Pasaka par loģiskās domāšanas attīstību

Vai būtu iespējama cita attīstības vide, kurā bērnībā labais vienmēr uzvarētu ļauno, bet, cilvēkam pieaugot, arvien nenozīmīgāka kļūtu atšķirība starp labo un ļauno? Lai pieaudzis cilvēks atbrīvotos no ļaunā, līdzīgi kā bērns atbrīvojas no uzskatiem par pasakainajiem briesmoņiem? Iespējams, uz šiem jautājumiem nevar tikt sniegtas atbildes, jo paši jautājumi šķiet bezjēdzīgi, taču pasakās iespējama attēlošana, nevis izskaidrošana.

Lai sāktos attīstība, ir jābūt kaut kādam pamatojumam, pateicoties kuram, kaut kas ir sācies. Konfliktam ir jābūt pietiekami nopietnam, lai tas turpinātos daudzu paaudžu garumā un kļūtu par neizsīkstošu attīstības degvielu. Par vienu no šādiem konfliktiem un tā turpmāko attīstību vēsta šī pasaka. Lieki teikt, ka visa pasaka ir izdomāta, un jebkura sakritība ar īstenību ir nejauša.

Pirms daudziem gadsimtiem nelielā apdzīvotā teritorijā dzīvojošie cilvēki uzskatīja, ka ar loģiskās domāšanas palīdzību var noteikt zināšanu pareizību. Taču tad viens gudrinieks pateica, ka viņš melo, un prasīja atbildi, - vai viņš tiešām melo, vai runā patiesību. Pirmajā mirklī uzdevums šķita viegls, un viens no gudrības mīlētājiem ātrumā pateica, ka viņš sākumā dos pareizo atbildi un tikai pēc tam nodosies ēšanas priekiem. Leģenda vēsta, ka karstgalvis bija spiests turēt savu vārdu un mirt bada nāvē. To redzot, kāds cits gudrības mīlētājs pateica, ka viņu varēs saukt par dzīvnieku mīlētāju, ja neizdosies atrisināt šo uzdevumu. Sapratis, cik neapdomīgu solījumu ir devis, viņš izmisumā metās no klints.

Šķita, ka apgalvojums par loģiskās domāšanas spēju noteikt zināšanu pareizību ir bijis kļūdains un konflikta iemesls ir zudis. Iespējams, daudzās apdzīvotās vietās tā arī notika, un tikai viena domāšanas veida attīstība tika pārtraukta, taču ne konkrētajā teritorijā. Gudrības mīlētāji apgalvoja, ka tomēr pastāv neapgāžamas taisnības, bet gudrinieki tam nepiekrita, paskaidrojot, kā ar loģikas palīdzību var pierādīt to, ka balts ir melns un otrādi. Tiesa, to viņi darīja tikai rakstiski un publiskās diskusijās ar gudrības mīlētājiem. Privātajās sarunās, par samaksu viņi mācīja, ka neapgāžamas taisnības tomēr pastāv un tiem, kas tās pārzina, pieder patiesās zināšanas. Abas konfliktējošās puses attīstīja loģisko domāšanu, izveidojot nākotnes sabiedrības aizmetņus.

Pieauga prasība pēc neapstrīdamas ticības, par kuru neviens nešaubītos. Tāda tika atrasta matemātikā vai, citiem vārdiem izsakoties, desmitnieka režģī. Ja ciparu vietā ievietotu vēlamās sabiedrības uzvedības noteikumus, tad šie noteikumi kļūtu tikpat ticami kā matemātisko darbību pareizība. Turklāt šajos noteikumos būtu tas pats izbrīns par pareizības iespējamību, kas desmitnieka režģa ietvaros. Loģiskā domāšana kā matemātikas izpausme tika ielikta ticības pamatā, bet zināšanu pareizība tika noteikta pamatotības, patiesuma un ticības vienotībā.

Jaunajai ticībai vislielākās briesmas draudēja no gudrinieku puses, jo pastāvēja iespēja, ka tie ar viņiem var izdarīt to pašu, ko ar gudrības mīlētājiem. Izprast ticības būtību bija gudrinieku spēkos. Ticībai vajadzēja uzticamus cīnītājus, un tos no citiem varēja atšķirt, uzdodot jautājumu par patiesību. Pareizās atbildes zinātājiem neko vairs nevajadzēja paskaidrot, tie zināja, kas jādara. Visiem pārējiem notikums tika attēlots kā stāsts, kurš sevī nesa gudrības mīlētāju un gudrinieku konflikta tradīcijas. Jaunā ticība no pārējām atšķīrās ar to, ka tā sevī nesa konkrēta domāšanas veida attīstību, turklāt neatbildētais jautājums par patiesību to padarīja aizsargāties spējīgu no ārējiem apdraudējumiem.

Ticības pamats un būtība bija ticība matemātikai, uzvedības noteikumi bija otršķirīgi. Daudzi cilvēki maldīgi uzskatīja, ka pildot uzvedības noteikumus viņi brīvi var nodarboties ar matemātiskiem pētījumiem, jo tiem nav saistības ar ticību. Liels bija viņu pārsteigums, ka pret matemātiskiem pētījumiem ticība vērsās vēl bargāk nekā pret uzvedības noteikumu pārkāpējiem. Ticības vietā arvien lielāku nozīmi sāka ieņemt zinātne, radot vēl vienu spēcīgu konfliktu un turpmākās attīstības stimulu.

No ticības zinātne mantoja desmitnieka režģi. Dabā koki neaug pirmajā līmenī desmit, otrajā – simts, trešajā – tūkstotis. Ar apgrieztās piramīdas metodi zinātne sāka pētīt dabu, tāpēc matemātiķiem bija nepieciešamas gan skaitīšanas, gan iztēles spējas. Tika atklāta arī cita matemātiskā ticība, kura sastāvēja no diviem skaitļiem. Tas liecināja par loģiskās domāšanas pāreju citā kvalitātē, pirms tika iegūta izpratne par zināšanu pareizību.

Fizikas nozare optika noskaidroja, ka cilvēkam pasaule būtu jāredz ar kājām gaisā, taču smadzenes neatkarīgi no cilvēka domāšanas to pielāgoja pastāvošai realitātei. Turklāt tas nenotika uzreiz, bet gan pēc ilgstošas informācijas vākšanas un apstrādes. Citā attīstības vidē tā būtu nozīmīga informācija, taču loģiskās domāšanas vidē tā īsti neiederējās. Cilvēka domāšana veidojās vēsturiskās attīstības procesā, un tā bija vairāk attīstīta par smadzeņu spēju uztvert realitāti, līdz ar to šai informācijai bija otršķirīga nozīme.

Ar līdzīgu problēmu zinātne saskārās, pētot gaismu. No tā fakta, vai gaisma tiek novērota, mainījās eksperimenta rezultāts. Fakta izskaidrošanu nevarēja ietekmēt smadzeņu spēja uztvert realitāti, jo tad būtu jāapšauba visa līdzšinējā zinātnes attīstība. Šo apgalvojumu apstiprināja arī no neliela masas daudzuma iegūtā milzīgā enerģija, kas bija līdzīga pašas masas un gaismas ātruma kvadrāta reizinājumam. Cilvēki ieguva jaunu pierādījumu zinātnes varenuma un attīstības pareizībai.

Attīstoties tehnoloģijām, kļuva iespējams risināt tādus uzdevumus, kuru risināšanas veids nesakrita ar vispārpieņemtajiem priekšstatiem par laiku un telpu. Cilvēki šīm zināšanām sāka tuvoties nevis no kultūras, bet gan no tehnoloģiskās attīstības puses.

Bērnudārza vecuma bērni uzdod daudz jautājumus pieaugušajiem, lai iegūtu informāciju par apkārtni. No pusaudžu vecuma cilvēkiem sāk parādīties spēja jautājumus uzdod sev pašiem, un pašiem uz tiem meklēt atbildes. Atbilžu meklēšana var notikt ideālajā garīgajā vidē, kurā abstraktās vērtības kļūst par realitāti. Tehnoloģiskās iespējas ļāva modelēt šo vidi, kurā informācijai vienlaikus var būt divas vērtības un izmantot to uzdevumu risināšanai.

Kad tehnoloģisko iespēju rezultāti nonāca pretrunā ar vispārpieņemtajiem uzskatiem par apkārtni, tad radās nepieciešamība no jauna aptvert un mēģināt attēlot ne tikai esošo stāvokli, bet visu attīstības procesu no pagātnes uz nākotni. Paplašināt to jautājumu loku, uz kuriem var sniegt atbildes kopējās ainas ietvaros.

Uzskatu par laika un telpas bezgalību noteica visa līdzšinējā vide, kurā attīstījās loģiskā domāšana. No nelielas apdzīvotas teritorijas līdz atskārsmei par dzīvībai piemērotās vides galīgumu. Kad uz zemeslodes vairs nebija ko iekarot, skatieni pievērsās debesīm. Vēl lielākai cilvēku izplatīšanās tieksmei traucēja milzīgie attālumi, tāpēc arvien vairāk cilvēki bija spiesti pieņemt uzskatus par laika un telpas galīgumu. Līdzšinējo attīstību sāka ierobežot fiziskā vide, un loģiskā domāšana vairs nespēja to pārvarēt. Draudēja ticības zudums ne tikai vienam domāšanas veidam, bet visai cilvēka domāšanai kopumā.

Sabiedrībā bija pieņemts, ka atsevišķi cilvēki izdara atklājumus un pēc tam izsaka dīvainus uzskatus. Sabiedrība pati zināja, kā pareizi izmantot atklājumus, bet ar dīvainībām samierinājās kā atkāpēm no normas. Atklājumi tika izdarīti vienā uzskatu sistēmā, bet izmantoti citā. Tika izteikts pieņēmums, ka smadzenes uztver realitāti un to salīdzina ar kādu noteiktu, jau smadzenēs esošu informāciju, lai atšķirības gadījumā domāšanai sniegtu informāciju par citu realitāti. Kā gadījumā ar pasauli, kura apgriezta ar kājām gaisā, vai pētot gaismas staru. Tas ir nepieciešams tāpēc, lai cilvēka attīstība sasniegtu to līmeni, kad viņš vairs neapdraudēs citus. Kļūs par kosmisku, nevis zemes vērtību.

Pasaka jau tāpēc arī ir pasaka, ka tā beidzas laimīgi. Bezgalībā var veikt bezgalīgi daudzus eksperimentus, lai iegūtu jaunas zināšanas, galīgumā katrs eksperiments var atstāt aiz sevis pēdas. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem varētu atbildēt nākamās paaudzes. Iespējams. Tas atkarīgs no pašiem cilvēkiem.

Novērtē šo rakstu: