Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijā šodien par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības.

Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.

Neziņai ir noteikts iemesls. Patiesība par „perestroiku” ir ļoti rūgta patiesība. Tā ir nepatīkama patiesība. Mūsu sabiedrības kāda daļa noteikti negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „perestroiku”. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz valdošo kliķi un „perestroikas” varoņiem. Viņiem nav izdevīga patiesība par „perestroiku”, jo tad atklāsies īstenība un viņu nepievilcīgā loma vēsturiskajā īstenībā.

Savu interešu aizstāvībā viņi ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņi uzspļauj tam, ka divu patiesību esamība uz sabiedrības morālo klimatu atsaucas vēl ļaunāk nekā nācijas grupēšanās divās kopienās ar divkopienas sabiedrības visām klasiskajām izpausmēm. Viņiem pirmajā vietā ir savas intereses. Sabiedrības intereses viņiem ir pilnīgi svešas. Viņi ciniski smejas par sabiedrību.

Patiesība ļoti nepatīkama ir vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem.

Cilvēces pieredze liecina, ka ar patiesību nedrīkst rotaļāties. Tādas rotaļas var slikti beigties. Tas attiecas uz patiesību par „perestroiku”. Ja padomā, tad mūsu tautai patiesību nemaz nedrīkst teikt. Rīt no rīta uz brokastu laiku dārgās Latvijas dzīvē reāli ieviesta patiesība par „perestroiku” var būt sociāli bīstams pasākums. Napoleons cilvēku dzīvi, kas balstās uz ilūzijām, dēvēja par „tautas laimi”. Napoleona pārliecībā tautas laimi nedrīkst izpostīt. Ilūzijas par „perestroiku” var būt mūsu tautas laime. Tikai viss būtu labi, ja šodien tauta būtu laimīga. Ja tauta šodien būtu laimīga, tad varētu ņemt vērā Napoleona rekomendāciju neizpostīt tautas laimi.

Tomēr varbūt nedrīkst teikt patiesību. Patiesība var pilnā mērā sagraut valdošās kliķes ideoloģiju. Tas savukārt var atsaukties uz politisko stabilitāti – pašreizējās politiskās varas (iekārtas) pastāvēšanu vispār. Dzīvē reāli ieviestā patiesība nebūs adekvāta pastāvošajai iekārtai un neapliecinās valdošās kliķes leģitimitāti. Patiesība atklās, ka mums varēja būt īsta un neatkarīga valsts, un cilvēku cienīga dzīve, kāda tā ir citās pēcpadomju zemēs.

Ja reāli dzīvē tiktu ieviesta patiesība, tad sabiedrības attieksme pret pastāvošo iekārtu un valdošo kliķi būtu pilnīgi savādāka. Iespējams, sabiedrība vairs dumji nesmaidītu: „Nekas, nekas! Mēs varam visu paciest! Lai tikai nebūtu karš un neatgrieztos krievi!”.

Negribētos ticēt, ka mūsu tautai trūkst elementāras pašcieņas. Elementāras pašcieņas trūkums piestāv mežonīgiem barbariem. Nevar būt patriots un savas valsts pilnvērtīgs pilsonis bez elementāras pašcieņas. Ja nav pašcieņa, tad nav arī tauta kā dzīvotspējīgs sociālais organisms. Tauta neeksistē, un pa Latvijas ārēm klunkuro bars, pūlis, masa, mežonīga cilts. Ja etnosam nav elementāras pašcieņas, tad tāds cūkmaisījums ir pelnījis, ka to smirdoši kuiļi gadiem ilgi vazā aiz deguna.

Patiesība par „perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties mūsu valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka pie mums neatkarība nekad netika atjaunota, jo „perestroikas” rezultātā mūsu sētā mainījās saimnieks. Iepriekšējais saimnieks mūs bez mūsu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Mūsu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Mūsu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Mūsu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Mūsu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Mūsu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga.

Turklāt dzīve pie jaunā saimnieka ir dzīve degradācijas apstākļos. Jaunais saimnieks nav ieinteresēts mūs garīgi un materiāli bagātināt. Mēs faktiski esam viņa sargsuņi, sargājot saimnieka Eiropas plantācijas austrumu robežu. Tas neko nedod, ka jaunais saimnieks mums atļauj bērnišķīgi tīksmināties ar mūsu karogu, himnu, Saeimu, Valsts prezidenta troni, valsts ģerboni. Vienalga tā ir dzīve, kas pārvērtusies nacionālajā katastrofā – tautas bojāejā. Mūsu esamība ir fundamentāli izkropļota un destruktīva. Tas viss ir „perestroikas” melnais nopelns. Tas viss ir mūsu pašu kompradoru, bet nevis „krievu” nopelns. Tas ir latviešu neliešu nopelns.

Cilvēku dzīvē mēdz būt gadījumi, kad ir labāk nezināt patiesību. Arī patiesība par „perestroiku” var būt psiholoģiski kaitīga. Īpaši vidējai un jaunajai paaudzei. Tā uzzinās, ka ir negodīgi maldināta skolā, augstskolā, medijos, partijā, darbavietā, varbūt arī ģimenē. Cilvēkos radīsies vispārējā neticība. Viņi nevienam vairs neticēs, turpinot dzīvot zem šīs Saules. Totāla neticība veicina agresivitāti un garīgo pagrimumu. Iespējams, patiesība par „perestroiku” ir tipisks gadījums, kad labāk nezināt patiesību. Būs arī tādi cilvēki, kuri histēriski dusmosies uz tiem, kuri stāsta patiesību. Tādu cilvēku histēriskā patmīlība negribēs samierināties ar domu, ka viņi ir ilgu laiku muļķoti. Viņiem līdz šim likās, ka viņi visu zina vislabāk, salīdzinot ar pārējiem. Bet tagad tiek atsegta viņu muļķīgā nekompetence. Ar to ne visi spēj samierināties, un pirmie un galvenie vainīgie būs patiesības stāstītāji.

Par laimi vai nelaimi patiesība par „perestroiku” mūsu sabiedrības vienai daļai jau ir zināma. Latviešu valodā ir pieejama samērā plaša literatūra par to, kas patiesībā notika PSRS beigu periodā un ar ko tas viss beidzās. Nesalīdzināmi lielāks literatūras klāsts ir krievu valodā. Turklāt visi sabiedrības pārstāvji ir vairāk vai mazāk informēti par „perestroiku”, jo uz savas ādas ir izjutuši un izjūt „perestroikas” rezultātu. Un nav svarīgi, kādas ir šīs izjūtas, sagādājot sarūgtinājumu (godīgajiem) vai gandarījumu (zagļiem un kukuļņēmējiem). Jebkura veida izjūtas asociējās ar „perestroiku” un tādējādi nosaka morāli tikumisko klimatu sabiedrībā. „Perestroika” ir šodienas dzīves organiska sastāvdaļa tāpat kā citi radikāli pavērsieni mūsu pagātnē.

Sabiedrības viena daļa ir pareizi informēta. Diemžēl valdošās kliķes izturēšanās nav godīga, cenšoties saglabāt vēsturiskos melus. Savukārt nomenklatūras vēsturnieki savu darbu veic profesionāli amorālā veidā, jo viņu devums patiesības atspoguļošanā nav manāms.

Patiesība par „perestroiku” ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Kā zināms, vēsture ir jocīga parādība. Tā nekad un nekur nevar lepoties ar savu idejisko konsekvenci un saturisko uzticamību.

Sabiedrībā vēsture var funkcionēt dažādi. Visizplatītākie ir trīs varianti: 1) vēsture kā zinātne, 2) vēsture kā mīts un 3) vēsture kā ideoloģija.

Vislielākā autoritāte ir vēsturei kā zinātnei, objektīvi un zinātniski precīzi atspoguļojot pagātnes notikumus. Taču vēstures zinātne ne reti kalpo valdošajai iekārtai. Tātad tās formētajai politikai un ideoloģijai.

Latvijā pirms II Pasaules kara un pēc 1991.gada vēsture kalpo nacionālajām interesēm tāpat kā padomju laikā kalpoja komunistiskās partijas interesēm. Tāda kalpošana nevar notikt bez noklusēšanas, falsifikācijas, vienpusīgas interpretācijas. Ne velti mūsu pakalpīgākajiem vēsturniekiem dažas valstis neļauj izmantot savus arhīvus, jo pēc tam sākās briesmīgu melu plūdi.

Uzvarētāji vienmēr pārraksta vēsturi. Arī pie mums „perestroika” neiztika bez uzvarētājiem un zaudētājiem. Latvijas jaunajai paaudzei, protams, māca uzvarētāju sacerēto vēsturi. Tā ir mūsu oficiālā vēsture izglītībai, žurnālistiem, valsts ierēdņiem, valsts propagandai ārzemēs utt.

Oficiālā vēsture parasti ir optimistiska vēsture. Tā atklāj uzvarētāju spožos varoņdarbus. Optimistiskajā vēsturē trūkumus un zaudējumus noklusē. Jo pieļauti lielāki trūkumi un zaudējumi, jo cītīgāk tos noklusē.

Taču, kā parasti, viss ir atkarīgs no cilvēku godīguma un atbildības sajūtas. Gan morāli tikumiskās atbildības sajūtas, gan vēsturiskās atbildības sajūtas. Vispirms tas attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas arī uz politiķiem un valsts vadītājiem. Daudz kas ir atkarīgs no viņu godīguma un atbildības sajūtas, pieļaujot vai nepieļaujot vēstures viltošanu.

„Perestroika” ir vienota ar Eirāzijas vairākām šodienas valstīm. Katrā zemē vēsturiskajam izklāstam par „perestroiku” ir lokālās nianses. Tam tā ir jābūt, jo „perestroikas” kopējā procesā uzskatāmi izpaudās vietējā specifika. Tagad katrā valstī ir savs viedoklis par „perestroikas” sekām – ieguvumiem un zaudējumiem. Ieguvumu un zaudējumu raksturu diktē vietējās nācijas cilvēciskā kvalitāte un pagātnes mantojums, kultūras attīstības īpatnības, nacionālās intereses un mērķi, kā arī ģeopolitiskās ambīcijas.

Tā, piemēram, Krievija („perestroikas” prāts un dvēsele) drīzāk izsakās par trūkumiem un zaudējumiem, nekā ieguvumiem. Krievijai „perestroika” nekā laba nedeva. Valsts prezidents V.Putins „perestroiku” uzskata par Krievijas ģeopolitisko katastrofu. Viņa padomnieks ekonomists akadēmiķis Sergejs Glazjevs šovasar „perestroikas” sekas apkopoja ļoti drūmos vārdos. Garīgie un materiālie zaudējumi esot lielāki nekā Pilsoņu karā un vācu fašistu iebrukuma laikā. Tautas izmiršana un garīgais apsīkums, nabadzības rašanās, kriminālā privatizācija un rūpniecības iznīcināšana, kapitāla izvešana no valsts, nacionālās kontroles trūkums saimnieciskajā darbībā, valūtas glabāšana ārzemēs par maziem procentiem un ārzemju investīciju izmantošana par lieliem procentiem, firmu reģistrācija „ofšoros” un nepakļaušanās valsts likumiem ir tikai daļa no fantastiskajiem zaudējumiem.

Krievijā daudzi intelektuāļi „perestroikas” katastrofālo un noziedzīgo būtību saskatīja jau pašā sākumā. Piemēram, par to memuāros raksta izcilais zinātnieks un rakstnieks Aleksandrs Zinovjevs. Viņš jau otrajā dienā pēc „perestroikas” pasludināšanas esot izdomājis vārdu „katastroika”, paredzot kompartijas jaunās kampaņas izgāšanos. Vēlāk viņš ieviesa jēdzienu „postsovjetisms”. Tā apzīmēja dzīvi 90.gados, kad Krievijas sabiedrībai tika uzspiesta komunisma, rietumnieciskuma un feodālisma idiotiskā sintēze.

Jau 1990.gadā krievu ģeniālais analītiķis un politiskās izlūkošanas speciālists Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti tika raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā ir plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās jau no 1987. gada, kad tika izsludināta vispārējā „perestroika”.

Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt daudzi krievu un cittautu zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. Bet pats svarīgākais – Krievijas valdība atzīst „perestroikas” ļoti negatīvo lomu. Tas ir godīgi un apsveicami, jo Krievijas tautas dzīve pēcpadomju laikā principā ir bijusi tāda pati kā, teiksim, Latvijas tautas dzīve. Krievijas tauta (arī Latvijas tauta) ir pelnījusi zināt patiesību, bet nevis savtīgi liekulīgos melus. To apzinās krievu nelaimīgā tauta, un to apzinās tās politiskie priekšstāvji. Nākas pieņemt, ka to apzinās arī Latvijas nelaimīgā tauta. Droši var apgalvot, ka to nav spējīgi apzināties mūsu gaišie politiskie priekšstāvji, kuri turpina melot tautai.

Bet tagad par mūsu ideoloģiskajiem dārgumiem – oficiālo aprindu iedvestajiem svētajiem mītiem, kuri ļoti dziļi kropļo sabiedrisko apziņu.

Svēts ir mīts par to, ka PSRS sabruka pati, kā arī Rietumu speciālo dienestu graujošās darbības rezultātā.

Tā nav taisnība. Ar skaitļiem ir pierādīts pretējais. PSRS saimnieciskā darbība no 70.gadiem izjuta krīzi, taču tā nebija tik grandioza, lai sabruktu valsts. PSRS varēja turpināt pastāvēt tāpat kā citas sociālisma valstis – Kuba, Ķīna. Par ķīniešu kolosālajiem panākumiem zina visi.

Kas attiecas uz Rietumu speciālo dienestu graujošo darbību, tad šī darbība, saprotams, pastāvēja. ASV ārpolitika no 1947.gada marta balstījās uz PSRS „stratēģiskās atturēšanas” koncepciju, kuru 1946.gadā ieteica ASV vēstnieks Maskavā Džordžs Kennans slavenajā „garajā telegrammā” valdībai. Taču stratēģiskās atturēšanas jeb graujošās darbības rezultāti nebija tik lieli, lai sagrautu PSRS. Rietumi gribēja un cerēja sagraut PSRS. Bet tāds iznākums tika prognozēts XXI gs. otrajā pusē, ņemot vērā demogrāfisko pāreju. Krievu tautas dzimstība ievērojami samazinājās, un minētajā laikā krievu īpatsvars PSRS nacionālajā sastāvā jau būtu ļoti niecīgs. Tāpēc lielā padomju impērija sabruktu, sadaloties atsevišķās nacionālajās valstīs.

Amerikāņus interesē tikai viens jautājums: lai Krievija būtu vāja. Amerikāņus neinteresē Krievijas valsts iekārta. Viņiem ir vienalga, vai Krievijā ir monarhija, kapitālisms vai komunisms. Amerikāņu elite uz pasauli raugās no biznesa projekta aprēķina. Biznesā ir ekonomika un ideoloģija. Konkurents nav vajadzīgs. Krievija ir milzīgs konkurents. To var likvidēt, panākot Krievijas sadalīšanos sīkās valstiskajās vienībās. Gorbačovs (vēlāk arī Jeļcins) pats saskaldīja Krieviju. Taču tā joprojām ir spēcīgs konkurents. Tāpēc amerikāņi Krieviju ar savu 5.kolonnu cenšas atkal saskaldīt gabalos. Krievijā tagad ir „perestroika-2”. Amerikāņi vēlas Krieviju redzēt tikai Maskavas kņazistes robežās.

Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.

Jau Staļina laikā II Pasaules kara gados un vēlāk padomju valdošajās aprindās tika slepeni diskutēts par PSRS turpmāko likteni. Bija priekšlikums savā kontrolē pārņemt visu Eiropu, neļaujot pēc kara amerikāņiem nostiprināties Eiropā. Pēc kara bija priekšlikums izdevīgi atbrīvoties no Austrumeiropas sociālisma valstīm, izveidojot spēcīgu koalīciju ar Vāciju un Franciju, lai piespiestu amerikāņus vākties uz mājām. Bija variants likvidēt PSRS un izveidot jaunu pareizticīgo impēriju. Tajā iekļautu krievus, ukraiņus, baltkrievus, moldāvus, armēņus, gruzīnus. Krievija tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgajām zemēm – Baltijas un Vidusāzijas dažām teritorijām.

Bija variants (jau tuvāk mūsdienām) atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” (nacionālajām republikām) un veidot ekonomiski modernu un spēcīgu, demokrātisku un eiropeisku Krieviju, lai dzīvotu tādā pašā materiālajā labklājībā, kādā dzīvoja Rietumeiropas iedzīvotāji.

Par šī varianta autoru uzskata PSRS VDK ilggadējo priekšsēdētāju Juriju Andropovu. Viņš savu futuroloģisko projektu sāka konkrēti realizēt pēc tam, kad kļuva par PSKP ģenerālsekretāru (1982 XI – 1984 II). Viņš mira 1984.gada 9.februārī. Viņa projektu turpināja realizēt Gorbačovs ar vairākiem šī projekta fanātiskajiem atbalstītājiem. No tiem parasti nosauc A.Jakovļevu un E.Ševardnadzi. Taču noteikti bija arī citi projekta izstrādātāji un atbalstītāji galvenokārt VDK struktūrās.

Par šo projektu ir maz zināms. Gorbačovs joprojām dzied veco dziesmu, kuru patīk klausīties ārzemniekiem. Piemēram, 1999.gadā Stambulā amerikāņu universitātē viņš lielījās par savas dzīves galveno mērķi iznīcināt komunismu. Lai sagrautu komunismu, vajadzēja nomainīt varu partijā un valdībā, kā arī nacionālajās republikās. Viņš, saprotams, noklusē galveno. Tāpēc liekulīgi saka, ka esot vēlējies saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neesot izdevies. Neapšaubāmi, sentimentālā paškritika var patikt tikai tiem, kuri nezina par viņa patieso nodomu sagraut PSRS.

Aleksandrs Jakovļevs memuāros ir nepārprotami atklājis, kas patiesībā bija „perestroika”. Viņš skaidro, ka uz papīra nekas netika fiksēts. Projekts pastāvēja verbālā formā un tā autoru smadzenēs. Krievijā nostiprinājies viedoklis, ka projekta nosaukums bija „Zvezda”.

Patiesība ir briesmīga. Milzīgo padomju impēriju sagrāva paši tās vadītāji, noorganizējot speciālu valsts sagraušanas operāciju un tās realizācijā ļoti viltīgi iemānot radošo inteliģenci, ierindas partijas biedrus, armiju, speciālos dienestus.

„Perestroikas” arhitekti rīkojās ļoti liekulīgi. Viņi paši vēlējās palikt svēti, un tāpēc visi nelietīgie darbi tika veikti ar citu rokām un šausmīgas demagoģijas aizsegā: „inteliģence vēlās”, „tauta vēlās”, „nacionālās republikas pieprasa”, „sabiedrības interesēs”, „pasaules sabiedrība mūs nesapratīs un nosodīs” u.tml. Valsts sagraušanas procesam bija tā jāizskatās, it kā tas notiek saskaņā ar neatvairāmu valsts iekšējā sociālā spēka objektīvi pamatotu pieprasījumu. Partija, lūk, nedrīkstot noraidīt šo pieprasījumu un tāpēc tas ir jāizpilda.

„Perestroika” faktiski apmuļķoja visu cilvēci. Visa pasaule tolaik noticēja, ka tiek realizētas progresīvas reformas. To rezultātā būtiski izmainīsies PSRS sociāli politiskā seja. Neviens nedomāja, ka patiesais mērķis ir ļoti triviāls – gūt iespēju ēst 50 desu šķirņu, baudīt greznu dzīvi Rietumu kūrortos un peldēties glamūra vannā. Bet elites ambiciozākais sapnis bija kopā ar rokfelleriem un rotšildiem apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus. No tā nekas nesanāca, jo Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas eliti apspriest globālā biznesa projektus. Rietumi to skaidri un nepārprotami Krievijas elitei lika saprast 2005.gada rudenī. Krievijai ir slēgts ceļš uz Eiropu, NATO, pasaules pārvaldīšanu.

Mūsu zemes otrs svēts mīts ir par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.

Šis mīts ir ne tikai pilnīgi nepatiess, bet arī morāli ļoti nepatīkams. To visiem spēkiem cenšas saglabāt cilvēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu valsts atjaunošanā. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nebūtu jāatdod nepelnīti saņemtie ordeņi un citas regālijas. Viņiem arī pēc 25 gadiem nav kauns tēlot varoņus, kad visa pasaule jau ir sapratusi „perestroikas” unikāli noziedzīgo un afēristisko būtību, kā arī zina par mūsu suverenitātes fikciju. Tautas padibenes pēc 25 gadiem drīkst vienīgi svinēt savu jubileju veiksmīgajai nacionālo bagātību izzagšanai un izpārdošanai, tautas novešanai līdz pilnīgai nabadzībai, tautas gara likvidēšanai un vispārējā sociālā truluma radīšanai, sabiedrībai nespējot pretoties noziegumiem pret tautu. Atmodas vietā ir letarģiska pasivitāte, tautas prāta aptumšojums un tautas gara apsīkums.

Šis mīts ir morāli ļoti nepatīkams tāpēc, ka ievadīja tautas kolosālo pagrimumu. Patiesībā sākās nevis atmoda, bet riebīga degradācija cilvēku dzīves visos aspektos. Šo degradāciju izraisīja LTF vadības hipernoziedzīgā rīcība, rūpējoties tikai par savām ambīcijām, materiālo labklājību un pilnīgi ignorējot tautas intereses. Tā bija deģenerātu darbība, kas ir pelnījusi tautas vislielāko nosodījumu un kriminālo atbildību par nodevību pret tautu. Pirms 25 gadiem dibinātās LTF kompartijas un specdienestu atlasītā spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē, ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.

Šī mīta kontekstā patiesība ir tikai tas, ka PSRS elite (īstenībā tikai viena niecīga daļa) patiešām gribēja atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” – nacionālajām republikām. Taču Gorbačovs ar biedriem baidījās atklāti dot neatkarību nacionālajām republikām; t.i., atklāti atbrīvoties no „nomalēm” un „liekēžiem”. Viņu pozīcija PSRS elitē un sabiedrībā nebija tik varena, lai atklāti realizētu minēto projektu.

Latvijas (Baltijas) liktenis, visticamākais, tika izlemts tādā pašā formā, kādā savā laikā to izlēma Molotovs un Ribentrops savas valdības uzdevumā. Acīmredzot bija ģeopolitiskās ietekmes sfēru jauns sadalījums starp PSRS (Krieviju) un ASV. Mūsu jaunāko laiku vēsturē bija divi Molotova-Ribentropa pakti.

Par to pagaidām nav daudz zināms. Zināms ir vienīgi tas, kas ir reāli noticis. Respektīvi, mēs nonācām amerikāņu ģeopolitiskajā apsaimniekošanā. Maskavas vietā stājās Vašingtona, uz kuru tūlīt lidoja mūsu barveži pēc vērtīgām pavēlēm. Gorbačovs mūs atdeva amerikāņiem. Varbūt par naudu. Gorbačovs ar biedriem noteikti zināja, ka mūs var izdevīgi pārdot. Viņiem jau bija patīkama pieredze tautu tirdzniecībā. 1988.gada jūnijā Ķelnē parakstīja vienošanos par VDR pievienošanos VFR. Par to PSRS no Rietumiem saņēma dāvanu – 350 miljardus dolāru. Iespējams, dāvanu saņēma arī par Latviju (Baltiju). 1989.gada maijā Maskavā ieradās ASV valsts sekretārs Džeims Beikers valsts prezidenta Dž.Buša uzdevumā. Viņš tikās ar Gorbačovu, Ševardnadzi. Iespējams, toreiz tika pārrunāti galvenie biznesa jautājumi par PSRS atsevišķu teritoriju likteni.

Nekāda cīņa par neatkarību nenotika. Mūsu lāčplēši darīja tikai to, ko viņiem Maskava (Vašingtona) lika darīt. Nekāda vietējā iniciatīva nepastāvēja. Viss tika stingri izpildīts saskaņā ar pavēli un stingri kontrolēts, lai viss notiktu attiecīgās pavēles ietvaros. Saprotams, tolaik uzplaiksnīja milzīga sabiedrības pašiniciatīva, vēloties pasteidzināt „atbrīvošanās cīņu”. LTF līderi sabiedrības pašiniciatīvu prata meistariski ( ne reti rupji uzkliedzot) apklusināt vai novirzīt attiecīgo pavēļu gultnē. Sastopoties ar iniciatīvas slāpēšanu, domājoši cilvēki jau toreiz saprata, ka „atbrīvošanās cīņā” kaut kas nav kārtībā. Tā drīzāk ir „cīņas” imitēšana. Vietējo notikumu loģika nesaskanēja ar Maskavas štaba pavēļu loģiku.

„Perestroikas” process bija viltīgi centrēts. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim kompromitējot partiju, armiju, valsti. Viss notika partijas un tās speciālo dienestu stingrā vadībā. Ne velti pēcpadomju gados daudzi ģenerāļi skaidroja reālo situāciju. Ja PSRS vadība gribētu, tad tā varēja jebkuru nacionālās atbrīvošanās kustību apspiest momentā. Turklāt VDK jau pirmajās dienās spēja izsekot jebkuras opozīcijas vai pretošanās kustības aizsākumu, izmantojot no aģentiem saņemto informāciju. Tāpēc grotesks ir fakts, ka pati kompartija un tās speciālie dienesti ne tikai dzemdēja nacionālās atbrīvošanās kustības, bet arī auklēja un vajadzīgajā virzienā tās skoloja. Turklāt pieaicinot palīgā amerikāņu speciālistus. Viļņā pie televīzijas torņa bija amerikāņu instruktori. To 1991.gada 15.martā apstiprināja ASV vēstnieks Dž.Metloks intervijā laikrakstam „Рабочая трибуна”. Baltijas ceļa akciju (1989.gada 23. augustā) izdomāja slavenais Džīns Šarps, kurš arī pašlaik publiski lepojās ar savu atjautīgo ierosinājumu.

Diemžēl tolaik grotesko faktu izprata nedaudzi. Vairākums ticēja Gorbačova skaistajiem vārdiem. Par „perestroikas” patieso mērķi zināja ļoti ļoti niecīgs cilvēku skaits. Gorbačovs ar biedriem savu projektu turēja milzīgā slepenībā un, domājams, no nacionālo republiku visaugstākās vadības gandrīz nevienam neuzticējās.

Reformu atbalstīšanas avangardam tika mobilizēta radošā inteliģence, kuru dievināja sabiedrība. PSRS ideoloģija izmantoja mākslu un literatūru kā galveno mehānismu vajadzīgo sociālistisko normu un vērtību nostiprināšanā sabiedriskajā apziņā. Tāpēc garīgās inteliģences pārstāvji tika grandiozi „uzpiārēti”, lai viņu idejiski dziļos darbus un viņus pašus mīlētu tauta. Ne tikai radošā inteliģence, bet visa valsts inteliģence ar sirdi un dvēseli sevi tūlīt ziedoja PSRS reformēšanai. Par kaut kādu neatkarību nevarēja būt runas. Runa bija par cīņu ar novecojošo domāšanu, vecajiem partijas un padomju kadriem – stagnātiem jeb gerontokrātiju (vecu cilvēku varu).

Tikai tad, kad „perestroikas” projekta vadītāji atzina par vajadzīgu, no augšas tika dota komanda aktivizēt nacionālās atbrīvošanās tematiku. Pie mums tas notika 1988.gada septembrī, kad tika saņemts rīkojums „perestroikā” akcentēt „nacionālo komponentu”. Lai rīkojumu izpildītu, partijas un speciālo dienestu stingrā virsvadībā un uzraudzībā 1988.gada rudenī tika veidotas tautas frontes. Tās vadīja speciāli atlasīti cilvēki. Tautas frontes galvenais uzdevums bija PSRS republikās pārņemt varu, lai ar svaigiem politiskajiem spēkiem turpinātu reformas. Bija jānogaida, kad pienāks īstais brīdis „izstāties” no PSRS. Padomju impērijas sagraušana notika rūpīgi izdomātā pēctecībā. Pastāvēja smalka metodoloģiskā pieeja.

Samērā atklāti par šo pēctecību raksta Aleksandrs Jakovļevs. Memuāros viņš pēctecību raksturo lielās līnijās. Vispirms sāka noliegt sociālisma idejiskos pamatus: ar Ļeņinu kritizēja Staļinu, ar Buharinu kritizēja Ļeņinu, ar demokrātisko sociālismu kritizēja Ļeņinu un beigās ar kapitālismu kritizēja demokrātisko sociālismu. Tādas pakāpeniskas kritiskās darbības rezultātā uzvar kapitālisms, un sabiedriskā doma tiek secīgi pārskaņota par labu kapitālisma neoliberālajai mācībai. Jakovļevs šo pēctecību dēvē par „sitienu sēriju”. Nedrīkstēja tūlīt pāriet uz neoliberālisma propagandu. Vajadzēja pakāpeniski sagatavot sabiedrisko domu neoliberālisma akceptēšanai.

„Sitienu sērijas” metodoloģija tika pielietota ne tikai padomju tautas ideoloģiskajā pāraudzināšanā. Uz „sitienu sēriju” balstījās visa „perestroika”, padomju impēriju pakāpeniski novedot līdz sabrukumam tādā veidā, lai tas izskatītos kā dabisks iekšējās evolūcijas process, kuru diktēja pati sabiedrība, bet nevis elite. Visam vajadzēja izskatīties nevainīgi; nevis elite un tās globālās ambīcijas apzināti noveda valsti līdz sabrukumam, bet pati sabiedrība to izdarīja. Un tas nekas, ka sabiedrība negribēja sagraut valsti. 1991.gada martā referendumā 71,37% balsoja par PSRS saglabāšanu. Savukārt 2001.gada decembrī 76% Krievijas iedzīvotāji nožēloja PSRS likvidēšanu.

Attiecinot „sitienu sēriju” uz mums, arī veidojās pretrunīga aina. Iznāk tā, it kā pati tauta ir visu radījusi un tās līderi nav vainīgi. Pie mums var jocīgi secināt, ka tauta, kura faktiski sapņoja par patiesu brīvību un īstu valstisko neatkarību, ir pati brīvprātīgi izvēlējusies šodienas verdzību, koloniālo atkarību, Eiropas atkritumu bedres reputāciju. Arī pie mums var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, brīvību nomainīja ar „prihvatizāciju” un „eiropeizāciju”. Var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, visu noveda līdz tam ārprātam, kad godīgam un strādīgam cilvēkam nav vietas šajā zemē – zagļu un blēžu paradīzē. Var secināt, ka pati tauta ir vainīga lielākajos antikomunistiskās revolūcijas grēkos – privatizācijā un nonākšanā ASV kalpībā.

„Perestroika” ir prātam neaptverama mahinācija. Tāpēc nav jābrīnās, ka LTF spices kāda daļa joprojām neko nav sapratusi un dzīvo vēsturisko mītu gaisotnē. Tāpēc nav jābrīnās, ka valdošajai kliķei tik viegli izdodās saglabāt mītus. Lai tiktu vaļā no mītu ietekmes un uzzinātu patiesību, nepieciešams pamatīgi iedziļināties speciālajā literatūrā, lasīt notikumu aculiecinieku memuārus, intelektuāļu analītiskos darbus utt. Ļoti daudziem mūsu iedzīvotājiem tas nav iespējams, jo jādomā par iztikas līdzekļu sagādāšanu, bērnu apģērbšanu un paēdināšanu, darba atrašanu, rēķinu apmaksāšanu, kredītu atdošanu.

2012.gada 3.maijā „Dienas Rītā” viesojās Godmaņa kungs. Viņu uz interviju sakarā ar neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990.gada 4.maijā bija uzaicinājis Panteļējeva kungs (žurnālista lomā). Viņš redakcijas viesim gudri jautāja: „Ar kādiem sentimentiem atceraties 4.maiju?”. Godmaņa kungs, kā jau izcili prātīgs valstsvīrs, savilka pieri intelektuālās mokās un ieturēja aizdomīgi garu pauzi. Pēc kāda brīža Smoktunovska līmeņa skatuviskās pauzes lielmeistars ģeniāli atbildēja: „Tikai pozitīvi!” un tūlīt fiksi jo fiksi filosofiski dziļdomīgi atgādināja par cilvēka nespēju pilnā mērā visu atcerēties. Tāpēc arī viņam esot grūti visu atcerēties.

Faktiski abu kungu sarunas videoierakstu bija kauns skatīties un klausīties. Tiecoties pārvarēt neveiklības sajūtu par mūsu slavenajiem „politiķiem”, centos sevi mierināt ar domu, ka viņi abi tēlo pilnīgus muļķus un tāpēc apliecina kolosāli aprobežotu izpratni gan par pagātni, gan notikumiem mūsdienu pasaulē. Abi kungi joprojām lieliski tēlo lomu, kuru viņiem savā laikā uzticēja „perestroikas” specprojekta arhitekti. Kolosāli aprobežoto izpratni savādāk iztulkot būtu grēks. Ja tomēr iztulkojam savādāk, tad mums nākas godīgi atzīt, ka sēžam „politiķu” urīna pamatīgā peļķē. Ar tik aprobežotiem politiskajiem kadriem tauta veselīgajā peļķē var plunčāties līdz pasaules galam. 

Novērtē šo rakstu:

173
39

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...