Piecsimt gadu senas atskaņas Latvijā

„Eiropā katrs pilsonis var teikt: “Valsts – tas esmu es.” Pie mums valsts iedalās konkrēti valstī un tās pavalstniekos, tas ir, mūsu tauta neidentificē sevi ar valsti. (..) Opričņina nospēlēja galveno lomu, tautas apziņā formulējot tādas valsts struktūru. (..) Stingra tautas nodalīšana divās nevienlīdzīgās daļās – tajos, kas ir pie varas un tajos, kam tās nav – kļūst par galveno principu.”

Citāts ir no krievu domātāja Dmitrija Proskurjakova raksta. Jau piecsimt gadus Austrumeiropu ietekmē doktrīna, ko izveidoja par Krievijas pirmo caru 1547.gadā kronētais Ivans IV, pazīstams kā Jānis Briesmīgais. Doktrīnā ir opričņina - varmācības mehānisms un filozofija vienlaikus.

Saviem opričņikiem (iekšējās drošības vienībai) Jānis Briesmīgais nemaksāja algu, bet tiem pavēlēja - kam jums alga, ja vara ir dota! No tiem laikiem ieviesās un līdz mūsu dienām arī Latvijā ir saglabājies šis netikums - izspiest naudu, izmantojot amata stāvokli.

Ačgārnā veidā netikums ir pieņemts sabiedrībā - ļaudis parasti nosoda nevis varmākas, bet gan nosoda upurus, ja tie meklē taisnību - sak, ko tu izlec, labāk būtu samaksājis!

Manuprāt, absurda ir prakse, ka Rīgas pašvaldības policija katru gadu ieplāno savā budžetā policijas tēriņiem iegūt aptuveni 0,4 miljonus latu - militarizētai vienībai izejot ielās un sodot rīdziniekus (skat. RD budžetā: 2012.g. – 460`804 Ls; 2013.g. – 394`969 Ls).

Tāpat - tie miljoni latu LR budžetā, ko valsts (Finanšu ministrija) tika plānojusi iegūt ar sodiem no fotoradariem (skat. LR budžetā: 2012.g. – 7`306`360 Ls; 2013.g. – 1`381`862 Ls).

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 1.pantā nav minēts, ka sodiem būtu tāds mērķis – iegūt naudu iestādes tēriņiem. Tad zūd garantijas taisnīgumam.

Nebūtu pieļaujami, ka Latvijā atjaunojas totalitārā prakse: „Dodiet tik mums cilvēku – pantu piemeklēsim!”

Aicinu Latvijas juristus izvērtēt, cik atbilstoša Eiropas tiesību principiem ir iedibinājusies sodīšanas prakse!

Tiesneši arvien biežāk spriedumos konstatē – sodīt nedrīkst, ja nav tiesību normas ar nepārprotamu aizliegumu (viens no ES tiesību principiem)! Ir jau kāds ducis lietu, kur apelācijas instancē sodi atcelti, jo izrādījies - pārkāpuma nemaz nav bijis!

Pret iestāžu patvaļu aizstāvēties pilsoņiem no 1. jūlija ir kļuvis grūtāk. Apelācijas sūdzības skata tikai rakstveida procesā, un to iesniegšanai tagad ir 10 darba dienas agrāko 20 dienu vietā. (Vai daudziem ir iespēja pamest dienišķo darbu un 10 dienas veltīt apelācijai, kā disertācijā pierādot, ka arī Latvijai ir saistoši ES tiesību principi?)

Tiesas drīzāk atslogotu laba pārvaldība iestādēs (lai pilsoņiem nebūtu jātiesājas par absurdiem lēmumiem), nevis rakstveida procesi – papildu šķēršļu radīšana iedzīvotājiem, ja tie meklē tiesas aizsardzību.

Naudas sodu ieguves plāns neatbilst demokrātiskas iekārtas principam un labas pārvaldības principam, – ne tikai pēc Eiropas likumiem, to saka arī Latvijas likums.

Fakti par opričņinu

(Opričņina vēsturē iegājusi ar Novgorodas, Tveras, Narvas u.c. iedzīvotāju masu slepkavībām http://lv.wikipedia.org/wiki/Ivans_IV#Opri.C4.8D.C5.86ina)

No svētītāja Filipa, Maskavas metropolīta, biogrāfijas (īsināti):

Cars Joans IV sāka baidīties pat no saviem uzticamajiem kalpiem, tuviem radiniekiem un draugiem un ienīda bajārus, saskatīdams viņos savus ienaidniekus, dumpiniekus un nodevējus. Un tā viņš sadalīja valsti divās daļās, iegādādams sev īpašus miesassargus, sauktus opričņikus, kuri atradās cara personīgajā dienestā un veidoja īpašu pārvaldi. Opričņiki viņiem piešķirto varu izmantoja ļaunprātīgi, apspieda tautu, atņēma īpašumu; laupīšanu pavadīja slepkavības un spīdzināšanas. Taču cars ticēja viņu uzticamībai un padevībai, un tādēļ nebija, kas viņus savalda. (..)

Kad opričņiku zvērības sasniedza augstāko pakāpi, svētītais Filips sāka lūgt, lai cars pārtrauc opričņiku plosīšanos un pārmest caram viņa piespriestos sodus. Tad caru pārņēma liels niknums uz svēto, un viņš sāka tam draudēt ar mokām un trimdu. Taču viņš palika ciets kā dimants un, neņemot vērā cara draudus, turpināja runāt patiesību. Diemžēl arī starp garīdzniekiem atradās nodevēji, kas domāja tikai par to, kā izpatikt caram. (..)

No Solovkas atbraukušie apmelotāji lika caram priekšā vīstokļus ar savām viltus liecībām. Cars, izdzirdis par sev izdevīgām rakstiskām liecībām pret Filipu, lika tās publiski nolasīt un viltus liecinieki sāka skaļi izteikt savus apmelojumus par priesteri. Nākamajā dienā, kad svētais metropolīts Filips vadīja dievkalpojumu Debesbraukšanas katedrālē, cars uz turieni nosūtīja savu bajāru Alekseju Basmanovu ar lielu skaitu opričņiku. Pēc tam opričņiki kā plēsīgi zvēri metās svētajam virsū, norāva viņam priestera tērpu, ieģērba vienkāršās, saplēstās mūka drānās, ar negodu izdzina no baznīcas un, iesēdinājuši ragavās, lamādami un sizdami, aizveda uz Dieva Parādīšanās klosteri. Pēc tam Filips pēc cara pavēles tika nosūtīts uz Tveras Jaunavas klosteri, daudz ļaunuma izciezdams no apsardzes puses. (..)

Cars ceļā uz Novgorodu un tuvojoties Tverai atcerējās par svēto Filipu un nosūtīja pie viņa Maļutu Skuratovu. Iegājis svētā Filipa cellē, Maļuta Skuratovs ar liekuļotu bijību nokrita svētajam pie kājām un sacīja:

- Svētais pavēlniek, dod svētību cara gājienam uz lielo Novgorodu.

Bet svētais Maļutam atbildēja:

- Dari, kā gribi, bet ar krāpšanu Dieva dāvanas nesaņem.

Tad bezsirdīgais ļaundaris nosmacēja taisno vīru ar spilvenu...

Novērtē šo rakstu: