Pašvaldību vēlēšanās kandidējošo „čekas stukaču” vārdi paliks vēlētājiem neatklāti
PIETIEK01.06.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlētājiem 3. jūnijā nebūs nekādas oficiālas informācijas par to, ka viņiem piedāvātajos sarakstos desmiti un simti, varbūt pat tūkstoši kandidātu atrodas „čekas maisos” kā iespējamie Valsts drošības komitejas aģenti – „stukači”. Tas izriet no Pietiek saņemtās Satversmes aizsardzības biroja paspārnē esošā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra oficiālās atbildes – skaidrojuma par ziņām, kas tiek un kas netiek sniegtas vēlētājiem. Tātad Ušakova/Amerika sarakstā esošais bijušais Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis (attēlā), par kura atrašanos „čekas maisos” zināms no iepriekšējām vēlēšanām, būs izņēmums, - citu kandidējošo „stukaču” vārdi paliks nezināmi.
Savā oficiālajā, ilgi tapušajā skaidrojumā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) informē, ka „Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.apakšpunktā noteikts, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras ir ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, vai personas, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki, izņemot personas, kuras bijušas tikai PSRS vai attiecīgo Latvijas PSR Valsts drošības komitejas plānošanas un finanšu, administratīvi saimnieciskās struktūrvienības darbinieki”.
„Šā likuma 15.panta 4.punktā noteikts, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina, lai ne vēlāk kā divdesmit dienas, bet, ja Saeimas vēlēšanas notiek Satversmes 48.pantā paredzētajā gadījumā,- ne vēlāk kā desmit dienas pirms vēlēšanu dienas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" tiktu publicēti to kandidātu vārdi un uzvārdi, attiecībā uz kuriem Totalitārisma seku dokumentēšanas centram ir ziņas, ka tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās valsts glabātavās ir dokumenti, kas liecina, ka šie kandidāti varētu būt sadarbojušies ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieki, aģenti, rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji,” skaidro TSDC.
Tas nozīmē – TSDC oficiālā nostāja ir, ka tikai pirms Saeimas vēlēšanām tam ir jāpublisko informācija par deputātu kandidātu iespējamo „VDK stukača” statusu un atrašanos „čekas maisos”, savukārt pirms pašvaldību vēlēšanām šāda informācija vēlētājiem sniegta netiks.
TSDC atsaucas uz to, ka Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 9.panta 6.punkts nosaka, ka domes vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē nevar ievēlēt personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki.
„Šā likuma 22.panta 3.punkta 6.apakšpunkts nosaka, ka kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgas iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu par to, ka kandidāts ir vai ir bijis PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieks, - to apliecina attiecīgās tiesas spriedums,” skaidro TSDC. Savukārt par VDK ārštata darbiniekiem – „stukačiem” likumā, kā izriet no TSDC vēstījuma, nekas nav teikts.
Pietiek jau aprakstīja, kā 2006. gadā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) klajā nāca ar informāciju, ka no TSDC ir saņemtas ziņas, ka bijušais Latvijas Universitātes rektors Zaķis varētu būt sadarbojies ar LPSR VDK, un šī informācija ir jāiekļauj ziņās par deputātu kandidātiem.
Toties tagad, nepilnus 11 gadus vēlāk, šie dati par Zaķi, kurš uz Rīgas domi kandidē no Saskaņas un Gods kalpot Rīgai apvienotā saraksta, CVK mājas lapā vairs nav atrodama. Tieši pretēji – tur atrodams šāds teksts: „Deputātu kandidāts ir norādījis (-usi), ka nav sadarbojies (-usies) ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izklūdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs.” Nekādu datu no TSCD tur nav.
Centrālās vēlēšanu komisijas oficiālais skaidrojums pirms mēneša bija: "Šādu informāciju ir norādījis pats kandidāts. Ja no TSDC tiks saņemta cita informācija, informācija mājaslapā tiks papildināta." Mēneša laikā nekāda „cita informācija” no TSDC nav saņemta, līdz ar to Zaķis atšķirībā no situācijas pirms 11 gadiem nu vēlēšanās var startēt bez „čekas stukača” aizdomu zīmoga.
Pats Zaķis ar partijas Gods kalpot Rīgai preses pārstāvja starpniecību Pietiek sniedza ļoti lakonisku komentāru, pavēstot, ka „tur nav, ko baigi skaidrot, jo jau iepriekšējās vēlēšanās viss bija labi un Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs nekādus aizliegumus nedeva”. Savu iespējamo sadarbību ar VDK ziņotāja statusā viņš ne noliedza, ne apstiprināja.
Šajā situācijā Pietiek lūdza skaidrojumu Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniecei Kristīnei Jarinovskai – vai tiešām tagad (skat. saraksti no lejas uz augšu) TSDC vairs nav pienākuma publiskot informāciju par kandidātiem, kuru vārdi ir VDK kartotēkā – „čekas maisos”. Viņas sniegtais skaidrojums bija šāds:
„Pirmkārt, no 2001. gada 25. augusta SAB ir pienākums izsniegt VDK kartotēkas dokumentus jebkurai privātpersonai - fiziskai vai juridiskai personai - zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem, ja tā kvalificējas 1995. gada 13. jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr. 151 9. un 10. punktā noteiktajiem kritērijiem - dokumentus, kurus paredzēts izmantot zinātniskajā darbā, izsniedz pēc attiecīgās zinātniskās iestādes vadītāja rakstiska pieprasījuma, kurā norādīta zinātniskā darba tēma un darba izpildītāja kvalifikācija, bet dokumentus, kurus paredzēts izmantot publicistikā, izsniedz ar SAB TSDC direktora atļauju pēc masu informācijas līdzekļa vadības rakstiska pieprasījuma.
Interesanti, ka, ja pagājuši divdesmit gadi kopš dokumenta oriģināla uzrakstīšanas, tad šos dokumentus zinātniskiem vai publicistiskiem mērķiem varēja izsniegt jau pirms 2011. gada 25. augusta, kas ir robežšķirtne divdesmit gadiem pēc VDK likvidēšanas. Cita lieta, vai kaut kad SAB faktiski šo ir pildījis https://likumi.lv/doc.php?id=35456.
Otrkārt, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas sestais punkts paredz, ka domes vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē nevar ievēlēt personas, kuras bijušas LPSR un PSRS drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas štata darbinieki, tas nozīmē, ka, ja kāda persona ir bijusi LPSR VDK vai PSRS VDK štata darbinieks, tā nedrīkst kandidēt, bet kopš 1996. gada 22. panta trešās daļas 6. punkta redakcija ir, ka kandidāts svītrojams, pamatojoties uz tiesas spriedumu.
Treškārt, komisija ir saņēmusi 2017. gada 15. marta SAB dokumentu Nr. 5.2-10/17/168, kura 2. punktā SAB norāda, ka VDK dokumenti nav valsts noslēpuma objekts. Dokumentiem TSDC ir tāds pats juridiskais statuss kā dokumentiem Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Ceturtkārt, likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 13. panta pirmā daļa paredz, ka domes priekšsēdētājam ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad dome ir sanākusi uz pirmo sēdi, ir pienākums pieprasīt no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra izziņu par to, vai tā rīcībā, Latvijas Nacionālajā arhīvā vai citās valsts glabātavās ir dokumenti, kas liecina, ka ievēlētie deputāti varētu būt bijuši VDK darbinieki vai informatori, bet ceturtā daļa paredz, ka, ja atbilde ir apstiprinoša, bet persona, par kuru pieprasīta izziņa no TSDC, noliedz savu sadarbību ar VDK, domes priekšsēdētājam ir pienākums divu nedēļu laikā pēc izziņas saņemšanas iesniegt attiecīgās pilsētas prokuratūrai pieteikumu par sadarbības fakta konstatēšanu.
No tā var secināt divas lietas: SAB TSDC ziņas ir jāsniedz. Profesora emeritus Zaķa, kurš bija ievēlēts domē, gadījumā domes priekšsēdētājam par Zaķi, ja tas faktus noliedz, bija jāvēršas prokuratūrā jau pirmās ievēlēšanas reizē. Iespējams, kāda tiesa atzinusi, ka arī viņš nav sadarbojies. Principā jautājums prokuratūrai, vai bijis šāds pieteikums un, ja ir bijis, tad, kur palicis...”
Taču tagad TSDC oficiālā atbilde ir pielikusi punktu neskaidrībām: 3. jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, vēlētājiem to pat nenojaušot, var kandidēt simti vai pat tūkstoši cilvēku, kuru kā kādreizējo čekas ziņotāju vārdi atrodas VDK kartotēkā, par ko SAB direktors Jānis Maizītis, kā zināms, ir publiski pavēstījis – tajā galu galā atrodoties arī daudzi godāti cilvēki.
Foto no LU arhīva
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
