Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā
Ivars Ījabs15.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Mana pirmā izglītība ir mūzika. Deviņdesmito gadu vidū es reizēm braucu uz Vāciju, kopā ar kolēģiem muzicēt. Tolaik tas bija interesanti un pamācoši. Taču kāda lieta no tā laika man ir labi palikusi atmiņā: ilgā gaidīšana autobusā uz robežām, un smagā sajūta, ka esi ieradies no nekurienes, no kādas “otrās Eiropas”, kura atrodas “kaut kur tur”, bijušajā PSRS, starp Krieviju un Poliju. Tas bija laiks, kad es sāku nojaust: tā turpināties nevar, un Latvijai ar laiku ir jāatrodas Eiropas kodolā.
Otrreiz es devos uz Vāciju 2001. gadā – studēt filozofiju. Tur es pārliecinājos, ka dalība Eiropas Savienībā mums nozīmē ne tikai naudu, bet, vissvarīgākais, iespēju spēlēt pasaules valstu augstākajā līgā. Tā joprojām ir mana pārliecība: Latvijai ir jābūt augstākās līgas valstij gan drošībā un ekonomikā, gan izglītībā un inovācijās.
Tagad, kad man nāk pāri četrdesmit, es arvien biežāk salīdzinu savu šķietami neseno jaunību ar šodienas jauniešu dzīvi. Atšķirības ir diezgan uzskatāmas. Mūsu jaunieši dzīvo atvērtā Eiropā un pasaulē, ar tās daudzajām iespējām un izaicinājumiem. Skaidrs, ka līdz ar šo atvērtību nāk arī jauni izaicinājumi un atbildība: būt adekvātiem 21. gadsimtam, vienlaikus kopjot mums svarīgāko – mūsu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu.
Eiropa šodien atrodas krustcelēs. Tās ir krustceles starp atvērtību un noslēgtību. Vai nu mēs ejam uz priekšu Eiropas integrācijā, labojot pieļautās kļūdas, vai arī mēs sākam būvēt jaunas sienas, vairojam neuzticēšanos un nojaucam visu iepriekš sasniegto.
Protams, ir virkne nepārprotamu kļūdu, kuras Eiropai jālabo – gan efektīvas robežu kontroles, gan sociālās nevienlīdzības, gan citās jomās. Taču vēl bēdīgāk, ka šodien sevi daudz kur piesaka politiķi, kuri vēlas sagraut to, ko paši nav būvējuši, kuri tirgojas ar bailēm un sazvērestības teorijām, lai tikai ieriebtu Eiropai – beigu beigās, ieriebjot paši sev un saviem vēlētājiem, par lielu prieku Eiropas nelabvēļiem visur pasaulē.
Pret to, manuprāt, ir jāvēršas katram Latvijas patriotam. Un arī man tas nav vienalga – vispirms jau tādēļ, ka es jūtu personisku atbildību pret saviem bērniem, pret saviem studentiem, pret visu jaunāko paaudzi, kura ir pelnījusi dzīvot labāk, nevis sliktāk, nekā mēs. Eiropas Savienība spēs efektīvāk kalpot Latvijas nacionālajām interesēm, ja mēs nevairīsimies pielikt arī savu roku Eiropas nākotnes veidošanā.
Tādēļ es kopā ar liberāli demokrātisko apvienību Attīstībai / Par lūgšu jūsu mandātu darbam Eiropas Parlamentā.
Lai varētu godam jūs pārstāvēt, es vēlos uzklausīt, sarunāties, diskutēt ar ikvienu - ar tiem, kas ir PAR, un arī ar tiem, kas ir PRET. Tādēļ - uz tikšanos!
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
