Iesaki rakstu: 
Droši vien daudziem vēl atmiņā padomju gados tik populārais sauklis - piecgadi četros gados. Izrādās, ka Valsts augu aizsardzības dienests grasās šo rekordu pārspēt un, iespējams, pat pretendē uz Ginesa rekordu, jo, ja tic oficiāliem dokumentiem, šis dienests ir gatavs piecu gadu darba apjomu paveikt vienā (!!!) gadā.
Valsts augu aizsardzības dienests pamanījies ministriem uz galda nolikt dokumentu, kuru valdība arī apstiprinājusi, tajā pasludinot, ka spēj strādāt 40 stundas diennaktī (dokumentā gan nav ne vārda par to, kā dienests iecerējis kārtot jautājumu ar Dievu to kungu par diennakts stundu skaita palielināšanu, bet nu kam gan nepieciešami tādi sīkumi, ja 14 augstākās valsts amatpersonas, ne aci nepamirkšķinot, ir gatavas par to nobalsot).
Augu aizsardzības dienests bija pamanījis, ka strādā teju par velti, tādēļ izdomāja, ka nepieciešams pakalpojumu cenu paaugstināt, - un ne jau tā drusciņ, bet veselas 20 reizes. Nu, un, lai to dabūtu gatavu, protams, ir jāuzraksta arī pamatojums un, vēlams, arī aprēķins.
Dienests skatās instrukcijā un rēķina. Ņem, piemēram, 20 kubikmetrus neapstrādātas koksnes – baļķus ar visu mizu. Pārbaudītājs – Valsts augu aizsardzības dienesta Rīgas nodaļas vecākā inspektore – ņem rokā cirvīti, nocērt mizas fragmentus atbilstoši instrukcijā norādītajam daudzumam un vietām. Tad rūpīgi pēta un analizē koksnes stāvokli zem mizas. Skatās, vai nav kaitēkļu bojājumu. Vai nav kukaiņu atstātas ejas. Vai kaut kur nemana meža ļaundaru grauzumus. Un tā izvērtē visu pēc kārtas. Nedod, Dievs, ja atklājas, ka pa eksportam paredzētajiem baļķēniem rosās kādi kaitīgi organismi! Tad pārbaudītājam nākas noteikt kaitēkļa sugu. Ir jānoņem un jāsagatavo paraugi, lai laboratoriski varētu pārliecināties, ir vai nav tur kādi mūdži bijuši un kas tie tādi īsti ir. Kā teikt, ļaunais atradums jāpierāda.
Dienests rēķina un rēķina, un saskaitļo, ka visam šim procesam vajag astoņas stundas – tātad 20 kubikmetru pārbaudei nepieciešama vesela darbdiena. Un darbdiena dienestam izmaksā vidēji 56,60 eiro. Vidēji tāpēc, ka pārbaudei nepieciešamais laiks ir atkarīgs gan no kokmateriālu veida, gan daudzuma, jo meža kaitēkļi visai atšķirīgi mīl dažādas koku sugas. Skujkokos mitinās un barojas vieni kaitēkļi, lapu kokos citi utt. Darbdienas cenā dienests ieskaita to pašu, ko visi citi pārbaudītāji, – darbinieku darba algu, darba devēja sociālo nodokli, transporta izmaksas, datubāzes uzturēšanu, inspektora aprīkojumu un viņu apmācību. Tas nozīmē, ka viena kubikmetra koksnes pārbaude pēc jaunā izcenojuma dienestam izmaksā 2,83 eiro.
Nav gan saprotams, kā dienests izdzīvojis līdz šim, par šo sarežģīto un dārgo procesu iekasējot 20 reizes mazāku maksu, bet nu šo netaisnību dienests ir gatavs nekavējoties novērst, tādēļ arī sūta ministriem apstiprināt jauno cenrādi.
Pēc šī detalizētā Ministru kabineta noteikumos minētā darbu apraksta ir skaidrs, ka viens dienesta inspektors darba dienas – tātad astoņu stundu laikā – spēj pārbaudīt 20 kubikmetrus koksnes. Taču izrādās, ka vienā vienīgā Rīgas ostā pērn šādas pārbaudes bija obligāti nepieciešamas 360 tūkstošiem kubikmetru koksnes.
Tas ir pilnīgs āprāts, kā jāstrādā Valsts augu aizsardzības dienesta Rīgas nodaļas 15 inspektorēm (visas daiļā dzimuma pārstāves)! Un katrus 20 kubikmetrus inspektores apmīļojušas vidēji astoņas stundas, respektīvi pilnu darbdienu. Nav jābūt milzu matemātiķim, lai saprastu, ka pērn inspektorēm nācās viena gada vietā ir nostrādāt gandrīz piecus gadus!
Iedomāsimies, kā 15 dāmas, ar cirvīšiem bruņojušās, acu un ausu nepacēlušas tik plēš baļķēniem mizu nost, pēta kukainīšus un koksnes spraugas, iesaiņo uz laboratoriju sūtāmos paraugus. Ja arī neviena no viņām darbdienās nedarītu neko citu, kā tikai ar tiem cirvīšiem plēstu un plēstu nost mizas, arī tad vairāk nekā trīs gadu normu paveikt neizdotos. Diennaktī vienkārši ir tikai 24 stundas, respektīvi trīs reiz astoņas darbstundas.
Varbūt viņas ņēmušas talkā arī tās 110 brīvdienas un svētku dienas, kas pa gadu salasās? Un arī tad nesanāk gadā nostrādāt piecus gadus...
Ja nu inspektori tomēr grib arī paēst, izgulēties, samīļot savus tuviniekus, pasportot, vārdu sakot, darīt visu to, ko cilvēki dara savās 16 no algas darba brīvajās stundās? Tad no Rīgas ostas vien eksportēto kokmateriālu kravu pārbaudei Rīgas brīvostā vajadzētu vismaz 72 inspektorus - un arī ar nosacījumu, ka viņi visas astoņas darba stundas raujas, galvu nepaceļot, tik ar cirvīšiem – tuk,tuk,tuk...
Bet tik daudz inspektoru nav pat visā Latvijā – kopumā dienestā ir gandrīz uz pusi mazāk inspektoru – 43.
Interesanti, vai zemkopības ministrs Jānis Dūklavs zina, kādā absurdā būtu jāstrādā viņam padotās institūcijas ļaudīm, ja viņi godprātīgi darītu to, ko paši ierakstījuši Ministru kabineta noteikumos? Un vai pārējie ministri zina, ka Zemkopības ministrijas padotības iestāde ar viņu uzticēšanos sagatavotā dokumenta kvalitātei un loģiskumam ir panākusi, ka tai tiek maksāts par darbu, kuru pat teorētiski nav iespējams paveikt?
Bet Laimdotai Straujumai noteikti ieteiktu pieteikt šo dienestu Ginesa rekordam – lai atrod vēl kāds tādu valsti, kur izdodas ar valdības lēmumu gandrīz dubultot diennakts stundu skaitu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
