Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašlaik, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība pilnā sparā mēģina attaisnoties saistībā ar pieļauto Latvijas Krājbankas krahu, ir īstais brīdis atcerēties visas tās neizdarības, ko banku uzraugi Irēnas Krūmanes vadībā pieļāva pirms trim gadiem – pirms Parex krīzes un tās laikā. Pietiek ekskluzīvi publicē šai tēmai veltītās nodaļas no apgāda Atēna izdotās grāmatas Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki.

Divi trauksmes zvaniņi

Jau 2008. gada oktobra sākumā banku aprindās ceļoja, piemēram, kāds grafiks, kurā nezināmie analītiķi bija iezīmējuši dažādu banku pirmsnodokļu atdeves uz kapitālu un izdevumu/ienākumu rādītāja prognozes, - Parex banka tajā nudien neizskatījās labi.

Publiskajā telpā šis grafiks tā arī neparādījās - tāpat kā ziņas par pirmajām banku uzraugu aktivitātēm saistībā tieši ar Parex banku. Latvijas Banka gan tobrīd vēl mierīgi gulēja, jo jau sen bija šķīrusies no finanšu sektora uzraudzības funkciju veikšanas. „Ja skaitīt no šodienas, tad trīs nedēļas iepriekš [ap 23. oktobri],” - tik sirdsšķīsti Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs 13. novembrī varēja atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, kad īsti viņš uzzinājis par Parex bankas problēmām.

Taču nav pamata neticēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas oficiālajai informācijai, ka jau jūlija beigās vai augusta sākumā tā uzaicinājusi Parex bankas pārstāvjus piedalīties komisijas padomes sēdē. (Komisija gan noklusē, ka Parex bankas vadītājam Valērijam Karginam 2008. gada 30. jūlijā nosūtījusi vēstuli, kurā, atsaucoties uz 2007. gada novembra–decembra un 2008. gada janvāra - tātad pusgadu iepriekš! - datu pārbaudi, norāda, ka „bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis”.) Iemesls - lai „pārrunātu bankas darbības risku novērtēšanas rezultātus saskaņā ar FKTK veiktās pārbaudes rezultātiem”, un cita starpā padomes sēdē Parex bankā tikusi izskatīta arī „kreditēšanas politika (bankas veiktā izsniegto kredītu uzraudzība, novērtēšana un kredītu portfeļa koncentrācijas)” un „investīciju politika (finanšu instrumentu koncentrācijas, limitu ievērošana)”.

Savukārt jau augusta otrajā pusē sākusies pusotru mēnesi ilgusī - tātad faktiski līdz brīdim, kad iestājās Swedbank veltīto baumu pilnbrieds, - pārbaude ar mērķi „izskatīt un novērtēt bankas kreditēšanas procesu”, kurā tad arī „konstatēti būtiski trūkumi kreditēšanas procesā - mainoties ekonomiskajai situācijai Latvijā un pasaulē un pasliktinoties aizņēmēju maksātspējai, banka nebija izveidojusi kredītportfeļa kvalitātei atbilstošu uzkrājumu apjomu (uzkrājumu iztrūkums 40 miljoni latu)”, kā arī „trūkumi kredītriska vadības jomā”.

Taču šīs pārrunas un pārbaudes nebija nekas īpašs un neparasts - izsakoties kāda banku uzrauga vārdiem, „šādas pārbaudes tiek rīkotas pēc riska profila izvērtēšanas, tā ka Parex bankā tādas notika ne retāk kā reizi divos gados, bet, ievērojot vēsturiskos apstākļus, reāli pat biežāk. Notika un vēl joprojām notiek”. Un, protams, publiskā telpā par tām neparādījās pilnīgi un absolūti nekas.

Tad kā īsti tieši Parex bankas - un nevis, teiksim, Aizkraukles bankas, Rietumu bankas, Latvijas Krājbankas un citu lielākoties ar pašmāju vai Austrumu kapitālu dzīvojošu kredītiestāžu - klientu daļa jau oktobra sākumā saprata, ka ir laiks pārcelt savu naudu uz drošākiem seifiem? Tikai tāpēc, ka zviedri paziņoja par savu banku aizsardzību, bet Ivara Godmaņa valdība to neizdarīja pat paziņojumu līmenī?

V. Karginam un Viktoram Krasovickim, protams, gribētos, lai visi tā arī domātu, un līdzīgu viedokli publiski izteica arī tālaika finanšu ministra padomnieks Andris Miglavs, - bet nē, tā nu nebija gan. „Vispār ne pārāk, ja nu vienīgi kā pēdējo odziņu uz putukrējuma kārtas, kas neglābjami paaugstināja pacienta holesterīna līmeni,” - tā uz jautājumu par kādu sakarību starp zviedru paziņojumu par atbalstu savām bankām un naudas izņemšanas sākšanos no Parex bankas ironiski atbild kāds banku pārraugu pārstāvis.

Tad kā bija patiesībā? Pēc Parex bankas faktiskā kraha un īpašnieku maiņas izrādījās, ka Latvijā ir papilnam gudru cilvēku, kuriem visiem kā vienam bija skaidrs - valdībai, Latvijas Bankai un pirmām kārtām jau Finanšu un kapitāla tirgus komisijai jau sen vajadzēja būt lietas kursā par gaidāmajām Parex bankas problēmām. Turklāt šo gudro cilvēku vidū bija ne tikai politiķi un anonīmu interneta komentāru autori, bet arī par pietiekami nopietniem uzskatīti ekonomisti un finansisti.

Ja savelkam kopā viņu teikto, sausais atlikums ir apmēram šāds: jebkuram finanšu lietās saprātīgam cilvēkam jau sen bija jābūt skaidram, ka Parex banku gaida lielas problēmas, kuru iemesls - „zēni” pārāk „aizspēlējās”, atraujoties no realitātes, un pirmām kārtām vainojami par šīs situācijas nepamanīšanu ir tieši pašmāju banku uzraugi - Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kurai jau sen vajadzēja ierobežot pareksiešu nekontrolējamo aizņemšanos pasaules tirgos, bet mazākā mērā arī Latvijas Banka (tā pati, kura apgalvo, ka par Parex bankas problēmām vispār uzzinājusi tikai dažas nedēļas pirms kredītiestādes kraha) problēmām un Ministru kabinets.

Tiesa, kas interesanti, neviens no šiem zināmajiem un anonīmajiem gudrajiem ļaudīm ne septembrī, ne oktobrī, ne novembra sākumā - par agrākiem laikiem nemaz nerunāsim - ne ar kādiem brīdinošiem paziņojumiem saistībā ar Parex banku atklātībā nenāca. Un tas savukārt nozīmē - ko tad īsti? Vai to, ka patiesībā neko pirms banku uzraugu kārtīgās sarosīšanās 2008. gada oktobrī neko nevarēja pamanīt un nojaust? Vai to, ka tiešām tikai skandināvu lēmums atbalstīt savas bankas aizsāka „abu VK” problēmas?

Nē, nudien ne - lai ko arī mums nemēģinātu iestāstīt banku uzraugi savdabīgajā korī ar „abiem VK”. Cilvēkiem, kuri Parex bankā turēja patiešām lielas naudas summas un līdz ar to arī rūpīgāk nekā plašās gudro ekspertu masas sekoja pasaules un Latvijas finanšu norisēm, jau labu brīdi pirms liktenīgā 2008. gada novembra sākuma notrinkšķēja vismaz divi spalgi trauksmes zvaniņi. Nevis iedomāti, bet pilnīgi reāli cilvēkiem, kuri dzīvo naudas pasaulē un par savu naudu patiešām rūpējas.

Pirmais bija Lehman Brothers bankrots 15. septembrī. Otrais - iespējams, ekonomiskajā ziņā visu laiku visnozīmīgākais Kas notiek Latvijā? TV raidījums 8. oktobrī, kurā Parex bankas vecākais viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs pirmoreiz publisko nosauca sindicēto kredītu summu, kas bankai jāatmaksā nākamajā gadā. Taču, lai saprastu, ko un kā šie zvaniņi lika saprast (un rīkoties) finansiāli domājošiem ļaudīm, mums vispirms īsi jānoskaidro, kas tad īsti pēdējos gados bija Parex banka, ar ko tā īsti nodarbojās un kā pelnīja naudu.

Protams, visvienkāršāk ir ticēt mūslaiku folklorai, saskaņā ar kuru V. Kargina un V. Krasovicka faktiski simtprocentīgi kontrolētā kredītiestāde pelnīja dažādās „viņu tautasbrāļu” afērās, atmazgājot naudu pa visu bijušās Padomju Savienības teritoriju un pieņemot finanšu līdzekļus no visšaubīgākajiem un kriminālākajiem elementiem - pat tādiem, kuri bankā depozītos turējuši līdz pat miljardam, un tā tālāk, un tā tālāk.

Šādai folklorai ir viena būtiska iezīme - tā faktiski vienmēr ir interesantāka un spilgtāka par daudz pieticīgāko un pelēcīgāko realitāti. Savukārt īstenība bija nedaudz cita - par spīti Latvijas apstākļiem pietiekami ārējam spožumam, Parex banka globalizācijas apstākļos bija nekas cits kā savu īpašnieku (un pirmām kārtām V. Kargina) lielummānijas uzpūsts punduris, kam lielāko brāļu pulkā savu varēšanu bija jāpierāda, izdomājot jaunus un jaunus pelnīšanas veidus.

Varam piekrist investīciju baņķierim Ģirtam Rungainim, kurš bez liekas diplomātijas saka: „Parex banka bija tipiska nerezidentu banka, kurai pēc definīcijas ir jāievēro konservatīva politika. Šāda banka var kreditēt tirdzniecību, īstermiņa projektus, vērtspapīrus, taču ne ilgtermiņa investīcijas. Taču, ja bankā nerezidentu nauda nāk desmit, piecpadsmit gadu, tas iemidzina un liek domāt, ka tā būs arī uz priekšu. Patiesībā banka, kas turas uz nerezidentu noguldījumiem, brīdī, kad naudu sāk izņemt, ir pakļauta lielam riskam.”

Un tas vēl nebija būtiskākais. Pirmskrīzes un arī pēckrīzes laikā Parex bankas pārstāvji ar publisku lepnumu norādīja uz savu lielisko stāvokli - depozītu esot pat nedaudz vairāk nekā izsniegto kredītu. „Mums piesaistīto depozītu apjoms ir lielāks par izsniegto kredītu apjomu!” - tā jau pieminētajā Kas notiek Latvijā? raidījumā 8. oktobrī deklarēja M. Jaunarājs, izvairoties no atbildes, cik lieli sindicētie kredīti bankai jāatdod nākamajā gadā.

Un tieši šī izvairīšanās, pēc kuras „baismīgā summa” (izsakoties raidījuma vadītāja Jāņa Dombura vārdiem) - 775 miljoni eiro - tomēr izlīda dienas gaismā, deva skaidru atbildi par Parex bankas naudas izvietojumu: ja reiz, ļoti vienkāršoti rēķinot, kredīti izsniegti tikai 1,9 miljardu latu apmērā, bet noguldījumus banka pieņēmusi veselu 1,94 miljardu apjomā (2008. gada deviņu mēnešu dati) un tai turklāt vēl ir vismaz 775 miljoni eiro no citurienes aizņemtas naudas, tas nozīmē, ka vismaz nepilnus 600 miljonus latu banka ir likusi kaut kur citur. Visticamākais - vērtspapīros, jo nekas cits jau lāga neatliek.

 

Ko varēja saskatīt un saskaitīt cilvēks no malas?

Kāpēc atšķirībā no citām Latvijas lielajām universālajām bankām Parex banka tik nopietni aizrāvās ar ieguldījumiem vērtspapīros - turklāt ne jau tajos dzelžaini stabilākajos vien? Īsi sakot - tāpēc, ka pēdējos gados Valērija Kargina un Viktora Krasovicka Parex bankai nebija citas izejas, ja tā nevēlējās strauji saplakt un palikt tādas vidusmēra provinciālas banciņas statusā. Un šādas vēlmes bankas saimniekiem nudien nebija.

Lieta tā, ka pēdējos gados banka, reāli raugoties uz situāciju, bija absolūti nekonkurētspējīga gan hipotekārajā, gan pat arī korporatīvajā kreditēšanā - skandināvu meitasbankām pieejamā nauda bija būtiski lētāka nekā Parex bankas starptautiskajā tirgū aizņemtā - tie paši tik daudz piesauktie sindicētie kredīti. (Starp citu, 2008. gada beigās sindicētie kredīti bija veselām astoņām Latvijas komercbankām - bet nevienai no tām ne tuvu tik milzīgā apjomā kā Parex bankai.)

Šī aizņemtā nauda bija kaut kur jāiegulda, lai Parex banka to varētu atdot ar procentiem un vēl pelnīt pats. Hipotekārā kreditēšana to īsti nespēja nodrošināt (kaut bankas portfelis bija pietiekami liels - un pietiekami veselīgs, salīdzinot ar skandināvu banku kredītiem), arī uzņēmumu kreditēšana ne - kaut Parex banka aizdeva pat tādiem pusmiroņiem kā Latvijas Pasts. Atlika ieguldījumi ārpus Latvijas - šis tas bija kredītos uzņēmumiem Krievijā (lai gan arī tur tirgus bija sarucis - pēdējais lielais kredīts bija izsniegts kādai lielai ķieģeļu rūpnīcai), taču galvenokārt - vērtspapīros.

Par to, cik agresīvi un riskanti strādāt pasaules vērtspapīru tirgos (un arī Krievijā, kur Parex banka, laimīgi izvairījās no 1998. gada defolta, bija īpaši piesardzīgs), bankā ilgstoši un pastāvīgi diskutējuši divi spārni - piesardzīgais ar viceprezidentu Ēriku Brīvmani priekšgalā un dedzīgais, kura redzamākais pārstāvis bija Džīns Zolotarjovs. Taču neatkarīgi no iznākuma Parex banka vērtspapīros ieguldīja - reizēm riskantāk, reizēm piesardzīgāk, taču ieguldīja, jo citas iespējas faktiski nebija. Ja, protams, kā jau minēts, nebija vēlmes strauji sarukt. Un pelnīja labi - 2007. gadā peļņa no operācijām ar vērtspapīriem bija apmēram 20 miljoni latu.

Šādā situācijā 2008. gada 15. septembrī tad arī atskanēja Lehman Brothers bankrota trauksmes zvaniņš. Jau tobrīd bankai - kā itin visām Latvijā strādājošām kredītiestādēm - varēja klāties arī labāk, taču oficiālās peļņas rādītāji vēl griezās (Parex bankai - 12,4 miljoni latu pirmajos deviņos mēnešos).

Pavirši raugoties, viss varēja šķist gluži labā kārtībā. Un gandrīz visiem arī šķita - neviens gudrais eksperts pat neiepīkstējās, bet prese vēl pusotru mēnesi vēlāk bija gatava jūsmot par Parex bankas panākumiem (vēl 7. novembrī, dienu pirms Parex bankas pārņemšanas Vesti Segodņa publicēja rakstu „Klientu uzticība Parex bankai aug”).

Ko šis bankrots un tam sekojošās dienas īsti pateica tiem cilvēkiem, kuri ne tikai turēja lielu naudu Parex bankā, bet arī spēja (un vēlējās) skaitīt un sekoja tam, kas ar šo banku notiek? Lūk, viena šāda cilvēka stāstījums, balstoties uz septembrī zināmajiem datiem par Parex bankas stāvokli - ar kuriem, izrādās, pilnīgi pietika, lai izdarītu skaidrus secinājumus:

„Nav jābūt FKTK banku uzraudzības ekspertam, lai saprastu, ko bankai nozīmēja vērtspapīru tirgus sabrukums pēc Lehman Brothers slēgšanas. Bankas aktīvi - 3 miljardi latu; noguldījumi - 1,9 miljardi latu; kredīti - 1,8 miljardi latu; pašu kapitāls un rezerves 0,2 miljardi latu. Tas nozīmē, ka 1,2 miljardi latu (3 – 1,8 = 1,2) ir izvietoti skaidras naudas depozītos un vērtspapīros, bet 0,9 miljardi latu (3 – 1,9 – 0,2 = 0,9) ir aizņemtie līdzekļi.

Par aizņemtajiem līdzekļiem (0,9 miljardi) ir jāmaksā procenti, tāpēc tie jāizvieto uz augstākām likmēm nekā tās, par kurām banka tos aizņēmās. Tāpēc 1,2 miljardi latu nevarēja būt izvietoti depozītos un ASV un Vācijas valdības vērtspapīros, bet tādās aktīvu klasēs kā Latvijas un tamlīdzīgās valdību un korporatīvajās obligācijās. Varam pieņemt, ka daļa no 1,2 miljardiem latu bija banku depozītos un skaidras naudas atlikumos bankas kasē, tomēr jebkurā gadījumā vismaz viens miljards latu bija vērtspapīros.

Ja bankas vērtspapīru portfeļa tirgus cenas kritums būtu bijis tikai 10%, tad banka zaudētu pusi sava kapitāla (10% no viena miljarda lata ir 0,1 miljards un tas ir puse no 0,2 miljardiem). Ja tirgus cenu kritums būtu bijis 20%, tad banka zaudētu visu savu kapitālu. Taču mēs redzējām, ka tirgus gāzās daudz vairāk - vismaz par 30–50%! Tur nebija jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka bankai ir kapitāla pietiekamības problēmas, kuras „izleks” un dienas gaismu ieraudzīs nākamā mēneša sākumā - pāris dienu pēc mēneša atskaites iesniegšanas FKTK. Šo laiku neizmantoja ne akcionāri, ne FKTK, ne valdība, ne Latvijas Banka.

Ja kāds cilvēks saka, ka viņš par bankas problēmām neko nenojauta, tad viņš patiešām no finansēm absolūti neko nesaprot. Bet tādi taču nedrīkst būt ne FKTK, ne Finanšu ministrijā, ne arī blakus premjeram. Kā var tādā gadījumā nereaģēt, bet kaut ko gaidīt?! Turklāt te ir tikai pāris publiski pieejamu ciparu, bet FKTK bija visa informācija! Katru mēnesi, gadu no gada! Turklāt uzraudzīt ir viņu vienīgais darbs! Tajā laikā viņi nebija aizņemti ar desmit citu banku glābšanu, viņiem pat vidēji vienu banku gadā kādu laiku nebija iznācis tā īpaši pieskatīt...”

Un te mums ir viena skaidra atbildes daļa uz jautājumu - kāpēc septembra beigās un oktobra sākumā nevis „bankomātu publika”, bet nopietni un lieli klienti sāka vākt savu miljonos lēšamo naudu prom no Parex bankas. Protams, tādi nopietni ekonomisti kā toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera padomnieks Andris Miglavs vēlāk presei aizrautīgi visu vēla uz to, ka „viens pačabināja apkārt, otrs, sarunas pa malām notika”, taču tobrīd nekas tamlīdzīgs nenotika.

Pietiekami daudzi lielās naudas turētāji nevis no „viena tante teica” avotiem, bet nepārprotamiem skaitļiem skaidri redzēja draudošās nepatikšanas un, protams, zināja arī to, ko plašā publika uzzināja 8. oktobrī no bankas viceprezidenta Mārtiņa Jaunarāja, - ka nākamajā gadā bankai ārvalstu aizdevējiem jāatdod vairāk nekā pusmiljards latu.

Cik perspektīva izskatījās tā atdošana? Maigi izsakoties - ne visai. No vienas puses, nevarēja gan teikt, ka Parex bankas īpašnieki tiešām būtu „aizspēlējušies”, - nav pamata neticēt FKTK vadītājas vietniekam Jānim Brazovskim, kurš jau pēc bankas kraha apgalvoja, ka „pēc visām mācību grāmatām nebija likvīdāka portfeļa, kā vispār tur bija”, un pie šā viedokļa palika arī pēcāk: „Papīriem kā tādiem lielākoties nebija (un nav) ne vainas. Problēma tā, ka to tirgus „sasala", spēlētāji no tā pazuda, partneri nonāca valsts atbalstā utt. Respektīvi, likteņa ironija...”

„Atbilstoši revidētajam gada pārskatam (brīvi pieejama informācija) Bankas vērtspapīru portfeļa 958 miljonu latu apmērā struktūra bija: tirdzniecības nolūkā turētie vērtspapīri - 1%; pārdošanai pieejamie vērtspapīri - 16%; līdz dzēšanai turamie vērtspapīri - 83%. No visiem vērtspapīriem 98% bija parāda vērtspapīri un citi vērtspapīri ar fiksētu ienākumu, no tiem 65% bija Latvijas Republikas valdības obligācijas. Un tikai 2% no visa vērtspapīru portfeļa bija akcijas un citi vērtspapīri ar nefiksētu ienākumu,” skan FKTK oficiālā informācija.

„Cilvēku valodā” tas nozīmē - Parex bankas vērtspapīros naudu bija ieguldījis pietiekami saprātīgi un atturīgi, bez pārmērīga riska. Taču - 2008. gada rudenī bija skaidrs, ka arī tādus pārdot vajadzības brīdī vienkārši nebūs iespējams citādi kā par ārkārtīgi zemu cenu. Nav ko šaubīties, ka skaidru baltu patiesību jau pēc bankas kraha Dienai teica V. Krasovickis:

„Mūsu „spilvena” vērtspapīri normāla tirgus apstākļos maksātu miljardu, bet pēc Lehman Brothers kraha tie vairs nebija likvīdi, līdz ar to cenas principā nav. Līdz ar to pasliktinājās kapitāla rādītāji. [..] Vienā brīdī vērtspapīri maksāja vien 40% no cenas, turklāt tos tāpat nevarēja pārdot. No vienas puses, tie sabojāja mums kapitāla rādītājus, no otras - tos pat nevarēja samainīt pret naudu gadījumā, ja atnāk klients un prasa atmaksāt depozītu.” Un tas, protams, bija skaidri saprotams ne tikai diviem „iekritušajiem” baņķieriem vien.

Ar vārdu sakot, „neredzamās panikas” iemesli nu mums ir vairāk nekā skaidri, - tā bija finansiāli izglītotu, saprātīgu cilvēku loģiska rīcība. Bet kāpēc mums reizē ar pietiekami pārliecinošo naudas skaitītāju var sākt šķist, ka mūsu banku uzraugi patiešām nebija uzdevumu augstumos? Un cik lielā mērā šis iespaids atbilst patiesībai? Par to - tālāk.

 

Ko pamanīja un spēja banku uzraugi

Tā tik bija viena krāšņa makaronu karināšana uz sabiedrības ausīm, kas notika 2008. gada 8. oktobrī - piecas dienas pēc tam, kad, plašākai sabiedrībai, protams, nezinot, Finanšu un kapitāla tirgus komisija pabeidza Parex bankas kreditēšanas procesa pārbaudi un, izsakoties pašas komisijas vārdiem, konstatēja „būtiskus trūkumus kreditēšanas procesā” un „trūkumus kredītriska vadības jomā”.

Šajā dienā pasaules ekonomiskās krīzes jautājumiem veltītajā TV raidījumā Kas notiek Latvijā? bija sapulcējusies vesela virkne pašmāju finanšu aprindu korifeju, kuri tad arī viens par otru pārliecinošāk stāstīja, kāpēc Latvija būs un paliks finansiālās stabilitātes cietoksnis.

„Latvijas finanšu sistēma, runājot tautas valodā, ir vienkārša kā saimniecības ziepes. Un paskaidrojot tā - visi šie tirgi [krīzes skartā Islande, Īrija] ir ārkārtīgi atkarīgi no ārējā tirgus finansējuma, tā saucamā naudas tirgus, mūsu bankas nav atkarīgas no tā naudas tirgus,” vēstīja komisijas vadītāja vietnieks Jānis Brazovskis, vēl piebilstot, ka nekāds domino efekts „uz Latviju neveļas”.

„Mums ir vesela rinda priekšrocību, kuru šobrīd īstenībā nav mūsu pieredzējušajiem kolēģiem citās valstīs, tajā skaitā mums ir arī tāda priekšrocība, ka pēdējo 15 gadu laikā divas diezgan skarbās mācības, kas Latvijas valstij ir bijušas, ir devušas ārkārtīgi nopietnu stimulu precīzai un dziļi analītiskai banku uzraudzības sistēmai, kas [..] dod to iespēju mums justies pietiekami komfortabli salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, jā!” viņam piebalsoja Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis.

Bet visrunīgākais, apliecinot Latvijas finanšu sfēras stabilitāti, bija Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste: „Latvijā banku sistēma ir stabila, mēs neesam iesaistīti, neesam bijuši iesaistīti tādos darījumos, kas ir noveduši pie tā, kas šobrīd ir vērojams pasaules finanšu sistēmā, un jāsaka, ka, protams, tas jau arī ir iepriekš pausts, ka pilnīgi bez konsekvencēm nepaliksim, jebkurā gadījumā mums būs jārēķinās ar to, ka finansējums sadārdzināsies, visticamāk kreditēšana nepieaugs tik strauji kā iepriekš bija domāts, varbūt finansējums kļūs nedaudz mazāks, grūtāk pieejams, bet teiksim, tāda mēroga problēmas, kādas šobrīd mēs vērojam attīstītos rietumvalstu finanšu tirgos, mūs negaida!”

Un tas vēl nebija viss - Latvijas Bankas pārstāvis tik runāja un runāja: „Latvijā finanšu un banku sistēma ir diezgan vienkārša, un tie darījumi, kas te tiek veikti, tie ir tālu no tā, no tiem darījumiem, kas ir noveduši pie problēmām pasaulē! [..] Protams, jāskatās, kā situācija attīstīsies nākotnē, bet nu tas nenovedīs pie tādām sekām, kā tas šobrīd ir Eiropā, kad valstu vadītājiem ir jālauza galvas kā sadabūt finansējumu, notiek dažādi nacionalizācijas procesi, banku nacionalizācija un tādas lietas, nu, tas Latvijā nedraud!”

Ja godīgi, tad banku uzraugu pārstāvim šādu publisku paziņojumu izteikšanu nav ko pārmest, jo tāds viņam darbs - nekādā gadījumā nesēt paniku. („Ja FKTK būtu teikuši, ka bankai ir problēmas, ar to vienu skaņu vai pat mājienu banku iznīcinātu,” atzīst auditors Jānis Zelmenis.)

Savukārt gan par Latvijas Bankas, gan par Finanšu ministrijas pārstāvjiem visu izsaka viņu atbildes uz visnotaļ vienkāršu jautājumu - vai viņi tagad drusciņ nesarkst kaunā par savu tobrīdējo... jā, ko tad īsti? „Ja jūsu jautājums bija, vai valsts sekretārs uzskata, ka šis komentārs raidījumā Kas notiek Latvijā? bija kļūdains, tad atbilde ir - nē, Bičevska kungs tā neuzskata,” skan Finanšu ministrijas atbilde, savukārt U. Rutkaste skaidro: „Mans viedoklis jūsu citētajā raidījumā balstījās uz tobrīd pieejamo informāciju...”

Vēlāk informācija, kā zināms, mainījās. Saskaņā ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča publisko apgalvojumu viņš - un tātad laikam arī citi bankas vadības pārstāvji - par Parex bankas problēmām uzzinājis ap 23. oktobri, bet Parex bankas vadītāji apgalvo, ka ar pirmajiem diplomātiski izteiktajiem palīdzības lūgumiem pie valdības vērsušies jau ap 10. oktobri.

Taču... banku uzraudzība nekādā veidā nebija šo iestāžu pienākums, tā kā to pārstāvju izrunāšanās var izraisīt ja nu vienīgi smīnu. Cita lieta - FKTK, kura pati deklarējusi, ka līdz ar likuma noteikto uzraudzības pamatfunkciju veikšanu tā vēloties būt „savā darbībā efektīvākā, elastīgākā un dinamiskākā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības institūcija Ziemeļeiropas un Baltijas reģiona valstīs”.

Ja atmetam iracionālus apgalvojumus no nodaļas „viņi atļāva tiem žīdiem visu izzagt!”, tad pēc būtības šiem Latvijas galvenajiem un vienīgajiem īstajiem banku uzraugiem tiek izvirzīti divi lieli pārmetumi.

Pirmais - viņi ļāvuši Parex bankas saimniekiem rīkoties atbilstīgi savas lielummānijas un alkatības diktātam un cerībai, ka iespēja īstermiņā iegūtus līdzekļus ieguldīt ilgtermiņā turpināsies vēl ilgi, pat nemēģinot kaut kā ierobežot „abu VK” kāri ārzemēs ņemt milzīgus sindicētos kredītus, lai iegūto naudu izvietotu dažādos, kā izrādījies, pietiekami šaubīgos pasākumos.

Otrais - FKTK pārāk vēlu un nepietiekami stingri reaģējusi uz Parex bankas problēmām gan iedīgļa, gan jau brieduma stadijā. Izsakoties iepriekšējā nodaļā pieminētā Parex bankas naudas skaitītāja vārdiem, „slinkumā palaidušies un izlaidušies bija, apjukuši bija, kad pamodās, nezināja ko un kā darīt. Premjeru [Ivaru Godmani], ja tas pats nejēdza, savlaicīgi nebrīdināja un neko sakarīgu neieteica, un tas pats ar Latvijas Banku - ja paši ko pamanīja un saprata, tad premjeram neko adekvātu neieteica un paši iniciatīvu neuzņēmās, drīzāk nolīda malā. Un premjers jau arī nebija tas cilvēks, kurš uzklausa viedokļus”...

Par ko mēs noteikti varam nešaubīties? Pirmām kārtām, par to, ka atšķirībā no 1995. gada, kad Einara Repšes un tā paša I. Rimšēviča vadītā Latvijas Banka Bankas Baltija krīzes rašanos un attīstību vienkārši nogulēja, jo bankas saimnieki viņiem aiz muguras ilgstoši darīja, kas vien ienāk prātā, mūsdienu Latvijā ar komercbanku uzraudzīšanu (uzsvērsim - uzraudzīšanu, kas nenozīmē ne regulēšanu, ne pārvaldīšanu) viss tiešām ir bijis labā kārtībā. Tas, ko bankas dara, ir ticis uzraudzīts - un Parex banka nav bijusi nekāds izņēmums.

Otrā pilnīgi drošā lieta - FKTK pastāvīgi ir bijis nesalīdzināmi vairāk informācijas nekā novērotājiem no malas. Kā atceramies, arī izglītotiem un saprātīgiem novērotājiem tās pilnīgi pietika, lai izlemtu, ka banka stāv nopietnu problēmu priekšā un savus miljonus no tās labāk pārcelt uz kādu drošāku vietu. FKTK, pēc visa spriežot, skaidri redzēja gan to, ka jau 2007. gadā banka faktiski strādāja ar zaudējumiem (ja būtu konservatīvi uzrādījusi savus ieguldījumus vērtspapīros, - taču izvēlējās tās iegrāmatot citādi), gan 2008. gada sākumā saskatāmās problēmas, par kurām finanšu aprindās sākās pirmās runas.

Tad nu jautājumi, uz kuriem jāsameklē pārliecinošas atbildes. Sāksim ar pirmo tēmu - tātad, vai FKTK 1) reāli būtu spējusi aizkavēt Parex bankas negausīgo aizņemšanos; 2) vai likumi tai to atļāva un uzlika par pienākumu; 3) vai tai pēc būtības bija pamats kaut ko tādu darīt? Galu galā - tas taču bija tas pats I. Godmanis, kurš vēl 2009. gada jūlijā publiski paziņoja, ka „atbildība būtu jāprasa no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas bijušā vadītāja Ulda Cērpa, jo šī banku uzraudzības iestāde jau laikus nav cēlusi trauksmi par, viņaprāt, ārkārtīgi riskantajiem Parex bankas darījumiem, regulāri aizņemoties lielus naudas līdzekļus sindicēto kredītu veidā”.

Daži pašas FKTK apkopotie skaitļi: kopumā 2007. gadā Eiropā izsniegto (un attiecīgi saņemto) sindicēto kredītu apjoms bija apmēram 87 miljardi eiro, bet 2008. gadā - 64 miljardi eiro, no tiem Latvijas bankām kopā 2007. gadā bija 1,47 miljardi eiro, bet 2008. gadā - 0,49 miljardi eiro. Savukārt no šiem Latvijas kredītiem lauvas tiesa tiešām bija uz Parex bankas rēķina: 2007. gada jūnijā Parex banka paņēma 500 miljonus eiro lielu sindicēto aizdevumu, bet 2008. gada februārī - vēl 275 miljonu eiro aizdevumu.

Taču jāņem vērā, ka šie „ārkārtīgi riskantie darījumi” (I. Godmaņa vārdiem izsakoties) notika nevis paslepus, bet visu (arī paša I. Godmaņa) acu priekšā, ar tiem vēl V. Kargina stiliņā īpaši palepojoties. Tiesa, finanšu ministrs Atis Slakteris žurnālam Klubs vēlāk gan paziņoja: „Kad bija pirmās sarunas ar Karginu un Krasovicki, viņi teica, ka ne pirmo reizi esot pārkreditējušies, tā bija laikam septiņpadsmitā reize, kad sindicētos kredītus pārkreditēja. [..] Kad uzzināju, ka Parex bankas akcionāri aizņēmās īstermiņa līdzekļus, lai izsniegtu kredītus uz 25 gadiem, man acis iepletās.” (Vēlāk viņš gan precizē, ka acis iepletušās, ņemot vērā aizņēmumu apmērus un riskanto dabu.)

Un tobrīd neviens, pilnīgi un absolūti neviens banku vai ekonomikas eksperts pat neiepīkstējās par to, kādas problēmas var radīt situācija, kad šādas summas ir jāatdod, bet naudas īsti nepietiek. I. Rimšēvičs ir pat publiski izlielījies par centimetriem biezu publikāciju kaudzi, kurās viņš it kā brīdinot par gaidāmajām ekonomiskajām problēmām, bet arī šajā uzskaitījumā nav atrodams neviens, pilnīgi neviens vārds par iespējamām problēmām saistībā ar sindicētajiem kredītiem.

Latvijas banku un finanšu aprindās nebija neviena publiski sadzirdama cilvēka, kurš 2008. gada pirmajā pusē būtu skaļi pateicis, ka lētas naudas piedāvājums pasaules tirgū var arī beigties un tāpēc no sindicētajiem kredītiem vajag piesargāties. Un ne tāpēc, ka visi būtu bijuši ar visām ķeskām nopirkti. Absolūti valdošā noskaņa bija pilnīgi cita – lēto naudu vajag ņemt un ņemt, ja vien ir, kur to likt tālāk, respektīvi - ar to pelnīt. Parex bankas saimniekiem šāda pārliecība bija tāpat kā pilnas likumīgas tiesības šādus kredītus ņemt, un FKTK arī tagad gluži norāda:

„Līdzšinējā uzraudzības praksē nedz citās ES valstīs, nedz Latvijā bankām nav bijis jāinformē vai jālūdz atļauja uzraugam - FKTK, ja tās nolēmušas ņemt sindicēto kredītu. Jo sindicētie kredīti pēc būtības neatšķiras no cita veida līdzekļu piesaistīšanas bankai, kas, piemēram, ir arī citi kredīti, noguldījumi, obligāciju emisijas, hipotekāro ķīlu zīmju emisijas. Banku biznesa būtība ir līdzekļu piesaistīšana un kredītu izsniegšana, lai pelnītu. Ja bankai ir izsniegta licence līdzekļu (noguldījumu u. c.) piesaistīšanai, tad aizliegt ņemt sindicēto kredītu būtu tas pats, kas aizliegt pieņemt noguldījumus, kaut arī licence tam ir spēkā.”

Formāli banku uzraugiem ir pilnīga taisnība. Bet pēc būtības? Par to - tālāk.

 

Kontrole pēc likuma burta

Vēlme vainot Latvijas banku uzraugus tajā, ka viņi Valērija Kargina un Viktora Krasovicka Parex bankai neaizliedza aizņemties pasaules tirgū vairāk nekā pusmiljardu latu, ir gandrīz tikpat nepārvarama kā vēlēšanās bez garas domāšanas abus eksbaņķierus pasludināt par viszemiskākajiem latviešu tautas aplaupītājiem, kuru izplānotajā afērā iekrita visa Latvijas valsts.

Nelaime tikai tā, ka vismaz pirmajai vēlmei nav iespējams atrast nekādu racionālu pamatu - ja mūs interesē šādi pamati un nevis iespēja kārtīgi paklaigāt. Latvijas likumdošana ne tikai neuzlika par pienākumu Finanšu un kapitāla tirgus komisijai vajadzības gadījumā ierobežot komercbanku aizņemšanos pasaules tirgū, bet faktiski arī nemaz neļāva ar ko tādu nodarboties. Savukārt ekonomikas „ekspertu” pārmetumi banku uzraugiem pēc sīkākas aplūkošanas izskatās visai pašķidri: kamēr eksperti prāto, kā teorētiski „vajadzēja būt”, uzraugi atsaucas uz likumdošanu, kas skaidri nosaka - ko vajadzēja, ko nevajadzēja darīt.

Kā tas izskatās dabā? FKTK bija jāredz, ka Parex banka ir paņēmusi sindicēto kredītu uz diviem gadiem un paļaujas uz pārfinansēšanu, apsūdzoši saka auditors Egons Liepiņš. „Mēs arī redzam, ka bankas ņem depozītus uz diviem–pieciem gadiem un paļaujas (pareizāk, veido modeļus), kā tie tiks pārfinansēti. Normāla likviditātes vadība. Parex bankai un arī citām bankām šādi sindicētie kredīti tika vēsturiski bieži pārfinansēti un līdz ar to bija izveidojusies pietiekami gara statistikas rinda, uz kuru arī varēja pieņemt kādas iespējas par pārfinansēšanu/daļēju pārfinansēšanu utt.,” atbild komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis, un ar racionāliem argumentiem viņam nav iespējams iebilst.

„Domāju, ka FKTK nevajadzēja ļaut bankai aizņemties šādas milzu summas paļāvībā, ka būs iespēja pārfinansēt,” turpina E. Liepiņš. Taču FKTK nebija nekādu reālu iespēju „ļaut” vai „neļaut”, un jau atkal nevar apstrīdēt J. Brazovska teikto: „Ja bankai ir licence līdzekļu piesaistīšanai, tad aizliegt ņemt sindicēto kredītu būtu tas pats, kas aizliegt pieņemt noguldījumus, kaut arī licence tam ir spēkā. Vienīgais patiesi efektīvais varēja būt - pateikt, lai banka nepiesaista noguldījumus un neaizņemas vispār, vai vispār atcelt noguldījumu garantiju sistēmu valstī, - bet tas, protams, ir neiespējami integrētā tirgū.” Jāpiebilst, ka nevienai komercbankai arī nevajadzēja nekādu FKTK atļauju sindicēto kredītu ņemšanai - izsakoties J. Brazovska vārdiem, „tad jau teorētiski tāda par jebkuru noguldījumu būtu jāsniedz”.

„Kas tad banku uzraugiem konkrētajā situācijā jau laikus bija jādara?” - to mēs jautājām ne tikai vienam auditoram vien. Taču arī tagad neviens „eksperts” nevar konkrēti pateikt, uz kādu tieši likumdošanas normu pamata un kādus tieši pasākumus uzraugi varēja veikt, lai ierobežotu Parex bankas negausīgo - skatoties no šābrīža (bet ne no 2007. gada un 2008. gada sākuma!) redzes punkta - aizņemšanos pasaules tirgos.

„Bija jāierobežo šāda kredītu ņemšana, pieprasot lielākus uzkrājumus,” ieminas kāds „eksperts”, taču pat viņa kolēģis klusi pavīpsnā ar vārdiem: „Par uzkrājumiem gan es nesaprotu šo tēzi, jo uzkrājumus veido aktīviem, tas atstāj iespaidu uz peļņu un kapitālu, bet bankas aizņēmumi ir pasīvā. Kā šis speciālists domājis ierobežot likviditātes piesaisti ar uzkrājumu veidošanu, es nezinu. Uzkrājumi jau nav skaidra nauda, kas kaut kur guļ, bet grāmatvedības ieraksts...”

Pilnīgi cita lieta - kad uzraugiem vajadzēja sākt celt klusu un konfidenciālu trauksmi par Parex bankas situāciju, bet kad - aicināt nopietni rīkoties valdību un Latvijas Banku? Kā mēs atceramies, pati FKTK apgalvo (un tam nav pamata neticēt), ka pirmoreiz saistībā ar iespējamām problēmām uzaicinājusi Parex bankas pārstāvjus komisijas padomes sēdē piedalīties 2008. gada jūlija beigās vai augusta sākumā, bet nopietnas problēmas kredītiestādē pēc kārtīgas pārbaudes atklātas pašā oktobra sākumā. Un drīz pēc tam par palīdzību bankai sāka interesēties arī abi tās toreizējie saimnieki.

Kāpēc ne agrāk, ja reiz gudrie eksperti (piemēram, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis) teic, ka jau 2007. gadu banka beigusi ar reāliem zaudējumiem, kaut grāmatvedisku peļņu, bet runas par bankas problēmām cirkulējušas jau 2008. gada sākumā? Un runām bija pamats - atliek bankas 2007. gada pārskatu nolikt priekšā auditoram Jānim Zelmenim, lai viņš bez īpašas gatavošanās sāktu savā nodabā pārdomāt:

„Tā, uzkrājumi palielinājušies. Vairāk nekā 100 miljoni. Tas varētu būt kā klasiskais, hrestomātiskais piemērs, kad bankai ir daudz klientu un ir viens liels klients, uz kuru visu balsta, un pēkšņi tas klients atstiepj kājas. Kaut kas ir noklājies. Pilnīgi. Grāmatvediskā attieksme nomainījusies par 180 grādiem. Ja lasītu ilgi un dikti, tad droši vien saprastu, kas tas ir par klientu... Un vēl visādas grāmatvediskas spēlītes. Kase kopā ir nokritusies. Es gan neesmu baņķieris ar kaulu smadzenēm, bet varu iedomāties, kas baņķierim ir kase. Kase ir spēja momentāni apmierināt pieprasījumus. Ja tev ir divarpus reizes mazāk, tas ir ļoti slikti. Prasījumi pret kredītiestādēm - tas varētu būt arī aktīvs. Redzi, kasē krītas nauda, noguldījumi. Tas ir tas, kā nauda pieplūst bankā. Tātad kaut kas bija mežonīgi jāpārvērtē...”

Banku uzraugu argumenti gan ir dzelžaini - ja raugāmies uz situāciju nevis „po poņatijam”, bet atbilstīgi tiesiskās valsts galvenajai vērtībai - normatīvajiem aktiem. „Latvija kā jebkura cita ES dalībvalsts ir izveidojusi trīspusēju Pastāvīgo darba grupu, kas ietver Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK. Šī grupa regulāri monitorēja finansiālo stabilitāti, noteica rūpju sfēras un nodrošināja informācijas apmaiņu starp iestādēm,” atbild tagad augstu amatu Zviedrijas Finanšu inspekcijā ieņemošais bijušais FKTK vadītājs Uldis Cērps (tas pats, kuram Ivars Godmanis šovasar publiski pārmeta nevērību pret riskantajiem Parex bankas sindicētajiem aizņēmumiem). Formāli - nav ko pārmest.

Tieši tāpat no formālā viedokļa nav ko pārmest FKTK, kas atsaucas gan uz auditoru Ernst & Young atzinumu par Parex bankas 2008. gada pirmo pusgadu („ir gan 10,4 miljonu latu peļņa, gan līdz ar to arī ar kapitālu viss ir kārtībā”), gan uz bankas ikmēneša pārskatiem, gan uz visu pārējo ļoti detalizēto (1995. gada banku krīze lika piestrādāt ļoti nopietni) informāciju, ko banka tāpat sniegusi normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un apjomā. Faktiski vienīgais, kas pieminams - banku ikdienas likviditātes analīzi jeb monitoringu FKTK sākusi tikai oktobrī.

Lai labāk būtu izprotams pašmāju banku uzraugu skats uz dzīvi, atļausimies citēt pāris rindkopas ne gluži „cilvēku valodā” - pašas FKTK skaidrojumu par savu darbību un tās principiem:

„Nav FKTK uzraugu uzdevums aizstāt bankas valdes un akcionāru darbību un veikt viņu vietā tālredzīgu bankas vadību. Proti, par konkrētas bankas darbību ir atbildīga valde (t. sk. FKTK regulējošo prasību ievērošanu), bet par finanšu piesaisti un stratēģiju - akcionāri. Šajā jomā ir tāds pats komercdarbības risks kā citās regulētās jomās, un saskaņā ar KIL 145. pantu „Finanšu un kapitāla tirgus komisija var iesniegt tiesā maksātnespējas pieteikumu, ja pastāv vismaz viens no apstākļiem: 1) kredītiestāde nespēj pienācīgi izpildīt savas parādu saistības; 2) kredītiestādes parādu saistības pārsniedz tās aktīvus”.

„Finanšu sektora uzraudzība balstās uz tirgus dalībnieku darbības risku vērtēšanu, analizējot finanšu pārskatus. Šāda analīze ļauj novērtēt tirgus dalībnieku finansiālo stabilitāti, darbības riskus un to tendences un darbības atbilstību likumā noteiktajām prasībām. Finanšu pārskatu analīze tiek ņemta vērā, plānojot klātienes pārbaudes. Pārbaužu galvenais uzdevums ir novērtēt uzraugāmās iestādes finansiālo stabilitāti, kapitāla pietiekamību un to, vai iekšējās kontroles sistēma nodrošina pietiekamu risku novērtēšanu un pārvaldīšanu. Laikus atklājot problēmu cēloņus un rodot risinājumus to novēršanai, tiek mazināta individuālā tirgus dalībnieka iespēja nepildīt savas saistības, kā arī varbūtējo problēmu ietekme uz finanšu un kapitāla tirgu kopumā.”

Ko tas īsti nozīmē? To, ka FKTK nav jāvada banku ikdienas darbs, bet par dažāda smaguma palaidnībām jāaizrāda ar dažādu stingrību, savukārt, ja iestājas pavisam lielas problēmas, jāceļ trauksme. Banku uzraugi uzskata, ka saskaņā ar visiem normatīvajiem aktiem viņi to arī ir precīzi darījuši - kamēr Parex bankas problēmas bija nelielas, likuši ar tām strādāt, bet, kad kļuva milzīgas un „bankas galvenie darbības rādītāji - kapitāla pietiekamība un likviditāte sāka balansēt uz normatīvu robežas, tad FKTK kopā ar Latvijas Banku un valdību strādāja pie efektīvākajiem risinājumiem”.

Un kāpēc kļuva milzīgas? No visiem FKTK skaidrojumiem izriet viens un tas pats: Parex bankas krahā vainojama tiešām neikdienišķā apstākļu (globālie satricinājumi, nebija mātes bankas, specifiskie riski, pastiprinātā noguldījumu izņemšana arī tāda triviāla iemesla dēļ, ka bankas Austrumu noguldītājiem krīzes apstākļos vienkārši vajadzēja naudu) sakritība, kuras rezultātus Latvijā laikus nespēja prognozēt pilnīgi un absolūti neviens. Pētiet 2007. un 2008. gada pirmās puses presi un internetu, cik tīk, - šādus brīdinājumus neizteica pilnīgi un absolūti neviens.

Tad kas sanāk - banku uzraugiem tiešām neko nevaram pārmest? Nē, varam gan - bet par to tālāk.

 

Klusēšana, nekā nedarīšana un datu koriģēšana

Runājot ar dažāda ranga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas - Latvijas galvenā banku uzrauga - pārstāvjiem, ir lieta, kas nemainās atkarībā no sarunas biedra: šķiet, viņi visi patiešām ir pilnīgi pārliecināti, ka Parex bankas lietā izdarījuši visu, ko spējuši, turklāt vēl pēc labākās sirdsapziņas.

Uzraugu domu gājiens ir vienkāršs: ir normatīvie akti, ko Parex bankas uzraudzībā esam izpildījuši līdz pēdējam komatam, tā ka mūsu „uzraudzība palīdzēja operatīvi identificēt Parex bankas reālo situāciju un reaģēt uz to, bet stāvokļa uzlabošanai bija nepieciešama praktiska un steidzama finansiāla palīdzība, ko varēja sniegt tikai Ministru kabinets”.

Jā, viņi negribīgi piekrīt, ka finansiāli izglītoti cilvēki no malas Parex bankai gaidāmās īstās problēmas varēja saskatīt jau septembra otrajā pusē un attiecīgi rīkoties (kaut oficiālā atbildē joprojām apgalvo - „konkrētās Latvijas bankas finanšu problēmu pamatā bija vainojama straujā noguldījumu aizplūde, kuras galvenais iemesls bija tāds iracionāls faktors kā baumas”).

Bet tajā pašā laikā viņi piebilst - bet ko, tā taču nav uzraugu atbildība, ka cilvēki par banku izdara kaut kādus secinājumus un attiecīgi rīkojas! Uzraugu atbildība ir, lai banka nedarītu neko pretlikumīgu un izpildītu visus kapitāla pietiekamības un pārējos normatīvus, kuri turklāt ir nevis Latvijas gudro galvu izdomāti, bet lielākoties „no augšas” nolaisti un darbojas visā Eiropas Savienībā.

Tieši te arī slēpjas lielā pašreizējās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības atbildība par Parex bankas krahu un sekojošajiem notikumiem: tajā, ka līdz pat oktobra beigām viņi uz notiekošo raudzījās tikai un vienīgi no savu tiešo funkciju viedokļa - pārbaudīt katras konkrētas finanšu iestādes datu patiesīgumu un atbilstību normatīviem. Šo attieksmi lieliski raksturo, piemēram, komisijas vadītājas vietnieka Jāņa Brazovska komentārs par „skaitītāju no malas”, kurš no publiski pieejamajiem datiem ar diezgan vienkāršu aprēķinu palīdzību bija izskaitļojis Parex bankas kapitāla nepietiekamības draudus 2008. gada septembrī, uz kuriem nevarēja nereaģēt bankas prātīgākie noguldītāji:

„Es paskatīšos precīzi skaitļos, bet kapitāla pietiekamība, sevišķi šajos apstākļos, kādi ir un bija visā pasaulē, nu galīgi nebija lielākā problēma. Kapitāla pietiekamību ij ar grāmatvedības metodēm var pastiept garumā (pārkvalificēt vērtspapīrus no tirdzniecībai pieejamiem uz vērtspapīriem, kas tiek turēti līdz termiņa beigām, piemēram), ij depozītus (subordinētos) konvertēt par kapitālu, ij sliktos aktīvus - pārdot, iznest ārpus bilances. Ja noguldītāji neskrien prom, tad šo lietu mierīgā garā arī atrisinātu.

Ja tā godīgi, tad šī ir problēma visā Eiropā, un daudziem ir aizdomas, ka tur daudzas bankas līdz 8% [kapitāla pietiekamībai], ja visu vērtētu pēc tirgus, nevelk, tāpēc arī nav uzticības tirgū. Problēma ir tikai tā, ka vingrinājumi ar kapitāla pietiekamību un kapitāla atjaunošanu ir galīgi neinteresanti noguldītājiem, kuriem ir vajadzīgs cash, svaigs cash, bet kapitālu arī bez tā var atjaunot. Piemēram, kad es dzirdu - kur skandināvi ņems naudu kapitāla atjaunošanai, atbildu, ka neko viņiem ņemt nevajadzēs, jo vienkārši pārvērtīs prasības pret meitām par kapitālu (grāmatvedības ieraksts, nekas vairāk). Respektīvi, tā ir aksioma, ka banka faktiski bez kapitāla un zem kapitāla pietiekamības var gadiem strādāt, protams, ja vien izpilda likviditāti.

Ja kas, tad tā ir arī normāla starptautiska prakse, ka šādos apstākļos pamatā visi koncentrējas uz likviditāti un kapitālu „pastiepj garumā”. Cik atceros, tad Taizemē krīzes laikā par finansiāli stabilām uzskatīja ne tikai bankas ar kapitāla pietiekamību - 4%, bet arī tādas, kurām pat bija 2 līdz 4%. Cik gan tās man būtu bijušas patīkamas rūpes - risināt tikai kapitāla pietiekamības problēmu, ja noguldītāji nemuktu un pret cenu pat zaudējušiem vērtspapīriem tirgū varētu aizņemties...”

Un jau atkal - no formālā, skaitļu, grāmatvedības standartu viedokļa FKTK vadības pārstāvim ir pilnīga taisnība. Orientējoties tikai uz likviditātēm, kapitāla pietiekamībām, kredītu novērtējumiem, uzkrājumu apjomiem un līdzīgām gandrīz tikai un vienīgi skaitļos izsakāmām lietām, kuras pietiekami precīzi aprakstītas normatīvajos aktos, FKTK formāli izdarīja visu, kas bija tās uzdevumos. Nelaime tikai tā, ka plašākās kopsakarībās nemācēja domāt ne tās bijusī, ne tagadējā vadība. Lūk, kā to skaidro tas pats „skaitītājs no malas”:

„Tur jau ir tā lieta, ka FKTK cilvēki domā ļoti šauri no sava resora viedokļa, turklāt viņi reizē ar visu FKTK pieņem, ka tāpat vajadzētu domāt arī noguldītājiem. Bet tā taču nav un nevar būt. Viņam vajadzētu noguldītāju uzvedību prognozēt nevis no sava, bet noguldītāju skatu punkta!

Noguldītāji - piekrītu, ka sākumā tikai kāda daļa noguldītāju -, redzot, ka banka zaudē kapitālu, saprot, ka tai paliek tikai klientu nauda, noguldītāju nauda. Viņi saprot, ka bankai būs problēmas, - tas ir nepārprotams trauksmes signāls. Viņus nenomierinās, bet drīzāk vēl vairāk satrauks doma par to, ka to visu banka var grāmatvediski „sakārtot” vai „pastiept garumā”. Viņi saprot, ka labāk un drošāk būtu savu naudiņu glabāt citā - drošākā vietā, kaut vai skaidrā naudā bankas seifā vai mājās „zeķē”. Naudas aizplūšana ir tikai sekas nevis cēlonis, - un to FKTK nesaprot arī tagad.

Protams, var piekrist, ka noguldītāju rindas pie bankas var paātrināt naudas izņemšanas procesu, ka naudas izņemšana var vēl veicināt izņemšanu, bet ir vajadzīgs sākotnējais impulss - ierosinātājs šīm bailēm pazaudēt savu naudu. Tas, ka daži cilvēki izņem - tas vēl nav nekas, bet kritisko masu var dot tikai notikums vai informācija, kura reāli liek nobīties par savu noguldījumu drošību. Nesākās jau tas viss ar rindām Smilšu ielā...

Jā, īri pateica, ka garantē visus noguldījumus, - un tāpat neiztika bez nacionalizācijām. Bet arī zviedri pateica, un vai tas nozīmē, ka Īrijā un Zviedrijā būtu bijis labāk, ja valdības tur būtu paklusējušas un nesolījušas? Vai tas tomēr nemazināja kopējo spriedzi, īpaši jau Zviedrijā? Nevajag īrus salīdzināt ar mums, bet ar pašiem īriem, nevajag tādas spekulācijas! Un vai tikai tas, ka arī mēs pateiktu, ka atbalstīsim savas bankas bija vienīgais, kādā veidā vairot uzticību savam banku sektoram? Vai klusēšana un nekā nedarīšana bija viss, ko, izņemot grāmatvedības datu koriģēšanu, FKTK, Latvijas Banka un valdība varēja izdomāt laikā, kad lielās problēmas vēl nebija sākušās?...”

Viņam piebalso vēl kāds eksbaņķieris (kura pieredzē, starp citu, ietilpst gan bankas krahs 1995. gadā, gan prāvu personisko līdzekļu zaudēšana 1998. gada Krievijas defoltā: „Līdz šim viņi visas bankas uzraudzīja apmēram tā - mums te ir kredītu kvalitāte, te uzkrājumi, te ir kapitāla pietiekamība, pēc cipariem, pa sausiņu modei. Kaut gan pēc būtības sistēmas banka nedrīkst piederēt, no pasaules mēroga skatoties, vienai trūcīgai ģimenei. Parex banka piederēja no Latvijas viedokļa ļoti bagātiem cilvēkiem, kuri no pasaules viedokļa bija - nekas īpašs. Bet bankai, kura uztur valsts finansu norēķinus, ir jābūt tādai, kas to miljardu var norakstīt kā neko.

Kaut ko pastimulējot, kaut kur uzspiežot, ļoti iespējams, ka varēja panākt, lai Parex banka jau laikus būtu pārdota kādam globālam spēlētājam. Izklausās neticami? Uzraugošajām institūcijām iespēju ir ļoti daudz, un mūsu uzraudzītāji kopumā nav nekādi jēlnadži, tikai viņiem šis jautājums nekad nebija pietiekami augstā prioritātē. Valdošajai elitei bija laikus jāsaprot, kāda ir Parex bankas vieta Latvijas ekonomikā, bet viņi to, protams, nesaprata, un tā ir tikai viena no simttūkstoš nesaprašanām, kas atrodas mūsu vadītāju galvās. Un tas, ka šāda pati nesaprašana bija arī citur pasaulē, nav nekāds attaisnojums...”

Un te nu mēs arī esam - banku uzraugu izcili labi atalgotajā (profesionāļiem taču jāmaksā!) vadībā neatradās neviena cilvēka, kurš, izmantojot visu šīs iestādes rīcībā esošo informāciju, būtu spējis laikus noprast iedīglī esošo problēmu patieso mērogu. Lai kā arī mums varbūt gribētos, nav gan ne mazāko norāžu, ka „abi VK” būtu ar visām ķeskām nopirkuši banku uzraugus, lai tie nejaucas iekšā viņu velnišķajā plānā iznīcināt trešo daļu Latvijas ekonomikas.

Bet vai nav arī nekādu norāžu, ka banku uzraugi atšķirībā no 1995. gada, kad Einars Repše un Ilmārs Rimšēvičs Latvijas Bankas vadībā izrādījās pilnīgi nespējīgi kontrolēt virknes komercbanku darbības atbilstību kaut jel kādiem normatīvu rāmjiem, nebūtu darījuši - vismaz formāli - visu to, ko tiem uzlika par pienākumu likumdošana? Par to portālā Pietiek lasiet rīt.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...