Pētera Stučkas idejas dzīvo un uzvar Ekonomisko lietu tiesā?
Māris Meļķisis*28.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lasot pēdējā laikā publiskajā telpā pieejamo informāciju par jaunās Ekonomisko lietu tiesas (ELT) darbu, kur tiek uzskaitīti ELT panākumi, konfiscējot par noziedzīgi iegūtiem uzskatītos līdzekļus (skat., piemēram, 08.07.2021. publikāciju www.tiesas.lv), neviļus rodas déjà vu sajūta, t.i. sajūta, ka kaut kas līdzīgs jau kādreiz, senā pagātnē piedzīvots. Proti, arī pēdējos padomju varas gados itin bieži tika publicēta statistika par sasniegumiem cīņā ar bezstrādes ienākumu guvējiem, spekulantiem un sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem.
Šo sajūtu nenoliedzami pastiprina arī plašais tā saucamo subjektu loks, kas šajā cīņā šobrīd ir spiesti iesaistīties. Tie, kuri dzīvojuši vēl padomju laikos, noteikti atcerēsies "brīvprātīgo" kārtības sargu vienības un biedru tiesas, kuras tika veidotas cīņai ar dažādiem sociālistiskās likumības un sadzīves normu pārkāpumiem.
Sekojot savai sajūtai, autors nolēma ieskatīties Pētera Stučkas (1865–1932) atstātajā teorētiskajā mantojumā. Kā zināms, Stučka bija viens no redzamākajiem padomju jeb sociālistisko tiesību sistēmas izveidotājiem, ieņēma augstus amatus padomju valdībā, un viņa sarakstītie darbi ir atstājuši būtisku iespaidu uz sociālistisko tiesību teoriju. To, ka Stučkas darbi ir ievērības cienīgi, apliecina kaut vai fakts, ka šo darbu analīzei un kritikai savulaik ir pievērsies pat tāds tiesību zinātnes smagsvars kā Hanss Kelzens.
Sociālistisko tiesību ievirze labi saskatāma jau pirmajos padomju varas dekrētos pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā, kuru izstrādē līdzdarbojies arī Pēteris Stučka. Piemēram, ar 2017. gada 22. novembra Dekrētu par tiesu noteikts, ka būtiskākais padomju tiesību avots ir revolucionārā tiesiskā apziņa. Citā dekrētā nostiprināts tāds padomju valststiesību princips kā valsts varas orgānu un sabiedrisko organizāciju sadarbības princips.
Šī principa būtība ir tāda, ka ne tikai sabiedriskās organizācijas, bet arī tiesa ietilpst vienotajā valsts varas orgānu sistēmā un tās mērķis ir īstenot revolucionārajā tiesiskajā apziņā balstītus varas lēmumus. Stučka vadīja arī vecās cara Krievijas tiesu sistēmas aizstāšanu ar jaunu, savā izpratnē demokrātisku tiesu, jo uzskatīja, ka tikai jaunā tiesa, kas būs vienkāršāka pēc uzbūves un formas, bet stabilāka pēc satura, varēs nodrošināt sociālistiskās likumības ievērošanu.
Tāpat Stučka uzskatīja, ka cīņā par sociālistisko likumību jāiesaista pēc iespējas plašākas iedzīvotāju masas. Vēl varētu minēt arī tādas sociālistisko tiesību lokam raksturīgas iezīmes kā sabiedrības interešu absolūta dominance pār indivīda tiesībām, kā arī divas galvenās sociālistisko tiesību piemērošanas metodes – pārliecināšana un piespiešana.
Varētu rasties jautājums: bet kāda gan te līdzība ar mūsdienām? No vienas puses raugoties, tiešām negribētos, lai līdzība būtu saskatāma. Tomēr, raugoties no otras puses, kādi gan secinājumi var rasties, ja izpildvara par vienu no jaunās ELT darbības pamatmērķiem ir definējusi efektīvu cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kā arī ir norādījusi, kādi pierādījumi nav izmantojami.
Tiešām: kamdēļ gan nodarboties ar nevajadzīgu pierādījumu vērtēšanu, ja reiz pārliecība (revolucionārā?) par līdzekļu noziedzīgo izcelsmi jau ir radusies? Tāpat Pēteris Stučka noteikti būtu gandarīts, redzot, cik plašs iedzīvotāju loks – juristi, grāmatveži u. c. – tiek spiests iesaistīties cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Kādu izvēli tad galu galā šobrīd izdarīsim? Atgriezīsimies pagātnē, turpinot iedzīvināt Stučkas teorētisko mantojumu, vai tomēr sekosim, piemēram, Roberta Aleksija paustajai atziņai, ka tiesību sistēma, kura neaizsargā ne dzīvību, ne brīvību, ne īpašumu, nevar būt ilgtspējīga.
Autors, protams, apzinās, ka šāds viedoklis par sociālistisko tiesību gara atdzimšanu var tikt vērtēts kritiski. Tomēr būtu vērts pieminēt, ka Pētera Stučkas laikā vecās skolas juristu iebildumi par nepieciešamību turēties pie stingras tiesiskas kārtības, kuras centrā ir indivīda tiesību aizsardzība, tika dēvēti par buržuāzisko juridisko propagandu, ar kuru nesaudzīgi jācīnās.
* Advokātu biroja “Reihmanis&partneri” partneris
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
