Iesaki rakstu: 
Latvijas Universitātes simtgades priekšvakarā mūsu valdībai un Saeimā pārstāvētajam partijām vajadzētu rūpēties par to, lai augstskola spētu veiksmīgāk pildīt savu patriotisko misiju – kalpot zinātnei un Tēvijai.
Latvijas Universitātes simtgades priekšvakarā mūsu valdībai un Saeimā pārstāvētajam partijām vajadzētu rūpēties par to, lai augstskola spētu veiksmīgāk pildīt savu patriotisko misiju – kalpot zinātnei un Tēvijai.
Ir vienkārši skumji tagad vērot, ka to padara par mērķi negodīgiem uzbrukumiem, kuros sabiedrībai atklājas dažas partijas savtīgums un slikta politika.
Kad izdzirdēju apgalvojumus, ka profesors Indriķis Muižnieks neesot ievēlēts amatā likumīgi un demokrātiski, ka vēlēšanas bijušas neatbilstošas, nepareizie studenti ievēlēti Universitātes Satversmes sapulcē un augstskolā valda neizdarība, biju vairāk nekā pārsteigta. Kā to visu varēju nepamanīt, ne pirmo desmitgadi strādājot universitātes institūtā? Varbūt esmu ko palaidusi garām?
Sāku rūpīgi meklēt, iedziļināties dokumentos - kur tad ir šie pārkāpumi? Ir apstiprināti divi normatīvie akti par vēlēšanu rīkošanu, un nekas tur nav pārkāpts. Pie līdzīga atzinuma, ka nav Augstskolu likuma un Latvijas Universitātes Satversmes pārkāpumu, nonāca vairāki starptautiskie juridiskie biroji un pat Valsts kancelejas tieslietu eksperti.
Uzzinot par ministres politiskajām pretenzijām pret notikušo rektora vēlēšanu norisi un to rezultātu, man sākotnēji nebija nekāda nodoma vērsties pret Šuplinskas kundzi vai pret viņas vadīto ministriju. Taču Latvijā ir spēkā Augstskolu likums, kas nosaka augstskolu autonomiju un atvasinātas publiskas personas statusu līdzīgi kā pašvaldībām. Kā trāpīgi norādījis Vēstures institūta direktors Dr. hist. Guntis Zemītis, rektoru apstiprināšana valdībā ir pretrunā ar seno principu – Fridriha I Barbarosas 1158. gadā iedibinātajiem akadēmiskās brīvības un universitāšu autonomijas principiem: universitātes pašas ievēlē savas amatpersonas, bet studenti un profesori kopā - universitātes galvu – rektoru. Latvijas Republikas Saeima Latvijas Universitātes autonomiju noteica jau 1923. gadā, šo likumu virzīja Latvijas Universitātes rektors Ernests Felsbergs, to 27. martā izsludināja Valsts Prezidents Jānis Čakste.
Nu ministre sāk pilnīgi atšķirīgu nostāju: augstskolu patstāvības princips vairs nav tik aktuāls, svarīgākais – ko par to domā un saka ministrija. Kā tas var būt?
Iekšēji sacēlos. Kaut Indriķis Muižnieks vairs nav mūsu arodbiedrībā, viņš tajā bija vismaz gadus divdesmit un vairāk. Tāpēc es notiekošajā saredzu apzinātu zinātnieka un pasniedzēja demokrātisko tiesību aizskaršanu. Kad piezvanīja kolēģis no cita institūta, kas ir pārstāvēts mūsu biedrībā, un lūdza tās atbalstu, sagatavoju vēstuli Ministru kabinetam, kurā nevis aizstāvēju Muižnieka personiskās tiesības uz rektora amatu, bet gan norādīju uz valsts pienākumu sargāt augstskolu autonomiju un to likumīgās tiesības.
Augstskolas rektora vēlēšanas nevar būt politiski izlemjama lieta. Taču šajā gadījumā tās tika politizētas. Kāpēc? Īpašumu dēļ? Tas būtu vienkārši nožēlojami, ja tagad viss notiekošais tiešām veikts kādās partijiskās interesēs. Vēl lielākas bažas rada vēlme revidēt demokrātisko vēlēšanu rezultātu. Divreiz tiesiski ievēlētā rektora Indriķa Muižnieka vietā bez jebkādām vēlēšanām vienkārši iecelt datorzinātnieku Juri Borzovu, kurš pirms četriem gadiem rektora vēlēšanās pārliecinoši neguva akadēmiskās saimes atbalstu, zaudējot ar 76 pret 178.
Šogad ir LU simt gadu jubileja, un tieši par to es visvairāk bažījos, tas man visvairāk sāpēja un lika iesaistīties publiskās aktivitātēs. Vai tiešām mums tās priekšvakarā ir jābojā augstskolas reputācija? Jau ir noiets tik tālu, ka daža profesora Muižnieka noniecinātāja mutē Universitāte un akadēmiskums skan kā lamuvārds... Vai tiešām simtgadē mums jāvelk pašiem sev krusts pāri?
Mani nepārsteidz, ka Ministru kabinetā netiek skaļi oponēts Šuplinskas kundzes paustajai pozīcijai. Pieļauju, ka, nespējot atklāti veidot pārliecinošu vairākumu šajā jautājumā, valdības locekļi klusēs līdz brīdim, kad viņi tomēr atbalstīs profesora Muižnieka tiesības pildīt rektora amatu. Domāju, ka tā ir tīri latviskā noslēgtība, kas liek citiem ministriem saglabāt patieso viedokli neizteiktu. Taču diemžēl es neesmu etnopsihologs, lai varētu to droši apgalvot.
Vai mērķis ir tikai augstskolu autonomijas ierobežošana? Pieļauju, ka ir tādas partijas, kas to vēlas – tad ar izglītības institūcijām var vieglāk manipulēt. Ja ar LU notiekošais kļūtu par piemēru tam, ka valsts lielāko augstskolu var pavisam vienkārši pakļaut paraugprāvai (kas, manuprāt, neizdosies), tad citas kļūtu daudz pakļāvīgākas. Zaudēt politikāņiem rūpīgi, ar niecīgu finansējumu gadu desmitiem krāto universitāšu materiālo īpašumu ir pusbēda. Daudz smagāks būtu nākamais solis – politiska un ideoloģiska iejaukšanās profesūras atlasē, programmās, norādes, ko drīkst un ko nedrīkst mācīt un pētīt. Tāds laiks jau 20. gadsimtā ir bijis…
* Latvijas Zinātnes darbinieku arodorganizāciju apvienības priekšsēdētāja
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
