Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Patriotisms ir ikviena cilvēka garīgās dzīves sastāvdaļa. No patriotisma neviens nevar izvairīties. Var vienīgi apzināti tēlot patriotisma trūkumu, kā arī pārspīlēti demonstrēt mākslīgi uzspīlētu patriotismu.

Patriotisms pieder tām parādībām un ideāliem, kuri ir kopīgi visiem cilvēkiem – visām sabiedrības sociālajām, profesionālajām un politiskajām grupām. Patriotismu tāpēc uzskata ne tikai par vispārcilvēcisko parādību, bet arī par vispārcilvēcisko vērtību. Patriotisms tiek iekļauts universālo morālo imperatīvu grupā tāpat kā godīgums, taisnīgums, aizliegums zagt, aizliegums nogalināt otru cilvēku, ”zelta likums” (aicina otram nedarīt to, ko pats nevēlies piedzīvot).

Patriotisms ir cilvēka jūtu izpausme. Tātad cilvēka emocionālais process, atspoguļojot subjektīvi vērtējošu attieksmi pret ārējo pasauli vai abstraktām parādībām. Bet tas savukārt nozīmē, ka patriotisms ir izteikti individuāla un unikāla izpausme – katru reizi apliecina konkrētā cilvēka jūtas. Tāpat kā nav divi simtprocentīgi identiski cilvēki, tāpat nav arī divas simtprocentīgi identiskas patriotisma izpausmes. Identiska var būt vienīgi patriotisma tematika un kvalitāte. Iespējams, identisks var būt klonu patriotisms.

No tematikas viedokļa patriotismu var iedalīt personiskajā patriotismā un publiskajā patriotismā. Personiskais patriotisms izpaužas cilvēka attieksmē pret saviem vecākiem, māsām un brāļiem, sievu vai vīru, bērniem, dzimto pilsētu, muižu, viensētu.

Personiskais patriotisms ir intimitātes apliecinājums tam, kas katram cilvēkam ir vistuvākais, vissvētākais un tikumiski visdziļākais. Personiskajā patriotismā atspoguļojas cilvēka personiskās dzīves intīmie aspekti – uzticība, sirsnība, tuvība un gatavība sniegt atbalstu un rīcības saskaņotību jebkurā brīdī un jebkuros apstākļos bez vismazākās savtības un aprēķina.

Personiskais patriotisms piemīt katram cilvēkam, un tā kvalitāte visiem cilvēkiem ir vienāda, izpaužoties vienādā mērā un intensitātē. Par personiskā patriotisma kvalitatīvajām atšķirībām ir nekorekti runāt, un šajā ziņā nekāda hierarhija nav iespējama. Neviens normāls cilvēks nekad neteiks, ka viņš mīl savus tuviniekus spraigāk, nekā pārējie cilvēki mīl savus tuviniekus. Personiskā patriotisma spilgtums visiem cilvēkiem piemīt vienādā mērā. Teiksim, visnelabojamākais recidīvists ir savu vecāku un citu tuvinieku patriots tikpat lielā mērā kā tie cilvēki, kuri ar noziegumiem ir saskārušies tikai kriminālromānos un kriminālfilmās.

Ja par personisko patriotismu principā nevar būt gara problemātiskā saruna un valda ideāla diskursīvā (racionāli analizējošā) vienprātība, tad nesalīdzināmi sarežģītāka un diskutablāka racionāli analizējošā saruna ir par publisko patriotismu – cilvēku patriotiskajām jūtām pret savu tautu, valsti un tās nāciju. Šajā jomā ir iespējamas visdažādākās variācijas, sākot ar patiesu un neviltotu patriotismu un beidzot ar visrafinētākajām manipulācijām, izmantojot patriotisma jūtas ideoloģiskajās un politiskajās intrigās.

Ideālajā variācijā publiskais patriotisms ir sociālās jūtas, kuru pamatā ir dzimtenes mīlestība un spēja savas personiskās intereses pakļaut tautas, nācijas un valsts interesēm. Publisko patriotismu cementē lepnums par dzimteni un tās kultūras sasniegumiem. Nācijas pilnasinīgu patriotismu uzskata par valsts bagātību.

Publiskā patriotisma ģenēzē ļoti liela loma ir tā dēvētajiem patriotisma kultiem. Katrai tautai un nācijai var būt savi specifiski kulti, kuri sakņojās kultūras mantojumā, valsts vēsturiskajos notikumos, tautas garīgās dzīves tradīcijās. Ne reti par patriotisma kultu kļūst radikālu notikumu simbolizācija, kuros spilgti izpaužas masveida patriotisms kolektīvo interešu aizstāvēšanā.

Publiskais patriotisms stimulē atbildību par savu valsti. Ja nav patriotisms, tad nav arī atbildība par savu valsti. Valsts bez savu pilsoņu patriotisma ir valsts imitācija – „bērnu rotaļas”.

Publisko patriotismu nedrīkst apvienot ar naidu pret citu valsti, citu tautu un nāciju. Nākas ievērot vispārcilvēciskā „zelta likuma” morālo principu: nedarīt citiem to, ko nevēlies savā mūžā pats izjust no pārējiem; ja izturēsimies labi pret citiem, tad arī citi pret mums izturēsies labi un mūs cienīs. Ja „zelta likumu” neievēro, tad sākās patriotisma un tā autoru diskreditācija.

Publisko patriotismu var izmantot savtīgās interesēs. Šajā ziņā pasaulē ir ļoti populārs angļu literatūras kritiķa, publicista, valodnieka, dzejnieka Samuela Džonsona (1709-1784) aforisms „Patriotism is the last refuge of a scoundrel”. To savos rakstos par patriotismu ļoti bieži mēdza atkārtot Ļevs Tolstojs. Arī viņš uzskatīja, ka patriotisms ir vislielāko neliešu pēdējais patvērums.

Publisko patriotismu cilvēces daudzi domātāji vērtē taisnīguma kontekstā. Viņi uzskata, ka patriotisms var ātri pāraugt vienpusīgā skatījumā un patriotisma vārdā cilvēki var zaudēt taisnīguma izjūtu. Albers Kamī šajā sakarā sprieda: „Man gribētos mīlēt savu dzimteni, tajā pašā laikā saglabājot taisnīgumu. Es dzimtenei nenovēlu tādu varenību, kas sasniegta ar melu palīdzību”. Savukārt pirms viņa P.Čaadājevs rakstīja: „Прекрасная вещь – любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное – это любовь к истине”.

Vienprātība valda jautājumā par publiskā patriotisma saistību ar mākslu un zinātni. Tauta var lepoties ar saviem izcilajiem māksliniekiem un zinātniekiem. Taču mākslinieku un zinātnieku darbības saturu patriotiskās jūtas nedrīkst ietekmēt, jo var novest pie tendencioziem izkropļojumiem.

Tā, piemēram, LU pēcpadomju laikā izceptās humanitāro zinātņu dažas doktores ir radījušas jaunu zinātni – „latvistiku”. Jaunajām zinātniskajām dāmām tātad nepietiek ar strīdīgo „letoniku”. Viņu ultrapatriotisms ir dzemdējis odiozo „latvistiku”, kuras sasniegumi jau tiek apkopoti ultrapatriotiski vērtīgās grāmatās. „Latvistika” neveicina lepnumu par mūsu zinātni.

Publiskā patriotisma kvalitāte var būt dažāda, un šajā ziņā ir iespējama noteikta hierarhija. Iespējami arī socioloģiskie pētījumi. Š.g. 11.novembrī medijos publicēja visjaunākā pētījuma rezultātus: „Šogad sevi par patriotiem sauc nepilna trešā daļa jeb 29,7% iedzīvotāju. Nepilna puse jeb 40,3% iedzīvotāju drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka viņi ir Latvijas patrioti. Pilnībā sevi par Latvijas patriotiem neuzskata 7,9% iedzīvotāju, bet drīzāk - 16,5%”.

Mūsu zemē par publiskā patriotisma izmantošanu ideoloģiskajās un politiskajās intrigās pašlaik ļoti uzskatāms piemērs ir Satversmes preambulas projekta apspriešana. Tā notiek ne tik daudz juridiskajā, kā publiskā patriotisma izgaismojumā.

Turklāt dominē demagoģiski vulgārā pieeja. Proti, preambulas projekta atbalstītājus pasludina par LR superpatriotiem, bet neatbalstītājiem naidīgi pārmet valstiskā patriotisma trūkumu un „kangarismu”. Preambulas projekta atbalsts tiek prasīts kategoriskā toņkārtā – bez apdomāšanās, bez neskaidro jautājumu noskaidrošanas, bez diskusijas vispār. Cilvēkam tas, vai viņš atbalsta jeb neatbalsta preambulas projektu, jāapliecina ir momentā; tūlīt bez vismazākās vilcināšanās tiek pieļauta tikai viena atbilde - „jā” vai „nē”.

Tā ir tipiska kolektīvā egoisma iezīme, ko uzskata par publiskā patriotisma pirmatnējo, mitoloģiskās apziņas stadijas, formu. Speciālisti atzīst, ka šī forma bija raksturīga cilvēces attīstības pirmsākumos, kad ļaudis spēja parādības vērtēt un grupēt tikai divās elementārās daļās („savējā” un „svešajā”) un tajās attiecīgi iekļāva visus sociālos procesus.

Mitoloģiskās stadijas pazīmes izpaužas arī tajā ziņā, ka diskusija danco ap mūsu tradicionālajiem mītiem par valodu, valstsnāciju, latviešu tautas dzīvesziņu, latvisko identitāti, asinsradnieciskajām saknēm, tautiskumu, kā arī latviešiem klasisko pagānisma un kristietības mistrojumu, preambulas projektā šo mistrojumu fiksējot šādi: „[..] latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti”.

Ja, piemēram, amerikāņu patriotismu cementē valsts institūti un konstitūcija, tad latviešu patriotismu cementē mitoloģiskais materiāls, un preambulas projekta autors Levita kungs tādu nostādni vēlas saglabāt arī turpmāk. Viņš zina, ka arī XXI gadsimtā atšķelt latviešus no pagāniskā un pseidonacionālistiskā mitoloģiskuma reāli nebūs iespējams tāpat kā nebija iespējams XIX un XX gadsimtā. Bet tas savukārt publiskajā patriotismā arī turpmāk garantē demonstratīvo kultu plūdus – bluķa vilkšanu, murgojumus par ornamentos ietvertajiem „kodiem”, ziņģēšanu, „krievu” lamāšanu, lingvistisko šovinismu, tajā pašā laikā nespējot efektīvi organizēt un metodiski noformēt latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem, kā arī publiskajā telpā katru dienu arvien šķebīgāk un šķebīgāk degradējot latviešu literāro valodu.

Kā parasti, garantē arī amizantus prāta trīcējumus. Viens no jaunākajiem tekstiem par preambulas projektu sākās ar šādu prāta trīcējumu: „Subjektīvs skatiens uz lietu nevar pretendēt uz patiesības vārdu, taču tas var palīdzēt savādāk izprast pašu šo lietu. Ikviena lieta pastāv vairākdimensiju formā atšķirībā no papīra divdimensiju formas. Tas ļauj rakstītajam tekstam pievienot lasītāja iztēli, kuru ietekmēt nav teksta autora spēkos. Šīs metodes pielietošana var dot daudz vērtīga līdzīgi domājošu cilvēku vidū, kamēr citiem atliek samierināties ar tikai sev saprotamu rakstīto vārdu izpratni. Šogad aizsāktā diskusija par nepieciešamību labot Satversmi sākumā izskatījās pēc lietas pašas par sevi apspriešanas. Apspriežot abstraktu lietu, to nav iespējams konkrēti formulēt, tāpēc par noteicošo kļūst gribas izpausme. Gribai ir mērķis, un tā var pašu šo lietu padarīt par līdzekli mērķa sasniegšanai. Izziņas process ir iespējams tiktāl, cik ilgi griba tiek kontrolēta, un cilvēks gūst baudu no paša domāšanas procesa – domātprieka."

Primitīvi piedauzīgu patriotisma izpratni, piemēram, apliecina jurista A. Allika š.g. 4.novembrī medijos ievietotā korespondence „Paplašināta Satversmes preambula – jo ātrāk, jo labāk”. Raksts nav jurista profesionālais piegājiens, vērtējot preambulas projektu. Autora mērķis ir izpatikt un pieglaimoties valdošajai kliķei. Nespējot savu glumo velmi noformēt daudzmaz saprātīgā un valdošo kliķi neapkaunojošā formā, jurists sapļāpā lielas aplamības ne tikai par patriotismu, bet arī par preambulas projektu. Viņš atklāj savu nekompetenci jēdziena „nācija” traktējumā, neprasmi literāri pareizi lietot vārdu „kungs” un „kundze”, viņa stilistiskos kūkumus nāktos gludināt vismaz diviem korektoriem, jo vienam korektoram tā jau būtu darba pārslodze.

Taču viņa prāta varenība visdrūmāk atklājas tautas attīstības izpratnē. Šajā ziņā viņš sarunā neredzēti grandiozas dumjības. Izrādās, ja mūsu konstitūcijā būtu bijusi preambula jau no paša sākuma, tad „latviešu nācija” būtu sasniegusi daudz augstāku attīstības līmeni. A.Alliks raksta: „Esmu pārliecināts – ja tāda izvērsta, paplašināta Satversmes preambula (priekšvārds jeb ievaddaļa), kādas projektu ir radījis cienījamais jurists Egils Levita kungs, būtu iekļauta mūsu valsts Satversmē jau līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, latviešu nācija savā attīstībā būtu tikusi daudz augstāk un daudz tālāk.”

Neslēpšu, tas ir viens no šausmīgākajiem piemēriem prāta destrukcijai, ar kādiem ir nācies sastapties visjaunākajā periodā. Tā ir prātam neaptverama domu gaita, juridisko dokumentu atzīstot par tautas garīgās attīstības galveno nosacījumu. Vārdi „latviešu nācija savā attīstībā” normālos apstākļos raksturo garīgo pilnveidošanos un tautas garīgās ģenēzes procesu. Tikai tā un ne citādāk tik tikko citētos vārdus saprot ikviens psihiski vesels cilvēks. Starp citu, ja jurists vārdam „attīstība” būtu pievienojis vārdu „ekonomiskā”, tad arī viņa teiktais būtu liela muļķība, jo preambulu saistīt ar ekonomisko attīstību arī ir liela muļķība.

Pat negribas ticēt, ka pie mums prāta destrukcija jau ir sasniegusi tik katastrofālu pakāpi. Lieki atgādināt, ka jēdzieniskās precizitātes ievērošana uz juristiem attiecās ne mazākā mērā kā uz filologiem un jebkuru publiskā diskursa dalībnieku.

Par prāta sabrukumu liecina arī pielīšanā izmantotais materiāls. Allika kungs raksta: „Tas, ko Satversmes preambulas paplašināšanas labā dara Egils Levita kungs un viņa domubiedri (tai skaitā – Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepānes kundze), pēc ieguldītā domas un gara spēka faktiski ir mūsdienu ekvivalents pagājušajā gadsimtā notikušajām militārajām cīņām par Latvijas neatkarību un pret tās apdraudētājiem. Tāpēc E. Levita kungs un viņa domubiedri, kuri ir šo mūsdienu cīņu frontes priekšgalā, ir savas tautas cienījami, godājami, aizstāvami.”

Savā šķebīgajā pielīšanā Allika kungs diemžēl nav izmantojis visas rezerves. Viņš varēja ierosināt Čepānes kundzei, Levita kungam un Saeimas Juridiskās komisijas locekļiem nekavējoties piešķirt Lāčplēša Kara ordeni, kā arī šo ordeni piešķirt vienotās vienotības partijai par preambulas kņadas noorganizēšanu.

Zinātne pret prāta sabrukumu izturas kā pret sistēmisko parādību, jo intelektuālā destrukcija izpaužas jebkurā domas niansē. Iespējams, Allika kunga sindroms netiecas oponēt zinātnei. Tāpēc adekvāta ir viņa attieksme pret patriotismu: „Aicinu cieši vērot un vērtēt katru jau ievēlēto un vēl ievēlamo politiķi. Viņu attieksme pret Satversmes preambulas paplašināšanu lieliski parādīs, kas ir kas. Parādīs, ko kurš patiesībā domā un jūt saistībā ar 1918.gada 18.novembrī dibinātās latviešu valsts turpinātību. Paplašinātas preambulas iekļaušanas Satversmē juridiskās procedūras ir visnotaļ iespējams uzsākt un pabeigt līdz valsts svētkiem. Galīgajam balsojumam noritot svinīgā Saeimas sēdē mūsu valsts dzimšanas dienā, šī gada 18.novembrī. Latviešiem un latviešu valsts patriotiem tur nekā jauna un gari apspriežama nav. Visi pārējie – jo ātrāk viņi varēs to izlasīt un sapratīs, jo labāk mums un viņiem pašiem”.

Neapšaubāmi, prāta sabrukumu īpaši uzskatāmi apliecina divi pēdējie teikumi, „visus pārējos” nodalot no „latviešiem un latviešu valsts patriotiem”, kā arī tautu grupējot „latviešos” un „latviešu valsts patriotos”. Turklāt „visiem pārējiem” tiek atgādināts, ka viņi dzīvo „latviešu valstī”.

Allika kungs ļoti labi apzinās, kuri indivīdi viņa korespondenci lasīs ar baudu. Skaidrs, ka pirmkārt un galvenokārt jurists uzrunā valdošo kliķi ar vienoto vienotību centrā. Jurists zina, kā šīs kliķes „domātprieks” savā dziļākajā būtībā izturas pret „visiem pārējiem” un viņu patriotismu. Allika kungs ir lietas kursā, cik nepārprotams drīkst būt etniskais cinisms viņa vārdos.

Faktiski jurists savā neapdomībā korespondences zemtekstā lieku reizi ir atklājis valdošās kliķes patieso seju un tajā iekaltos, bet rūpīgi nogrimētos, šovinisma vaibstus. Allika kungs netieši atgādina, ka valdošajai kliķei nemaz nav vajadzīgs „visu pārējo” patriotisms. Valsts nācija tiek sašķelta vairākās daļās, un katrai daļai tiek piedēvēts specifiski savs un no pārējiem atšķirīgs patriotisma veids. Allika kunga „terminoloģijā” izsakoties, patriotisma viens veids piemīt „latviešiem”, otrs veids – „latviešu valsts patriotiem”, trešais veids – „visiem pārējiem”, ceturtais veids – tiem, kurus viņš apzīmē ar vārdu „mums”. Iespējams, ir vēl piektais veids, ja ar vārdu „mums” netiek apzīmēts Allika kungs kopā ar valdošo kliķi, bet gan tiek apzīmēta vienīgi juristam zināma sabiedrības daļa (piemēram, viņa klienti). Tāpēc katrā ziņā var būt arī septītais veids – mūsu sabiedrības īpašās sugas, valdošās kliķes, patriotisms.

Neapšaubāmi ir arī astotais veids – nepilsoņu patriotisms, kaut gan nepilsoņi jurista korespondencē vispār netiek minēti ne tiešā, ne netiešā formā. Tātad preambula nevar atsaukties uz viņu „attīstību”, vēloties kļūt par LR pilsoņiem un patriotiem.

Korespondences zemtekstā atklājās alliku un valdošās kliķes priekšstati par publisko patriotismu vispār. Atklājās alliku un valdošās kliķes publiskā patriotisma nenormālā kvalitāte. Patiesībā totāls patriotisma trūkums.

Internetā to precīzi raksturo kāda komentāra autors sakarā ar Finansu ministrijas darbinieces Bajāres kundzes iespēju strādāt Pasaules bankā: „Nevēlos apvainot cilvēku praktiski neko par viņu nezinot, tāpēc par konkrēto personu FM valsts sekretāri Bajāri daudz neizteikšos. Taču par pašu Finanšu ministriju gan ir daudz vairāk skaidrības. Pasaules Bankas un SVF uzdevums ir izpildīts godam. Konsolidācija ir veikta, valsts sociālā politika ir mainīta, lētais darbaspēks (emigranti) ir nodots citu valstu rīcībā, pensijas sistēma ir pārrevidēta (pensionēšanās vecums ir paaugstināts, indeksācija ir niecīga), izdevumi medicīnas jomā ir apgriezti (slimnīcās gultas vietas ir samazinātas, kompensējamo medikamentu loks ir sašaurināts), izglītības sistēma ir reformēta (skolas ir slēgtas, izglītības kvalitāte ir zemā līmenī), lauki ir iznīdēti (tukši pagasti un nabadzīgi cilvēki), algas ir niecīgas (minimālā alga neiedomājami maza), tā teikt viss ir padarīts, lai iznīcinātu nacionālo ekonomiku un Latvijas iedzīvotājus padarītu par viegli iespaidojamu mazaktīvu pūli, kas domā tikai par savas eksistences nodrošināšanu un politiski ir ļoti viegli vadāms. Pie tam, tiks ieviests eiro. Ir izdarīts viss, lai Latvija kā neatkarīga un nacionāla valsts, drīz vien beigtu pastāvēt, lai šeit būtu tikai un vienīgi tāds Eiropas reģions Latvija, kurā saimniekotu svešzemju kapitālisti. Nu ko, par šo darbu ir arī alga! Un iespējams, ka Bajāre, tā teikt, ir pirmā bezdelīga, kura dodas saņemt savu algu – siltu vietiņu Pasaules Bankas struktūrā.”

Diemžēl pie mums pamatoti mēdz žēloties ne tikai par valdošo aprindu patriotisma deficītu, nerūpējoties par valsts patstāvības saglabāšanu un sabiedrības labklājību. Valstiskā patriotisma trūkums tiek saskatīts sabiedrības visos sociālajos slāņos un tiek atzīts par šodienas sabiedrības vispārējo nelaimi. Publiskais patriotisms nav šodienas Latvijas bagātība.

Izskaidrojumā var atsaukties uz preambulas projekta autora Levita kunga precīzo novērojumu: „[..] būtu grūti teikt, ka godīgums ir tā vērtība, kas mūsu sabiedrībai ir īpaši raksturīga.” Viņa vārdu objektivitāti publiskā patriotisma kontekstā apstiprina nesenie socioloģiskie pētījumi.

Par vienu no tiem Internetā var lasīt šādu informāciju: „Patriotisma izpausmes vēl nenozīmē vēlmi atbalstīt savu valsti ar nodokļu maksājumiem - šāds secinājums atrodams jaunākajā DNB Latvijas barometra pētījumā, kurš veltīts iedzīvotāju priekšstatiem par patriotismu, nopelniem valsts labā un svētku svinēšanas paradumiem.[..] Pēc ekspertu domām, interesantākos secinājumus raisa respondentu atbildes jautājumā par viņu personisko izpratni – ko nozīmē būt Latvijas patriotam. Pilnīgi vienādās līderpozīcijās – 39% aptaujāto piekrīt šīm atbildēm - ir atbildes "nebraukt prom no Latvijas īslaicīgu grūtību dēļ" un "apzinīgi strādāt un maksāt nodokļus, personiski piedaloties valsts labklājības celšanā". Tomēr latviešu un krievvalodīgo iedzīvotāju domas šajā jautājumā krasi atšķiras, liecina pētījums. Latvieši biežāk uzsvēruši tādas patriotisma izpausmes kā nebraukšanu prom no Latvijas (41%), nepieciešamības gadījumā – valsts aizstāvēšanu no ienaidniekiem (38%), valsts vēstures pārzināšanu (36%) un citus emocionālus faktorus. Savukārt krievvalodīgo iedzīvotāju vidū visizplatītākā patriotisma definīcija saistās ar godīgu strādāšanu, nodokļu maksāšanu un personisku ieguldījumu valsts labklājības izaugsmē – to par būtisku patriotisma izpausmi uzskata 43% krievvalodīgo iedzīvotāju. Īpaši krasas atšķirības respondentu uzskatos vērojamas atbildēs, ka būt patriotam nozīmē "svinēt oficiālos valsts svētkus" (27% latviešu un 21% krievvalodīgo iedzīvotāju) un "tiekoties ar citu valstu iedzīvotājiem, ar lepnumu uzsvērt, ka esi no Latvijas" (attiecīgi 26% un 19%)”.

Par publisko patriotismu liecina 2013.gada 27.februārī publicētā ziņa, ka 48% gatavojās tuvākajā laikā aizbraukt no Latvijas, 30% - negatavojās aizbraukt, 11% ir cieši pārliecināti, ka nebrauks prom no valsts, bet 11% vēl neko nav izlēmuši, sevi nosacīti ļaujot pieskaitīt gan aizbraucējiem (48% + 11% = 59%), gan palicējiem (30% + 11% + 11% = 51%).

Šaubos, vai kādam normālam cilvēkam vērsies mute nosodīt minētos 59% par patriotisma trūkumu. Katrs normāli domājošais cilvēks saprot, kāpēc ir radusies ārprātīgā situācija, ka iedzīvotāju lielākā daļa nevar palikt Latvijā. Protams, katrs normāli domājošais cilvēks zina, ka pie tā vainīgi ir tautas kalpi, kuri prot lieliski tēlot patriotismu un nekautrējās patriotismu pārvērst par politisko šovu un savas alkatības dzesētāju.

Kā jau tika minēts, pašlaik „sevi par patriotiem sauc nepilna trešā daļa jeb 29,7% iedzīvotāju”. Tas noteikti nav normāli. No valsts funkcionēšanas viedokļa tā ir katastrofa.

Interesanti, kas notiktu, ja no Rīgas pils atkal atskanētu aicinājums Latvijas tautai „Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās”, bet šoreiz bez piebildes „Es vēlos, ka mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību”? Interesanti, kas notiktu, ja sāktos īsta okupācija un Valsts prezidents neaicinātu tautu izturēties draudzīgi pret svešo karaspēku, kā tas bija 1940.gada jūnija vēsturiskajās stundās?

Ja ir tik niecīgs publiskais patriotisms, tad ir iespējami visdrastiskākie sociālie pavērsieni, kurus vairs nevar kontrolēt un savaldīt neviens spēks, tāpat kā neviens spēks nav spējīgs kontrolēt un savaldīt 250 tūkstošus (un vairāk) cilvēku lielu manifestāciju, kas var būt aizsākums nācijas atkritumu aizslaucīšanai.

Iespējams, nenormāli niecīgo valsts patriotu skaitu ietekmē ne tikai valdošās kliķes nelietīgā izturēšanās pret sabiedrības vitālajām interesēm un valsts suverenitāti. Pēcpadomju laikā valdošā kliķe darīja visu iespējamo, lai iedzīvotājos veicinātu neuzticību un naidu pret politiķiem, deputātiem, valsti. Tomēr grūti ir ticēt, ka nenormāli niecīgo valsts patriotu skaitu ietekmē tikai valdošās kliķes ļoti talantīgā graujošā darbība. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka valdošā kliķe ir nācijas deleģēti cilvēki. Valdošo kliķi veido cilvēki, kuriem nācija ir uzticējusies, nodevusi pilnvaras, tiesības, varu.

Izskaidrojums katastrofālajai situācijai acīmredzot ir daudzpusīgs, jo publiskā patriotisma nenormāli zemo līmeni nosaka daudzi faktori. Tajā skaitā nav izslēgts, ka nākas ņemt verā arī kāda cita nesenā socioloģiskā pētījuma ne visai normālos rezultātus. Godīgi sakot – nenormālos rezultātus.

Internetā nesen varēja lasīt šādu informāciju: „Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju domāšana neprasa nekādu vai mazu piepūli, bet ar to visvairāk nodarbojas atraitņi, pensionāri un nepilsoņi, liecina SKDS aptaujas rezultāti. Saskaņā ar SKDS aptaujas rezultātiem Latvijas iedzīvotāji pret savu domāšanu izturas ar apbrīnojamu pašpārliecinātību. Uz jautājumu "Cik lielu piepūli jums prasa domāšana?" vairāk nekā puse aptaujāto attrauca, ka "mazu" vai "nekādu", bet tikai 8 līdz 12% atzina, ka ļoti lielu, turklāt atšķirība starp astoņpadsmitgadīgiem un sirmgalvjiem nepavisam nebija liela. Iespējams, ar šo optimismu saistīta arī atbilde uz jautājumu "Cik bieži jūs starp dienas darbiem mēdzat atlicināt laiku domāšanai?", uz kuru vairāk nekā 70% atbildēja, ka dažkārt vai nekad; atklājas, ka vairāk laika padomāt dienas laikā atrod atraitņi (38%), pensionāri (35%) un cilvēki bez LR pilsonības (34%). Savukārt uz jautājumu, vai respondenti piekrīt apgalvojumam, ka "Cilvēki, kuri mazāk domā, bet vairāk dara, dzīvē sasniedz vairāk", Latvijas iedzīvotāji beidzot arī ierāda domāšanai tās vietu: vairāk nekā puse no tiem tieši tā arī domā, bet mazākā puse tomēr pieļauj, ka tā varētu arī nebūt”.

Šo rindu normāliem lasītājiem ir jāpaskaidro, ka aptaujas organizatori (SKDS), citētā teksta autors (žurnālists) un publicētāji (redaktori) pret informācijas saturu izturas nopietni, bez jebkāda mēģinājuma mūs izjokot. Tā nav parodija par socioloģisko aptauju. Tā ir īsta socioloģiskā aptauja, kuras autori nopietni izturas pret vārdiem „Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju domāšana neprasa nekādu vai mazu piepūli, bet ar to visvairāk nodarbojas atraitņi, pensionāri un nepilsoņi”. Viņi nopietni izturas arī pret aptaujas pārējiem rezultātiem.

Normāliem lasītājiem vēl ir jāpaskaidro, ka aptaujas organizatori nevēlējās analizēt prāta destrukciju mūsu sabiedrībā un apliecināt prāta sabrukumu viņu pašu smadzenēs. Ja aptauja atgādina vēlēšanos noskaidrot prāta destrukcijas pakāpi, tad tas ir noticis netīšām un pašiem nesaprotot, kādu grandiozu dumjību faktiski viņi ir pastrādājuši. Viņi nesaprot, par ko reāli liecina šarlatāniskie vārdi „Cilvēki, kuri mazāk domā, bet vairāk dara, dzīvē sasniedz vairāk”. Viņi nesaprot, ka ir izsmējuši Platonu, Sokrātu, Aristoteli, Kantu, Hēgeli, Einšteinu, Mendeļējevu, Marksu, Freidu, Vēberu, Ostvaldu, Canderu, Keldišu, Kapicu, Balodi, Kirhenšteinu, Valdenu, Endzelīnu, Mīlenbahu, Spekki, Galenieku, Mālmeistaru, Kukaini, Lielpēteri, Grēnu, Andersonu, Šternu, Zeidu, Dunsdorfu, Samsonu, Lancmani un pārējos, kuri savā dzīvē visu ir sasnieguši ar domāšanu un tātad faktiski ir bijuši muļķi, jo varēja nedomāt un tādējādi varēja sasniegt vēl vairāk. Viņi nesaprot, ka ļoti neveiklā situācijā ir nostādījuši Latvijas iedzīvotājus, socioloģiski interpretējot mūsu ļaudis kā nedomājošas būtnes.

Tas ir gadījums, kad ir jāpriecājas, ka pasaulē ir tik niecīgs latviešu valodas pratēju skaits. Labi ir tas, ka visi Latvijas iedzīvotāji nevar oriģinālvalodā iepazīties ar latviešu nedomātāju (bet vairāk darītāju) socioloģisko portretu. Šajā gadījumā lingvistiskā nekompetence palīdz saglabāt tautas reputāciju, jo acīmredzot pazīstamā basketbolista pazīstamais vērtējums „muļķu tauta” ir zaudējis aktualitāti un noslīdējis līdz ievērojami zemākam vērtējumam „nedomātāju tauta”. Kāds neapšaubāmi gribēs tautai izpatikt un tāpēc izteikties pieglaimīgāk – „idiotu tauta”.

Naivi būtu cerēt, ka sabiedrības šaušalīgajā socioloģiskajā portretā neatspoguļojas zināma realitāte. Noteikti atspoguļojas zināma realitāte, tāpat kā realitāte atspoguļojas Levita kunga vārdos par sabiedrības negodīgumu. Un tā ir realitāte, kas atsaucas uz visu mūsu dzīvi un tajā skaitā publisko patriotismu.

Patriotisms ir cilvēka jūtu izpausme. Taču tā nevar notikt bez prāta (domāšanas) līdzdalības. Ja pie mums ar domāšanu visvairāk nodarbojas atraitņi, pensionāri un nepilsoņi, tad publisko patriotismu drīkstam prasīt tikai no atraitņiem un pensionāriem. Turklāt ne no visiem pensionāriem, bet tikai no pensionāriem - pilsoņiem. Kopā var sanākt ne visai liels patriotu skaits.

Mēs ļoti labi zinām, no kura gala sākas pūšana (jebkurš sabrukums). Parasti piemērā min zivs pūšanu no galvas. Sociālā, morālā, intelektuālā sabrukuma pirmsākumu zinātnieki vienmēr konstatē elitē un inteliģencē. Šajā ziņā mūsu tauta nebūs izņēmums. Arī mēs tāpat kā zivs pūstam no galvas.

Lūk, ko saka viens no mūsu pseidointeliģences (pseidofilosofu) elkiem: „Filosofijai nav uzdevums kaut ko paskaidrot [..] filosofijas uzdevums ir kaut ko izdarīt ar tiem cilvēkiem, kas ir nonākuši filosofijas lokā, un kuros ir pašiem sava vēlēšanās nodarboties ar filosofiju.”

Tātad pie mums arī filosofija nav domāšana („paskaidrošana”, kas nevar notikt bez domāšanas). Mūsu filosofu mērķis ir „kaut ko izdarīt” („mazāk domā, bet vairāk dara”). Pie mums sabrukums konstatējams jau pašā, pašā pirmsākumā – filosofijā. Tātad pasaules izziņas un izpratnes pamatveidā.

Bet varbūt Allika kungam ir taisnība? Varbūt patiešām preambula var glābt „latviešu nāciju”? Varbūt ar preambulu latviešu tauta „savā attīstībā būtu tikusi daudz augstāk”? No sociologu interpretētajām būtnēm var sagaidīt visādus brīnumus.

Novērtē šo rakstu:

71
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mēs esam PAR

FotoMēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

FotoVeselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu cilvēku pazinēju - psihoterapeiti. Šoreiz ministre ir izcēlusies ar paziņojumu par savu grūtniecību. Lai gan tā, cik var noprast, ir pašā sākuma stadijā, jo priecīgais notikums ir gaidāms tikai nākamajā gadā, A. Čakša, jau tērpusies brīva griezuma halātiņā, neslēpj savu topošās mātes prieku.
Lasīt visu...

21

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

FotoAugsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst mežā.
Lasīt visu...

12

Skarba replika par PVN un tiesām

FotoAr tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks sodīts, citam – iespēja izbaudīt sava darba vai īpašuma augļus, citam – pārliecība, ka birojā neieradīsies reketieri un nepieprasīs samaksu par “jumtu”. Dažkārt „jumts” ir skaisti tērpies tiesneša, pašvaldības uzņēmuma vai politiski valdošas partijas paskatā. Man tiesiska valsts citu, prozaiskāku izpratņu starpā nozīmē arī to, ka, vēršoties tiesā, varu paļauties uz likuma varu un likuma nemainīgu piemērošanu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

FotoIesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un Valsts prezidentu par Veselības ministrijas faktisko atteikumu veikt viņa kā ārstniecības personas resertifikācijas procesa tiesiskuma pārraudzību.
Lasīt visu...

21

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

FotoTiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī, pieņemot likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Zemes reformas mērķis tika pasludināts šā likuma 2. pantā:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

Par uzpūsto depresijas problēmu

Jau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”,...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...