Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saskaņas centra (turpmāk – SC) elektorāts pašapmierināti priecājās par spožo uzvaru pašvaldību vēlēšanās. Acīmredzot īpaši priecīgi ir SC vēlētāji Rīgā. Galvaspilsētā tika gūta pārliecinoša uzvara, un t.s. ušakovieši tagad varēs valdīt bez sadarbības ar citiem politiskajiem klaniem.

SC rīdzinieku elektorātam patiešām ir, par ko jūsmot. Agrāk tik lieliskā pozīcijā viņu politiskās uzticības personas nenokļuva. Viena lieta ir mērijā visu maigi saskaņot ar svešiem partneriem. Pavisam cita lieta ir mērijā dūšīgi diriģēt pašiem, visu pārdalot un sadalot tikai starp savējiem.

Kā ir novērots, pārlieku lielas cerības un prieki mēdz aptumšot prātu un atmiņu. Vēsture liecina, ka ar dēmosu (iedzīvotājiem, kuriem ir pilsoņu tiesības) tā var notikt samērā bieži. Jo tuvāk mūsdienām, jo biežāk. Jo tuvāk mūsdienām, jo rafinētākas ir masu komunikācijas manipulatīvi tehnoloģiskās iespējas aptumšot dēmosa prātu un atmiņu. Jo tuvāk mūsdienām, jo niecīgāka ir dēmosa imunitāte pret politiskajām manipulācijām. Jo tuvāk mūsdienām, jo dēmoss vienaldzīgāk izturas pret dažāda rakstura politiskajām nekaunībām. Jo tuvāk mūsdienām, jo mazāk dēmoss piedalās vēlēšanās vispār.

Dēmoss var visu neatcerēties. Dēmosam nemaz nav viss jāatceras. Tam dēmosam kalpo īpaši sociālie institūti – zinātnieki, žurnālisti, publicisti, skolotāji, pasniedzēji u.c. Šo institūtu uzdevums ir palīdzēt dēmosam saglabāt skaidru galvu un atcerēties to, kas ir jāatceras tādā svarīgā procesā kā vēlēšanas. Dēmosam ir jāpalīdz izvēlēties gudrākos un godīgākos valdniekus. Tas ir minēto sociālo institūtu profesionālais pienākums. Taču ir daudzkārt piedzīvots, ka minētie sociālie institūti var slikti strādāt un pat apzināti maldināt dēmosu.

Tā faktiski ir noticis ar SC elektorātu. Uzvara pašvaldību vēlēšanās diemžēl nebūt nav skaists un cēls politiskais panākums. Ar uzvaru nedrīkst lepoties. Gluži pretēji- nākas kaunēties un bēdās noliegt galvas. Uzvara ir ļoti nepatīkami saistīta ar vienu no vislielākajām nelietībām pēcpadomju Latvijas politiskajās norisēs. Uzvara vēlēšanās ir nodrošinājusi varu vieniem no visbezprincipiālākajiem politiskajiem līderiem pēcpadomju gados. Uzvaras rezultātā vara ir tādu cilvēku rokās, kuriem nekas nav svēts savtīgo mērķu sasniegšanā. Tādās reizēs mēdz teikt: viņi ir gatavi pat savu māti pārdot, lai no tā sev gūtu kādu labumu.

Protams, jebkurš sabiedriski aktīvs cilvēks tūlīt dedzīgi oponēs tik tikko izlasītajam. Viņš vaidēs, ka pie mums izņēmumu nav. Pie mums politiķus tēlo dažāda kalibra pašlabuma meklētāji. Rainis viņus sauca par „veikalniekiem”. Drosmīgākie un objektīvākie atcerēsies, ka izņēmums ir Alfrēds Rubiks. Viņa politiskās darbības pamatā ir konkrēti ideāli un politiski stratēģiskie mērķi. Alfrēdam Rubikam ir savi stingri principi un stabila idejiskā pozīcija. Bet pats galvenais - viņš dzīvo citiem, un viņš neprot domāt par sevi. Viņa lielākā cilvēciskā vērtība ir godīgums. Viņš nezog un neblēdās. Tāpēc daudzi pret viņu izjūt patoloģisku naidu.

Tā ir taisnība. To nav iespējams noliegt. Nav iespējams iebilst arī pret „dažādo kalibru” klātbūtni mūsu politiskajā olimpā. Pašlabuma meklētāji patiešām ir dažādi. Vieni vēlas sātīgāk vakarā pabarot savu vīru dzejnieciņu. Dažiem Rīgas, Valmieras un Daugavpils īstajos teātros nedod lomu vai maksā santīmus. Citiem ir jāatdod bankai kredīts, vajadzīgs valsts galvojums investīciju projektam, gribas kaut ko „privatizēt” u.tml.

Mūsu politisko aktieru trupā ir dažādi skatuviskā ampluā kadri. Katram ir savas intereses. Taču katram noteikti ir arī sava morālā robeža, uzsākot tēlot politiķi. Proti, katrs zina, līdz kādai robežai viņš ir gatavs morālajiem kompromisiem, lai ar politikas palīdzību risinātu savas ģimenes vai biznesa problēmas. Un, lūk, drīkstam nekļūdīgi uzskatīt, ka ušakoviešu „spice” ir gatava uz visu. Viņiem neeksistē nekāda morālā robeža. Viņiem nekas nav svēts, un tāpēc viņi ir sekmējuši jaunu grandiozu nelietību pēcpadomju Latvijā.

„Otrās republikas” politisko nelietību hierarhijā ušakovieši tagad ir tuvākie konkurenti „nulles varianta” divkosīgajiem solītajiem pilsonības jautājumā pirms LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1990.gada 18.martā. Lai vēlēšanās gūtu uzvaru un tiktu pie varas padomju republikā, „tautfrontieši” solīja visiem piešķirt pilsonību; proti, realizēt t.s. nulles variantu. Taču viņi vēlāk savu solījumu ciniski neizpildīja. Turklāt starp nelietības autoriem bija izteikti zemiski tipi. Viņi bravūrīgi plātījās par savu panākumu nepilsoņu šausmīgajā apkrāpšanā. Šajā ziņā populāra ir tāda intelektuālā un morālā tipa politiskā aktiera kā Andrejs Panteļējevs publiskā lielīšanās. Viņam šajā ziņā ir starptautiska slava. Viņa „atzīšanos” kā plebejiskas nelietības piemēru citē ne tikai pie mums, bet arī ārzemēs.

Ārkārtīgi negodīgais gadījums ar „nulles variantu” ir labi zināms. Tam ir ļoti negatīvas sekas. Tās var raksturot lakoniski – politiskā un morālā neuzticēšanās latviešiem. Turklāt šī neuzticēšanās noteikti saglabāsies līdz pasaules galam. No tautas (šajā gadījumā mūsu cittautiešu) atmiņas var izzust labi notikumi. Taču ārkārtīgi slikti notikumi tautas atmiņā parasti saglabājās mūžu mūžos. Par šo likumsakarību liecina etnoloģisko, kulturoloģisko, vēsturisko studiju materiāli. Ar tautas atmiņu ir tāpat kā ar cilvēka atmiņu. Mēs visilgāk atceramies sliktos notikumus un ātri aizmirstam labo pieredzi.

Tiesa, Augstākajā Padomē darbojās arī viens godīgs vīrs – Dainis Īvāns. Viņš vienīgais nosodīja minēto nelietību. Savās atmiņās viņš raksta: „Tad, kad LR jaunā AP pieņēma pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums.”

Protams, par Daiņa Īvāna viedokli var diskutēt, kā arī var būt pilnīgi savādāks viedoklis. Arī ušakovieši brīvprātīgi neatzīstas savā nodevībā un tajā saskata milzīgas perspektīvas. Arī ušakovieši var teikt, ka „politikā liekulība ir parasta lieta” un „politikā visu izšķir izdevīgums”. Viņi nebūt negrasās solidarizēties, piemēram, ar Albera Kamī atziņu: „Man gribētos mīlēt savu valsti, tajā pašā laikā saglabājot taisnīgumu. Es dzimtenei nenovēlu tādu varenību, kas sasniegta ar melu palīdzību."

Augstākās Padomes deputātiem pietrūka „godaprāta” balsojumā par ļoti svarīgu jautājumu. Patiesībā svētu jautājumu ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Pilsonības jautājums izvērtās par traģēdiju daudziem tūkstošiem cilvēku. Pilsonības jautājums izvērtās par Latvijas sociālo traģēdiju, sociumu sašķeļot divās politiski nelīdztiesīgās un savstarpēji naidīgās daļās. Turklāt, tā teikt, klusi iekšēji cementētās naidīgās daļās, kas psiholoģiski ir ļoti bīstami no valsts lojalitātes un nacionālās konsolidācijas viedokļa.

Augstākās Padomes deputātu nodevība izpaudās svētā jautājumā. Un, lūk, arī ušakoviešu nodevība izpaužas svētā jautājumā. Tāpēc mūsmājas politisko nodevību hierarhijā tā ieņem visaugstāko vietu. Ušakoviešu nodevība ir godam pelnījusi šo vietu: lai nokļūtu pie valsts treknākās siles (respektīvi, koalīcijā un valdībā), SC sāka atzīt Latvijas okupāciju 1940.gadā!

Pie mums nevienam nav jāpaskaidro par okupācijas jautājuma kardināli mistisko iedabu. Okupācija ir svēts mentālais fenomens gan latviešiem, gan krieviem. Pret okupācijas jautājumu pie mums visi izturas ar neslēptu hipertrofētu uzmanību. Turklāt līdz šim visi ir bijuši nesalaužami. Neviens nav kaut kāda „izdevīguma” vārdā atkāpies no savas pozīcijas. Ne tie, kuri atzīst okupāciju. Ne tie, kuri noliedz okupāciju. Gan vienas, gan otras puses attieksme pret okupāciju līdz šim ir bijusi dzelžaini konsekventa. Vīrišķīgi tika pārvarēti visi kārdinājumi izmainīt politisko pozīciju.

Šajā gadījumā nav svarīgi, vai bija vai nebija okupācija. Svarīgākais ir attiecīgās pozīcijas kategoriskā imperatīva statuss – pavēle un neatlaidīgā prasība obligāti respektēt doto pozīciju. Svarīgi ir tas, ka SC nekad neatzina okupāciju un sāka to darīt tikai tāpēc, ka vēlējās nokļūt pie treknākas siles. „Izdevīguma” vārdā SC nodevīgi uzpļāva ne tikai saviem idejiskajiem principiem, bet arī savam elektorātam. Tie vēlētāji, kuri ar skaidru galvu balsoja par SC, zināja par viņu mīlētā politiskā formējuma pozīciju okupācijas trakajā jautājumā. SC, iespējams, būtu nodevis arī savus tuvākos politiskos draugus – Latvijas Sociālistisko partiju.

Ušakoviešu nodevības hronika ir šāda. 11.Saeimas vēlēšanās 2011.gada 17.septembrī SC ieguva visvairāk (31) deputātu vietas. Taču ušakoviešiem latvieši neuzticēja valdības veidošanu. Valdību uzticēja veidot citiem, un sākās politiskā tirgošanās. Kā liecina internetā pieejamā informācija, valdības veidotāji SC izvirzīja prasību atsacīties no okupācijas noliegšanas. Ja SC atzīs okupāciju, tad var tikt iekļauts koalīcijā un valdībā.

Tātad valdības veidotāji nolēma izmantot valstiski vissvētāko – okupācijas jautājumu. Tāda pieeja principā ir attaisnojama. Attaisnojams nav tas, kas notika pēc tam. 10.oktobrī politiskais tirgus tika slēgts, un Latvijas tauta tika aplaimota ar jaunas koalīcijas un valdības izveidošanu. SC netika iekļauts ne koalīcijā, ne valdībā. Kāpēc tā notika, paliek uz latviešu valdošās kliķes sirdsapziņas.

Bet šajā gadījumā tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka 2011.gada 16.septembrī SC līderis Nils Ušakovs publiski atzina Latvijas okupāciju. Rīgas konferences pieņemšanā ārzemju diplomātu klātbūtnē viņš savā runā teica: „..pirms divdesmit gadiem Latvija atjaunoja neatkarību pēc padomju okupācijas."

Bet tas vēl nav viss. Nodevības hronikai nevar pielikt punktu. Vēl ir vairāki ļoti svarīgi momenti, kas uzskatāmi izgaismo nodevības anatomiju.

Pirmkārt, ušakoviešu attieksme pret saviem politiskajiem draugiem – Latvijas Sociālistisko partiju (turpmāk – LSP). Kā zināms, partija un tās līderis Alfrēds Rubiks neatzīst okupāciju. 2011.gada 5.oktobrī internetā kādā publikācijā varēja lasīt: „Runas par iespējamo LSP izstumšanu no Saskaņas centra parādījās pēc tam, kad SC līderis Nils Ušakovs izteicās, ka, nesakrītot apvienību veidojošo partiju - Jāņa Urbanoviča vadītās Saskaņas un Alfrēda Rubika vadītās LSP - redzējumam par koalīcijas veidošanas principiem, Saskaņas pārstāvji to gatavi veikt bez LSP līdzdalības.

"Tādu dokumentu mēs vienkārši neparakstītu," sacīja Rubiks, atbildot uz jautājumu, vai parakstītu koalīcijas līgumu, kas nostiprinātu, ka SC atzīst Latvijas okupācijas faktu. "Okupācija ir pilnīgi lieks arguments. Kā var uzstādīt kādam kaut kādu ultimātu vai prasīt kaut ko atzīt vai neatzīt, kad valsts iet bojā. Tagad jādomā par ekonomiku, nevis par to, kas bija 50 un vairāk gadu atpakaļ," sacīja LSP vadītājs, kurš nekad nav atzinis Latvijas okupāciju”.

Tātad Rubika kungs negatavojās atsacīties no saviem uzskatiem. Viņa pozīciju var ilustrēt ar P.Čaadajeva vārdiem: „Skaista lieta – dzimtenes mīlestība. Bet ir kaut kas vēl skaistāks – patiesības mīlestība." Taču SC vadoņi bija gatavi to nodot, lai iekļūtu koalīcijā un valdībā. SC vadoņiem ir sveša un nepieņemama patiesības mīlestība.

Otrkārt, amorāla ir SC priekšnieku taisnošanās pēc sava nodevīgā paziņojuma 2011.gada 16.septembrī. Tiesa, viņu „argumentācijā” ne visai viegli ir nošķirt morāliskumu no klaja idiotisma.

Saprotams, pēc nesaprātīgi skaistās runas Rīgas konferencē Ušakova kungam tūlīt nācās skaidroties gan ārzemju diplomātiem, gan žurnālistiem. Saprotams, visi tūlīt pievērsa uzmanību radikālajai pozīcijas maiņai. Un, saprotams, visi šajā nelietīgajā reveransā saskatīja savtīgu vēlēšanos tikt pie treknās siles un to atklāti norādīja SC vadoņiem.

Faktiski Ušakova taisnošanās atbilde ir ne mazāk negaidīta kā okupācijas atzīšana. Viņš sāka nepārtraukti visiem interesentiem skaidrot, ka bija okupācija, bet nav okupantu un Latvijā vairs nedzīvo okupanti. Viņaprāt, šī tēze esot jāieraksta koalīcijas līgumā.

Tēze patiešām ir aizdomīgi jocīga. Tā nav intelektuāli adekvāta. 2011.gada 28.septembrī kādā intervijā to saudzīgi atzina arī mūsu slavenais okupācijas teorētiķis profesors Inesis Feldmanis. Viņaprāt, pateikt, ka bija okupācija, bet nav okupantu, ir „sagrozītas domāšanas paraugs”.

Treškārt, 2011.gada 2.oktobrī Internetā tika ievietota informācija par ASV vēstnieces Džūditas Gārberes līdzdalību SC nodevībā. Tas noteikti var ļoti patikt SC elektorātam.

Internetā bija šāda informācija: „Vēl pirms Saeimas vēlēšanām, augusta beigās, Gārbere viesojusies Latgalē pie SC Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča mājās. Kāds informācijas avots Ārlietu ministrijā Nekā personīga sacījis, ka, iespējams, šajā Urbanoviča sarunā ar Gārberi ir dzimusi ierosme, lai SC līderis Nils Ušakovs nāktu pretim tai sabiedrības daļai, kas no SC jau sen gaida Latvijas padomju okupācijas fakta atzīšanu. Ušakova angliski izteiktie vārdi "50 padomju okupācijas gadi" izskanēja pāris nedēļas pēc Gārberes tikšanās ar Urbanoviču ārpolitikas un drošības problēmām veltītajā Rīgas konferencē, kur tobrīd tieši Gārbere sēdēja Ušakovam līdzās. Ne Urbanovičs, ne arī Gārbere par savas tikšanās sarunu saturu komentārus nesniedza."

Ceturtkārt, nodevības sērija turpinās. 2013.gada 9.maijā elektroniskie mediji atkal vēstīja par okupācijas atzīšanu. To šoreiz esot demonstrējuši SC deputāti Saeimā. Internetā varēja lasīt: „Atbalstot vienu no Pilsonības likuma grozījumiem iesniegtajiem priekšlikumiem, Saskaņas centra (SC) deputāti faktiski atzīst to, ka 1940.gadā PSRS okupēja Latviju, lai arī līdz šim šī politiskā spēka deputāti publiski okupācijas faktu noliedza, pauda Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība)." Turpmākajās dienās, kā parasti, sekoja aloģiska taisnošanās. Piemēram, SC frakcijas vadība skaidroja, ka kopumā tomēr neatbalstot likumprojektu.

Cenšoties šajā merkantilistiskajā kņadā saskatīt kaut kādu idejisko konsekvenci, gribas atcerēties Jakova Plinera vārdus 2013.gada 21.aprīlī kādā intervijā. Plinera kungam nevar pārmest nezināšanu. Viņš par SC organizatoriskās ģenēzes „virtuvi” zina noteikti daudz vairāk nekā tās patreizējie jauneklīgie līderi. Lūk, ko Plinera kungs teica: „Saskaņas centrs (SC) ir ļoti labs komercprojekts, ko atbalsta Latvijas un, iespējams, arī citu valstu oligarhi." Savukārt par jauneklīgo oratoru viņš teica: „Nils patīk visām dāmām no 16 līdz 92 gadiem." Domājams, komentāri lieki. Var vienīgi painteresēties par dāmu vecuma izvēli. Kāpēc tiek nosaukti minētie gadi, bet nevis, teiksim, no 12 līdz 99 gadiem u.tml. Arī par „komercprojektu” viss ir saprotams. Komercprojektā ietilpst okupācijas atzīšana.

Angļu parlamentārietis un publicists Edmunds Bērks atzina: „Viss, kas nepieciešams ļaunuma triumfam, ir labu cilvēku bezdarbība." Bezdarbība patiešām ir katastrofāla. Dēmosa naivā uzticēšanās SC vadoņiem, Daiņa Īvāna samiernieciskie vārdi par politiku, Nila Ušakova nevainīgā taisnošanās liecina par totālu piekāpšanos politikas un morāles atrautībai. Ne tikai atsevišķu runas vīru, bet sabiedrības lielākās daļas apziņā prevalē viedoklis, ka politika ir liekulīga sfēra un tas ir normāli.

Politikas un morāles sakarības ir atsevišķa tā dēvētās politiskās filosofijas tēma. Mūsu politisko nelietību kontekstā nepieciešams paskaidrot tikai dažas vispārējas nostādnes.

Politiķu tēlošana mūsdienu pasaulē ir masveida priekšnesums. Tāpēc arī konstatējama attiecīgā kvalitāte – masu produkcijas kvalitāte. Saprātīgi cilvēki no masveida izdarībām neko labu negaida. Viņi saprot, ka uz masveida politiskās skatuves nekas prātīgs nekad nebūs saskatāms. Tāpēc viņi nepiedalās vēlēšanās. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, Jaunajos laikos sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Vienā daļā ietilpst tie, kuri no politikas sagaida morālu rīcību. Otrajā daļā ietilpst tie, kuri pieļauj politikas morālo izvirtību kā pašu par sevi saprotamu lietu. Ņemot vērā „balto” cilvēku morālās degradācijas dinamiku un postcilvēku straujo ģenēzi, otrā daļa Rietumu civilizācijā noteikti ir nomācošā vairākumā. Pieļauju, ka tas atspoguļosies arī šī teksta komentāros. Manuprāt, mūsu politisko nelietību hierarhijai ir milzīga piekritēju armija.

Treškārt, jo augstāka ranga politiķis, jo no viņa sagaida lielāku morālo skaidrību. Par laimi, šī likumsakarība mūsdienu sabiedrībā pagaidām funkcionē ļoti stabili. Sabiedriskajā apziņā dominē ticība, ka, piemēram, Valsts prezidents nekad neielaidīsies netīrās mahinācijās. Tiesa, šī likumsakarība negarantē, ka kādā zemē prezidenta krēslā nevarētu iesēdināt prastu blēdi. 

Novērtē šo rakstu:

32
44

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...