savu nepatiku, pārvērtās par mežonīgām fūrijām, kurām šāda izturēšanās ir norma (piemēram, ilggadīgā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta – Riekstiņa nāk no Ogres sociālā dienesta). Tāpēc neejiet uz sociālajiem dienestiem un neceriet, ka tur sastapsiet cilvēcīgu attieksmi. Tur nav cilvēcības, tur valda iedomības, pārākuma un galējas neiecietības gars, kura avots ir iepriekš pastrādātās netaisnības, necilvēcības un muļķība. To zinu, jo pazīstu cilvēkus, kas tur ir strādājuši un strādā joprojām, un šī gara grimases esmu novērojis arī pats.

Nesen man vajadzēja nokārtot pašvaldībā vienu formalitāti. Pašvaldības vadība kaut kādu iemeslu dēļ bija izdomājusi noteiktai cilvēku grupai piešķirt vienreizēju naudas summu. Nezinu, kāpēc, varbūt pirms vēlēšanām, varbūt vienkārši sava imidža spodrināšanai, bet varbūt tiešām kāds kaut ko labu arī gribēja izdarīt. Katrā gadījumā atbildu nosacījumiem un zinātāji man piekodināja, lai noteikti izmantoju šo iespēju. Nokārtoju formalitāti, no kuras nepārprotami ir skaidrs, ka man pienākas šī iespēja, un gaidu, kas vēl jāizdara, lai to dabūtu. Veltīgi. Izrādās - viss, brīvs, varu iet. Papīrus pieņemošā meitene jauna, laipna. Saņemos un, sajūtoties kā diedelnieks, kautrīgi par to pajautāju. Meitenes reakcija bija interesanta un zīmīga. Nevarētu teikt, ka viņas skatienā parādītos naids vai nepatika, bet tas tā dīvaini izmainījās. Viņa ātri vēlreiz mani „face control” garā novērtēja, tad atvainojās un laipni pastāstīja, kādi vēl papīri man jāaizpilda. Lūk, tā! Viņa nevarēja nezināt, ka man tā summa pienākas, un no viņas reakcijas bija redzams, ka tā nebija aizmāršība. Tas ir kaut kas cits. Man simtu gadu nevajadzēja to pabalstu un, ja sāktos kādas grūtības, atmestu ar roku, bet varu iedomāties, ar kādu attieksmi un iespējams pat grūtībām sastaptos cilvēks, kuram tiešām vajag palīdzību.

„Nacionālās” dāmītes, kuras bija un ir pašvaldību iestāžu kodols, turpina pret apkārtējiem izturēties tā, kā viņas izturējās 90. gadu vidū pret „krieviem”, un viņu degradācija ir gājusi uz priekšu. Tāpēc arī tie, kuri nav pietiekami tuvu valdošās kliķes „savējo” lokam, ir spiesti vai nu iznīkt vai braukt prom, un šādi procesi neizbēgami turpināsies, arvien vairāk samazinot to cilvēku loku, ko šīs aprindas uzskata par „savējiem”. Degradācija ir tik drausmīga, ka notiek vēršanās pret bērniem, bērni kļūst par personiskas, „nacionālas”, korporatīvas atriebības un ietekmēšanas upuriem, pelnīšanas un iedzīvošanās objektiem, bērni tiek tieši un atklāti kūdīti pret saviem vecākiem un pret bērniem no ierēdņu puses arvien biežāk tiek vērsta pat nekompetenta un bezjēdzīga vardarbība. Esam pat uzsākuši jau gandrīz atklātu bērnu vajāšanu, kad viņi kā noziedznieki tiek izsludināti policijas meklēšanā, kādēļ ir spiesti bēguļot, slapstīties un dzīvot nelegālā „pagrīdes” stāvoklī, un kad atsevišķi ierēdņi pat speciāli uzrauga (!), lai konkrēts viņu upuris nevarētu sākt mācīties nevienā (!) no skolām. Visdrīzāk tie ir tikai ziediņi un tas, kas ir izlauzies atklātībā, un šīs degradācijas procesam ir arī vēl drausmīgākas izpausmes, kuras atklātībā parādās kā informācija par skaļiem un baisiem noziegumiem un par kuru kopējiem kontūriem pagaidām var spriest tikai pēc izplūdušām netiešām pazīmēm.

Mūrnieces raksts, starp citu, ļoti līdzinās bāriņtiesu un sociālo dienestu vecākus nomelnojošajiem dokumentiem. Līdzīga metodoloģija un stils. Apmēram tādā garā arī cilvēki tiek raksturoti dokumentos (nereti arī apmeloti) un apmēram uz tādu dokumentu pamata tiek spriesta „tiesa” bāriņtiesās un administratīvajā tiesā, kuras līmenis nav diez cik augstāks par pašvaldības iestāžu „tirgussievu” līmeni.

Ja Arturam Priedītim Mūrniece sava nodarījuma dēļ ir kļuvusi par nelietības simbolu, tad man nelietības simbols ir bērnu tirgotāji, uz kuru fona konkrētā Mūrnieces nelietība ir tīrais nieks. Zīmīgi, ka bērnu industrijā ļoti saskanīgi darbojas tādi personāži kā Nils Ušakovs, Ainārs Šlesers u.c. no vienas puses un tādi nacionālās retorikas izmantotāji kā Solvita Āboltiņa, Ilze Viņķele, Ārija Iklāva un daudzi citi. Par nacionālo jautājumu viņi publikai par prieku plēšas uz nebēdu (un būtiska loma šai muļķiem paredzētajā teātrī ir arī Latvijas Avīzei), bet jautājumā par bērnu iztirgošanu un pelnīšanu uz bērnu nelaimju rēķina viņiem ir kopējs skats, un konflikti ir tikai par to, kurš turēs kasi, kāds procents katram pienākas un lai paši („savējie”) no tā neciestu. Latvijas Avīze pret šo parādību nevēršas, bet Ināra Mūrniece kā Saeimas „Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja” atbalstīja un palīdzēja virzīt pēc tam pieņemtos likuma grozījumus, kuri palielināja jau tā nesamērīgi lielās bāriņtiesu pilnvaras.

Nobeigumam

Es negribēju rakstīt šo rakstu un izmantot Ināru Mūrnieci noteiktu parādību ilustrācijai. Uz kopējā Latvijas politiķu fona Ināra Mūrniece izskatās pietiekami ciešami, neskatoties pat uz publiskoto nelietību un viņas kā minimums nacistisko orientāciju. Lai gan šāds priekšstats var arī mainīties, jo arī Solvita Āboltiņa savulaik izskatījās puslīdz ciešami un tikai nedaudzi zināja par viņas lomu ārzemju adopciju procesa radīšanā. Ne velti Āboltiņa tika izvirzīta tik augstā amatā un ne velti tagad tajā ir iesēdināta Mūrniece. No aprakstītā gadījuma vien jau ir redzams, ka Mūrniece ir laba un iztapīga izpildītāja, kura brīvi pārkāpj ētikas normas, tāpēc ir liela varbūtība, ka pēc kāda laika būs pamatots iemesls runāt par vēl vienu supermaitu Latvijas politikā.

Tāpat es negribēju un negribu uzstāties kā Artura Priedīša aizstāvis, jo ne visiem viņa formulējumiem un izteiksmes formām piekrītu, lai gan neapšaubāmi viņš ar saviem rakstiem un viedokļiem atstāj pozitīvu ietekmi uz mūsu nacistizēto sabiedrību.

Es negribēju rakstīt šo rakstu, bet ar grūtībām uzrakstīju, jo interneta komentētājs, kurš, spriežot pēc norādītā e-pasta un izteiksmes formas, ir Jānis Miezītis, uzrakstīja: „Man, kā cilvēkam no malas, kurš personīgi nepazīst ne Priedīša kungu, ne Mūrnieces kundzi, izlasot abus šos rakstus tā arī netika skaidrs, kur tad īsti slēpjas tā Mūrnieces nelietība."

Parasti nereaģēju uz interneta komentāriem, jo zinu, ka lielu daļu no tiem raksta profesionāli, algoti un/vai korporatīvi komentatori, kuriem bieži vien vissvarīgākais ir ārējs efekts par katru cenu. Uz tādiem nav vērts reaģēt un ielaisties garās diskusijās. Bet Jāni Miezīti es pazīstu. Agrāk, kad biju pārliecināts par nacionālisma ideoloģijas prioritārumu (tolaik man paskaidroja, ka nacionālisms ir savas tautas mīlestība), man ļoti iepatikās Jāņa Miezīša grāmata „Saruna, kas neļauj aizmigt". Iepatikās, jo uz visas „nacionālo aprindu” „kantainās” retorikas fona tajā bija kaut kas dzīvs. Grāmatu autors uzrakstīja saviem bērniem un izdeva kā veltījumu tautai par saviem līdzekļiem. Es savukārt aktīvi to izplatīju elektroniskā formā. Cieņa pret Jāni no tiem laikiem man ir saglabājusies, lai gan sapratne par ideoloģiskām prioritātēm ir mainījusies. Tāpēc jo sāpīgāk konstatēt, ka cilvēks, kurš ir spējīgs radīt kaut kādu dzīvu un pa lielam pozitīvu darbu un kuru uzskatu par „nacionālo aprindu” vienu no saprast spējīgākajiem pārstāvjiem, neredz manuprāt ļoti svarīgas un savā ziņā pat elementāras lietas. Tā nu sāku rakstīt un izvērsos.

Nacismam līdzīgi kā galējam egocentrismam (fašismam) nav nākotnes. Tas var īslaicīgi uzplaukt, lai pēc tam, līdzīgi rauga baktērijām vīnogu sulā, nobeigtos savos mēslos (pašu stulbo un nelietīgo darbību sekās). Tas ir ļoti sāpīgs process, kurš var arī pilnībā iznīcināt to populāciju, kura ir saslimusi ar šīm kaitēm. Ja nacismam un fašismam pašiem par sevi nav nākotnes, tad vēl jo lielākā mērā nav nākotnes latviešu nacismam un nacistizēti – fašistizētai Latvijai. No šīm parādībām ir kategoriski jānorobežojas, un pret tām ir visiem spēkiem jācīnās kā pret nāvējošu slimību, kas ir spējīga nogalināt visu sabiedrisko organismu.

Normāls, godīgs un pietiekami informēts mūsdienu Latvijas cilvēks nevar būt apgarots latviešmīlis, kurš jūsmo par latviešu garīgumu, strādīgumu un citām pozitīvām latviešu īpašībām. Mūsdienu Latvija un liela mūsdienu latviešu daļa ir uzskatāms apliecinājums, ka šāda jūsmošana ir vai nu nelietības vai muļķības pazīme. Mūsdienu Latvijas un, pirmkārt, latviešu sabiedrība ir pietiekami smagi slima (un iedomīgie ārzemju latvieši, kuriem patīk visā vainot „padomju mantojumu”, šai ziņā ir ievērojami slimāki), kas izraisa pietiekami pesimistisku, negatīvu un pat neiecietīgu skatu uz latviešiem un visdažādākajām latviskuma izpausmēm (vairums no kurām mūslaikos ir ārišķīgas un uzspēlētas). Zinu to arī pēc sevis. Lasot, piemēram, atsevišķu gadījumu bāriņtiesu un sociālo dienestu dokumentus, kuros apzināti un ļaunprātīgi tiek nomelnoti vecāki un veikta juridiski-birokrātiska agresija pret bērniem „bērna vislabāko interešu” vārdā, roka neviļus sniedzas pēc kaut kā kaitējumu nodarīt spējīga. Tā izrīkoties ar bērniem var tikai nacisti un fašisti!

Klausoties daudzu ikdienišķi normālo „vienkāršo cilvēku” spriedelēšanu par „Krievijas agresiju Ukrainā”, vērojot viņu bērnišķīgo prieku, kad var izlasīt kaut ko sliktu par krieviem un Krieviju, un dzirdot, kā viņi „gudri” spriedelē par to, ka ir jābalso par Viņķeli, jo „nekas labāks jau tāpat tur nav”, vai ka „Vējonis labi dragā”, jo aktīvi izmanto ārišķīgu antikrievisku retoriku, neviļus rodas pārdomas, ka latvieši ir idioti, kurus pat kaps nespēs izmācīt un kuri sava stulbuma vien dēļ ir pelnījuši tās nelaimes, kas pār viņiem ir nākušas un kuras neizbēgami vēl nāks. Šie ir muļķi! Iespējams, ar dažāda veida maziskas nelietības iedīgļiem, kam uzplaukt traucē ieradums, bailes un nelietībai labvēlīgu apstākļu trūkums.

Sastopoties ar iepriekš minēto grupu cilvēkiem, neviļus sliecies kļūt par mizantropu un savas sabiedrības nemīlētāju, kuram, runājot Raiņa vārdiem, „gribas iziet no savas tautas”. Bet ir arī citi latvieši, kuri nelīdzinās pirmajām divām grupām un kuri izraisa simpātijas. Pazīstu šādus cilvēkus, un viņu nav nemaz tik maz, tikai vairums no viņiem godīgi dzīvo „savu dzīvi”, labi dara „savu darbu” un savā ziņā „guļ”, it kā ignorējot apkārt notiekošās nejēdzības. Šādi cilvēki vismaz man pagaidām liedz pilnībā norakstīt latviešus un liek cerēt, ka varbūt latviešiem vēl ir kaut kādas, vismaz teorētiskas nākotnes perspektīvas. Tiesa gan, ja sabiedriskās aktivitātes pārsvars arī turpmāk paliks pirmajām divām grupām, tad latvieši ir norakstāmi, bet latviešu valoda ir bezperspektīva, tāpēc ne tikai cittautiešiem nav jēga mācīties latviešu valodu, bet arī paši latvieši tad var jau sākt laicīgi gudrot, kurā no lielajām tautām iekļauties (mazāk gudrie gan jau izvēlēsies angliski runājošo pasauli, bet ir vēl vācu, franču, spāņu, arābu, turku, ķīniešu, hindu un protams arī krievu).

Visbeidzot šie pēdējās grupas cilvēki ir arī patriotiskas darbības motivators, kuru dēļ vispār ir vērts censties un ir jēga darīt kaut ko sabiedrisku, jo viņos ir vismaz kaut kāda nākotnes perspektīva, pat ja turpinās pašreiz izteikti negatīvās un nāvējošās tendences. Viņus ir vērts aizstāvēt, viņu „pamodināšana” var radīt brīnumu, un viņi nākotnē var kļūt par to sēklu, no kuras var izaugt kaut kas labs. Bet tas kategoriski nav savienojams ne ar nacismu, ne ar fašismu, ne ar „normālorientētu” un vēl jo vairāk patoloģisku hedonismu, jo šie cilvēki intuitīvi atgrūž nāvējošas parādības un pēc iespējas cenšas nepiedalīties tur, kur sajūt pat mazākās sabiedriskā puvuma pazīmes. Paliekot pasīvi, šie cilvēki no vienas puses sevi aizsargā, bet no otras puses atdod sabiedrisko iniciatīvu un atraisa rokas neliešiem, kuri rada stipri apgrūtinātus dzīves apstākļus visiem.

Godīgam, sabiedriski aktīvam cilvēkam pašreizējos apstākļos ir, pirmkārt, iekšējie ienaidnieki (tie, kuri nogalina sociumu) – dažādu pasugu nelieši, nacisti (kuri visbiežāk sauc sevi par nacionālistiem), fašisti (egocentriķi, kuru viena no pazīmēm ir ambicioza biznesorientētība, peļņaskāre, slieksme nopelnīt uz jebko un jebkuros apstākļos, tieksme visu pēc iespējas komercializēt), galējie hedonisti (visu veidu izvirtuļi, tai skaitā homoseksuālisti – pedofili). Otrkārt, ārējie ienaidnieki, kas ir valstis (to oficiālie pārstāvji, attiecīgi atbalstītāji), kuras atbalsta iepriekšminētos katras sabiedrības iekšējos ienaidniekus un šīs destruktīvās parādības kopumā – ASV, Nīderlande, Beļģija, Lielbritānija, Norvēģija, Zviedrija u.c. Un, treškārt, tās ir ideoloģijas, ideologēmas un idejas, kuras atbalsta, veicina vai rada šīs pašas destruktīvās parādības (kapitālisms, korporatīvisms, nacisms, fašisms, genderisms, homosociālisms (izkropļots sociālisms, kas ir viens no pseidosociālisma veidiem) u.c.). Pret šīm parādībām (to izplatību, propagandu, legalizāciju) ir jācīnās, jo tās ir sabiedrībai nāvīgas sociālas slimības, kuras atstāj galēji negatīvu ietekmi uz katru sabiedrības locekli.

Redakcijas piezīme. Jūs, godātie lasītāji, protams, labi saprotat, ka mēs no šī viedokļa norobežojamies. Daļēji.

Novērtē šo rakstu:

3
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...