Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļu mūs sasniedza priecīga vēsts: lauzta tā sauktā etniskā barjera Saeimā, un lielā vienprātībā gan nacionāļi, gan internacionāļi, gan liberāļi un pat daži konservatīvie atbalstījuši Satversmes grozīšanu, šobrīd gan tikai pirmajā lasījumā. Mainīta tiks Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, atmetot apsūnējušo un vēsturiska pelējuma apdvakoto ņemšanos ar biļeteniem un trejkrāsu pildspalvām, kas bija nepieciešamas anahroniskā aizklātā balsojuma procedūrā.
Spriežot pēc gandrīz brežņevlaiku atbalsta līmeņa, par bija gan nacionāļi, gan viņus vienmēr kritizēt naskie saskaņieši, gan ar "Saskaņu" sadarbotiesgribētājus kritizējošie vienotībnieki, gan daļa zaļzemnieku, kuriem gan bija brīvais balsojums. Urrā, biedri! Urrā, tikai viena balss pret! Kā vecos labos laikos!
Mūsu Satversmē sākotnēji bija paredzēts, ka virkne amatpersonu tiek ievēlētas aizklāti. Tie, kas reāli piedalījušies dažādās balsošanās, būs pieredzējuši, ka nekāda lielā mīlestība neveidojas starp ievēlētu amatpersonu un tiem, kas balsojuši pret. Tādēļ it kā loģiski šķiet, ka Augstākās vai Satversmes tiesas tiesnešus vai pat Ģenerālprokuroru ievēlētu aizklāti – lai netraucētu personīgām sīkām emocijām lielu darbu veikšanā.
Šī kārtība no likumdošanas pamazām izdeldēta, palicis tikai arhaisms ar Valsts prezidenta aizklātu ievēlēšanu. Deputātu sapīkums par procedūru faktiski ir saprotams: jābūt tak’ kādai metodei, lai nenotiktu „paņemt un uzmest”. Partijas spriež, frakcijas nolemj, frakciju vadība apsola, bet še tev – atkal kāds iztrūkums. Tā mēs, biedri, valsti neuzcelsim. Apsolīji – izpildi!
Muldēšana par demokrātiju gan te galīgi nevietā. Tā Vācijā, kuras Veimāras konstitūcija vēsturiski ir bijusi mūsu Satversmes priekšgājēja, gan prezidentu, gan parlamenta priekšsēdētāju, gan tā vietniekus (pa vienam no katras frakcijas) joprojām ievēl aizklāti, un es nevēlos pierakstīties pie tiem debiliķiem, kas mūsu demokrātijas procedūras un sasniegumus stādītu augstāk par Vācijas. Starp citu, kad Vācijā ir koalīcijas valdība (tātad arī šobrīd), tur ir arī koalīcijas padome. Atšķirībā no mūsu bļaustīgajiem mūjābeļiem tur šajā faktā demokrātijas apdraudējumus neviens nesaskata.
Runa tātad ir nevis par demokrātiju, bet par atklātību. Šai ziņā esam pasaules līderi – nezinu nevienu citu valsti, kur valdības sēdes būtu atklātas. Ieviesa šo „kārtību” kādreiz populārs demokrāts, "kāvarnesolīt" pravietis, Aināra Šlesera uzticams partneris valdībā un koalīcijā, pa gaisiem lidotājs un pa jumtiem staigātājs Einārs Repše. Atsaldēta repsiānisma laiki jau piemirsušies, bet apbrīnojami stulbā kārtība palikusi.
Ko darīt? To pašu, ko mūsdienu mārketingā, proti, paziņot, ka tā ir nevis kļūda, bet fīča – unikāls mūsu piedāvājums. Nevajag apstāties pie prezidenta vēlēšanu atklātības, jo tā ir tikai formalitāte. Deputātu sarunu noklausīšanās un to nopludināšana presei ir rutinēta ikdiena, nekādas slepenības šai procesā vairs nav. Domāsim plašāk, biedri! Kāpēc tikai deputāti būtu jākontrolē? Un pārējie? Kāpēc Saeimas vēlēšanas paliks aizklātas? Mūsu dienās, ieviešot obligātu balsošanu internetā, nebūs nekādu sarežģījumu piefiksēt, kurš par ko un kad ir balsojis. Un tad arī atbildību varēs paprasīt, ja uznāks vajadzība. Līdzīgi kā tagad ar deputātiem. Nost ar privilēģijām! Lai dzīvo atklātība, biedri!
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
