Iesaki rakstu: 
Domāju, ka šobrīd mūsu sabiedrība atrodas pie svītras, kur vienaldzīgo vairs nav. Beidzot arī mūsu inertā tauta ir sapratusi, ka tādas Latvijas varas, kas spētu par to parūpēties vai pat to aizsargāt, nav un nav arī bijis visu šo 30 gadu garumā. Nupat šādas bezpalīdzīgas un bezformīgas valsts pastāvēšanai ir vajadzīgs nopietns pamatojums. Bet tāda nav. Kompradoru režīms ir izgāzies visās sfērās vienādi smagi.
Atgādināšu ābeces patiesības, kuras liberāļi sen no šīs ābeces izstrīpojuši. Visi nacionālās politikas instrumenti ir vērsti uz Maslova piramīdas pamatni un tās nodrošināšanu visiem valsts iedzīvotājiem. Šeit Latvijā prorietumnieciskā kompradoru elite ir smagi strādājusi, lai šos piramīdas pamatus sagrautu.
Pajumte, lēti un pieejami mājokļi nav ekstra, bet pamatu pamats.
Kas ir izdarīts? NĪN ir debesīs, tiesu izpildītāji nav limitēti, apkure un kurināmā programmas atstātas “tirgus rokai”. 30 gadu garumā to var aprakstīt kā nebeidzamu noziegumu un noziedzīgu nolaidību.
Pārtika.
ES normas nenodrošina veselīgas pārtikas piegādi, zero valsts programmu ilgtermiņā. Valsts pat nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku, to neimportējot. Pieļauta dalība sistēmā, kurā holandiešu zemnieku pabalsts ir 4x lielāks nekā latviešu zemniekiem. Vai šāda ES mums nes ko labu?
Izglītība.
Bez komentāriem. Degradācija un haoss 30 gadu garumā šaubīgi, no Rietumiem kopēti eksperimenti, sabrukums un postāža. Nekāds darbs nav ielikts interneta segmenta aizsardzībā, un mūsu tauta ir strauji zaudējusi kultūridentitāti. Pajautājiet NA, kāpēc mūsu bērni uz ielas bieži runā angliski? Turklāt ir pienācis brīdis, kad šī ludītu paaudze pārņem kontroli visur: izbaudiet dvoječņiku zobārstu, Sorosa skolotu infektologu un kaudzi ārstu, kas aizmirsuši Hipokrāta zvērestu kurkstoša vēdera dēļ. Nepatīk? Labāk vairs nebūs! Būs tikai sliktāk. Cik slikti? Bez iejaukšanās no malas būs kā „tumšie laiki” pēc Romas impērijas sabrukuma. Atgādināšu, ka izglītība nedrīkst būt prece, tai jābūt pieejamai visiem. Bet naudas parasti pietiek tikai haubicēm.
Veselības aizsardzība.
Arī tā nedrīkst būt prece, ja vien mērķis nav totāls sociāldarvinisms, kas šobrīd ir gandrīz sasniegts. Tauta spēj augt un vairoties, ja medicīnas pakalpojumi tai ir pieejami un nepastāv izvēle starp zobārstu un gaļu bērniem galdā nākošajā pusgadā. Es šeit neapskatīšu šobrīd notiekošos eksperimentus kā kaut ko tādu, kas liktu zem nopietna risku lielu populācijas daļu un tautas nākotni un par ko pienākas nāve. Tieši tas mērs, ko saņēma doktora Mengeles līdzstrādnieki, kas vēl karātavās gārdza, ka esot tikai izpildījuši pavēles. Nu, uz taburetes būs 30 sekundes padomāt, vai bija vērts izpildīt PVO pavēles, kas ir pretrunā ar Hipokrāta zvērastu.
Drošība.
Padarot Latvijas ārpolitiku par kārtējo transatlantisko instrumentu, kas kalpo globālo finansistu politikai, tikai loģisks ir panāktais rezultāts- pilnīga izolācija un agrāko iestrādņu kolapss. Banku bizness un tranzīts ir izbeidzies, dārgās infrastruktūras uzturēšana apgūlusies uz budžeta kā lietuvēns. Tieši ilgstoši realizētās pašnāvnieciskās politikas dēļ Latvijas tautas drošība nekad vēl nav bijusi tik zemā līmenī ar tik milzīgiem un neadekvātiem bruņošanās izdevumiem. Mēģinot izdabāt ar Demokrātu partiju saistītajām struktūrām, kas ir reālie Latvijas politikas noteicēji, Latvija ir kļuvusi par kaulu rīklē gan „vecajai Eiropai”, gan arī Austrumu kaimiņiem. Un brīdis, kad šo kaulu izvilks un mēģinās aizsviest labi tālu, ir tuvu. Iespējams, tikai Rinkēvičam kā vienīgajam un pēdējam tas vēl nav paziņots.
Rezumējot augšminēto, varam secināt, ka Latvijas valsts šībrīža izskatā nenodrošina šo Maslova piramīdas pamatni un tās turpmākai pastāvēšanai līdzšinējā veidolā nav jēgas, tieši otrādi, šāda veidojuma esamība nopietni apdraud tautas pastāvēšanu pat vidējā termiņā, nemaz nerunājot par ilgtermiņu. Savukārt nekādas izmaiņas nav iespējamas, jo Rietumiem paklausīgā kompradoru elite nenomaināmās Vienotības varas izskatā spēj pastāvēt tikai tautai nāvējošā veidā, proti, kā līdz šim, akli pildot jebkuru Briseles un Vašingtonas pavēli.
Īpašā Austrumeiropa.
Līdzīgas problēmas novērojamas daudzviet Austrumeiropā. Arī tur konflikts ir sabriedis un ne tikai uz ekonomiskas, bet arī uz ideoloģiskas bāzes. Proti, elites un tautas vērtību sistēmas ir parāk dažādas, lai ilgtermiņā nodrošinātu sociālo mieru. Prorietumniecisko elitu liekulīgais kurss uz “toleranci”, “iekļaujošu sabiedrību”, “gendervienlīdzību” un citiem absurdiem kā “zaļais dīls” ir nopietni aizkaitinājis samērā lielas tautas masas, droši varētu teikt, ka pat vairākumu. Jo šīs politikas augļi kļūst redzami ātrāk, nekā to būtu gribējuši ieviesēji. Tolerance ir beigusies ar veselo cilvēku vajāšanu, gendervienlīdzība ar daudzu sporta veidu bojāeju un pat reliģiskiem konfliktiem, kur tauta daudzviet protestē pret sieviešu ordināciju mācītāja amatam. Arī par “zaļo dīlu” neko daudz negrib dzirdēt tie, kas salst Vācijas vienistabas dzīvokļos.
Kas atrisinās krīzi jeb stingrās rokas atnākšana.
Kreisā stingrā roka jau ir klāt. Tiek vajāti veseli cilvēki, savukārt slimi tiek sūti uz Olimpiskajām spēlēm, lai, vīrieši būdami, startētu sieviešu komandās. Dragkvīni skolās iznēsā dzimummaiņas reklāmas, bet migrantu aizturēšana uz robežas nupat jau ir noziegums. Sniegpārsliņu jūtīgums pret necenzētu runu ir sasniedzis maksimumu, tāpēc cenzūra ieviesta visur. Vai tas ir tas, par ko sapņojām 1991.gadā? Laikam gan ne.
Labējā stingrā roka arī tuvu. Atdzimst milzu bloks ar pretenziju pārvaldīt visu Austrumeiropu un bijušo Padomju Savienību. Tur gan nav praidu un sniegpārsliņu, vīrieši dien armijā, un jēdziens par dzimumiem netiek diskutēts. Idioti nav cieņā, tāpēc izglītībai joprojām tur ir svars un vērtība, jo jāuztur kodolindustrija, aviācija un kosmoss, nemaz nerunājot par aizsardzības sfēru. Šajā blokā jau šobrīd sekmīgi sadzīvo dažādas reliģijas.
Vidējam Latvijas iedzīvotājam laikam gan aizmirsīs paprasīt, kādā blokā viņš gribētu būt, bet ģeopolitiskais karuselis ir iegriezies tā, ka izsekot tam vairs nevar. Fakts ir skaidrs, šis Eirāzijas bloks ir daudz pieņemamāks tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tas ļaus saglabāt tradicionālās vērtības, uzturēt izglītības sistēmu un apturēt degradāciju. Tajā pašā laikā tas ir liels tirgus, kur daudziem atradīsies vieta. Tirgus, kas būs aizsargāts no grautiņiem un haosa atšķirībā no Rietumeiropas, kur migranti un svešas kultūras sāk dominēt pār eiropiešiem. Tirgus, kura stabilitāti garantēs pieejamie resursi, kas, izrādās, nav pašsaprotami un garantēti pieejami visiem.
Jā, visticamāk mūs atkal ietirgos, jo Baidenam vajag brīvas rokas Tālajos Austrumos, bet Vladimirs labprāt salipinātu atpakaļ PSRS un Austrumeiropu. Par to liecina daudzas pazīmes, it īpaši pēdējā Krievijas ultimāta apspriešana. Tika nodziedāts parastais pantiņš par Ukrainas aizsardzību, bet pret Eiropas likteņa apspriešanu bez Eiropas lielu pretenziju nebija. Un šis process notiek tieši tagad.
Izvērtējot pagātni, Krievijas impērijā pavadītais laiks garantēja attīstību, aizsardzību un tautas vairošanos un labklājību. Arī PSRS perioda sausais atlikums ar šīsdienas acīm ir tīri pieņemams. Tāpēc nav pamata domāt, ka Latvija Eirāzijas impērijas sastāvā varētu iznīkt vai tautas dzīve varētu būt sliktāka nekā šobrīd, tuvojoties kolapsam esošās sistēmas ietvaros. Šobrīd, šajā situācijā pretestības Eirāzijas idejai nebūs, pietiks ar vienu zaļā cilvēciņa kartona figūru pie Laimas pulksteņa, lai vara Vecrīgā nomainītos. Un nav pamata domāt, ka Maskavā un Pekinā to nesaprot.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
