Pretlikumīgi zemes darbi Vecrīgā – atbildīgā institūcija „piever acis”
Pauls Treimanis, speciāli Pietiek21.04.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vecrīgā, ēku kompleksā Miesnieku ielā 13, 15, un 17, iepretī Anglikāņu baznīcas dienvidu sienai zemes rakšanas darbi nesen ir notikuši bez jebkādas arheoloģiskās uzraudzības – nesaskaņojot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI), ar smagās tehnikas palīdzību patvaļīgi izraktas tranšejas, tādējādi netagriezeniski izpostot gan kultūrslāni, gan iespējamās viduslaiku apbūves konstrukciju paliekas.
Visa Vecrīgas teritorija iekļauta arī UNESCO aizsargājamo teritoriju sadaļā, tāpēc šim vandālismam iespējamas pat starptautiskas atskaņas. Šos darbus veica SIA RCBS, bet jaunceļamā dzīvokļu kompleksa īpašnieki ir SIA Luxuri Living Latvija, kas savukārt ir kompānijas Noelf enterprises ltd saimnieku Lindas Aldiņas, Evgēņija Ivanova un Ņikitas Ivanova īpašumā. Uz aicinājumiem pārtraukt pretlikumīgo rīcību no VKPAI pagaidām atbilde ir klusēšana.
Iepriekš veiktie zemes darbi notika arheologu uzraudzībā. Tomēr arī šajā laikā zinātniekiem nācās burtiski cīnīties par iespēju fiksēt atsegtās mūra un koka konstrukcijas, jo īpašniekiem celtniecības grafiks bija svarīgāks par, viņuprāt, „nevienam nevajadzīgu drupu” un „koka gabalu” izpēti, nemaz jau nerunājot par iespēju šos atrastos objektus iekļaut topošo jauno ēko konstrukcijās – tas bija dārgi, neērti un nevajadzīgi.
Tā uz visiem laikiem tika nopostītas vairāku atsegtu viduslaiku mūru paliekas, ļoti intresants un savdabīgs pagraba klājums no tā dēvētajiem „holandiešu ķieģeļiem" un virkne ļoti senu (ap 14.gs.) celtu koka būvju konstrukciju paliekas un vēl citi objekti, kuru izpēte notika visai ekstremālos apstākļos, jo to fiksācijas darbu laikā ne uz brīdi netika pārtraukti celtniecības darbi. Strādājot pie holandiešu ķieģeļu grīdas attīrīšanas, tikai laimīgas nejaušības pēc no augšas krītošs metāla sijas gabals netrāpījīja kādam no apakšā esošajiem.
Lai gan sākumā SIA Luxuri Living Latvija īpašnieku pilnvarotais pārstāvis Toms Skrastiņš izrādīja kaut minimālu interesi par arheologu darbu, ar laiku šī interese arvien vairāk mazinājās. Tādēļ patiesi vēsturiski vērtīgi atklājumi paliks vien arheologu objektu fiksācijas dokumentos – fotogrāfijās, zīmējumos utt. Celtniecības darba grafika „svēta” ievērošana bija būtiskāka par senās Rīgas noslēpumu atklāšanu un saglabāšanu.
Jāpiebilst, ka, neskatoties uz būtībā nenormālajiem darba apstākļiem, kurus radīja topošās ēkas īpašnieki, arheologiem izdevās uziet dažus patiešām unikālus atradumus – interesantas māla pīpīšu galviņas ar to izgatavotāju numuriem un ap1x1m vienkoka sili ar dzelzs dibenu-14,15 gs kalēja inventāru –, kas nogādāta Nacionālā vēstures muzeja restauratoru gādībā, bet pats galvenais – 14.-15. gadsimta māla figūriņa (iespējams, rotaļlieta, kas Latvijas teritorjā tika atrasta pirmo reizi.
Pēc ziemas perioda, saņemot ziņu no objekta (sk. foto), tajā līdz šim strādājošo arheologu šoks bija pamatīgs. Arheologs Aldis Pravornis pats neieradās objektā, bet saņēma ziņu ar traktora foto no ļaudīm, kuru uzvārdus nenosauksim – viņi turpina darbu minētajā uzņēmumā.) Laukumā netālu no Anglikāņu baznīcas sienas ekskavators raka vairāk nekā pusotru metru dziļu tranšeju. Par šiem darbiem arheologus neviens nebija informējis, un izraktā taranšeja jau bija sasniegusi vairāku desmitu metru garumu.
Uz aicinājumu nekavējoties pārtraukt šo vandālismu no SIA Luxuri Living Latvija pārstāvja objektā (amats – projektu vadītājs) Toma Skrastiņa tika saņemta atbilde, ka „tie taču ir nevienam nevajadzīgi būvgruži”.
Tiesa, no normatīvo aktu viedokļa Skrastiņa pienākums bija informēt speciālistus par uzsāktajiem darbiem. Turklāt, laižot darbā smago tehniku, pastāv gandrīz 100% iespēja sagraut arī kādu senu konstrukciju, to pat nepamanot, nemaz jau nerunājot par neatgriezeniski zudušām senlietām, kuras, iespējams, atradās šajos būvgružos.
Uz arheologa Alda Pravorņa mutisku lūgumu apturēt uzsāktos rakšanas darbus, tika saņemta noraidoša atbilde. Tagad gan saņemta arī rakstiska atbilde, ka iesāktie rakšanas darbi esot pārtraukti, bet „izlietu ūdeni jau vairs nesasmelsi. Par esošo situāciju Pravornis nekavējoties rakstiski informēja arī VKPAI, bet pagaidām reakcijas nav.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
