Iesaki rakstu: 
Ar nepārsūdzamu lēmumu izbeidzot kriminālprocesu par valsts amatpersonu darbībām un nolaidīgo bezdarbību saistībā ar Parex bankas krahu un pārņemšanu, LR Ģenerālprokuratūra ir uzskatījusi par pareizāku vispār neizvērtēt veselu virkni konkrētu faktu. Noslēdzot publikāciju ciklu par šo tēmu, Pietiek uzskaita būtiskākos faktus un procesus, ko prokuratūra savā lēmumā ir faktiski pilnībā ignorējusi.
Nekavējoties nereaģēja uz globālo krīzi
LR Ģenerālprokuratūra nav ņēmusi vērā to, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) saskaņā ar tai likuma uzliktajiem pienākumiem vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt Parex bankas kapitālu, bet pēc ASV bankas Lehman Brothers bankrota 15. septembrī, balstoties uz tās rīcībā esošo plašo informāciju, saprast, kāda bezdibeņa priekšā stāv banka ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli.
Vēlāk gan Irēnas Krūmanes un Jāņa Brazovska vadītā komisija apgalvoja, ka „Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību” un ka „FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju”. Taču tie izrādījās tikai vārdi, - šāda vadības sistēma nebija izveidota.
Nebija nekādas stratēģijas
FKTK arī apgalvo, ka „atbildīgajām institūcijām bija kopīga stratēģija par atbalsta sniegšanu Parex bankai, kas tika realizēta starp Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK kopīgās sēdēs (2008. gada oktobrī un novembrī notika piecas sēdes) un Ministru kabineta sēdēs (sešas sēdes – 2008. gada 3., 4., 8., 20. novembrī un 1. un 3.decembrī) pieņemtajos lēmumos, tāpat arī noslēgtajā Ieguldījuma līgumā. Šī stratēģija vairākkārt ir tikusi papildināta, ņemot vērā straujo notikumu attīstību pasaules finanšu tirgos”.
Taču patiesībā šāda uz papīra uzlikta stratēģija tā arī ne bija atrodama, savukārt visu 2008. gada rudens sākumu komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā, paļāvās uz bankas saimnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka apgalvojumiem un trauksmi cēla tikai tad, kad Parex bankas problēmas tai kļuva acīmredzamas. Ģenerālprokuratūra šo nolaidību un bezdarbību vērā nav ņēmusi.
Rimšēviča bezrūpīgā dzīve
Jau 2007. gadā pēc finanšu ministra Oskara Spurdziņa, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Ulda Cērpa vienošanās par pastāvīgās darba grupas izveidi finanšu krīžu novēršanai un vadīšanai (O. Spurdziņa un U. Cērpa vietā vēlāk stājās Atis Slakteris un Irēna Krūmane). Šī grupa nodarbojās ar dažādiem plāniem un prognozēm, un globālās finanšu krīzes neprognozēšanu viņiem, protams, nevar pārmest.
Taču gada laikā šī darba grupa neuzskatīja par nepieciešamu radīt darbības plānu lielas bankas krīzes situācijai (par spīti Latvijas 1995. un 1999. gada pieredzei). Par šo nolaidību savukārt vistiešāk atbildīgs Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs, kurš vienīgais no trim darba grupas izveidotājiem tajā „strādāja” no pirmās tās darba dienas. Savukārt LR Ģenerālprokuratūra lēmumā par kriminālprocesu šīs speciāli izveidotās darba grupas dalībnieku atbildību par nolaidību un neizdarību nav pat pieminējusi.
FKTK vadības kriminālatbildība
Tāpat Ģenerālprokuratūra, kā rāda lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, nav pat mēģinājusi pārbaudīt, vai pie atbildības pēc Krimināllikuma pantiem par nolaidību un grāmatvedības datu sagrozīšanu nebūtu saucami FKTK vadītāji ar Krūmani priekšgalā.
„Banku uzraugi”, pēc visa spriežot, vismaz divas nedēļas ļāva Parex bankai strādāt ar nepietiekamu kapitālu un publicēt bankas ceturkšņa pārskatu (vai pat vairākus) bez reālo bankas zaudējumu atspoguļošanas, vēl vairāk – viņi pat atļāva bankai uzrādīt peļņu, kas tieši un nepārprotami maldināja kredītiestādes noguldītājus.
Lēnīgie lēmumi un dārgi izmaksājušie izteikumi
Pēc 22. oktobra, kad Parex bankas problēmas vairs nebija noslēpums ne valdībai, ne Latvijas Bankai, atbildīgās amatpersonas rīkojās ārkārtīgi nesteidzīgi, kaut pašas apgalvo, ka lēmumus pieņēmušas iespējami operatīvi: ilgi notika izšķiršanās par to, ko īsti darīt ar Parex banku, pēc tam gandrīz tikpat ilgi norisinājās lēmuma pieņemšana un vienošanās par pārņemšanas detaļām.
Turklāt kopš 8. novembra atbildīgās amatpersonas publiski pauda ļoti atšķirīgus viedokļus par faktiski visām ar Parex banku saistītajām tēmām, radot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos.
Tā vietā, lai reāli vadītu bankas pārņemšanas procesu un iedrošinātu Parex bankas noguldītājus un kreditorus, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis pats vēl veicināja paniku: tikai viens viņa izteikums televīzijā par to, ka vēl nevar zināt, vai banka tiks vai netiks slēgta, lika no kredītiestādes aizplūst vismaz 50 miljoniem latu.
Šeit gan viens konkrēts atbildīgais nav nosaucams, un var vienīgi pieminēt vēlāk atklājušos faktu par to, kā toreizējais ministrs Mareks Segliņš par Parex bankas problēmām laikus painformējis par personisko šoferi. Savukārt Ģenerālprokuratūra palikusi pie pārliecības, ka visi valdības locekļi rīkojušies operatīvi un valstiski atbildīgi.
Labsirdība pret Karginu un Krasovicki
Sarunās ar Parex bankas īpašniekiem valsts pārstāvji pārāk rūpējās tikai un vienīgi par valsts finanšu sistēmas glābšanu, un abi lielie bankas akcionāri to izmantoja savā labā. Vēl vairāk – valsts pārstāvji pat nemēģināja īpaši iedziļināties Parex bankas īpašnieku reālajā situācijā, kas bija pietiekami izmisīga, lai valsts būtu ietaupījusi sev vismaz dažus miljonus latu, ja ne lielākas summas.
Tomēr Ģenerālprokuratūra, vērtējot galveno sarunu vedēju – toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera un Finanšu ministrijas valsts sekretāra krēslā Mārtiņa Bičevska darbību, viņu acīmredzamo nevērību pret valsts interesēm sarunu procesā nav pat pieminējusi.
Aizmukušais ģenerālprokurors un Valsts kontroliere
Ģenerālprokuratūra savā lēmumā nav pat īsti pieminējusi valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas un toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša lomu Parex bankas pārņemšanā – viņi nebija lēmumu pieņēmēju vidū, taču viņiem bija visas tiesības ne tikai piedalīties izšķirīgo valdības sēžu slēgtajās daļās, bet arī izteikt savu viedokli par notiekošo un pieņemamajiem lēmumiem. Viņi to neizdarīja.
Maizītis 8. novembra izšķirīgajā valdības sēdes daļā vienkārši nepiedalījās (kaut pirms tam valsts budžeta dalīšanas apspriešanā bija sēdējis klāt), bet 4. novembra sēdē „atsēdēja” Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors Juris Pēda.
Uz jautājumu, kāpēc gan ģenerālprokurors neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties tik svarīga jautājuma izskatīšanā, prokuratūra sniedz šādu atbildi: „Likums nenosaka obligātu Ģenerālprokuratūras amatpersonu piedalīšanos valdības sēdēs, bet iemeslus, kāpēc J. Maizītis nepiedalījās sēdes daļā, kur tika lemts jautājums par Parex banku, viņš nekomentē.”
Savukārt nu jau bijušā ģenerālprokurora vēlākais skaidrojums ir šāds: „Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē, kad tika skatīts jautājums par AS Parex banka, es nepiedalījos un nebiju iepriekš informēts un iepazīstināts ar materiāliem, kas attiecās uz šajā sēdē izskatāmo jautājumu par AS Parex banka.”
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
