Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Permanentā histērija

Arturs Priedītis
18.02.2013.
Komentāri (26)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Virsraksts ir saprotams. Runa ir par pastāvīgu un nepārtrauktu (permanentu) neirozes un psihopātijas formu (histēriju), kas izpaužas uzbudinājuma, kaprīžu, untumainības un nenosvērtības lēkmēs. Tie cilvēki, kuri pie mums aizvadītajos divdesmit un vairāk gados dzīvoja ar veselo saprātu un analītisko skatījumu, nemitīgi novēroja permanentās histērijas griezīgo klātbūtni mūsdienu sociumā.

Pat vairāk. Viņi redzēja, ka tagad ir pieņemts publiski lepoties ar pastāvīgu un nepārtrauktu eksaltētu uzbudinājumu. Viņi saprata, ka tagad histērija liecina par attiecīgā histēriķa nacionāli patriotisko pozīciju, pilsonisko drosmi un intelektuālo aktivitāti. Nacionālisma, neoliberālisma un verdziski iztapīgā amerikāniski eiropeiskā hiperpatriotisma demonstrācija vispār nav sastopama bez aizgrābtas un satrauktas slimīgas jūsmas. Faktiski tagad bez slimīgas jūsmas nav pieņemts atvērt muti par jebkuru jautājumu. Mūsu publiskajā telpā dominē permanentā histērija jebkuras tēmas verbalizācijā.

Permanentā histērija ir sociālā parādība. Tā aptver respektējami lielu sabiedrības daļu un attiecas uz visām vecuma grupām – vecāko, vidējo un jaunāko paaudzi. Satraucoša ir permanentās histērijas klātbūtne jaunajā paaudzē – interneta komentāru un blogu piemēslotāju tumsoniskajā slānī. Taču no viņiem daudz neatpaliek arī pārējie sociālie slāņi. Nebūt ne tikai internetā var spīdēt ar sava vājā prāta kaislībām.

Katrai sociālajai parādībai ir noteikts iegansts un ģenēzes apstākļi. Šajā ziņā permanentā histērija nav izņēmums. Tai pie mums ir precīzi fiksējamas hronoloģiskās robežas – XX gs. 80. gadu otrā puse un viss pēcpadomju periods līdz šodienai. Tātad – „perestroika” un dzīve postmodernisma lieliskajos apstākļos.

Pašlaik mēs mācāmies sociālās parādības izskaidrot no kosmofizisko sakarību viedokļa. Pašlaik jau ir labi zināms, ka sociālās kataklizmas ir hronoloģiski vienotas ar ģeofiziskajām, meteoklimatiskajām, ekoloģiskajām kataklizmām. Dabas pulsējoši viļņveidīgie mehānismi atsaucas uz sociālo pulsāciju.

Mūsdienu zinātne ir pārvarējusi ģeocentrisko un statisko pieeju. Atsevišķas parādības netiek apskatītas relatīvi izolēti. Piemēram, zinātne spēj Saules magnētiskā lauka cikliskumu sasaistīt ar vēsturiskajiem notikumiem uz Zemes. Saules magnētiskā lauka cikliskums esot apmēram 3750 gadi. Ciklu maiņa ilgst 370 gadus. Tiek uzskatīts, ka mēs dzīvojam kārtējās ciklu maiņas pašā sākumā.

Faktiski jau sen pazīstama kosmosa ietekme uz biosfēru. Tagad šie klasiskie novērojumi tiek papildināti ar jaunām atziņām, kuras sniedz tādas pagaidām nepierastas zinātnes kā heliobioloģija, bioenergoinformātika u.c.

Tagad ne tikai speciālajā, bet arī populārzinātniskajā literatūrā var lasīt par planetāro nelaimju likumsakarībām attiecīgo kataklizmu izcelsmes, funkcionēšanas un evolūcijas kontekstā. Vulkānu izvirdumi, zemestrīces, zemes nogruvumi, krasas klimatiskās svārstības, cunami, orkāni, milzīgi ugunsgrēki, plūdi, epidēmijas, tehnisko iekārtu bojājumi tiek analizēti saistībā ar attiecīgajā laikā konstatētajām cilvēku psihes un fizioloģijas hroniskajām un impulsīvajām destrukcijām, sociāli sadzīviskiem, politiskiem, militāriem konfliktiem un draudu uzliesmojumiem.

Visu šo parādību avots ir planētas „ieeju” un „izeju” dinamikas pieaugums. Tas vairāk vai mazāk intensīvi un periodiski notiek enerģētisko virpuļu (gravitācijas, elektrības, magnētisma, elektromagnētisma) un gāzu (hēlija, ūdeņraža u.c.) plūsmu un impulsu (t.sk. sprādzienu un plazmas izvirduma) veidā dažādās ģeoaktīvās zonās – litosfēras lūzumos u.c. Anomālā enerģētiskā un gāzes dinamika atsaucās uz planētas dzīvi visos aspektos (hidro, meteo, bio, psiho, socio, etno).

Planētas enerģētiskā un gāzes „elpošana” sasaucās ar dažādu kosmisko enerģiju plūsmu saņemšanu un izmantošanu, planētas energoizstarojumu izplatību, planētas enerģētiskā līdzsvara nodrošināšanu iekšējo un ārējo sakaru procesos.

Mūsu planēta ir organiski saistīta ar kosmofizisko sakarību kompleksu (Saules sistēmu, Galaktiku, Visumu), kas ir vienots kosmoritmisks mehānisms ar ritmiski mainīgu pulsāciju un savstarpējo mijietekmi. Šajā mehānismā ietilpst daudzas enerģētiskās „spoles” – spirāliski eliptiskas trajektorijas dažādiem kosmiskajiem objektiem, kuri hierarhiski sagrupēti saskaņā ar principu „spirāle uz spirāles”.

Zinātne ir noskaidrojusi, ka mēs pašlaik dzīvojam planētas globāli cikliskās transformācijas laikmetā – pārejas laikmetā. Tajā īpaša aktivizācija sākās aizvadītā gadsimta 60.gadu vidū, intensīvu fāzi sasniedzot XX gs. 90. gadu beigās. Intensīvā fāze turpināsies līdz XXI gs. pirmajai trešdaļai.

Šajā fāzē, piemēram, notiek Zemes orbītas novirze un planētas orbitālā ātruma samazināšanās. Tā rezultātā var būt neredzētas kataklizmas un var atsegties visdažādākās anomālās pretrunas. Cilvēki ģenētiski zaudē garīgās, intelektuālās, imūnās potences. Sociālajā sfērā saasinās masu apziņas bioloģizācija un primitivizācija. Formējas hominīdu jauns tips – postcilvēks. Pieaugošais gravitācijas spiediens pazemina cilvēkā abstraktās domāšanas spējas, veseluma un harmoniskuma uztveri, radošo motivāciju.

Kultūrā iestājas krīze. Tās tipiskākās izpausmes ir ideālu, morāles, humānisma deficīts, hēdonisma evolūcija, egocentriskums, neiecietība, vandālisms, vardarbība, masu slimības, histēriska konfliktēšana.

Arvien plašāku amplitūdu iegūst konflikti starp cilvēkiem un postcilvēkiem. Tie ir galvenokārt hermeneitiski konflikti; proti, izskaidrojoši konflikti. Tie rodas tāpēc, ka ir dziļa un patiesībā nepārvarama plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem kultūras kritēriju jomā. Katram (cilvēkiem un postcilvēkiem) ir savi kritēriji. Tie kardināli atšķiras. Tāpēc starp cilvēkiem un postcilvēkiem neeksistē tas, ko mēdz dēvēt par komunikatīvās identitātes kopību.

Dabas zinātņu atklājumi tagad palīdz izskaidrot Rietumu sociologu pētnieciskos rezultātus. Piemēram, palīdz saprast, kāpēc no XX gs. vidus samazinās cilvēku intelektuālās spējas. Aizvadītajos gados Rietumu sociologi atklāti un drosmīgi secināja, ka cilvēki kļūst arvien muļķāki. Izvērsti par to var lasīt Džona Gleda (John Glad) darbos. Viņa secinājums ir bēdīgs: mūsdienu pasaulē nepārtraukti samazinās augsta intelektuālā koeficienta pārstāvju skaits. Genofonda debilizācija, idiotizācija, kretinizācija mūsdienās ir acīmredzama.

Dž.Gleds raksta par ģenētisko stratifikāciju. Tā viņš dēvē intelektuāli viendabīgo cilvēku konsolidāciju relatīvi norobežotās subkultūrās. Ģenētiskās stratifikācijas process ir uzskatami redzams šodienas sabiedrībā. Ne visur vara un bagātība tiek gudrākajiem. Turklāt gudrāko konsolidācija nav tik intensīva un rezultatīva. Likumsakarība ir zināma: jo pelēkāki un dumjāki indivīdi, jo intensīvāka un rezultatīvāka ir viņu konsolidācija, kā arī histēriski griezīgāk realizējās subkultūras pašaizsardzības instinkts. Ja kāds šo likumsakarību vēlas pārbaudīt, tad var pamēģināt iekļūt, piemēram, Latvijas valdošās kliķes kontingentā. Faktiski iznākums ir nekļūdīgi prognozējams: gudriem cilvēkiem un cilvēkiem ar veselo saprātu nav nekādas izredzes gūt panākumus. Kliķes iekšējai konsolidācijai un pašaizsardzībai piemīt dzelžains spēks.

Mūsdienu zinātnē ir detalizēti aprakstītas cilvēka garīgās degradācijas stadijas. Piemēram, psihologi ir noskaidrojuši cilvēka garīgā sabrukuma gaitu. To var fiksēt noteiktā secībā. Tagad labi ir zināms, ar ko sākas cilvēka garīgais sabrukums, kādas ir šī nelaimīgā procesa stadijas un ar ko drūmais process noslēdzās. Šajā procesā ir stadija, kuras raksturojumā vispiemērotākais jēdziens ir „histēriskums”.

Process sākās ar cilvēka atsacīšanos no „savas sejas”. Ar cilvēku notiek kaut kas tāds, kad viņš atsakās no savas cilvēciskās misijas. Tas var izpausties visdažādākajā veidā. Cilvēks var neievērot kādu morāli tikumisko normu vai pasaules uzskata idejisko principu. Ja cilvēks ir atsacījies no savas cilvēciskās esamības metafiziskajiem pamatiem, tad viņa degradācijā ātri iestājās otrā stadija – ideālu zudums. Cilvēkam nekas vairs nav svēts. Viņš vairs nekam netic. Viņš vairs netiecas pēc kaut kā cēla un skaista.

Trešā stadija ir stratēģiskās domāšanas apsīkšana. Cilvēkam bez ideāliem nevar būt nekādi nākotnes nodomi. Ja cilvēks ir atsacījies no savas dzīves metafiziskajiem pamatiem, tad viņam vairs nerūp dzīves idejiskā stabilitāte. Viņam nevar būt kritiski analītiskā pieeja ne tikai savas dzīves veidošanā, bet arī savu līdzcilvēku (sociuma) sociāli eksistenciālajā stratēģijā. Cilvēks bez ideāliem spēj koncentrēties tikai fizioloģisko vajadzību apmierināšanai un bez ierunām pakļaujas jebkurai ārējai ideoloģiskajai iedarbībai. Cilvēks bez citu palīdzības nevar formulēt savas dzīves uzdevumus un mērķus.

Nav grūti iedomāties, kas notiek pēc tam - ceturtajā stadijā. Ja cilvēkam nav ideālu, dzīves uzdevumu un mērķu, tad viņā ātri apsīkst motivācija un enerģija. Cilvēks zaudē dzīves jēgu un kļūst garīgi apātisks un infantīls. Turklāt cilvēkam bez enerģijas nav arī nekādu dzīves vērtību. Viņam nav morālās, sociālās, reliģiskās, filosofiskās, estētiskās, profesionālās vērtības. Bet tas nozīmē, ka sabrūk cilvēka uzskatu sistēma un cilvēka prāta iekšējais satvars vispār.

Piektajā stadijā ir runa par izmaiņām uzvedībā. Cilvēkam bez vērtībām un uzskatu sistēmas izzūd priekšstati par uzvedības normām un noteikumiem. Vērtību trūkums un prāta erozija stimulē visatļautību un sabiedrisko normu ignorēšanu. Tas liecina, ka cilvēkam vairs nav nekādu priekšstatu par patiesumu un viņā vairs nav nekā patiesa. Cilvēks ir iznīcinājis sevi – savu individualitāti.

Turpmākajās stadijās sākās veģetēšana - eksistence bez cilvēciskās individualitātes. Cilvēks nespēj pārvarēt dzīves grūtības. Viņš vairs nevar balstīties pats uz sevi, bet tikai uz citiem. Cilvēks nespēj kvalitatīvi veikt darbu un strādāt radoši. Jebkurai viņa darbībai ir negatīvs iznākums. Cilvēku pārņem nogurums. Viņš sāk nervozēt un apskaust citu cilvēku panākumus. Viņu pārņem dziļa apātija un histēriskuma lēkmes. Cilvēks vairs nav spējīgs saprast un pat uztvert apkārtējās pasaules informāciju. Viņā ir zudusi realitātes izjūta, un tā ir pēdējā stadija.

Mūsu dzīves metafiziskos pamatus saputroja „perestroika”, kas ir vainojama arī permanentās histērijas izraisīšanā vecākajā un vidējā paaudzē.

No padomju totalitārā režīma politiskās prakses viedokļa „perestroikas” retorikā bija fiksēti drosmīgi pārkārtojumi. Tie radītu labvēlīgus apstākļus sabiedrības attīstībai, veicinātu un nostiprinātu indivīda lomu, stimulētu atklātumu, tiesiskumu, demokrātiskumu. Taču praktiski „perestroikai” nebija nekādu konkrētu iepriekš izstrādātu plānu, un jau no paša sākuma (1985.g.) „process sāka iet” haotiski, balstoties uz juceklīgām iniciatīvām. Tas noveda pie pārspīlējumiem, varas zaudēšanas un sociālisma sistēmas sabrukuma.

Tas noveda arī pie sociuma destruktīvās enerģijas izvirdumiem. Tādējādi atklājās „padomju cilvēka” ģenēzes patiesie rezultāti. Tie pārsteidza un šausmināja. Šo rindu autors kā šausmīgu murgu atceras atklāto sapulci Daugavpils Mūzikas skolas zālē 1988.-1989.gada ziemā. Daugavpils „perestroikas” entuziasti tikās ar LTF vadību no Rīgas. Jau pirmajās minūtēs sākās ārprāts: apmēram 400 zālē esošie cilvēki pēkšņi visi piecēlās kājās un burtiski katrs sāka kaut ko nesakarīgu kliegt trakumā izvalbītām acīm. Tā tas turpinājās ilgu laiku – apmēram pusstundu. Arī pēc tam, kad rīdzinieki pilnīgi apjukušā izskatā bija atstājuši skatuvi un devušies uz mašīnām.

Tagad nav noslēpums, ka „perestroika” bija ļoti viltīga manipulācija. Tās mērķis patiesībā nebija sociālisma valsts pārkārtošana, bet gan sagraušana. Turklāt tā bija neredzēti ciniska un savā būtībā fantastiski absurda operācija. Valsti sagrāva paši tās pavalstnieki ar savām rokām. turklāt svēti domājot, ka viņi pašaizliedzīgi dara valstij tikai to labāko. Visbezjēdzīgākais bija tas, ka komunistiskā partija pati pret sevi organizēja tautas frontes un cita formāta sabiedriskās aktivitātes, kā arī atsevišķās vietās nelietīgi organizēja savējo nošaušanu speciāli saaicināto ārzemju žurnālistu klātbūtnē, lai visai pasaulei uzfilmētu PSKP un PSRS asiņaino politiku. Komunisti uzaicināja amerikāņu vadāmā haosa speciālistus, lai sagrautu savu partiju un valsti.

„Perestroikas” superdestruktīvā un superamorālā būtība nevarēja palikt bez morālajām un psiholoģiskajām sekām. Tā, piemēram, „perestroikas” manipulācijas ar vārda un uzskatu brīvību („гласность”) veicināja tik apjomīgu nepatiesu, bezatbildīgu, naidīgu, apmelojošu, izkropļojošu „diskursu” par mūsu pagātni un tagadni, ka histēriskās muldēšanas inerces varā joprojām mutuļo sabiedrības liela daļa. Ļoti daudzi vecākās un vidējās paaudzes cilvēki joprojām ir kvēli pārliecināti par savu svētīgo darbību „perestroikas” gados un dzīvo tā laika mītu gaisotnē.

Viņus var saprast. Daudziem kalpošana „perestroikas” vajadzībām specdienestu izveidotajās struktūrās ir viņu mūža galvenais notikums. Nav viegli tagad atzīt sava histēriskā entuziasma fiasko. Piemēram, tolaik viens no latviešu radošās inteliģences kadriem slimīgā aizgrābtībā rakstīja: „Mēs savas sirdis, visu, kas mums ir, atklāti un godīgi atdodam savai partijai un valdībai. Tas ir nebijis notikums. Ir tikai mazas šaubas: ko rīt darīs ar mūsu sirdīm – pieņems vai nepieņems?” Cits kreatīvs kadrs pieglaimīgi slavēja: „Un mēs varam ar lepnumu sacīt, ka te liela nozīme un lieli nopelni ir mūsu vadībai, Gorbačovam un viņa kursam.[..] Viss, kas notiek, ir pozitīvs."

Taču „perestroikas” amorālā atbalss visriebīgāk atskanēja tad, ka tie paši cilvēki „savas sirdis” tik pat histēriski „atklāti un godīgi” sāka atdot mūsu jaunajam saimniekam. Tai valstij, priekš kuras PSRS sabrukums bija nevis lielākā ģeopolitiskā katastrofa XX gadsimtā, bet gan lielākā ģeopolitiskā uzvara XX gadsimtā. Nacionālās suverenitātes bezatbildīgā noniecināšana un slimīgi jūsmīgā atdošanās ģeopolitiskajam hegemonam atkal tika pasniegta tajos pašos vārdos – „viss, kas notiek, ir pozitīvs”. Ja kāds mēģina iebilst, tad mūsu kreatīvo kadru maniakāli naidīgā un histēriskā pļaustīšanās praktiski nav apklusināma gadiem ilgi.

„Perestroika” ar tās atklātuma („гласность”) histēriskajiem plūdiem, saprotams, nav izolēta parādība. Tā ietilpst tajā sociāli mentālajā procesā, kas Rietumu civilizācijā sākās aizvadītā gadsimta 60.gados. Šī kompleksā procesa nosaukums ir postmodernisms.

Rietumu civilizācijā 60.gados sākās patērēšanas mānija. Arī pie mums tolaik universālveikals kļuva par pilsētas kultūras centru, un pilsētnieku garīgās intereses pārsvarā riņķoja ap iepirkšanās tematiku.

60.gados sākās paaudžu konflikts, kas kulmināciju sasniedza studentu nemieros 1968.gadā Rietumeiropā un ASV. Studentu lozungi bija tipiski postmodernistiski: „Aizliegts aizliegt”, „Esiet reālisti – prasiet neiespējamo”, „Sekss – tas ir skaisti”, „Iztēli pie varas”, „Visu un nekavējoties”, „Anarhija – tas esmu es”, „Robežas – tās ir represijas”, „Nē eksāmeniem”, „Orgasms – šeit un tūlīt.”

Pie mums paaudžu konflikts kulmināciju sasniedza nedaudz vēlāk – 90.gadu sākumā, kad „bērni” demonstratīvi un histēriski atsacījās no savu vectēvu un tēvu kultūras mantojuma, lai pielabinātos amerikanizētajai eiropeiskajai kultūrai.

Gan Rietumeiropā, gan pie mums jauniešu portretā dominē vienas un tās pašas krāsas: infantīls students-sliņķis, neprot un negrib strādāt, vēlas visu saņemt gatavu, bez nākotnes ideāliem, mīl „diskursēt” un nekaunās „diskursēt” (šodien – „blogot”) par jebkuru tēmu, pašpārliecināts, bravūrīgi skaļš, nekaunās par savu intelektuālo neiecietību, imitē „kreisumu” un „demokrātiskumu”, kas asociējās ar seksuālo un narkotisko „brīvību”.

Kā zināms, postmodernisms nav ar kailu roku atvairāms fenomens. Postmodernisma izslavētā dekonstrukcijas metode nav margināla kičveidīga antiracionāla lingvistiskā spēle. Postmodernismam ir sava filosofiskā bāze – it kā zinātniski pamatota pasaules uzskata sistēma.

Postmodernisma filosofiju galvenokārt sameistaroja franču profesori 70.gados (Liotārs, Delēzs, Fuko, Barts, Derrida). 80.gados viņi ar savu juceklīgo un neskaidro produkciju inficēja amerikāņu universitātes. Tiesa, amerikāņi paši franču populārākos kulta filosofus laipni aicināja pie sevis. Amerikāņiem nebija gluži sveši postmodernisma murgi,- 1968.gadā viņiem ar frančiem bija kopīgi lozungi. Tāpēc pēc lekcijām dārdēja skaļi aplausi, kaut gan neviens nekā nesaprata. Tagad par to godīgi atzīstas daudzi memuāristi. Starp citu, interesanti ir tas, ka daudzi no Rietumu 1968.gada nemieru līderiem un mūsu „perestroikas” tautas frontes vadoņiem šodien dirn siltā vietā - totālā tukšgaitā funkcionējošajā „eiroparlamentā”. Šī sakritība ir pelnījusi atsevišķu analīzi.

Amerikāņu vietējais postmodernisma korifejs Ričards Rorti tipiski postmodernistiskā garā 1996.gadā atzina: „Mēs noliedzam, ka objektīvās patiesības meklējumi var atbilst realitātei, un aicinām tos traktēt kā centienus panākt pēc iespējas lielāku intersubjektīvo saskaņu." Viņš gudri atkārtoja franču postmodernisma klasiskās tēzes: objektīva patiesība neeskistē, katram var būt sava patiesība un tāpēc vienīgi var pastāvēt subjektīvo patiesību kopums jeb, Rorti vārdiem sakot, „intersubjektīvā saskaņa”.

Postmodernisma filosofiskā bāze noteikti ir kādam izdevīga. Tā, pirmkārt un galvenokārt, ir izdevīga neizglītotiem un nekompetentiem, intelektuāli un diskursīvi ambicioziem cilvēkiem, kuri nevairās izteikties par jebkuru jautājumu, turklāt nevairās histēriski aizstāvēt savu „patiesību”. Postmodernisma filosofiskā bāze ir zaļā gaisma muldoņām, stulbeņiem, patmīlīgām un pašpārliecinātām pļāpām. Amizanti ir tas, ka postmodernisma filosofiskā bāze rodas un uzplaukst laikā, kad samazinās cilvēku skaits ar augstu intelektuālo koeficientu un sākas sabiedrības vispārējā arhaizācija un primitivizācija. Var tāpēc teikt, ka mentāli neadekvāti indivīdi ir izstrādājuši savam saprātam piemērotu filosofiju.

Rietumu civilizācijā postmodernisms sagrāva cilvēciskās esamības metafisko fundamentu. Tā vietā strauji formējās postcilvēku idejiskais balsts, kurā histēriskumam atvēlētas plašas perspektīvas. Postmodernismam ir raksturīga ne tikai atsacīšanās no patiesīguma un objektivitātes, morālo, estētisko un dzīves stilu plurālisma dievināšana. Postmodernismam ir raksturīgs arī satura un formas eklektisms, atsacīšanās veidot sistēmas un atsacīšanās no dihotomijām: garīgais – ķermeniskais, svētais – laicīgais, morālais – amorālais, patiesais – melīgais. Tādējādi cilvēkos izzūd jebkāda ontoloģiskā un aksioloģiskā orientācija, un visa dzīve izvēršās haotiskā plūsmā.

Mūsdienās saprātīgie cilvēki ir samierinājušies, ka dzīvo nelīnijiskās un atvērtās vidēs. Teiksim, ekonomiskā virzība nav augšupejoša taisne, bet gan viļņveidīga kustība, kad katrs vilnis var sasniegt savu augstumu un kritumu. Saprātīgie cilvēki ir samierinājušies, ka haoss un nenoteiktība ir tādi paši realitātes atribūti kā kārtība un stabilitāte.

Saprātīgie cilvēki jau sen ir samierinājušies ar permanentās histērijas ikdienišķo klātbūtni. No viņiem neviens vairs necenšas uzsākt konstruktīvu diskusiju. Publiskajā telpā konstruktīva diskusija neeksistē. Neviens vairs nevēršās pret neprofesionālajiem un nekompetentajiem. Visi zina, ka viņus vajadzēs pārkliegt. Visi zina, ka neprofesionālie un nekompetentie savu „profesionalitāti” un „kompetenci” aizstāvēs, histēriski ārdoties un bļaujot. Visi zina, ka nepārkliedzamie tagad pie mums ir vairākumā un viņiem pieder vara.

Novērtē šo rakstu:

24
20

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...