Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc tam, kad pirmdien laikrakstā Vesti Segodņa parādījās ekspremjera, tagadējā eiroparlamentārieša Ivara Godmaņa paziņojums, ka Latvijas finanšu uzraugi Parex bankas krīzē ir „vienkārši sēdējuši un skatījušies, kā viss apkārt brūk”, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja Irēna Krūmane aģentūrai LETA paziņoja, ka komisija visu esot izdarījusi nevainojami, savukārt vainojami bankas krahā esot tikai un vienīgi politiķi, Parex saimnieki un arī FKTK iepriekšējā vadība. Vai tā tiešām bija? Pietiek ekskluzīvi publicē to pērn apgādā Atēna iznākušās grāmatas Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki sadaļu, kas veltītas tieši Krūmanes un viņas kolēģu nolaidīgajai rīcībai, kas tieši un netieši veicināja un tuvināja Parex krahu.

Kontrole pēc likuma burta

Vēlme vainot Latvijas banku uzraugus tajā, ka viņi Valērija Kargina un Viktora Krasovicka Parex bankai neaizliedza aizņemties pasaules tirgū vairāk nekā pusmiljardu latu, ir gandrīz tikpat nepārvarama kā vēlēšanās bez garas domāšanas abus eksbaņķierus pasludināt par viszemiskākajiem latviešu tautas aplaupītājiem, kuru izplānotajā afērā iekrita visa Latvijas valsts.

Nelaime tikai tā, ka vismaz pirmajai vēlmei nav iespējams atrast nekādu racionālu pamatu – ja mūs interesē šādi pamati un nevis iespēja kārtīgi paklaigāt. Latvijas likumdošana ne tikai neuzlika par pienākumu Finanšu un kapitāla tirgus komisijai vajadzības gadījumā ierobežot komercbanku aizņemšanos pasaules tirgū, bet faktiski arī nemaz neļāva ar ko tādu nodarboties. Savukārt ekonomikas „ekspertu” pārmetumi banku uzraugiem pēc sīkākas aplūkošanas izskatās visai pašķidri: kamēr eksperti prāto, kā teorētiski „vajadzēja būt”, uzraugi atsaucas uz likumdošanu, kas skaidri nosaka – ko vajadzēja, ko nevajadzēja darīt.

Kā tas izskatās dabā? FKTK bija jāredz, ka Parex banka ir paņēmusi sindicēto kredītu uz diviem gadiem un paļaujas uz pārfinansēšanu, apsūdzoši saka auditors Egons Liepiņš. „Mēs arī redzam, ka bankas ņem depozītus uz diviem–pieciem gadiem un paļaujas (pareizāk, veido modeļus), kā tie tiks pārfinansēti. Normāla likviditātes vadība. Parex bankai un arī citām bankām šādi sindicētie kredīti tika vēsturiski bieži pārfinansēti un līdz ar to bija izveidojusies pietiekami gara statistikas rinda, uz kuru arī varēja pieņemt kādas iespējas par pārfinansēšanu/daļēju pārfinansēšanu utt.,” atbild komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis, un ar racionāliem argumentiem viņam nav iespējams iebilst.

„Domāju, ka FKTK nevajadzēja ļaut bankai aizņemties šādas milzu summas paļāvībā, ka būs iespēja pārfinansēt,” turpina E. Liepiņš. Taču FKTK nebija nekādu reālu iespēju „ļaut” vai „neļaut”, un jau atkal nevar apstrīdēt J. Brazovska teikto: „Ja bankai ir licence līdzekļu piesaistīšanai, tad aizliegt ņemt sindicēto kredītu būtu tas pats, kas aizliegt pieņemt noguldījumus, kaut arī licence tam ir spēkā. Vienīgais patiesi efektīvais varēja būt – pateikt, lai banka nepiesaista noguldījumus un neaizņemas vispār, vai vispār atcelt noguldījumu garantiju sistēmu valstī, – bet tas, protams, ir neiespējami integrētā tirgū.” Jāpiebilst, ka nevienai komercbankai arī nevajadzēja nekādu FKTK atļauju sindicēto kredītu ņemšanai – izsakoties J. Brazovska vārdiem, „tad jau teorētiski tāda par jebkuru noguldījumu būtu jāsniedz”.

„Kas tad banku uzraugiem konkrētajā situācijā jau laikus bija jādara?” – to mēs jautājām ne tikai vienam auditoram vien. Taču arī tagad neviens „eksperts” nevar konkrēti pateikt, uz kādu tieši likumdošanas normu pamata un kādus tieši pasākumus uzraugi varēja veikt, lai ierobežotu Parex bankas negausīgo – skatoties no šābrīža (bet ne no 2007. gada un 2008. gada sākuma!) redzes punkta – aizņemšanos pasaules tirgos.

„Bija jāierobežo šāda kredītu ņemšana, pieprasot lielākus uzkrājumus,” ieminas kāds „eksperts”, taču pat viņa kolēģis klusi pavīpsnā ar vārdiem: „Par uzkrājumiem gan es nesaprotu šo tēzi, jo uzkrājumus veido aktīviem, tas atstāj iespaidu uz peļņu un kapitālu, bet bankas aizņēmumi ir pasīvā. Kā šis speciālists domājis ierobežot likviditātes piesaisti ar uzkrājumu veidošanu, es nezinu. Uzkrājumi jau nav skaidra nauda, kas kaut kur guļ, bet grāmatvedības ieraksts...”

Pilnīgi cita lieta – kad uzraugiem vajadzēja sākt celt klusu un konfidenciālu trauksmi par Parex bankas situāciju, bet kad – aicināt nopietni rīkoties valdību un Latvijas Banku? Kā mēs atceramies, pati FKTK apgalvo (un tam nav pamata neticēt), ka pirmoreiz saistībā ar iespējamām problēmām uzaicinājusi Parex bankas pārstāvjus komisijas padomes sēdē piedalīties 2008. gada jūlija beigās vai augusta sākumā, bet nopietnas problēmas kredītiestādē pēc kārtīgas pārbaudes atklātas pašā oktobra sākumā. Un drīz pēc tam par palīdzību bankai sāka interesēties arī abi tās toreizējie saimnieki.

Kāpēc ne agrāk, ja reiz gudrie eksperti (piemēram, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis) teic, ka jau 2007. gadu banka beigusi ar reāliem zaudējumiem, kaut grāmatvedisku peļņu, bet runas par bankas problēmām cirkulējušas jau 2008. gada sākumā? Un runām bija pamats – atliek bankas 2007. gada pārskatu nolikt priekšā auditoram Jānim Zelmenim, lai viņš bez īpašas gatavošanās sāktu savā nodabā pārdomāt:

„Tā, uzkrājumi palielinājušies. Vairāk nekā 100 miljoni. Tas varētu būt kā klasiskais, hrestomātiskais piemērs, kad bankai ir daudz klientu un ir viens liels klients, uz kuru visu balsta, un pēkšņi tas klients atstiepj kājas. Kaut kas ir noklājies. Pilnīgi. Grāmatvediskā attieksme nomainījusies par 180 grādiem. Ja lasītu ilgi un dikti, tad droši vien saprastu, kas tas ir par klientu... Un vēl visādas grāmatvediskas spēlītes. Kase kopā ir nokritusies. Es gan neesmu baņķieris ar kaulu smadzenēm, bet varu iedomāties, kas baņķierim ir kase. Kase ir spēja momentāni apmierināt pieprasījumus. Ja tev ir divarpus reizes mazāk, tas ir ļoti slikti. Prasījumi pret kredītiestādēm – tas varētu būt arī aktīvs. Redzi, kasē krītas nauda, noguldījumi. Tas ir tas, kā nauda pieplūst bankā. Tātad kaut kas bija mežonīgi jāpārvērtē...”

Banku uzraugu argumenti gan ir dzelžaini – ja raugāmies uz situāciju nevis „po poņatijam”, bet atbilstīgi tiesiskās valsts galvenajai vērtībai – normatīvajiem aktiem. „Latvija kā jebkura cita ES dalībvalsts ir izveidojusi trīspusēju Pastāvīgo darba grupu, kas ietver Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK. Šī grupa regulāri monitorēja finansiālo stabilitāti, noteica rūpju sfēras un nodrošināja informācijas apmaiņu starp iestādēm,” atbild tagad augstu amatu Zviedrijas Finanšu inspekcijā ieņemošais bijušais FKTK vadītājs Uldis Cērps (tas pats, kuram Ivars Godmanis šovasar publiski pārmeta nevērību pret riskantajiem Parex bankas sindicētajiem aizņēmumiem). Formāli – nav ko pārmest.

Tieši tāpat no formālā viedokļa nav ko pārmest FKTK, kas atsaucas gan uz auditoru Ernst & Young atzinumu par Parex bankas 2008. gada pirmo pusgadu („ir gan 10,4 miljonu latu peļņa, gan līdz ar to arī ar kapitālu viss ir kārtībā”), gan uz bankas ikmēneša pārskatiem, gan uz visu pārējo ļoti detalizēto (1995. gada banku krīze lika piestrādāt ļoti nopietni) informāciju, ko banka tāpat sniegusi normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un apjomā. Faktiski vienīgais, kas pieminams – banku ikdienas likviditātes analīzi jeb monitoringu FKTK sākusi tikai oktobrī.

Lai labāk būtu izprotams pašmāju banku uzraugu skats uz dzīvi, atļausimies citēt pāris rindkopas ne gluži „cilvēku valodā” – pašas FKTK skaidrojumu par savu darbību un tās principiem:

„Nav FKTK uzraugu uzdevums aizstāt bankas valdes un akcionāru darbību un veikt viņu vietā tālredzīgu bankas vadību. Proti, par konkrētas bankas darbību ir atbildīga valde (t. sk. FKTK regulējošo prasību ievērošanu), bet par finanšu piesaisti un stratēģiju – akcionāri. Šajā jomā ir tāds pats komercdarbības risks kā citās regulētās jomās, un saskaņā ar KIL 145. pantu „Finanšu un kapitāla tirgus komisija var iesniegt tiesā maksātnespējas pieteikumu, ja pastāv vismaz viens no apstākļiem: 1) kredītiestāde nespēj pienācīgi izpildīt savas parādu saistības; 2) kredītiestādes parādu saistības pārsniedz tās aktīvus”.

„Finanšu sektora uzraudzība balstās uz tirgus dalībnieku darbības risku vērtēšanu, analizējot finanšu pārskatus. Šāda analīze ļauj novērtēt tirgus dalībnieku finansiālo stabilitāti, darbības riskus un to tendences un darbības atbilstību likumā noteiktajām prasībām. Finanšu pārskatu analīze tiek ņemta vērā, plānojot klātienes pārbaudes. Pārbaužu galvenais uzdevums ir novērtēt uzraugāmās iestādes finansiālo stabilitāti, kapitāla pietiekamību un to, vai iekšējās kontroles sistēma nodrošina pietiekamu risku novērtēšanu un pārvaldīšanu. Laikus atklājot problēmu cēloņus un rodot risinājumus to novēršanai, tiek mazināta individuālā tirgus dalībnieka iespēja nepildīt savas saistības, kā arī varbūtējo problēmu ietekme uz finanšu un kapitāla tirgu kopumā.”

Ko tas īsti nozīmē? To, ka FKTK nav jāvada banku ikdienas darbs, bet par dažāda smaguma palaidnībām jāaizrāda ar dažādu stingrību, savukārt, ja iestājas pavisam lielas problēmas, jāceļ trauksme. Banku uzraugi uzskata, ka saskaņā ar visiem normatīvajiem aktiem viņi to arī ir precīzi darījuši – kamēr Parex bankas problēmas bija nelielas, likuši ar tām strādāt, bet, kad kļuva milzīgas un „bankas galvenie darbības rādītāji – kapitāla pietiekamība un likviditāte sāka balansēt uz normatīvu robežas, tad FKTK kopā ar Latvijas Banku un valdību strādāja pie efektīvākajiem risinājumiem”.

Un kāpēc kļuva milzīgas? No visiem FKTK skaidrojumiem izriet viens un tas pats: Parex bankas krahā vainojama tiešām neikdienišķā apstākļu (globālie satricinājumi, nebija mātes bankas, specifiskie riski, pastiprinātā noguldījumu izņemšana arī tāda triviāla iemesla dēļ, ka bankas Austrumu noguldītājiem krīzes apstākļos vienkārši vajadzēja naudu) sakritība, kuras rezultātus Latvijā laikus nespēja prognozēt pilnīgi un absolūti neviens. Pētiet 2007. un 2008. gada pirmās puses presi un internetu, cik tīk, – šādus brīdinājumus neizteica pilnīgi un absolūti neviens.

Klusēšana, nekā nedarīšana un datu koriģēšana

Tad kas sanāk – banku uzraugiem tiešām neko nevaram pārmest? Runājot ar dažāda ranga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas – Latvijas galvenā banku uzrauga – pārstāvjiem, ir lieta, kas nemainās atkarībā no sarunas biedra: šķiet, viņi visi patiešām ir pilnīgi pārliecināti, ka Parex bankas lietā izdarījuši visu, ko spējuši, turklāt vēl pēc labākās sirdsapziņas.

Uzraugu domu gājiens ir vienkāršs: ir normatīvie akti, ko Parex bankas uzraudzībā esam izpildījuši līdz pēdējam komatam, tā ka mūsu „uzraudzība palīdzēja operatīvi identificēt Parex bankas reālo situāciju un reaģēt uz to, bet stāvokļa uzlabošanai bija nepieciešama praktiska un steidzama finansiāla palīdzība, ko varēja sniegt tikai Ministru kabinets”.

Jā, viņi negribīgi piekrīt, ka finansiāli izglītoti cilvēki no malas Parex bankai gaidāmās īstās problēmas varēja saskatīt jau septembra otrajā pusē un attiecīgi rīkoties (kaut oficiālā atbildē joprojām apgalvo – „konkrētās Latvijas bankas finanšu problēmu pamatā bija vainojama straujā noguldījumu aizplūde, kuras galvenais iemesls bija tāds iracionāls faktors kā baumas”).

Bet tajā pašā laikā viņi piebilst – bet ko, tā taču nav uzraugu atbildība, ka cilvēki par banku izdara kaut kādus secinājumus un attiecīgi rīkojas! Uzraugu atbildība ir, lai banka nedarītu neko pretlikumīgu un izpildītu visus kapitāla pietiekamības un pārējos normatīvus, kuri turklāt ir nevis Latvijas gudro galvu izdomāti, bet lielākoties „no augšas” nolaisti un darbojas visā Eiropas Savienībā.

Tieši te arī slēpjas lielā pašreizējās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības atbildība par Parex bankas krahu un sekojošajiem notikumiem: tajā, ka līdz pat oktobra beigām viņi uz notiekošo raudzījās tikai un vienīgi no savu tiešo funkciju viedokļa – pārbaudīt katras konkrētas finanšu iestādes datu patiesīgumu un atbilstību normatīviem. Šo attieksmi lieliski raksturo, piemēram, komisijas vadītājas vietnieka Jāņa Brazovska komentārs par „skaitītāju no malas”, kurš no publiski pieejamajiem datiem ar diezgan vienkāršu aprēķinu palīdzību bija izskaitļojis Parex bankas kapitāla nepietiekamības draudus 2008. gada septembrī, uz kuriem nevarēja nereaģēt bankas prātīgākie noguldītāji:

„Es paskatīšos precīzi skaitļos, bet kapitāla pietiekamība, sevišķi šajos apstākļos, kādi ir un bija visā pasaulē, nu galīgi nebija lielākā problēma. Kapitāla pietiekamību ij ar grāmatvedības metodēm var pastiept garumā (pārkvalificēt vērtspapīrus no tirdzniecībai pieejamiem uz vērtspapīriem, kas tiek turēti līdz termiņa beigām, piemēram), ij depozītus (subordinētos) konvertēt par kapitālu, ij sliktos aktīvus – pārdot, iznest ārpus bilances. Ja noguldītāji neskrien prom, tad šo lietu mierīgā garā arī atrisinātu.

Ja tā godīgi, tad šī ir problēma visā Eiropā, un daudziem ir aizdomas, ka tur daudzas bankas līdz 8% [kapitāla pietiekamībai], ja visu vērtētu pēc tirgus, nevelk, tāpēc arī nav uzticības tirgū. Problēma ir tikai tā, ka vingrinājumi ar kapitāla pietiekamību un kapitāla atjaunošanu ir galīgi neinteresanti noguldītājiem, kuriem ir vajadzīgs cash, svaigs cash, bet kapitālu arī bez tā var atjaunot. Piemēram, kad es dzirdu – kur skandināvi ņems naudu kapitāla atjaunošanai, atbildu, ka neko viņiem ņemt nevajadzēs, jo vienkārši pārvērtīs prasības pret meitām par kapitālu (grāmatvedības ieraksts, nekas vairāk). Respektīvi, tā ir aksioma, ka banka faktiski bez kapitāla un zem kapitāla pietiekamības var gadiem strādāt, protams, ja vien izpilda likviditāti.

Ja kas, tad tā ir arī normāla starptautiska prakse, ka šādos apstākļos pamatā visi koncentrējas uz likviditāti un kapitālu „pastiepj garumā”. Cik atceros, tad Taizemē krīzes laikā par finansiāli stabilām uzskatīja ne tikai bankas ar kapitāla pietiekamību – 4%, bet arī tādas, kurām pat bija 2 līdz 4%. Cik gan tās man būtu bijušas patīkamas rūpes – risināt tikai kapitāla pietiekamības problēmu, ja noguldītāji nemuktu un pret cenu pat zaudējušiem vērtspapīriem tirgū varētu aizņemties...”

Un jau atkal – no formālā, skaitļu, grāmatvedības standartu viedokļa FKTK vadības pārstāvim ir pilnīga taisnība. Orientējoties tikai uz likviditātēm, kapitāla pietiekamībām, kredītu novērtējumiem, uzkrājumu apjomiem un līdzīgām gandrīz tikai un vienīgi skaitļos izsakāmām lietām, kuras pietiekami precīzi aprakstītas normatīvajos aktos, FKTK formāli izdarīja visu, kas bija tās uzdevumos. Nelaime tikai tā, ka plašākās kopsakarībās nemācēja domāt ne tās bijusī, ne tagadējā vadība. Lūk, kā to skaidro tas pats „skaitītājs no malas”:

„Tur jau ir tā lieta, ka FKTK cilvēki domā ļoti šauri no sava resora viedokļa, turklāt viņi reizē ar visu FKTK pieņem, ka tāpat vajadzētu domāt arī noguldītājiem. Bet tā taču nav un nevar būt. Viņam vajadzētu noguldītāju uzvedību prognozēt nevis no sava, bet noguldītāju skatu punkta!

Noguldītāji – piekrītu, ka sākumā tikai kāda daļa noguldītāju –, redzot, ka banka zaudē kapitālu, saprot, ka tai paliek tikai klientu nauda, noguldītāju nauda. Viņi saprot, ka bankai būs problēmas, – tas ir nepārprotams trauksmes signāls. Viņus nenomierinās, bet drīzāk vēl vairāk satrauks doma par to, ka to visu banka var grāmatvediski „sakārtot” vai „pastiept garumā”. Viņi saprot, ka labāk un drošāk būtu savu naudiņu glabāt citā – drošākā vietā, kaut vai skaidrā naudā bankas seifā vai mājās „zeķē”. Naudas aizplūšana ir tikai sekas nevis cēlonis, – un to FKTK nesaprot arī tagad.

Protams, var piekrist, ka noguldītāju rindas pie bankas var paātrināt naudas izņemšanas procesu, ka naudas izņemšana var vēl veicināt izņemšanu, bet ir vajadzīgs sākotnējais impulss – ierosinātājs šīm bailēm pazaudēt savu naudu. Tas, ka daži cilvēki izņem – tas vēl nav nekas, bet kritisko masu var dot tikai notikums vai informācija, kura reāli liek nobīties par savu noguldījumu drošību. Nesākās jau tas viss ar rindām Smilšu ielā...

Jā, īri pateica, ka garantē visus noguldījumus, – un tāpat neiztika bez nacionalizācijām. Bet arī zviedri pateica, un vai tas nozīmē, ka Īrijā un Zviedrijā būtu bijis labāk, ja valdības tur būtu paklusējušas un nesolījušas? Vai tas tomēr nemazināja kopējo spriedzi, īpaši jau Zviedrijā? Nevajag īrus salīdzināt ar mums, bet ar pašiem īriem, nevajag tādas spekulācijas! Un vai tikai tas, ka arī mēs pateiktu, ka atbalstīsim savas bankas bija vienīgais, kādā veidā vairot uzticību savam banku sektoram? Vai klusēšana un nekā nedarīšana bija viss, ko, izņemot grāmatvedības datu koriģēšanu, FKTK, Latvijas Banka un valdība varēja izdomāt laikā, kad lielās problēmas vēl nebija sākušās?...”

Viņam piebalso vēl kāds eksbaņķieris (kura pieredzē, starp citu, ietilpst gan bankas krahs 1995. gadā, gan prāvu personisko līdzekļu zaudēšana 1998. gada Krievijas defoltā: „Līdz šim viņi visas bankas uzraudzīja apmēram tā – mums te ir kredītu kvalitāte, te uzkrājumi, te ir kapitāla pietiekamība, pēc cipariem, pa sausiņu modei. Kaut gan pēc būtības sistēmas banka nedrīkst piederēt, no pasaules mēroga skatoties, vienai trūcīgai ģimenei. Parex banka piederēja no Latvijas viedokļa ļoti bagātiem cilvēkiem, kuri no pasaules viedokļa bija – nekas īpašs. Bet bankai, kura uztur valsts finansu norēķinus, ir jābūt tādai, kas to miljardu var norakstīt kā neko.

Kaut ko pastimulējot, kaut kur uzspiežot, ļoti iespējams, ka varēja panākt, lai Parex banka jau laikus būtu pārdota kādam globālam spēlētājam. Izklausās neticami? Uzraugošajām institūcijām iespēju ir ļoti daudz, un mūsu uzraudzītāji kopumā nav nekādi jēlnadži, tikai viņiem šis jautājums nekad nebija pietiekami augstā prioritātē. Valdošajai elitei bija laikus jāsaprot, kāda ir Parex bankas vieta Latvijas ekonomikā, bet viņi to, protams, nesaprata, un tā ir tikai viena no simttūkstoš nesaprašanām, kas atrodas mūsu vadītāju galvās. Un tas, ka šāda pati nesaprašana bija arī citur pasaulē, nav nekāds attaisnojums...”

Un te nu mēs arī esam – banku uzraugu izcili labi atalgotajā (profesionāļiem taču jāmaksā!) vadībā neatradās neviena cilvēka, kurš, izmantojot visu šīs iestādes rīcībā esošo informāciju, būtu spējis laikus noprast iedīglī esošo problēmu patieso mērogu. Lai kā arī mums varbūt gribētos, nav gan ne mazāko norāžu, ka „abi VK” būtu ar visām ķeskām nopirkuši banku uzraugus, lai tie nejaucas iekšā viņu velnišķajā plānā iznīcināt trešo daļu Latvijas ekonomikas.

Dīvainās divas nedēļas

Tātad mums ir divas versijas par patieso lietu būtību. Pirmo mums sniedz abi nu jau bijušie Parex bankas saimnieki – visa nelaime tā, ka pēc Zviedrijas valdības paziņojuma par atbalstu savām bankām Latvijas valstsvīri nav gribējuši vai spējuši nākt klajā ar līdzīgu apliecinājumu. Savukārt uz otro norāda cilvēki, kas spēja uz situāciju paskatīties racionāli un parūpēties par savu noguldīto naudu, – Parex bankas līdzekļi bija ieguldīti tā, ka pēc Lehman Brothers bankrota kredītiestādes gaidāmās milzu problēmas bija acīmredzamas un diskutēt varēja tikai par to, cik lielas tās būs.

Neviena no šīm versijām gan nedod atbildi uz jautājumu – bet kas ar Parex banku būtu noticis, ja Lehman Brothers būtu izglābti un globālā finanšu krīze būtu izrādījusies daudz maigāka? Taču atbilde ir atrodama, turklāt pirmajā mirklī tā var šķist diezgan neticama – visticamākais, arī šādā situācijā Parex bankas dienas vismaz iepriekšējā veidolā būtu skaitītas.

Kāpēc tā? Te pirmām kārtām ir svarīgi saprast, cik profesionāli īsti strādāja Parex banka. Ar imidžu kredītiestādei viss bija kārtībā vismaz tajā ziņā, ka vispārējais viedoklis bija – ja neskaita tā sauktos „ietekmes kredītus”, kuri tika doti mazāk tiešas peļņas, vairāk ietekmes nodrošināšanas vārdā, visādi citādi pareksieši bija īsteni knīpstangas un superefektīvi finansiālie rīkļurāvēji.

Taču šis viedoklis, maigi izsakoties, tikai daļēji atbilda īstenībai. Bankas saimnieki joprojām lielā mērā dzīvoja tālajos deviņdesmitajos gados, un šī pasaules izpratne neizbēgami atsaucās arī uz biznesu – tiktāl, ciktāl bija runa par attiecībām ar nedaudz, bet reizēm arī pamatīgi ietekmējamiem ierēdņiem un politiķiem, kā arī uz otkatiem un „dāvaniņām” kāriem privātuzņēmumu vadības pārstāvjiem, tā bija gana efektīva. Jā, pat efektīvāka nekā arī gana agresīvajiem „zviedriem”, kuri līdz „dāvaniņām” tomēr parasti nespēja nolaisties.

Tiešām žēl, ka mums nav tiesību nosaukt tos tiešām desmitos skaitāmos uzņēmumu algotos darbiniekus (ne īpašniekus), kuri visi ir stāstījuši apmēram vienus un tos pašus stāstus: kā tas un tas bankas darbinieks uz konkrētu darījumu vai darbību – vai runa būtu par darījuma slēgšanu, piedāvājuma pieņemšanu vai konta pārcelšanu – viņus mudinājis ar milzīgu dāvanu tarbu, bet sekmīgam iznākumam sekojusi lielāka vai mazāka pateicība – visbiežāk kāda apmaksāta ārvalstu brauciena, bet reizēm vienkārši kādas naudas summas izskatā (īpatna nianse – bieži vien bankas darbinieki šo summu saņēmēja kontā ieskaitījuši... paša saņēmēja vārdā).

Šīs metodes strādāja pietiekami labi. Taču, tikko runa bija par patiesu efektivitāti, operativitāti un objektīvi labākiem piedāvājumiem un produktiem (kuri piedevām vēl spētu nest bankai pietiekamu peļņu), Parex banka gadu pēc gada kļuva tikai nekonkurētspējīgāka un nekonkurētspējīgāka. Bieži bija gadījumi, kad arī ļoti lielu klientu pārstāvji no bankas pat pilnīgi un galīgi iracionālu iemeslu dēļ izbaudīja, maigi izsakoties, ārkārtīgi īpatnu attieksmi, par ko priecāties, protams, varēja Parex bankas konkurenti.

Bija laiks, kad par lielu Parex bankas biznesa stratēģijas priekšrocību tika uzskatīta kredītiestādes principiālā nodarbošanās ar tā saukto lombarda kreditēšanu, – banka, lemjot par kredīta piešķiršanu, vērtēja gandrīz tikai ķīlas vērtību un likviditāti: sak’, ja klients piedzīvos neveiksmi, banka nekādā gadījumā nepaliks zaudētājos. Vienā ziņā šī pieeja bija nevainojama, jo ļāva bankai nekādā gadījumā nepalikt zaudētājos, taču vienlaikus banka „aizmirsa” biznesa plānu un, kas svarīgāk, klientu stratēģisko risku analīzi kā tādu. Un tas nevarēja neatspēlēties.

Turklāt ap 2005. gadu banka strauji mainīja stratēģiju. Vēl 2002.–2004. gadā bankas vadītāji publiski stāstīja, ka Parex banka negatavojoties ļauties vispārējai tendencei un vērienīgi iesaistīties hipotekāro kredītu tirgū, jo ar peļņas procentu 1–2% apmērā tas nav ekonomiski pamatoti. Taču jau 2005. gadā tieši Parex banka nāca klajā ar faktiski visagresīvāko piedāvājumu Latvijas hipotekārajā tirgū – tā saukto Minimaksājumu, kas saskaņā ar V. Kargina un V. Krasovicka parakstīto bankas 2005. gada pārskatu kā „jauns unikāls produkts” sniedz „iespēju iegūt lielāku, labāku un dārgāku nekustamo īpašumu, vienlaikus veicot salīdzinoši nelielus ikmēneša kredītmaksājumus”.

Realitātē tas nozīmēja ko nedaudz citu – kredīta atmaksas laikā pakāpeniski tika atmaksāta kredīta pamatsummas daļa, bet 50% no īpašuma tirgus vērtības tika atstāti uz kredīta galīgās atmaksas dienu, savukārt visi pārējie noteikumi – kopējā kredīta summa 80–90% apmērā no nekustamā īpašuma vērtības, procentu likme, atmaksas termiņi, kredīta brīvdienu iespēja – neatšķīrās no citiem tirgū piedāvātajiem hipotekāro kredītu nosacījumiem. Tā rezultātā aizņēmējs maksāja gandrīz par aptuveni 40% mazākus ikmēneša maksājumus nekā citās bankās un līdz ar to varēja atļauties krietni dārgāku īpašumu, savukārt bankai šāds kredīts faktiski bija īpaši riskants, jo aizdevuma un ķīlas summas attiecība samazinājās ļoti lēni.

Parex bankai piemita vēl viena īpatnība – saistībā ar bankas kredītkomiteju. Šāda institūcija, kas koleģiāli lemj par lielāku kredītu piešķiršanu, ir faktiski ikvienā bankā, taču Parex banka bija īpašs gadījums: cik zināms, šeit kredītkomitejas lēmumi bieži vien stājās spēkā tikai pēc tam, kad tos izskatīja kāds no „abiem VK”. Abiem bankas saimniekiem bija pilnas tiesības šos lēmumus pēc saviem ieskatiem mainīt, – kaut kas grūti iedomājams „ikdienišķā” bankā, kur neviens akcionārs, lai cik ietekmīgs arī būtu, tomēr nevarētu patvarīgi iejaukties profesionālas kredītkomitejas lēmumos. Viegli noprast, kā šāda situācija ietekmēja bankas algoto vadošo darbinieku atbildības sajūtu un iniciatīvas izrādīšanu. (Vēl jāpiebilst, ka sakarā ar abu kungu biežo braukāšanu pa ārzemēm lēmumu apstiprināšana reizēm kavējās nedēļām ilgi.)

Ar vārdu sakot, patiesībā banka tika pārvaldīta pietiekami nemākulīgi, neefektīvi un neprofesionāli – un gadu pēc gada situācija tikai pasliktinājās. To vēl vairāk veicināja situācija, kad abi Parex bankas lielie akcionāri bankā bija kungi un dievi, – diskusijas, viedokļu dažādība un iebildumi viņu viedoklim it kā tika pat veicināti, taču „it kā” bieži bija skaidri izjūtams. Šāds stāvoklis bez nopietnām sekām ilgstoši varētu būt turpinājies daudzās ekonomikas jomās, taču – ne superracionālajā, mobilajā un efektīvajā naudas pasaulē. Jautājums faktiski bija – kad pamazām pilošā nemākulība pēkšņi sāks plūst pāri kausa malām.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārskatā par Parex bankas krahu var atrast divus interesantus fragmentus. Pirmais: „14.10.2008. FKTK atļāva Parex bankai iekļaut 2008. gada pirmā pusgada revidēto peļņu 10 438 000 latu apmērā pirmā līmeņa kapitālā un iekļaut Parex bankas grupas 2008. gada pirmā pusgada revidēto peļņu 11 608 000 latu apmērā Parex bankas konsolidācijas grupas pirmā līmeņa kapitālā. Šis lēmums liecina, ka Parex bankas kapitāla pietiekamības stāvoklis vēl 2008. gada oktobra vidū bija relatīvi stabils.”

Un otrais: „28.10.2008. FKTK rakstveidā informēja Latvijas Bankas prezidentu un finanšu ministru par Parex bankas problēmām ar kapitāla pietiekamību un likviditāti. Parex bankas kapitāla pietiekamība bija 7,89%, kas ir mazāk nekā normālai bankas darbībai minimāli nepieciešamie 8%. Notiek kopīga Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un FKTK sēde. Sākot ar 2008. gada 28. oktobri, turpmāk Latvijas Bankai tiek nosūtīts FKTK iknedēļas ziņojums par Parex banku.”

Tātad, ja ticam FKTK oficiālajai informācijai, baisas izmaiņas – kam nekādi nevarēja būt nekā kopīga ar līdzekļu aizplūšanu no bankas – Parex bankas kapitāla pietiekamības rādītājā notika nieka divu nedēļu laikā. 14. oktobrī – viss „relatīvi stabili”, 28. oktobrī – kapitāla pietiekamība jau zem minimāli pieļaujamā līmeņa.

Kas tad tāds tik pēkšņi notika? Bet varbūt – arī ne pēkšņi? Interesanti, ka parasti tik striktā un cietā FKTK par šo tēmu sāk minstināties. „14. oktobrī pārbaudes rezultāti vēl nebija juridiski noformēti,” – tas būtībā ir viss, ko FKTK padomes loceklis Jānis Placis spēj atbildēt, kad viņam tiek jautāts, kas divās nedēļās no 14. vai 15. līdz 28. oktobrim tik kardināli ietekmēja bankas kapitāla pietiekamības rādītāju FKTK skatījumā. Vēl pēc atkārtotas taujāšanas J. Placis jau pavisam negribīgi atzīst – jā, tā varot teikt, ka faktiski par Parex bankas kapitāla nepietiekamību FKTK zināja jau 14. oktobrī, taču „šīs zināšanas nebija juridiski noformētas”...

Ar vārdu sakot, no FKTK amatpersonas atzītā faktiski izriet, ka divas nedēļas FKTK bez īpaša satraukuma un steigas noformēja pārbaudes rezultātus, kaut labi zināja, ka tai ir darīšana ar banku, kuras kapitāls neatbilst minimālajām pietiekamības prasībām. Līdz ar ko kā totāla nezināšana vai atklāti meli vērtējams toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera laikrakstā Biznes&Baltija jau 2009. gada novembra vidū paustais apgalvojums, ka „visi Parex bankas rādītāji līdz novembrim atbilda prasībām”. Neatbilda – bet šī neatbilstība kopējām pūlēm tika rūpīgi slēpta.

Bet nu ieskatīsimies Parex bankas 2008. gada pārskatā, kurš tika sastādīts jau krietni pēc bankas kraha un īpašnieku maiņas. No šā pārskata skaidri un gaiši izriet, ka lielāko problēmu bankas kapitāla pietiekamībai 2008. gadā radīja 124 miljonu latu zaudējumi, kurus ietekmēja peļņas un zaudējumu aprēķina postenis ar nosaukumu „Finanšu aktīvu vērtības samazināšanās izdevumi un uzkrājumu samazinājums” – vairāk nekā 146 miljoni latu pretstatā 2007. gada nieka 2,3 miljoniem latu.

Ejam tālāk. Tā paša bankas pārskata pielikums ar nosaukumu „Uzkrājumu finanšu aktīvu vērtības samazināšanās zaudējumiem izmaiņas” rāda, ka lielāko daļu no pieminētā posteņa radījis uzkrājumu pieaugums nevis vērtspapīriem vai kam citam, bet tieši izsniegtajiem kredītiem – kopā vairāk nekā 104 miljoni latu. Tāpat pārskatā izlasāms, ka vislielākais kredītu vērtības samazinājums noticis kategorijā „Parastie kredīti” – gandrīz 94,5 miljoni latu.

Par kādiem tieši „parastajiem kredītiem” ir runa? Tajā pašā gada pārskatā izlasāms, ka no kopējā 2008. gada beigās izsniegto kredītu apjoma – 1,25 miljardiem latu – 437 miljoni izsniegti nozarē „Nekustamā īpašuma iegāde un apsaimniekošana”, bet 35 miljoni – nozarē „Celtniecība”. (Un te nevar nepieminēt banku nozares pārstāvju norādīto – Parex banka bijusi faktiski vienīgā, kas patērētājiem masveidā piedāvājusi hipotekāro kredītu ar 50% pamatsummas maksājuma atlikšanu uz kredīta atmaksas termiņu, ar to samazinot aizņēmēja regulāros kredīta maksājumus, bet pati acīmredzot cerot, ka termiņa beigās, ja nu kas, tā piespiedu realizācijas vērtība noteikti nebūs mazāka par šiem 50%.)

Turklāt uzkrājumu palielināšanas nepieciešamība acīmredzami tika attiecināta tieši uz kredītiem un nevis uz kādiem citiem finanšu aktīviem – ieguldījumiem vērtspapīros utml. (uz ko norāda arī FKTK oficiālā informācija par pārbaudēm bankā 2008. gada novembrī, kuru rezultātā ticis konstatēts uzkrājumu iztrūkums par kopā vēl 33 miljoniem latu, – arī vismaz šīs summas lielākā daļa, ļoti iespējams, būtu bijusi attiecināma uz gada pirmajiem trim ceturkšņiem, jo lielākais vērtspapīru vērtības kritums globālajā tirgū bija vērojams tieši 2008. gada septembra otrajā pusē).

Kas izriet no šīs skaitļu rindas? Tas, ka tieši šiem te Valērija Kargina un Viktora Krasovicka vadītās Parex bankas izsniegtajiem „parastajiem kredītiem” nepieciešamo uzkrājumu izveidošana noveda pie katastrofālā kapitāla pietiekamības rādītāja. Un arī tie vēl ir tikai ziediņi – jo, bankai rīkojoties godīgi un FKTK strādājot pietiekami uzmanīgi (pretējs termins apzīmējumam „nolaidīgi”) un operatīvi, šāda pēkšņa kapitāla pietiekamības sabrukuma vienkārši nevarēja būt.

Kāpēc ne? Pirmkārt, tāpēc, ka FKTK bija un ir skaidri noteikusi, kādas ir to kredītu pazīmes, par kuriem bankai nepieciešams izveidot dažādu apjomu uzkrājumus (uzraugāmajiem – vismaz par 10%, zemstandarta – par 30%, šaubīgajiem – par 60% un zaudētajiem – par 100%). Katrai kredītu kategorijai ir vesela virkne pazīmju, un tās neiestājas vienā dienā – un arī divās nedēļās ne. Bet šajā gadījumā – ņēma un iestājās.

Tiesa, tas būtu iespējams, ja maksātnespējīgs pēkšņi būtu izrādījies kāds milzīgs Parex bankas parādnieks, – taču tādā gadījumā tam sekotu tiesvedība un plaša publicitāte, savukārt informācijai par šādu nozīmīgu tiesvedību, kas ļautu būtiski atjaunot pašu kapitālu, būtu obligāti jāatklājas gada pārskatā. Nekā tāda tur nav.

Tad kas patiesībā tik pēkšņi notika ar bankas kapitāla pietiekamību? Versijas ir vairākas, bet kopējs tām ir viens – neviena no tām neliecina neko labu ne par FKTK darbu, ne par Parex bankas vadības godīgumu.

Viena – bankai bija pēkšņi jāatzīst iepriekšējā desmitgadē zaudētie, taču iepriekš veiksmīgi „nomaskētie” kredīti. Kā zināms, Parex banka bija viena no retajām, kas izspruka no lieliem zaudējumiem 1998. gada Krievijas krīzē, un nav izslēgts, ka reālie zaudējumi tādā vai citādā veidā tika „iemesti” kādā Parex bankas kontrolētā ārzonas kompānijā, lai tos norakstītu kādā periodā ar izcili augstu peļņu vai kādreiz iepumpētu šajā ofšorā no citiem avotiem nākušus līdzekļus. Taču – neizdevās, kaut FKTK visus šos gadus šādu shēmu nebija pamanījusi vai vismaz izlikās nemanām.

Otra – iespējams, Parex bankas saimnieki savas vajadzības pēc ievērojamiem papildu līdzekļiem iepriekšējos gados bija apmierinājuši, naudu no bankas izņemot caur ārzonas kompānijām, kuras savukārt to bija aizņēmušās pašā Parex bankā, – un tagad pienāca brīdis, kad nevarēja neatzīt reāla seguma trūkumu šiem aizņēmumiem. Jau atkal – saimnieku blēdības summējušās ar FKTK nolaidību un nevērību.

Trešā versija – banka bija izvēlējusies laikus neatspoguļot kādus citus lielus sākotnēji „normālu” kredītu zaudējumus: piemēram, sākotnējais zaudētais parāds tiek pārdots kādam citam uzņēmumam, darījumam izsniedzot kredītu, kam par nodrošinājumu kalpo pārdotais kredīts vai sākotnēja aizņēmēja, visticamāk, nevērtīgais nodrošinājums; tad gadu vēlāk līdzīgs kredīts tiek izsniegts jau citam uzņēmumam, kurš pārpērk sākotnējo kredītu no pirmā uzņēmuma, samaksājot saņemtā kredīta summu par šo darījumu, un pirmais uzņēmums laikus parādu atdod Parex bankai – un uz papīra viss izskatās labi. Shēma turklāt veca kā pasaule – tādu izmantoja jau Bankas Baltija laikos.

Vēl ceturtā versija, kura tāpat kā iepriekšējā jau atkal neko labu nevēsta ne par Parex bankas bijušajiem saimniekiem, ne par FKTK vērību, – bankai vienkārši jau sen bija jāveic uzkrājumi par milzīgu daudzumu maza un vidēja apjoma kredītu, taču līdz 2008. gada oktobrim tas nenotika, jo banka bija veiksmīgi manipulējusi ar datiem, bet banku uzraugi to nebija pamanījuši vai uz šo rīcību skatījušies caur pirkstiem.

Jebkurā gadījumā faktiski nav šaubu, ka Parex bankas kapitāla pietiekamības rādītāja 2008. gada rudens straujās pikēšanas pamatā bija novēlota uzkrājumu izveidošana – iespējams (un tas būtu ne tikai Parex bankas saimnieku, bet arī FKTK un pat bankas auditoru Ernst&Young interesēs), mēģinot iepriekšējās blēdības un/vai nolaidību maskēt ar globālās ekonomiskās krīzes ietekmi.

Tātad – ne zviedru paziņojumiem, ne Lehman Brothers kraham nebija nekā kopīga ar to, ka Parex bankas saimnieki iepriekšējos gados bija nepārdomāti un azartiski izdāļājuši naudu, bet pēcāk acīmredzot – turklāt, kā šķiet, roku rokā ar FKTK vai vismaz ar tās klusējošu piekrišanu – bija darījuši visu iespējamo, lai šos zaudējumus nomaskētu.

Novērtē šo rakstu:

17
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...