Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā lasītāju interesi par Rēzeknes tiesas spriedumu, apmierinot Rēzeknes mēra un viņa dzīvesbiedres prasību pret laikrakstu Ludzas Zeme, amatpersonas un viņa sievas aizskarto godu un cieņu novērtējot ar sešiem tūkstošiem eiro, Pietiek šodien publicē Ludzas Zemes pārstāves Laimas Linužas tiesai adresētos rakstiskos paskaidrojumus, kuri tiesai nešķita pārliecinoši.

Sakarā ar Prasītāju Aleksandra Bartaševiča (attēlā centrā) un Olgas Bartaševičas prasības pieteikumu, kur lūdz tiesu atzīt laikrakstā „Ludzas Zeme” publicēto par viņu godu un cieņu aizskarošām ziņām, kā arī prasa materiālu kompensāciju – katrs pa 5000 eiro. Kopā 10 000 eiro.

2015. gada martā saņēmu no minētajām personām rakstisku pretenziju, kurā Bartaševiči pauž neapmierinātību un prasa atsaukt divus materiālus – 2015. gada 6. februārī publicēto tekstu ar nosaukumu “Lucatnieka slepkavība: Bartaševiču klans izrēķinās ar konkurentu?” un materiālu, kas publicēts 2015. gada 24. februārī ar nosaukumu “Rēzeknes mērs žņaudz uzņēmējus”.

Pretenzijā paši tās iesniedzēji arī skaidri norāda, ka publikācija ir pārpublicēta no internetvietnes ....

Uz konkrēto pretenziju esmu sniegusi publisku atbildi Bartaševičiem, skaidri apzinoties, ka viņu pretenzijas mērķis bija nevis sāpes par goda un cieņas aizskārumu, bet gan mēģinājums panākt, lai laikraksts „Ludzas Zeme” vairs nekritizē minētās personas. Tāpēc mana atbilde, ko sniedzu publiski, vairāk bija kā diskusija, nevis lietišķs un juridisks situācijas un redakcijas tiesību skaidrojums.

Tāpat kā pastāv tiesu prakse, pastāv arī vispārpieņemtie noteikumi, pēc kuriem strādā žurnālisti, prese, jebkura redakcija. Viens no pašsaprotamiem kritērijiem ir, ka par savu tekstu saturu atbild autors. Nav noslēpums, ka mūsdienās daudzi laikraksti un portāli savu saturu veido no pārpublicējumiem. Ja pārpublicējumam ir norādīts avots (autors, izdevums vai vietne, kur tas atrodas), tad ir redzams, kurš patiešām iedziļinājies rakstā minētajos apstākļos, kurš ir vācis informāciju un sarunājies ar cilvēkiem. Un ir loģiski un saprotami, ka es kā galvenais redaktors nevaru zināt, kādā veidā materiāla autors ir vācis materiālu, uz kā bāzes balstījis savu viedokli. Galvenā redaktora darba sastāvdaļa ir izvērtēt žurnālistu materiālus kopumā no tāda viedokļa, cik lielā mērā materiāls ir sabiedriski nozīmīgs un vērā ņemams un vai tas nepārkāpj pieļaujamās robežas, piemēram, vai nepazemo un neizsmej kādu cilvēku grupu vai neaicina uz vardarbību. Galvenā redaktora atbildība pastāv, taču ne lielākā mērā kā jebkuras citas iestādes vadītāja atbildība, piemēram, galvenais ārsts atbild par savu ārstu darbu, taču gadījumā, ja ārsts ir pieļāvis nopietnu kļūdu, nodarot ļaunumu pacientam, neapšaubāmi, konkrētā tiesiskā atbildība gulstas uz pašu ārstu. Tātad galvenais redaktors atbild par medija informatīvo virzību un robežu, kuras definējis likums, ievērošanu. Proti, galvenais redaktors nedrīkst savā medijā pieļaut tādu materiālu publicēšanu, kas kurina nacionālo un reliģisko naidu, aicina uz bruņotu sacelšanos, vardarbību un nekonstitucionālu varas gāšanu, nedrīkst izplatīt bērnu pornogrāfiju, kā arī nedrīkst publicēt rasistiskus materiālus, aicināt rīkot terora aktus vai aicināt diskriminēt kādu sabiedrības daļu. Šādos gadījumos tas vien, ka publikācijām ir autors vai avots, neatbrīvo galveno redaktoru no atbildības. Visos citos gadījumos galvenā redaktora atbildība un pienākums cieši saistās arī ar nepieciešamību nodrošināt demokrātiskās vērtības un vārda brīvību, kā arī, balstoties uz Satversmi, nepieļaut savā izdevumā cenzūru. Tieši balansēšana starp šīm divām lietām – vārda brīvību un aicinājumu uz vardarbību – arī ir galvenā redaktora kompetences robežas un atbildība. Tā kā mūsu valstī pastāv arī autortiesību likums un jēdziens par autoratlīdzībām, tad ir loģiski, ka autortiesības nosaka ne vien tiesības, bet arī atbildību. Pilnīgi visu man zināmo redakciju līgumos ar žurnālistiem ir noteikts, ka viņi uzņemas atbildību par savos materiālos rakstīto. Tādēļ nav iedomājams, ka par ik katru rindiņu satura medijā tiek prasīta atbildība no galvenā redaktora, kurš bieži vien (un pat lielākoties) publicējamos materiālus pirms publicēšanas nemaz nav lasījis. Konkrētajā gadījumā es gan ar tiem iepazinos un, izvērtējot to saturu, uzskatīju, ka nekādas pieļaujamās robežas netiek pārkāptas un materiāls ir sabiedrībai nozīmīgs. Parasti pieņemts un praksē tā arī notiek, ka cilvēks, kurš uzskata, ka nepamatoti aizskarts ir viņa gods un cieņa, prasību vērš pret raksta autoru, šoreiz gan man neizprotamu apstākļu dēļ prasītājs rīkojas citādi.

Tas, ka par publikācijām un izplatīto informāciju atbild autors un medijs, kurš ģenerējis materiālus, ir vispārsaprotama lieta, piemēram, ziņu aģentūras LETA un BNS atbild par izplatīto ziņu saturu, jo to nosaka preses likuma 29. pants. Proti, likuma par presi 29. pants skan šādi. Atbrīvošana no atbildības. Masu informācijas līdzekļi neatbild par nepatiesu ziņu izplatīšanu, ja tās satur:

1) oficiāli valsts varas un pārvaldes institūciju dokumenti, politisko un sabiedrisko organizāciju paziņojumi, 2) oficiālo informācijas aģentūru ziņojumi, 3) amatpersonu publikācijas.

Šis pants faktiski skaidri definē, ka ir situācijas un mēs varam pieļaut, ka ne vien tās, kas minētas šai pantā, kad par nepatiesām ziņām atbildību nevar prasīt nedz no medija galvenā redaktora, nedz no raksta autora jeb žurnālista, kurš izmantojis kāda avota informāciju. Faktiski šis pants netiešā veidā parāda, ka par informāciju atbild tās pirmautors, piemēram, ziņu aģentūra vai amatpersona. No tā izriet, iedziļinoties panta būtībā un jēgā, ka par izplatīto informāciju atbild pats ziņu avots, nevis tas, kurš atstāstījis un izplatījis tālāk ziņu avota teikto. Tāpēc žurnālisti droši intervē dažādus cilvēkus un viņu teikto ieliek citātā, lai tādējādi norobežotu savu atbildību no ziņu avota atbildības. Tāpēc praksē aizskartās personas tiesā bieži vēršas nevis pret redaktoru vai raksta autoru, prasot no tā kompensāciju, bet gan pret, piemēram, nepatīkamās intervijas sniedzēju. Un tas, ja tiešām ir noticis nopietns aizskārums, manā izpratnē ir optimālākais un taisnīgākais variants, kad mēs redzam, ka katram jāuztver nopietni un jābūt atbildīgam par to, ko viņš saka žurnālistam. Par izplatīto informāciju ir jāatbild informācijas sniedzējam, gluži kā to nosaka likuma par presi 29. panta piemēri.

Balstoties uz iepriekš teikto, ne mazākā mērā neuzskatu, ka varu uzņemties atbildību par to, ko raksta vietne .... Cik man zināms, valstī šis portāls nav aizliegts, vietne ir legāla, bet žurnālists, kurš vada šo portālu un ģenerē materiālus, ir Latvijā labi pazīstamais …, kurš ir Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs un savā vidē atzīts profesionālis. Viņa portālā nav norādīts, ka tas ir ziņu portāls, bet gan ir norāde: žurnālistiskās izmeklēšanas izdevums. Tātad nav ne runas par to, ka publikāciju žanrs ir ziņa. Man kā laikraksta „Ludzas Zeme” galvenajai redaktorei nebija pamata apšaubīt to, ka žurnālists ir veicis savu personisko pētījumu un radījis savu skatījumu uz konkrētām ar Bartaševičiem saistītām lietām.

Arī joprojām minētie divi materiāli (pievienoti lietas materiāliem kā pierādījumi) atrodas vietnē … un, cik man zināms, pret rakstu autoru … Bartaševiči nav vērsušies tiesas ceļā ar prasību atsaukt cieņu un godu aizskarošas ziņas. Tas liek man secināt, ka Bartaševiči neuzskata, ka tur esošie materiāli, kuri pieejami daudz lielākam lasītāju lokam nekā laikrakstā „Ludzas Zeme”, nesatrauc Bartaševičus un nelaupa viņiem godu un cieņu, kā arī nerada morālu kaitējumu, par kuru vērts prasīt materiālu kompensāciju.

Attiecībā uz iemeslu, kāpēc vispār šos divus materiālus, kuru atsaukumu ir prasījuši Bartaševiči, esmu pārpublicējusi no vietnes ..., varu paskaidrot, ka darīju to sabiedrības interešu labā. Proti, A. Bartaševičs nav vis sētnieks vai zemnieks, bet gan cilvēks, kurš var būtiski ietekmēt Rēzeknes pilsētas sabiedrisko dzīvi.

 No A. Bartaševiča atkarīgs, kā pašvaldība izmantos nodokļu maksātāju naudu, kāda būs vietējā sociālekonomiskā un politiskā vide un kā attīstīties vai degradēsies vietējā ekonomika. Politiķa A. Bartaševiča rokās koncentrējas vara pār vienu no Latvijas lielākajām pilsētām. Nav iedomājams, lai es kā galvenais redaktors, izejot no manas personiskās taisnīguma un sabiedriskā labuma sajūtas, nepublicētu tik aktuālus rakstus. Ja es to nedarītu, tad ar savu klusēšanu nodarītu sabiedrībai ļaunumu, jo nākamajās pašvaldību vēlēšanās cilvēki nevarētu izdarīt pamatotu izvēli, tā kā viņiem nebūtu pieejamas cita veida publikācijas, kā tikai tās, kas tiek publicētas Rēzeknes pašvaldības informatīvajā izdevumā, kas tiek apmaksāts no domes budžeta. Te nu jāpaskaidro, ka A. Bartaševičs izdod faktiski savu privāto (lai gan juridiski – pašvaldībai piederošo) laikrakstu, kur nemitīgi tiek slavināti viņa labie darbi un cēlie mērķi. Tāpat A. Bartaševičs regulāri uzstājas radio un televīzijā, kā arī Rēzeknes domes portālā. Tā informatīvā vara, kāda koncentrējusies A. Bartaševiča rokās, ir tik milzīga, ka vēlētājiem faktiski nav pieejama objektīva vai kaut nedaudz kritiska, citāda informācija vai citāds skatījums uz A. Bartaševiča politisko, biznesa vai cita veida darbību.

Ņemot vērā tieši šo aspektu, es pieņēmu lēmumu pārpublicēt ... materiālus. Un joprojām uzskatu, ka tas bija darīts pareizi un, ja es atkal būtu šādas izvēles priekšā, tad ievietotu šos materiālus avīzē.

Kas attiecas uz Olgu Bartaševiču, tad viņa nav vienkāršs cilvēks, bet gan, būdama lietišķa sieviete ar ietekmi un ietekmīga politiķa sieva, arī ir publiska persona, kurai jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības apspriest viņas saistību ar tādiem vai citādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Žurnālisti nevar šīs personas darbības atraut un nodalīt no politiķa A. Bartaševiča personības un acīmredzamās ietekmes. Faktiski O. Bartaševiča, būdama Rēzeknes mēra sieva, pakļauj sevi ne mazākam sabiedrības vētījumam, kas ir vispārpieņemta pasaules prakse mediju jomā. Diemžēl jāatzīst, ka publicitātes slogs ne vienmēr ir viegls, tomēr jebkurš, kurš ir publiska persona, gūst no tā tiešu vai netieši labumu. Jo lielāks labums, ko sniedz publicitāte, jo lielākas arī sabiedrības tiesības pakļaut publisko personu kritikai un vētīšanai.

Visbeidzot, kas attiecas uz no vietnes ... pārpublicētajiem diviem rakstiem - 2015. gada 6. februārī publicēto tekstu ar nosaukumu “Lucatnieka slepkavība: Bartaševiču klans izrēķinās ar konkurentu?” un materiālu, kas publicēts 2015. gada 24. februārī ar nosaukumu “Rēzeknes mērs žņaudz uzņēmējus”, pirms publicēšanas tos uzmanīgi izlasīju. Tā kā par uzņēmēja Lucatnieka slepkavības lietu biju līdz šim lasījusi citos medijos un tā bija ļoti aktuāla, tad nebija šaubu, ka ir vērts pievērsties dziļāk šai tēmai. Lasot šīs publikācijas, man neradās šaubas, ka savos rakstos … izsaka savus secinājumus, versijas un minējumus, nevis izplata ziņas. Jebkuram lasītājam ir skaidrs, ka publikācijas caurstrāvo mēģinājums atrast patiesību, taču patiesība nav pasludināta. Jā, publikācijas nevar nosaukt par glaimojošām Bartaševiču saimei, taču tajās nav arī nekā aizskaroša, godu un cieņu laupoša. Neviens nav nosaukts par slepkavu vai zagli, nav necenzēti nolamāts vai netīri izsmiets. Raksta autors ir rakstījis tādā formā, lai saglabātu lasītājam iespēju pašam izdarīt secinājumus, analizēt, spriest. Tāpēc man kā galvenajam redaktoram nebija aizdomu, ka publikācija varētu radīt kādas negatīvas sekas laikrakstam vai Bartaševiču saimei. Tajā pašā laikā es apzinājos, ka publikācija Bartaševičiem nepatiks, kas, manuprāt, ir tikai dabiski, taču medija uzdevums nav kādam izpatikt vai kādu pasargāt no negatīvām sajūtām. Īpaši jau cilvēkus, kas apveltīti ar lielu ietekmi pār sabiedrību.

Kas attiecas uz minētajiem diviem rakstiem, par kuriem biju saņēmusi Bartaševiču pretenziju, tad uzmanīgi izlasīju teikumus, kuri norādīti kā tādi, kuri it kā aizskar A. Bartaševiča un O. Bartaševičas godu un cieņu. Nevienā no norādītajiem teikumiem nesaskatu godu un cieņu saturošas ziņas.

Pirmkārt, jau tāpēc, ka abi materiāli rakstīti nevis ziņas žanrā, bet viedokļa/versijas/pētījuma veidā. Un, kā zināms, katram var būt savs viedoklis un savi secinājumi. Savukārt, ja starp šiem viedokļiem/versijām/pētījumiem/pārdomām pavīd tas, ko mēs it kā varam nosaukt par ziņas elementu, tad jāuzsver, ka atsaucamajai informācijai jāsatur vienlaikus trīs elementi: 1) tai jābūt nepatiesai, 2) tai jābūt cieņu un godu aizskarošai, 3) tai jābūt ziņai. Ja nav kaut viena no šiem elementiem, tad nav pamata kaut ko censties noskaidrot un pierādīt. Piemēram, ja kāds teikums varbūt arī neatspoguļo objektīvo patiesību, taču nesatur godu un cieņu aizskarošas ziņas, tad strīdus ābola faktiski nav.

Piedāvāju izšķetināt prasītāja minētos teikumus, lai saprastu, vai tie satur šos trīs elementus vienlaikus.

 Rakstā “Lucatnieka slepkavība: Bartaševiču klans izrēķinās ar konkurentu?”. Kā teikts prasībā un cik noprotams, prasītājam ir pretenzijas jau pret pašu virsrakstu. Taču, kā redzams, virsrakstam ir beigās jautājuma zīme. Un katram ir tiesības jautāt citam jebko. Jautājums neko neapgalvo. Tāpēc ir visai dīvaini, ka prasītājs saskata kaut ko aizskarošu šādā virsrakstā, kurš nozīmē vien to, ka publikācija raisa pārdomas un meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem.

Tāpat ir pretenzijas pret parakstu zem A. Bartaševiča fotogrāfijas – Rēzeknes mērs figurē aizdomīgās lietās. Grūti saprast, kur šeit ir nepatiesība. Tas tiešām ir fakts, ka ļoti daudz ir tādu neskaidru un aizdomīgu lietu, kuras pat nonākušas KNABa redzeslokā, kur figurē A. Bartaševičs. Tas, ka viņš kaut kur figurē, nebūt nenozīmē, ka viņš ir vainīgs. Vismaz tas minētajā teikumā nav apgalvots.

Tālāk šai tekstā prasītāju neapmierina teikums: „Bet starp mēru A. Bartaševiču un viņu izcēlās konflikts. Līgums starp domi un uzņēmēju tika nekavējoties lauzts.”

Šai teikumā nevaru atrast nevienu godu un cieņu aizskarošu ziņu. Katrs cilvēks ar kādu var konfliktēt, var noslēgt vai lauzt līgumus, bet ar ko gan tas varētu ievainot kāda cieņu vai godu? Domāju, ka šis teikums ir pilnīgi nevainīgs un tā patiesums pat nav svarīgs. Nedomāju, ka A.Bartaševičs noliegs, ka rakstā pieminētais līgums ir lauzts, lai gan būtībā tam šīs lietas ietvaros nav nekādas nozīmes, jo runa ir tieši par godu un cieņu aizskarošu, nepatiesu ziņu atsaukšanu.

Nākamais norādītais un it kā aizskarošais teikums: „Tika nolemts pārkāpēju izputināt. Tā vai citādi, bet dome pārtrauca sadarbību ar Stepiņa firmu. Rēzeknē neviens lēmums netiek pieņemts bez Bartaševiču klana ziņas un akcepta.”

Pirmais teikums ir bez darītāja – tur netiek nosaukts, kurš nolēma izputināt. Pārāk abstrakti teikts, lai kādu varētu aizskart. Tas, ka dome pārtrauca kādu sadarbību, arī nevienu nevar aizskart, jo tā ir vienkārši kāda lietišķa rīcība. Savukārt tas, ka Rēzeknē neviens lēmums netiek pieņemts bez Bartaševiča klana ziņas un akcepta, pēc manā rīcībā esošās informācijas, ko man stāstījuši uzņēmēji un politiķi, ir patiesība. Turklāt šis apgalvojums nevis laupa Bartaševičiem godu, bet nostiprina viņu imidžu sabiedrībā, proti, tiek apgalvots, ka viņiem pieder liela vara. Kā gan tas, ka kādam ir vara un ietekme, var būt aizkaroši? Tas drīzāk ir pagodinošs secinājums.

Nākamie divi norādītie teikumi:” Slepkavības dienā starp viņu un Lucatnieku izcēlās strīds, kas, kā teic liecinieki, pārauga pat dūru vicināšanā. Skandāls notika Lucatniekam piederošā uzņēmuma „Andris Auto” stāvvietā Rēzeknes centrā.”

Ja kāds ar kādu ir strīdējies un vicinājis dūres (pat ne kāvies), tad tas nav nedz huligānisms, nedz kaut kāds ekstra notikums. Jebkurš normāls cilvēks dzīves laikā ir jutis dažādas emocijas un strīdējies, noskaidrojis attiecības. Ar ko gan šāds notikums, ja tāds ir bijis, kādam laupa godu un cieņu? Un, ja neaizskar ne godu, ne cieņu, tad nav būtiski, vai šādi notikumi bijuši vai nē, vismaz redakcijai tas nebūtu nedz jāpierāda, nedz jānoliedz.

Pretenzijas izsauc nepilns teikums: „Lucatnieka sieva ... pirms tam viņa sazvanīja Olgu Bartaševiču.”

Apgalvojumā, ka kāds sazvanīja O. Bartaševiču, nav nekā godu un cieņu aizskaroša.

Teikums:”Stāsta, ka Olga notikuma vietā ieradusies pirms mediķiem.”

 Analīze: ja kāds ieradies kādā vietā, tas nelaupa viņam godu un cieņu. Katram ir tiesības brīvi pārvietoties, kad un kur vēlas.

Teikums: „... uzreiz pēc Lucatnieka slepkavības policija aizturēja Olgu Bartaševiču. Pēc neoficiālas informācijas, viņai tika noteikts drošības līdzeklis – dzīvesvietas nemainīšana.”

 Analīze: ja kādu aiztur policija un piemēro drošības līdzekli, tad tas nav nekāds negods, bet ikdienas darba prakse policijā. Par tiesisku vai prettiesisku aizturēšanu atbild policijas darbinieki. Turklāt katram pilsonim ir tiesības rakstīt dažādās instancēs pretenzijas, pārsūdzēt šādus lēmumus utt. Šai teikumā netiek apgalvots, ka O. Bartaševiča kādu ir noslepkavojusi vai izdarījusi kādu noziegumu, ar ko viņa tiktu nomelnota.

Turklāt ir skaidri norādīts, ka informācija nav oficiāla – tātad to var brīvi apšaubīt un tai nepiemīt liels ticamības koeficients. Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka šeit ir izplatītas nepatiesas ziņas, jo pašā tekstā teikts, ka rakstītais nav oficiāla informācija. Žurnālists ir bijis godīgs un nav maldinājis lasītāju, ka šie nu ir tiešām notikuši un apstiprināti fakti.

Teikums: „Rēzeknē visu kontrolē Bartaševiču ģimene.”

 Analīze: šis teikums, pēc manām domām, apliecina Bartaševiču varu un augsto stāvokli sabiedrībā, kas drīzāk glaimo viņiem, nevis dara skādi godam un cieņai. Turklāt šis apgalvojums, pēc manā rīcībā esošās informācijas, atbilst lielā mērā patiesībai, lai gan, neapšaubāmi, ir vispārināts apgalvojums.

Teikums: „Personiska konflikta dēļ likvidēt tik pilsētai svarīgu struktūru.”

Analīze: Šis teikums ir neitrāls, tajā vispār nav minēts neviens no prasītājiem. Pretenzija nav izprotama. Ar ko šis teikums kādu aizskar? Kam laupa godu?

Teikumi:” Starp Bartaševiču klanu un Andreju Udalovu bija nopietns biznesa konflikts. Tas pārauga atklātā konfrontācijā. Izvirzot smieklīgo versiju par personīgo atriebību, Bartaševiču klans varēja atrisināt divas problēmas: apturēt slepkavības izmeklēšanu un ar policijas rokām novākt konkurentu.”

 Tas, ka starp Udalovu un Bartaševičiem bija konflikts un konfrontācija, nevienam godu un cieņu neievaino, jo konflikti ir ikdienišķs notikums ne vien pie varas esošu, bet arī vienkāršu cilvēku dzīvē. Tātad pirmie divi teikumi, neatkarīgi no to patiesuma, nevienu nevar aizskart vai kā citādi pazemot. Turklāt vārds „konflikts” norāda, ka iesaistītas vismaz divas puses. Tātad konfliktēja arī Udalovs. Un lasītājs ir gana gudrs, lai izdarītu secinājumus, ka “abi labi”. Savukārt teikums, kur teikts, ka, izvirzot versiju par personīgo atriebību, Bartaševiču klans ar kādu darbību varēja atrisināt savas problēmas, norāda uz iespējamību un varbūtību, nevis uz kaut kādu notikušu faktu. Te skaidri redzams, ka raksta autors runā par to, kā viss varēja būt, kādu labumu kāds no notikumu variantiem un versijām varēja nest Bartaševičiem. Tātad teikumā autors kaut ko secina un analizē, saliek savu notikumu ainu, neapgalvojot, ka viss noticis tieši tā. Šie teikumi nekādā veidā nav ziņa, bet gan skatījums uz kādu krimināllietu. Žurnālistam neviens nevar liegt uztvert lietas tā vai citādi un dalīties savos secinājumos un minējumos ar sabiedrību.

Protams, vienīgi atsevišķu teikumu analīze bez publikācijas konteksta nav pilnīga, taču minētā publikācija veidota versijas žanrā un nav uztverama kā ziņa.

Visbeidzot ir būtisks šī materiāla mērķis - sabiedrības interesēs atspoguļot nozīmīgus un satraucošus notikumus. Vērā jāņem apstāklis, ka Bartaševiča kungs pilnā apjomā izmanto dažādus informatīvus resursus, lai aktīvi novadītu un propagandētu sabiedrībai tikai un vienīgi pozitīvo informāciju par savu kā politiķa darbību, norobežojot sabiedrību no jebkādas kritiskas un viņa imidžu nespodrinošas informācijas. Pretstatā lielajai propagandai un varas koncentrācijai, kas ir Bartaševiča rokās, šīs publikācijas ne vien ir nesamērīgi nevainīgas, bet arī faktiski nekādā veidā nespēj ietekmēt sabiedrisko domu, vēl jo mazāk var nodarīt Bartaševičiem morālo kaitējumu. Turklāt vērts minēt, ka Ludzas Zeme tiek izplatīta bijušajā Ludzas rajona teritorijā, taču Rēzeknē pārdodamo eksemplāru skaits ir niecīgs (dokuments par tirāžu un tirdzniecības vietām pievienots tiesai kā pierādījums).

Tagad analizēsim otru publikāciju, par kuru no prasītājiem biju saņēmusi pretenziju. Publikācija saucas “Rēzeknes mērs žņaudz uzņēmējus”.

 Pirms pārpublicēt šo materiālu no vietnes ..., to izlasīju. Neko godu un cieņu aizkarošu tajā nesaskatīju.

Par šo rakstu prasītājam, kad viņš vērsās pie manis ar pretenziju, iebildumi bija 10 punktos, kuri gan, kā arī iepriekšējā gadījumā, nav atšifrēti. Ir norādīti vien nepatīkamie teikumi, taču nav norādīts, kas tieši ir nepatiess, godu un cieņu aizskarošs un kāpēc. Tāpat, kā iepriekšējā rakstā, nav norādīts, ar ko tieši šie teikumi un publikācijas nodarījušas morālo kaitējumu abiem prasītājiem – sievai un vīram Bartaševičiem.

Tas, kas mulsina un liek domāt, ka prasītāji savās pārdomās un apgalvojumos par aizkārumu nav gluži pārliecināti, ir apstāklis, ka pretenzijā, kas bija man iesniegta 2015. gada martā, ir minēti atšķirīgi citāti nekā jau prasībā tiesai. Tas man liek nostiprināties pārliecībā, ka būtībā Bartaševiču pāris paši nevar atrast publikācijās aizskarošās vietas. Ja cilvēku kaut kas patiešām ir aizskāris un sagādājis morālas ciešanas, tad viņš spēj to ļoti skaidri norādīt un noformulēt, nevis maina vienu frāzi pret citu. Proti, ja pretenzijā man bija 10 citāti, kuri esot nepatiesi un aizskar cieņu un godu, tad pieteikumā tiesai tādi jau ir tikai četri, no kuriem viens (pēdējais) ir pavisam jauns un līdz šim netika prasīts, lai atsaucu šādu citātu: „Tā bija patvaļa, pašvaldība vienpersoniski lauza nomas līgumu. Slimnīca sniedza prasību tiesā, bet negaidīja spriedumu. Viņi atsūtīja paziņojumu, kurā bija teikts, lai atstājam telpas. Mana kompānija uztaisīja remontu slimnīcas telpās, tādēļ vēlējāmies saņemt kompensāciju par veikto remontu vairāk kā 30 000 eiro. Slimnīca turpretim pieprasīja atbrīvot telpas un kompensēt 3550 eiro, -- paziņo V. Smolickis.”

      Uzskatu, ka sakarā ar to, ka pretenzijā man šis citāts minēts nebija, tas arī nav jāatspēko. Bet, ja pēc tiesas ieskata tas ir jādara, tad uzsveru, ka šeit pats prasītājs norāda, ka tas ir V. Smolicka citāts. Cilvēkam ir tiesības to paust žurnālistam. Visbeidzot šis citāts, pat vētījot ļoti uzmanīgi, nevienā vārdā nesatur O. Bartaševiču un A. Bartaševiču aizskarošas frāzes vai apgalvojumus.

Tālāk analizēšu no šīs publikācijas prasībā tiesai minētos teikumus, pret kuriem prasītājam ir iebildumi kā pret godu un cieņu aizskarošiem teikumiem.

Citāts: „Dēlu veda uz slimnīcu. Paziņas redzējušas, ka slepkavības dienā četros pēcpusdienā Lucatnieka uzņēmuma stāvlaukumā ieradusies Rēzeknes mēra sieva Olga Bartaševiča ar savu dēlu Vladislavu. Starp sievieti un uzņēmēju izraisījās skaļš strīds. Rēzeknes mēra sieva iesita uzņēmējam. Lucatnieks mēģinājis atbildēt, bet par māti iestājies viņas dēls. (...) Pēc šī incidenta Olga Bartaševiča ar dēlu manīta Rēzeknes centrālajā slimnīcā, kur veiktas medicīniskas procedūras. Slimnīcu viņi pametuši pa slimnīcas aizmugures durvīm.”

Analīze: Kā jau iepriekš minēju, konflikts ar kādu nerada nedz godu, nedz negodu. Citāts ir pilnīgi sadzīvisks. Domāju, ka faktiski pat dara godu abiem Bartaševičiem kā vecākiem, jo ir izaudzinājuši dēlu, kurš aizstāv māti. Tas, ka kāds apmeklē slimnīcu, arī nav nekāds kompromitējošs apstāklis. Kas tieši aizkar prasītājus, nav saprotams. Bet tā kā nav redzams aizskārums, tad nav nepieciešamības šķetināt apstākļu atbilstību patiesībai.

Citāts: „Pašvaldības vadītājs Aleksandrs Bartaševičs solīja samazināt nepamatoti augstos tarifus patērētājiem. Solījumus viņš nepildīja, tāpēc pret viņu tika organizēts pilsētnieku mītiņš pie domes.”

Analīze: Te aprakstīts standartgadījums jebkura politiķa dzīvē, ka viņš esot kaut ko solījis un kaut ko neizpildījis. Kādā veidā šie divi teikumi aizskar Bartaševičus? Šie teikumi nesatur ne mazāko apvainojumu un aizskārumu. Tā kā nav aizskāruma, arī rakstītā atbilstība patiesībai nav jāpierāda.

Citāts: „Mītiņā Bartaševičs piegāja man klāt un skaidri lika saprast, ka viņš neapmierināts ar manām darbībām. Pēc tā sākās uzņēmuma iznīcināšana, -- stāsta Smolickis.”

Analīze: Paši prasītāji norāda, ka teicējs ir Smolickis. Tātad par šiem teikumiem viņš arī atbild. Taču ir acīmredzami, ka neviens netiek apvainots. Teikums, ka “sākās uzņēmuma iznīcināšana” nenorāda, kurš tad ir darītājs un iznīcinātājs. Smolickim ir tiesības paust savu viedokli jebkuram medijam, neatkarīgi no tā, vai šis viedoklis kādam patīk vai nepatīk, bet žurnālistam ir tiesības publicēt šo izteikumu.

Runājot par visa materiāla kontekstu, jāteic, ka tā mērķis bija rakstīt par sabiedrībai svarīgām lietām, saistītām ar politiku un biznesu. Nevienu nav interesējuši A. Bartaševičs un viņa sieva kā vienkārši cilvēki bez viņu saistības ar politiku un biznesu. Neapšaubāmi, ka laikrakstam „Ludzas Zeme” bija ne vien tiesības, bet arī morāls pienākums pārpublicēt šos materiālus no ....

Turklāt pēc tam, kad biju saņēmusi no Bartaševičiem pretenziju, sazinājos ar pašu materiālu autoru .... Pārjautāju, vai viņš ir godprātīgi veidojis materiālus. Viņš apliecināja man, ka viņam ir šāds redzējums par uzņēmēja Lucatnieka slepkavības lietu un šai lietā vainoto uzņēmēju Udalovu. Tāpat viņš pauda pārliecību, ka Bartaševičs izmanto varas resursus un ir ieinteresēts Udalova notiesāšanā. … uzsvēra, ka publikācijas nav ziņas un ka tur rakstītais ir veidots, apkopojot dažādu cilvēku viņam stāstīto. Man nebija un nav pamata uzskatīt, ka Bartaševičiem, pateicoties šīm publikācijām, aizskarts gods un cieņa, taču piekrītu, ka … izteiktās versijas par notikumiem neglaimo politiķa saimei. Taču demokrātiskā valstī mēs katrs varam izteikt savus minējumus un versijas, paust savas aizdomas par to vai citu personu, īpaši par politiķi. Vēlreiz jāuzsver, ka neviens materiāls nav ziņa, tātad arī atsaukt nepatiesas un godu un cieņu aizskarošas ziņas nav iespējams. Taču atsaukt viedokli, pat ja tas ir ļoti nepatīkams, likums par pienākumu nevienam neuzliek.

Faktiski esmu iztirzājusi visus punktus, kuri attiecās uz man 2015. gada martā atsūtītajām pretenzijām par diviem rakstiem.

Gribu vērst tiesas uzmanību uz to, ka prasības pieteikumā prasītājs gan ir norādījis nevis divus, bet veselus 14 rakstus, par kuriem uzskata, ka tie ir nepatiesi un aizskar godu un cieņu.

Taču likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”skaidri nosaka 21. pantā, ka, ja kādam pret publikāciju ir pretenzijas un vēlas to atsaukt kā nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu, tad tas ir jādara pusgada laikā kopš tā publicēšanas. Uzmanīgi apskatoties, kad tapušas visas citas publikācijas un ar kuru datumu parakstīts prasības pieteikums, redzam, ka prasītājs ir nokavējis pusgadu kopš publikācijas, turklāt nav izpildījis prasību un vispirms iesniedzis pretenziju redakcijai.

Proti, prasības pieteikums datēts ar 2016. gada 30. martu. Taču neesmu saņēmusi pretenzijas par sekojošām publikācijām:

2015. gads, 17. februāris, Par Rēzeknes domes vadības spiedienu.

2015. gads, 3. marts. Slepkavības lietā var izzust liecības.

2015. gads. 6. marts. No lietas var pazust svarīgi pierādījumi.

2015. gads. 20. marts. Autors A. Daukšte. Šodien vēlēšanās Bartaševičs izgāztos. Ar raksta turpinājumu 24. martā.

2015. gada 24. marts. Atbilde Rēzeknes mēram Bartaševičam uz viņa draudiem vērsties tiesā un policijā.

2015. gada 27. martā. Bartaševičs lamājas un aizliedz žurnālistam ierasties Rēzeknē.

2015. gads. 17. aprīlis. Lucatnieka slepkavības lieta aiziet uz prokuratūru.

2015. gada 17. aprīlī. I. Čigānes raksts. Bartaševičs autobusa lietā maina kažoku.

2015. gads. 21. aprīlis. Bartaševičs, beidz melot! Rēzekne sarkst...

2015. gads. 2. jūnijs. A. Udalovs atbrīvots no apcietinājuma.

2015. gada 17. jūlijs. Bartaševičs cenšas aizbāzt presei muti.

2015. gads. 28. jūlijs. Lasītāji par un pret Bartaševiču.

Pēdējais termiņš, kad par šīm publikācijām prasītāji varēja vērsties ar lūgumu pie izdevuma galvenā redaktora ar lūgumu atsaukt nepatiesas, godu un cieņu aizkarošas ziņas par vissvaigāko publikāciju (par visvecākajām pat nerunāsim), bija 2016. gada 28. janvāris. Kā redzam, pretenziju iesniegšanai ir iestājies noilgums. Visus termiņus prasītāja puse ir nokavējusi, kas liek man domāt, ka nekāds goda un cieņas aizskārums principā nav noticis. Ir visai grūti iedomāties, kā gan Bartaševiči pēkšņi sajutās aizskarti ar tik lielu aizkavēšanos. Mans viedoklis par šo jautājumu ir viennozīmīgs – tuvojas pašvaldību vēlēšanas, kuras ir ļoti svarīgs notikums Bartaševiču ģimenei. Viņi nevēlas zaudēt politisko un ekonomisko varu, kas šobrīd koncentrējusies viņu rokās. Acīmredzot agrāk, pirms rakstu noilgumu termiņa, Bartaševiči nebija nolēmuši neitralizēt laikrakstu „Ludzas Zeme” kā traucēkli ceļā uz savu mērķu sasniegšanu, taču tad atskārta, ka stratēģiski pareizi būtu laikrakstu iebiedēt. Tālab arī radies, pēc manām domām, šāds prasības pieteikums. Turklāt vēlos tiesu informēt, ka mēģinājumi tiesāties ar vairākiem neatkarīgiem medijiem par pilnīgi citiem materiāliem Bartaševičam līdz šim ir bijuši kuplā skaitā, tomēr visus procesus viņš ir zaudējis. Turklāt manā rīcībā ir informācija, ka kādas tiesāšanās izdevumus Bartaševiča kungs apmaksājis no domes budžeta.

Vēlos tiesas uzmanību vērst uz to, ka pusgads, kad var lūgt atsaukt rakstu, likumdošanā ieviests salīdzinoši nesen. Tas ir darīts, vadoties no apstākļiem, ka tiesu praksē bija gadījumi, kad kāds nolēma tiesāties un piedzīt materiālu kompensāciju par 5 vai 10 gadus un vēl vecākām publikācijām. Parasti tam nebija sakara ar aizskarto godu vai cieņu un iespējamo apmelojumu, bet gan ar to, ka kādas personas dzīvē mainījušies plāni un mērķi un ka tiesāšanās bija līdzeklis izrēķināties ar oponentiem vai vienkārši tikt pie naudas tad, kad ir ass tās trūkums. Lai aizsargātu presi un visus medijus, likumdevējs veica likumā precizējumu, ka atsaukums jāprasa 6 mēnešu laikā kopš publicēšanas. Uzskatu, ka šai normai ir principiāla loma visos gadījumos, kad kāds vēršas tiesā par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu publicēšanu. Pusgads ir pietiekams laiks, lai cilvēks, kurš tik tiešām uzskata, ka ir aizskarts, apmelots un kura gods un cieņa smagi cietusi, varētu prasīt ziņu atsaukumu. Tāpat ir ļoti būtiski, kad ir jāpierāda, ka ziņas tiešām ir aizskarošas un nodara skādi godam un cieņai, ka cilvēks nevis pa taisno vēršas tiesā, bet tieši prasa no medija atsaukumu. Tikai tad, kad šī procedūra ir veikta un medijs ir atteicies ziņas atsaukt, ir pamats vērsties tiesā. Pretējā gadījumā situācija drīzāk liecina par to, ka ziņu atsaukšana kā tāda nav būtiska, nav būtiska arī prasītājam patiesības noskaidrošana, bet gan ir liela interese uzreiz prasīt materiālo kompensāciju. Faktiski ir ļoti loģiski, ka Bartaševiči rīkojas tieši pēc šī scenārija, jo ziņu atsaukšana vai neatsaukšana un patiesības noskaidrošana nav viņu mērķis. Mērķis, kā uzskatu, pat nav nauda, bet gan kritizējošā medija pārmācīšana un apklusināšana, neitralizēšana, kā arī paraugstunda citiem medijiem, lai pirms vēlēšanām neiedomājas kritizēt Bartaševiču, kurš jau ir izvirzīts no partijas „Saskaņas centrs” kā mēra kandidāts Rēzeknē pašvaldības vēlēšanās.

Ja tomēr, neskatoties uz maniem argumentiem, iekšējo pārliecību un likuma normu par atsaukšanas termiņiem un to nokavēšanu, tiesa uzskata, ka ir jāiztirzā visu pārējo publikāciju atbilstība tam ir vai nav publicētas nepatiesas, Bartaševiču godu un cieņu aizskarošas ziņas, tad turpinu klāstīt savu šīs lietas redzējumu, kas gan, uzsveru, pēc manām domām, man nebūtu jādara.

Sāksim ar to, ka no atlikušajiem 12 rakstiem (divi materiāli ar pretenziju frāzēm jau izanalizēti iepriekš), kuri it kā aizskar Bartaševičus, prasības pieteikumā ar konkrētiem citātiem norādīti vēl tikai pieci materiāli jeb publikācijas. Tas nozīmē, ka veselās septiņās publikācijās, kas tiek minētas prasībā, tā arī nav atrasti citāti, vietas, norādes tam, ka tur publicētais ir nepatiesas, godu un cieņu aizskarošs.

Proti, neskatoties uz to, ka tiesai tiek norādītas 14 it kā aizskarošas publikācijas, tomēr 7 no tām faktiski paliek bez prasītāja komentāra vai norādītā nepatīkamā citāta.

Tātad, nosaucu publikācijas, kuras palikušas prasībā bez norādītajiem teikumiem:

2015. gads, 17. februāris, Par Rēzeknes domes vadības spiedienu.

2015. gads. 6. marts. No lietas var pazust svarīgi pierādījumi.

2015. gads. 20. marts. Autors A. Daukšte. Šodien vēlēšanās Bartaševičs izgāztos. Ar raksta turpinājumu 24. martā.

2015. gada 24. marts. Atbilde Rēzeknes mēram Bartaševičam uz viņa draudiem vērsties tiesā un policijā.

2015. gada 27. martā. Bartaševičs lamājas un aizliedz žurnālistam ierasties Rēzeknē.

2015. gada 17. aprīlī. I. Čigānes raksts. Bartaševičs autobusa lietā maina kažoku.

2015. gads. 21. aprīlis. Bartaševičs, beidz melot! Rēzekne sarkst...

Ja reiz pats prasītājs nav norādījis vietas, kuras šajos materiālos uzskata par nepatiesām, atsaucamām, cieņu un godu aizskarošām ziņām, tad uzskatu, ka šādas ziņas šie materiāli nemaz nesatur, bet minēti prasībā tikai ar vienu nolūku – sabiezināt krāsas un radīt tiesai priekšstatu, ka politiķis un viņa sieva ir gaužām cietuši un pelnījuši 10 000 eiro kompensāciju. Tāpat šo frāžu necitēšana liecina, ka pats prasītājs saprot, ka publikācijas neko ļaunu nav nodarījušas Bartaševičiem un ka tās ir veidotas pēc visiem žurnālistikas standartiem. Šis apstāklis arī vairāk atklāj acis uz to, kāpēc tad prasītāji nav vērsušies pie galvenā redaktora ar lūgumu atsaukt publicēto, jo principā Bartaševičiem nav skaidrs, ko tad lūgt atsaukt.

Tagad pārejam pie atlikušajiem pieciem materiāliem, no kuriem prasītājs tomēr izcēlis citātus, kurus uzskata par aizskarošiem.

Materiāls: „Slepkavības lietā var izzust liecības”. Citāts: Kā stāsta aculiecinieki, neilgi pirms slepkavības Anris Lucatnieks stipri sastrīdējies ar Rēzeknes mēra sievu Olgu Bartaševiču.”

 Analīze: kā arī iepriekš minēts, konflikts starp kādām personām nelaupa tām cieņu un godu.

Citāts: „No krimināllietas materiāliem pazudušas Olgas Bartaševičas, Rēzeknes mēra sievas, liecības, kuras policija piefiksējusi uzreiz pēc slepkavības”.

 Analīze: ja kaut kas kaut kur ir pazudis, tad tas nekādā ziņā neaizskar Bartaševičas cieņu un godu.

Citāts: „Rēzeknē Olgu Bartaševiču mēdz dēvēt par Latgales carieni, bez jau pieminētajām kapitāldaļām firmā Latgalija viņai pieder firmas B&B Struktūra, Latgales īpašumi, kā arī Firmā Interfive 1-34, 29 %. SIA Latgalija praktiski uzvar visos pašvaldības izsludinātajos konkursos. Uzvar arī otra firma Latgales Būve, kurā ir asimilējušies firma Latgalija.”

 Analīze: Šeit ir minēta vērienīga un glaimojoša O. Bartaševičai informācija, pēc kuras redzam, ka viņa ir ietekmīgs un turīgs cilvēks. Tas nevar aizskart viņas godu, bet tikai ceļ viņas statusu sabiedrībā. Savukārt epitets „Latgales cariene” ir pavisam pagodinošs un paaugstinošs. Grūti spriest, par ko satraukusies O. Bartaševiča. Ja mani, „Ludzas Zemes” galveno redaktori, kāds nodēvētu par Latgales carieni, turklāt izdarītu to publiski un ievietotu kādā medijā, es būtu ar mieru par šādu komplimentu pat samaksāt. Šādu epitetu piedēvēšana nevis nes morālo kaitējumu, bet vismaz biznesa aprindās paver ceļu jauniem un izdevīgiem darījumiem.

Citāts: „Andreja Udalova firma ASKO AS arī darbojās šajā celtniecības biznesa segmentā, kurā ir monopolizējušās Bartaševiču ģimenes firmas.”

 Analīze: lietišķas, neitrālas frāzes, kuras, neapšaubāmi, nesatur cieņu un godu aizskarošus elementus. Redzams, ka ... žurnālists ir pētījis jautājumu, vācis informāciju un izteicis savus minējumus, nevis apvainojumus.

Materiāls: „Udalovs atbrīvots no apcietinājuma.” Šeit tiek minēts viens citāts, kurš, pēc prasītāju domām, ir Bartaševiču cieņu un godu aizskaroša ziņa.

Citāts: Tiem, kuri labi nesaprot pusvārdiem pasacīto, paskaidrosim, ka par nulli A. Udalovs dēvē Rēzeknes mēru A. Bartaševiču, kuru daudzi uzskata par A. Udalova aresta pasūtītāju un sekmētāju: Udalova nedienas A. Bartaševičam ir izdevīgas divu iemeslu dēļ. Pirmais – novākts biznesa konkurents. Otrais – apstāklis, ka paša mēra kundze ne pārāk glīti figurē tajā pašā Lucatnieka slepkavības lietā.”

Analīze: Grūti saprast, kas īsti te ir ziņa. Ir acīmredzams, ka te ir kāds atstāsts, ko domā Udalovs. Par to var atbildēt, ko viņš uzskata vai ko neuzskata, tikai pats Udalovs, kurš gan jau ir miris – it kā izdarījis pašnāvību, lai gan viens otrs sabiedrībā uzskata, ka kāds ienaidnieks viņam ir palīdzējis pakārties. Šobrīd notiek izmeklēšana. Diemžēl arī šis notikums ir nodarījis skādi Bartaševiču tēlam, jo dažiem rēzekniešiem ir uz mēles versijas, kuras politiķa saimei neglaimo (klāt pievienoti komentāri no 46.lv). Tas, ka tiek teikts, ka Bartaševičam kaut kas ir izdevīgs vai neizdevīgs, ir tikai versija un spriedelēšana, kas gan nav nekāda ziņa, uz ko pretendē prasītājs. Viss citāts nekādā veidā neatgādina ziņu ne pēc būtības, ne pēc izteiksmes veida. Tas, ka jebkurš novākts biznesa konkurents ir izdevīgs jebkuram biznesmenim, ir tikai loģiski, taču tas nenozīmē un tas te arī nav pateikts, ka Bartaševičs to būtu novācis. Savukārt tas, ka mēra kundze kaut kur figurē, nenozīmē un tas nav rakstīts, ka būtu kaut kur vainīga. Mēs katrs varam kaut kur figurēt. Šis vārds nav apvainojošs vai apmelojošs. Atkal nav skaidrs, kas aizskar Bartaševičus. Lai gan netieši ir saprotams, ka nepatīk minējumi un izteiktās versijas un viedoklis, taču tāda arī ir vārda brīvības būtība, ka katram ir tiesības šādus minējumus un viedokļus izteikt.

Materiāls: „Bartaševičs cenšas aizbāzt muti presei.”

Citāts:” ... pilsētas mērs un politiķis, kura rokās atrodas 31 miljons eiro liels pašvaldības budžets, no kura liela daļa, pēc redakcijā esošās informācijas, pēc uzvarām konkursos nonāk Bartaševiča ģimenes (brāļa un sievas) uzņēmumos.”

Analīze: tas ir mans, galvenās redaktores viedoklis un pārliecība, kas balstīta uz ... publikācijām un uz sarunām ar citiem Rēzeknes domes deputātiem, piemēram, uz sarunu ar deputātu Vjačeslavu Dubovski. Piekrītu, ka šai viedoklī ir arī ziņas elementi, taču tie nav mani izdomājumi, bet gan uz dažādiem avotiem balstīti fakti, piemēram, firma „Latgalija” būvēja Latgales vēstniecību Gors. Ko no šeit rakstītā par aizskarošiem meliem uzskata Bartaševiči, man nav skaidrs.

Šeit nu jāteic, ka tik tiešām ļoti žēl, ka Bartaševiči nav iesnieguši šai sakarā man pretenziju un arī paskaidrojumu, kas tad te ir nepatiess. Tāpat ir jāuzsver, ka līdz šim „Ludzas Zeme” ir mēģinājusi iet uz kontaktu, veidojot publikācijas, ar Rēzeknes mēru un viņa preses dienesta cilvēkiem. Diemžēl klausuli Rēzeknes mērs Bartaševičs neņem, uz jautājumiem neatbild, bet preses sekretāri atbild, ka viņiem sagatavot atbildi priekš „Ludzas Zemes” nav laika. Tad nu, ja arī kādi apgalvojumi nav īsti korekti, par to atbildīgs ir pats A. Bartaševičs, kurš līdz šim izvairījies no informācijas sniegšanas „Ludzas Zemei”.

Citāts: „Ja par mēru pa visu Rēzekni klīst baumas, ka viņam tiek nodoti kukuļi ar sievas starpniecību, tad nevis avīze laupa mēram godu, bet viņš pats rada sev šādu nepievilcīgu imidžu, kad uzņēmēju vide šo personu vienkārši apsmej un neieredz.”

Analīze: Tas ir mans situācijas redzējums un viedoklis par mēra imidžu. Joprojām tā uzskatu. Pieļauju, ka mēram nepatīk frāze, ka pa Rēzekni klīst baudas, ka viņam tiek nodoti kukuļi. Jā, baumas tādas tiešām klīst un to mēs varam redzēt internetvidē ļoti daudzos komentāros. Man nav informācijas, ka mērs būtu tiesājies un kaut kā vērsies pret šo komentāru rakstītājiem. Es neapgalvoju, ka viņš tiešām saņem kukuļus. Es to zināt nevaru un neapgrozos aprindās, kurās šādas lietas notiek. Tomēr baumu esamība ir neapstrīdams fakts. Domāju, ka Rēzeknes mērs vēl ilgi pirms manas atbildes viņam to pats bija dzirdējis vai sajutis, kā arī lasījis portālā 46.lv vai citās internetvietnēs (apollo, tvnet, delfi utt.). Turklāt mana frāze noformulēta uzmanīgi – ja par mēru klīst baumas, nevis, ka tādas klīst. Tātad, paredzot iespējamās mēra pretenzijas, esmu izteikusies maksimāli korekti. Neapšaubāmi, ka ziņas elementu šajās frāzēs nav – drīzāk pamācība Rēzeknes politiķim labāk piestrādāt pie sava publiskā tēla veidošanas.

Citāts: „Proti, gribu atgādināt faktu, ka uz žurnālista … (no ...) īsziņu ar lūgumu sniegt viņam interviju Rēzeknes mērs atsūtījis draudu īsziņu, kuras saturs bija šāds: Ja tu vēl vienu reizi atbrauksi uz Rēzekni, iesi Udalova pēdās!!! tev p..dec.”

Analīze: Tik tiešām – savā publikācijā esmu šādi rakstījusi, jo šādu informāciju saņēmu tieši no žurnālista ... Viņš man sīki pastāstīja nepiedienīgo situāciju, turklāt apgalvoja, ka sakarā ar šo notikumu ir vērsies policijā, šāda informācija parādījās arī citos medijos. Cik man zināms, tika ierosināta lieta. Žurnālists apgalvoja, ka ir iesniedzis policijā arī izdrukas no telefonoperatora, kas apliecina, ka no Bartaševiča telefona šāda sms ir sūtīta. Līdz ar to šīs frāzes nav mans izdomājums vai apmelojums. Turklāt pirms šiem notikumiem mēs redakcijā vēlējāmies aicināt A. Bartaševiču uz lielo interviju – ļaut viņam iespēju atspēkot tos viedokļus un informāciju, ko par viņu līdz šim rakstījām. Tomēr pēc tam, kad uzzinājām par šādām īsziņām un naidu, ar kādu politiķis vērsis pret žurnālistu, nolēmām, ka no šī politiķa distancēsimies un ka principā viņš ir žurnālistiem bīstams.

Materiāls:” Lasītāji par un pret Bartaševiču.” Kā citātu, kurš it kā ir godu un cieņu aizskaroša ziņa, prasītājs min: „manā rīcībā ir daži dokumenti, kuri var apliecināt šī censoņa noziedzīgos nodarījumus, esmu gatavs ar liecībām uzstāties tiesā, ja kāds šo procesu uzsāks... Mulsina varas iestāžu nevēlēšanās iesaistīties Bartaševiča noziedzīgo nodarījumu izpētē.”

Analīze: Šāds citāts ir ņemts no komentāriem portālā 46.lv (tiesai materiāls pievienots kā pierādījums), kas bija publicēti pie raksta par Ludzas Zemes un Bartaševiča konfliktu un Bartaševiča vēlmi no avīzes saņemt 10 000 eiro morālo kompensāciju. Tas nu ir fakts, ka šādu viedokli ir paudis kāds komentētājs, kurš, kā redzams, apgalvo, ka viņa rīcībā ir būtiska informācija. Ja Bartaševiča kungs uzskata, ka šis komentētājs ir viņu aizskāris un apmelojis un ka informācija, kas atrodas portālā 46.lv, ir nepatiesa, tad Bartaševičam jāvēršas likumsargājošajās iestādēs, lai noskaidro, kurš tad ir šis cilvēks, kurš gatavs pat doties uz tiesu un liecināt. Kā zināms, internetvide nav vis anonīma kā daudzi domā – pēc IP adresēm ir izskaitļojams rakstītājs. Personīgi es varu piekrist komentētājam tai ziņā, ka mulsina KNABa, VIDa un citu tiesībsargājošo iestāžu vilcināšanās pārbaudīt un izpētīt Bartaševiča nodarījumus un to, cik tad un vai tie ir vai nav noziedzīgi. Šis komentārs (nevis ziņa, kas ir acīmredzami un to nosaka pats formāts un norāde, ka tās ir diskusijas internetā) ļoti labi demonstrē, ka sabiedriskā doma nav vērsta par labu politiķim un ka daudzi cilvēki par Bartaševičiem labi nedomā. Redakcija nevar atbildēt par šī cilvēka viedokli un nevar zināt, vai pie komentētāja tiešām ir kādi būtiski dokumenti vai nav, tomēr mums bija tiesības darīt zināmu šo komentāru plašākam sabiedrības lokam.

Kas skar izteikumus par noziedzīgiem nodarījumiem, tad mums nav zināms, par kādiem tieši ir runa. Noziegums var būt dažāds un ne vienmēr nozīmē krimināli sodāmu darbību. Piemēram, skaidrojošā vārdnīca vārdam noziegums sniedz arī šādu skaidrojumu: morāles normām neatbilstoša, kaitīga darbība vai bezdarbība. No tā izriet, ka komentārs saprotams dažādi un plaši. Tikai pats komentāra autors varētu tuvāk izskaidrot savu pozīciju. Redakcija neveic viedokļu vai informācijas sniedzēju informācijas izmeklēšanu vai cenzēšanu. Tas netika darīts arī šoreiz.

Raksts: „Lucatnieka slepkavības lieta aiziet uz prokuratūru.” Šai materiālā prasītājs min trīs citātus, kuri viņam šķiet godu un cieņu aizskarošas ziņas.

Citāts: „Tāpat ir liecinieki, kas redzējuši, ka īsi pirms slepkavības Lucatnieks ārā redzamā vietā bez maz vai kāvies ar Rēzeknes mēra sievu, kautiņā iesaistījies un māti aizstāvējis Bartaševiča dēls.”

Analīze: situācijas apraksts nevienu neaizskar, turklāt norādīts, ka tas ir kāda stāstījums. Tātad par to atbild pats stāstnieks, nevis redakcija.

Citāts: „Klīst baumas, ka savu biznesa konkurentu Udalovu vainot slepkavībā un virzīt šo versiju tiesībsargājošos orgānos mēģinājis pats Rēzeknes mērs Bartaševičs.”

Analīze: Diemžēl par Bartaševiča kungu klīst dažādas baumas, arī šādas. To ir neiespējami apstrīdēt vai apgalvot, ka tie ir meli vai izdomājumi. Nekas aizskarošs un vienlaikus nepatiess nav pateikts, jo baumas tādas tiešām klīst, tai skaitā, kā jau minēts, internetvidē, kur to brīvi šobrīd palasīt var jebkurš interesents.

Citāts: „Kā lieta beigsies, nav skaidrs. Bet bažas rada apstāklis, ka daudz kas lietā esot novilcināts – it kā nobēdzināta telefonsaruna starp noslepkavotā sievu un Rēzeknes mēra sievu.”

Analīze: Viss ir uzrakstīts pieļāvuma, atstāstījuma, nevis apgalvojuma formā. Šāda versija var pastāvēt. Un atkal nav skaidrs, kādā veidā šīs versijas var pretendēt uz aizskarošām ziņām. Ir acīmredzams, ka šajos divos teikumos nav ziņas elementa, bet šaubas, ka nekas nav skaidrs un it kā nobeidzināts, turklāt nav norādīts darītājs – kurš tad esot kaut ko nobeidzinājis. O. Bartaševiča itin nekur netiek vainota.

Mēs redzam, ka žurnālisti, būdami profesionāļi, rakstījuši publikācijas gana piesardzīgi un pārdomāti un nav mētājušies ar frāzēm, ka Bartaševičs ir noziedznieks, ir iedevis kukuli policijai un ir iesēdinājis aiz restēm Udalovu vai arī nav apgalvots, ka Olga Bartaševiča ir izdarījusi ko ļaunu ar uzņēmēju Lucatnieku. Neapšaubāmi, ja ko tādu būtu uzrakstījis žurnālists kā ziņu un apgalvojumu, tad viņam nāktos to pierādīt. Taču materiāli neko tādu neziņo un neapgalvo.

Protams, ir būtiski, kāds konteksts un mērķis ir bijis visiem šiem publicētajiem materiāliem. Var piekrist, ka publikācijas un tur izteiktās varbūtības nevar patikt politiķa ģimenei, taču publikāciju mērķis bija visas sabiedrības interešu sabalansēšana un taisnības meklējumi, cik vien tie iespējami ar nelielajiem žurnālista resursiem. Taču, ja politiķis morāli nav gatavs pieņemt paplašinātas kritikas un viņa darbības analīzi, kā tas šoreiz redzams ar Bartaševiča kungu un izriet no prasības pieteikuma, tad viņam ir tikai viena izeja – nestartēt nākamajās pašvaldību vēlēšanās un necensties atkal tikt pie pilsētas vadības grožiem ar visām no tā izrietošajām priekšrocībām un negatīvajām sekām. Kā teic gudrie – kam daudz dots, no tā daudz prasa. Tieši tas pats attiecas uz jebkuru politiķi.

Vēlreiz uzsveru, ka pēc būtības man bija jāanalizē un jāskaidro tikai divus pirmos rakstus, par kuriem no Bartaševičiem biju saņēmusi pretenziju. Pārējais ir mana brīva vēlēšanās komentēt rakstus, kuriem ir iestājies noilguma termiņš un kuri faktiski vairs nevar būt pievienoti prasības pieteikumā.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka dažus no prasītāja minētajiem rakstiem arī tagad brīvi varam lasīt citos portālos, piemēram, publikācija “Šodien vēlēšanās Bartaševičs izgāztos” ar citu virsrakstu (Rēzeknes domē valda totalitārais režīms, pilsēta dzīvo bailēs no sava mēra) publicēta portālā pietiek.com, kur ir daudz plašāks lasītāju loks nekā laikrakstam „Ludzas Zeme” (materiāls pievienots kā pierādījums). Tāpat joprojām portālā grani.lv lasāms materiāls, kur savu versiju izklāsta Udalovs (pievienots kā pierādījums lietai), tāpat itin visi un pat vairāk (arī tie, kas Ludzas Zemē netika pārpublicēti), materiāli joprojām lasāmi ... portālā (pievienoti lietai kā pierādījumi). Jāteic, ka avīze dzīvo vienu-divas dienas, kamēr to ielidina miskastē un aizmirst. Turpretim internetvidē informācija atrodama ik brīdi un pieejama desmit vai pat simts reižu lielākai auditorijai nekā laikraksts. Rezonansi, ko rada avīze, nevar salīdzināt ar rezonansi, ko izraisa elektroniskie mediji. Līdz ar to jo vairāk nostiprinos pārliecībā – ja reiz pret minētajiem portāliem nav vērsusies ar pieprasījumu atsaukt godu un cieņu aizskarošās ziņas Bartaševiču saime, tad prasītāji nemaz neuzskata, ka tur esošās publikācijas ievaino prasītāju godu un cieņu. Tātad vēršanās pret Ludzas Zemi ar prasību iemesls ir kāds cits, nevis prasībā minētais.

Domāju, ka tiesai būs interesanti uzzināt, ka visi materiāli, kas tika no komprotam.lv vietnes publicēti laikrakstā „Ludzas Zeme”, tika izplatīti drukātā veidā lielā tirāžā Rēzeknē. Proti, žurnālists … izplatīja šīs savas publikācijas, kuras neapmierina prasītāju, nevis tikai vietnē ..., bet izveidoja Rēzeknei avīzes speciālizlaidumu, kurš bez maksas tika izdalīts rēzekniešiem. Uz „Ludzas Zemes” tirāžas un izplatīšanas fona tam ir bijusi daudz lielāka ietekme un rezonanse. Faktiski, cik noprotu, tas arī bija par iemeslu īsziņai, kādu dusmās Bartaševičs nosūtīja žurnālistam. Līdz ar to mani ļoti mulsina, ka Bartaševičs un viņa sieva sakarā ar šiem rakstiem vēršas nevis pret rakstu autoru, bet gan pret mani kā galveno redaktoru, kas to ir pārpublicējis. Kā guvu apliecinājumu pērn decembrī sarunā ar …, nekādu prasību tiesā par nepatiesu un cieņu un godu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedzīšanu Bartaševiči pret … nav iesnieguši. Vēl neizprotamāks man šķiet apstāklis, ka Bartaševiču saime ir iesniegusi prasību tiesā pret mani kā pret fizisku personu. Domāju, ka žurnālistikas tiesu praksē tas ir kaut kas jauns un oriģināls un saistās tikai ar Bartaševiča vēlēšanos ķerties pie jebkādām metodēm, lai pirms vēlēšanām es kā galvenais redaktors un kā fiziska persona neuzdrošinos kritizēt politiķi. Uzskatu, ka demokrātiskā sabiedrībā šāda politiķa rīcība nav ētiska un pilnībā apliecina, ka daudzi kritiskie viedokļi par šā politiķa antidemokrātiskajām darba metodēm ir pamatoti. Aicinu tiesu skatīt šo lietu pēc būtības, proti, atbildot sev uz jautājumu, vai vēlētājiem ir tiesības lasīt materiālus, kas kritizē politiķus un vai šādi materiāli nāk par labu sabiedrības labklājībai, demokrātijai un vārda brīvībai. Mana pārliecība ir viennozīmīga – jā.

Kas attiecas uz prasītāja apgalvojumiem, ka avīze turpina rakstīt par prasītājiem, tad tas ir tikai normāli sekot turpmākajām politiķa darbībām. Kā zināms, pastiprināta preses uzmanība var darboties arī kā traucēklis realizēt sabiedrībai nelabvēlīgus projektus. Apgalvojumi, ka tiek publicēta sagrozīta un nepatiesa informācija, ir aplami, jo viedoklis, ja tas balstās uz kādu apstākli, nevar būt ne pareizs, ne nepareizs. Nevienā gadījumā „Ludzas Zeme” neapgalvo, kā prasībā uzsver prasītājs, ka ir bijis aculiecinieks kādiem notikumiem, piemēram, Bartaševiču gājienam uz slimnīcu. Publikācijās norādīts, ka ir kāds avots, kurš par to stāsta. Un autors nevar uzņemties atbildību par to, ka ir stāstītājs tiešām ko tādu redzējis vai ne, vai arī vienkārši kļūdās. Kad prasītājs uzsver, ka redakcijai un konkrēti šai gadījumā autoram, kas ir …, ir jāiesniedz kaut kādi pierādījumi, ka O. Bartaševiča devusies ar dēlu uz slimnīcu, tad tas ir, maigi sakot, absurds. Pirmkārt, apstāklis, ka kāds ir gājis vai negājis uz slimnīcu, nekādā ziņā nevar aizskart godu un cieņu. Līdz ar to nav nepieciešams arī mēģināt noskaidrot šai konkrētajā lietā, vai tas ir bijis tieši tā vai citādi.

 Tā kā prasība ir iesniegta par nepatiesu godu un cieņu aizskarošu ziņu publicēšanu, tad, ja citātā neredzam kādu šiem trim elementiem 1) ja nav ziņas, 2) ja nav nepatiesas ziņas, 3) ja nav godu un cieņu aizskarošas ziņas, tad tālākie pētījumi un diskusijas, kā viss ir vai nav bijis, ir pilnīgi bezjēdzīgas un bezmērķīgas. Šai gadījumā ir acīmredzami, ka apraksts par slimnīcu nesatur neko pazemojošu un aizskarošu.

Prasītājs maldina tiesu vairākos aspektos. Piemēram, apgalvojot, ka nepatīkamu komentāru publicēšana esot nepieļaujama, jo konkrētie komentāri it kā pārkāpa morāles un ētikas normas. Analizējot norādītos citātus, šādi komentāri nav atrodami – neviens netika nosaukts, piemēram, par prostitūtu vai kropli, vai teroristu grupas vadoni. Tāpat publikācijas nesatur kaut kādus aizskarošus izdomājumus, piemēram, apgalvojumu, ka A. Bartaševičs ir piedalījies kādā vandālisma aktā utt. Ja kaut ko tam līdzīgu laikraksts būtu publicējis, tad tik tiešām mums būtu jāsniedz kādi pierādījumi tam, ka šādiem paziņojumiem ir pamats un jāatved uz tiesu šādas informācijas sniedzēji, lai paskaidro, kur šādas ziņas ņēmuši. Ja izrādītos, ka pamata nav, tad es saprast Bartaševiču saimes nepatīkamās izjūtas un aizskārumu. Tā kā nav bijušas publicētas šāda un līdzīga satura ziņas, tad Bartaševiču pretenzijas ir nepamatotas un ir balstītas vienīgi uz nepatiku pret kritiku un analīzi, kā arī pret izdarītajiem secinājumiem vai izteiktajiem mājieniem. Neapšaubāmi, ka mājiens uz to vai citu apstākli vai iespējamību nevar būt ziņa. Tas ir pašsaprotami un ir aksioma žurnālistikā.

Prasītājs citē likumu par presi, kur noteikts, ka žurnālista pienākums ir sniegt patiesu informāciju. Pats pārsteidzošākais prasītāja paziņojums ir, ka pirms komentāru publicēšanas tie bija jāpārbauda. Prasītājs pats runā par komentāriem. Kas ir komentārs? Tā nav nekādā ziņa, bet kāda replika, domas, viedoklis, izteiciens par kādu parādību vai notikumu. Ir neiedomājami, kad žurnālists sāks pārbaudīt komentārus un viedokļus. Tas ir absurds, kuru prasītājs neizprot saknē vai arī izprot, taču meklē jebkuru iespēju, kā uzbūvēt prasību bez pamata.

Prasība satur arī pilnīgus, ar citātiem neapstiprinātus paziņojumus, kurus pat grūti komentēt, jo tie ir pārlieku vāji. Piemēram, tiek pārmests, ka laikraksts pasludina Bartaševiču par vienpersonisku lēmumu pieņēmēju uzņēmumu konkursos. Šādi absurdi paziņojumi nav bijuši, jo redakcijai un lasītājiem ir zināms, ka ir komisijas, kuras izvērtē pretendentus. Tomēr man un žurnālistiem ir tiesības izteikt viedokli par to, ka Bartaševiča tuvinieku uzņēmumiem konkursos mums nojaušamu vai šķietamu iemeslu dēļ veicas labāk. Kas attiecas uz prasītāja apgalvojumiem, ka žurnālists var iegūt un pārbaudīt informāciju, tad gadījumā ar Rēzeknes domi un Bartaševiču ir pretēji – viņš izvairās sniegt presei pieprasīto informāciju, pat tādu, kura prasīta rakstiski. Piemēram, nesen „Ludzas Zeme” oficiāli ierakstītā vēstulē Rēzeknes domei pieprasīja informāciju, cik tad pēdējā sasaukuma laikā Bartaševičs, viņa vietnieki un izpilddirektors ir iztērējuši budžeta naudas ārzemju komandējumos. Diemžēl rakstiskā atbildē no domes bija paziņots, ka šī informācija ir noslepenota. Interesanti, ka pat Rēzeknes domes deputātiem netiek izsniegta pieprasītā dokumentācija vai arī, ja to arī parāda, tad aizliedz par to kādu informēt un nedod kopijas. Tāpēc kaut kādas runas par to, ka žurnālisti var pārbaudīt informāciju, ir nepamatotas.

Lūkojoties, kā prasītājs tālāk būvē savu prasības pieteikumu, redzam, ka prasītājs citē likumu, kurš nosaka, ka nedrīkst publicēt pirmstiesas izmeklēšanas materiālus bez prokurora un izmeklētāja piekrišanas. Paziņojuma būtība nav skaidra, jo nekādi pirmstiesas izmeklēšanas materiāli materiālos no ... netika publicēti. Tur nebija nedz pratināto liecību, nedz aizdomās turamo paskaidrojumu. Nekādi oficiāli dokumenti tur netika pārpublicēti. Taču neviens nevar aizliegt – ne prokurors, ne izmeklētājs – žurnālistam veikt savu personisko izmeklēšanu, tikties ar cilvēkiem un tos intervēt, kā arī ar saviem novērojumiem iepazīstināt sabiedrību. Pavisam neizprotami, kāpēc prasītājs runā par to, ka masu informācijas līdzeklim aizliegts iejaukties cilvēku personiskajā dzīvē. Nezinu nevienu citātu, nevienu publikāciju, kur kāds mēģinātu iejaukties A. Bartaševiča un O. Bartaševičas personīgajā dzīvē. „Ludzas Zemi,” kā arī ... ne mazākā mērā neinteresē, ar ko guļ šie cilvēki, vēl jo mazāka ir vēlēšanās kaut kā to iespaidot un tajā iejaukties. Diemžēl prasītājs nenorāda, kur tieši medijs ir aizskāris politiķu saimes personisko dzīvi. Ja domāts apraksts par to, ka kāds gājis uz slimnīcu, tad tas ir publisks notikums publiskā telpā, žurnālists nav aprakstījis, kādu personisko korespondenci mērs rakstījis Olgai Bartaševičai. Ar to medijis varētu nodarboties vien tad, ja uzskatītu, ka mīlas vēstules satur sabiedrības interesēm būtisku informāciju, piemēram, apgalvojumu, ka Bartaševiča kungs uzdāvinājis Olgai gredzenu, ko iegādājies par Rēzeknes domes budžeta līdzekļiem. Tad tā vairs nebūtu personiskā dzīve un medija vēlme to atspoguļot būtu pamatota.

Prasītājs prasībā citē likumu par presi, kur teikts, ka žurnālistam ir pienākums sniegt patiesu informāciju. Diemžēl, kā daudzi citi prasītāja minētie likuma punkti, rakstīti interpretācijas veidā, nevis tos citējot. Tāpēc citēju: 25. pants. Žurnālista pienākumi. Žurnālista pienākumi ir: 1) sniegt patiesu informāciju. Neapšaubāmi, ka žurnālistam tas ir pienākums, taču viss pārējais, ko savā interpretācija raksta prasītājs, ka žurnālistam informācija ir jāpārbauda, ir izdomājums. Žurnālistam jāraksta patiesība, jāmēģina tā noskaidrot, ko mēs arī darām. Taču kas attiecas uz pārbaudes veikšanu, tad, piemēram, neviens medijs nepārbauda un nepārbaudīs ziņu aģentūru izplatītās ziņas. Tas nav iespējams, jo par ziņu saturu atbild medijs un autors. Žurnālistam darba ikdiena nesastāv no informācijas pārbaudes tādā veidā, kā to var iedomāties cilvēki, kas saistīti ar tiesībsargājošajiem orgāniem, strādā par juristiem, tiesnešiem vai izmeklētājiem vai advokātiem. Žurnālistam darba instruments ir sarunas ar cilvēkiem, intervijas, vērojumu, preses relīžu lasīšana, sarunas ar preses sekretāriem un amatpersonām. Žurnālists nevar piespiest kādu runāt un sniegt liecības, izsūtīt kādam pavēsti, vākt dokumentu mapes un pierādījumus. Tas nav saistīts ar žurnālista darbu. Diemžēl žurnālistam nav pieejami dažādas datu bāzes, kuras pieejamas, piemēram, izmeklētājam, nav pieejami dažādi reģistri utt. Tāpēc tā saucamā pārbaudīšana, vienkāršā valodā sakot, nozīmē parunāt ar vēl kādu cilvēku. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā ar pētnieciskās žurnālistikas žanru faktiski neviens nenodarbojas, jo mediji nespēj apmaksāt patiešām dziļus žurnālistu pētījumus, kuri aizņem vairāku mēnešu darbu un tiek veidoti ar tā saucamo pierādījumu paketi. Galvenais žurnālista ikdienas darba pienākums ir sniegt patiesu informāciju tajās robežās, kādas paredz šis darbs. Viens no kritērijiem ir žurnālista pārliecība, ka viņš publikācijās nemelo. Un šo pārliecību personiski es sajutu sarunā ar ... žurnālistu ....

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka prasība ir nepamatota un noraidāma.

Novērtē šo rakstu:

23
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

FotoVēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) rīkotā konkursa „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” neprofesionālo norisi un nespēju nodrošināt Ministru kabineta pieņemtā dokumenta „Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam” izpildi.
Lasīt visu...

12

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

FotoNesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr radikalizācija novērojama arī Latvijā.[1] Par vienu no iemesliem minēts fakts, ka bijušais Latvijas islāma kultūras centra vadītājs Oļegs Petrovs no Islāma valsts izplata latviski tulkotu tās propagandu Latvijas ummah (ticīgo kopienai).[2]
Lasīt visu...

21

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

FotoPēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
Lasīt visu...

6

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

FotoBiedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (NA) vadībā, aicina LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties, dodot ministra krēsla vietu spējīgākai personai, kura izprot tiesiskuma nozīmi un lomu valsts attīstībā un sabiedrības labklājībā.
Lasīt visu...

21

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

FotoVairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.
Lasīt visu...

21

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

FotoŠajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļas uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodu pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.
Lasīt visu...

6

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

Foto2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates sagatavoto raidījumu par tēmu „Sistēmas bērni”, kas liecina: internātus un slimnīcas izmanto kā draudu nepaklausīgajiem.
Lasīt visu...

21

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

FotoGodātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu spriedumiem, ar advokāta Normunda Šlitkes vai AS Pilsētas zemes dienests (AS nosaukumā vārds – „dienests” valsts iestādes viltīgs atdarinājums, kas ved neizpratnē), vai SIA Vienotais norēķinu centrs skaidrojumiem, pamācībām un likumu normu savirknējumiem „vienos vārtos”?
Lasīt visu...

12

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

FotoFrancijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...