Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas. Bet gribu par tām uzrakstīt, jo rakstīšana, privāta vai publiska, vienmēr bijis mans veids, kā tikt galā ar grūtām situācijām.
Kā liela daļa manu draugu un paziņu jau zina, es šobrīd dzīvoju Parīzē. Tajā pašā pilsētā, kas tikko piedzīvoja teroristu sarīkotu asinspirti. Kaut arī dzīvoju īsas pastaigas attālumā no vietām, kur notika šīs šausmas, liktenis bija man labvēlīgs un par to, ka kilometra attālumā no manis notiek terorakti, dzirdēju TV ekrānā.
“Pienākušas ziņas, ka notikusi apšaude Parīzē,” dzirdu ziņās. 11. rajonā. MANĀ rajonā? Tad sprādziens stadionā. Tad vēl viena apšaude. Vēl viena. Katra arvien tuvāk par iepriekšējo. Un vēl viena tepat 5 minūšu attālumā. Un tad ķīlnieki.
Es vienmēr ļoti pārdzīvoju, šādus sižetus redzot TV, esot mājās, Rīgā. Bet šis ir daudz savādāk. Bailes no kaut kā daudzu simtu kilometru attālumā nav nekas, salīdzinājumā ar bailēm no tā, ka ap tavām mājās klīst cilvēki ar automātiem, kuri grib nogalināt. Izslēdzot TV, var dzirdēt nepārtrauktas sirēnas. Pat neizslēdzot TV, var dzirdēt helikopterus, lidojam pāri.
Nakts uz sestdienu bija murgaina, nākamā diena, kad ziņas nonāca līdz Latvijai, jau nedaudz vieglāka. Jāsaka liels paldies visiem, kas atrakstīja, apjautājās. Tas tiešām palīdz tādā mirklī.
Kad pirmā panika nosēdās un ziņas sasniedza visu pasauli, tas, kas mani pārsteidza bija reakcija Latvijas virtuālajā vidē. Tā pie mums notiek parasti, bet šoreiz uz to skatījos no cita skatu punkta. Kā atkal sākas sacensība par to, kurš dzēlīgāk pateiks “Es taču teicu”, “Es zināju” vai ironiskāk aizrādīs citiem par “nepareiziem” veidiem, kā izrādīt sēras un solidaritāti.
Es nezinu, kas par kompleksiem tie ir, kas liek katru situāciju pavērst tā, lai parādītu savu (iedomāto) pārākumu. “Kur bija jūsu sēras, kad notika X?”, “Jūsu stulbie karodziņi jau nu baigi palīdz” un citi nebeidzami, virtuāli zemas pašapziņas vēmekļi.
Pēc Parīzes notikumiem visa pasaule izrādīja savu solidaritāti, kā nu mācēja. Mēs redzējām ēkas izgaismotas Francijas karoga krāsās pasaules galvaspilsētās, arī Rīgā. Mēs redzējām cilvēkus rakstām līdzjūtības sociālajos medijos un piedāvājumus izmitināt tos, kuri Parīzes centrā bija palikuši uz ielas bez iespējām tikt mājās, drošībā. Mēs redzējām Marseljēzu Metropolitēna operas mākslinieku izpildījumā pirms viņu kārtējās izrādes. Un mēs redzējām cilvēkus izmantojam Facebook doto iespēju, iekrāsot profila bildi Francijas karoga krāsās.
Bet, protams, atradās cilvēki, kuriem nekas no šī nepatika. Kā tas redzams pēc gandrīz katra notikuma, sākās mūsu iecienītās “liekulības medības”. Tu esi liekulis, ja raudi par Parīzi, bet neraudi par Beirutu. Tu esi liekulis, ja jūti līdzi parīziešiem, bet nerakstīji sēras par notriekto krievu lidmašīnu. Pēc Maximas paust sašutumu drīkstēja tikai tie, kuri nekad nebija spēruši soli Maximā. Principā, lai es nebūtu liekule, manam profilam vajadzētu sastāvēt tikai no nebeidzamām sērām un sašutuma par visām pasaules traģēdijām.
Traģiski ir visi šie notikumi, bet cik daudzi no jums ir bijuši Beirutā? Cik daudz draugu un radu jums tur ir šobrīd? Mani pārņem skumjas, dzirdot par uzbrukumiem nevainīgiem cilvēkiem, bet, ja esmu gājusi pa vietām, kur tas noticis, ja zinu, ka mani draugi, radi vai paziņas tur ir šobrīd, tas iedzeļ daudz stiprāk.
Bet tas neattiecas tikai uz sērām, iecienītās “liekulības medības” iet tālāk. Ja es ziedoju dzīvnieku patversmei, tas nav labi, jo Āfrikā mirst bērni. Ja es ziedoju Āfrikas bērniem, tas nav labi, jo cilvēki Latvijā mirst no retām slimībām. Es zinu, ka vienmēr un visur atradīsies KĀDS, kuram kaut kas nepatīk. Taču, skatoties sociālos medijus, ir diezgan liela (un parasti viena un tā pati) cilvēku grupa, kurai nekādi centieni nekad nebūs gana labi. Jo viņu izdarītais (un visbiežāk tas ir tieši nekas) taču noteikti ir labāks.
Runājot par to, vai karodziņi profilā, izgaismotas ēkas, Marseljēzas dziedāšana, palīdz – jā, palīdz. Cik nu kaut kas tādā mirklī vispār var palīdzēt. Esmu jau vairākkārt dzirdējusi parīziešus sakām, ka pasaules atbalsts viņiem nozīmē ļoti daudz. Ka viņi zina un jūt, ka pasaule skatās, jūt līdzi, grib palīdzēt.
Notikušais ir traģēdija, kas atstās pēdas Parīzes iedzīvotāju prātos vēl ilgi. Lai kāds nebūtu mans viedoklis par parīziešiem, šajā situācijā redzu, ka viņi ir cīnītāji, nevis īdētāji, viņu spēks ir viņu vienotībā. Un kā citādi, ja ne ar mazajām lietām mēs šobrīd varētu palīdzēt? Šādos brīžos reti kad palīdz politiķu solījumi vai gudrinieku prātuļojumi par to, ko kurš teica vai neteica.
Esot šeit, Parīzē, varu teikt, ka parīziešiem pēdējās dienās palīdz visas mazās lietas – kafejnīcas, kas tuvumā notikumu vietām dod maizītes un tēju par brīvu, cilvēki, kas piemiņas vietās stāv ar zīmēm “free hugs” un apskauj visus, kam vajadzīgs atbalsts, pianists, kurš sāpju un bezcerības vidū spēlēja Lenona “Imagine”, bērnu zīmējumi un ar līdzjūtību rakstītas zīmītes piemiņas vietās Republikas laukumā, Metropolitēna operas mākslinieki, kas sāka izrādi ar Marseljēzu… Bet neviens šeit vēl nav teicis: “Labi, ka ir cilvēki, kas pasaka, ka tie karodziņi ir sū...”
Pārpublicēts no https://nenoteikts.wordpress.com
Seko mums 
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
