Puszaļais ābols, jeb vai Latvijai vispār ir valdība?

Pēc 10. Saeimas atlaišanas daudzi lika cerības uz esošo, 11. Saeimu. Pirms pāris mēnešiem tika publicēts Eurobarometer pētījums par iedzīvotāju uzticību valdībai. Rezultāts? Nepilni 20% iedzīvotāji uzticas Saeimai. Valdība bauda tikpat vai precīzāk 17% iedzīvotāju uzticību. Tātad 80% neuzticas valdībai un Saeimai? Kaut kas te nevar būt pareizi. It kā taču vēlēja pareizi, bet iznākums nekāds. Varbūt ir kādi neatbilstoši un nepārdomāti likumi, kas pieļauj šādu absurdu situāciju? Precīzāk - varbūt kaut kas nav kārtībā ar Saeimas ievēlēšanas kārtību, no kuras tad izriet valdības sastāvs? Bet mēs taču galu galā runājam par tiesiskuma un reformu koalīciju. Tātad, ja šādi nepārdomāti likumi pastāvētu, tad taču Saeimai šo likumu sakārtošanai būtu jābūt tās prioritātei?

Saprotams, ka  nevar visu mainīt uzreiz. Vajag pamazām, visu pēc kārtas. Protams. Tāpēc nerunāsim par sīkām likumu nepilnībām un juridiskām niansēm, bet tikai par galveno un eksistenciāli nozīmīgo – vai vispār pati 11. Saeima  un esošā valdība kā tādas ir likumīgas un tiesiskas? Vai mums maz ir leģitīma valdība un Saeima? Ja nu nē? Varbūt šeit tad arī slēpjas iemesls instinktīvajai neuzticībai, ko izjūt 80% iedzīvotāju?

Lai to noskaidrotu, nav nepieciešams urbties cauri biezām likumu grāmatām. Viss nepieciešamais ir definēts pāris pantos Satversmē un uz tiem balstītajā Saeimas vēlēšanu likumā. Satversmes 6. pantā attiecībā uz Saeimas ievēlēšanu ir teikts:

“Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”

Vienkārši un skaidri. Nākamais pants paskaidro iepriekšējā pantā  pausto attiecībā uz  proporcionalitātes jēdzienu:

“Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.”

Kā tas jāsaprot? Šo labāk varēs paskaidrot atzīti eksperti. Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks attiecībā uz Satversmes 6. pantu norāda, ka proporcionālas vēlēšanas nozīmējot tikai matemātiski godīgu mandātu sadali, nevis kandidātu pieteikšanas vai balsošanas kārtību un ka Satversmes 7. pants ir kā piezīme pie Satversmes 6. panta. Arī Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits piekrīt, ka Satversmes 6. pants prasot, lai vēlēšanu galarezultāts esot proporcionāls nodoto balsu skaitam.* 

Viss ļoti loģiski un matemātiski pareizi. Tātad, ja kāda partija iegūst vienu vietu Saeimā ar 1000 vēlētāju palīdzību, tad otra partija ar 2000 vēlētāju palīdzību iegūst... cik vietas? Jā, pareizi. Divas vietas. Protams, nevar matemātiski precīzi katru balsi uzskaitīt, jo var jau būt, ka par vienu balso 999 un par otru partiju 2001 vēlētājs. Un ne tikai varbūt, bet tā arī notiek. Tāpēc jau matemātiski pareiza rezultātu noapaļošana saprāta robežās arī pastāv. Līdz šim viss saprotami. Un Saeimas vēlēšanu likumam vajadzētu būt tikpat saprotamam un loģiskam.

Bet diemžēl šeit sākas nepatīkamā un nesaprotamā daļa. Katrs, ja ir tāda vēlme, var ieskatīties esošā Saeimas vēlēšanu likuma 29. - 42. pantos. Vai šis likums nodrošina proporcionalitāti, kura ir uzsvērta Satversmē un ir ne mazāk svarīga kā, piemēram, prasība pēc aizklātas balsošanas? Nemaz.

Šī likuma izpratne par proporcionalitāti ir kopsavilkumā tāda – 4 mēnešus (!) pirms vēlēšanu dienas Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) apskatās Iedzīvotāju reģistrā, cik balsstiesīgo ir deklarēti (!) tajā vai citā vēlēšanu apgabalā. Izejot no šiem datiem, katrā vēlēšanu apgabalā tiek noteikts nemainīgs (!) ievēlamo deputātu skaits. Nodot savu balsi vēlētājs drīkst jebkurā vēlēšanu apgabalā. Ārzemēs dzīvojošie tiek pieskaitīti Rīgas vēlēšanu apgabalam. Kopsavilkuma beigas.

Viss ir saprotami. Galu galā dzimtbūšana un klaušas ir jau atceltas. Katrs var brīvi pārvietoties un balsot, kur vēlas. Galu galā esam 21. gadsimtā, pārvietošanās ātrums ir liels. Taču – no kurienes gan CVK ir tik precīzas ziņas par patieso balsstiesīgo skaitu ārzemēs? Apšaubāmi. Latvijā vēlētājs ir deklarēts vienā apgabalā, dzīvo faktiski citā, strādā trešajā, varbūt arī atpūšas ceturtajā. Iespēju ir daudz. Nepārtraukti notiek ekonomiskā emigrācija, darbavietu maiņas utt. Nekas nestāv uz vietas. Izņemot vēlēšanu likumu.

Pēc vēlēšanām tiek saskaitītas balsis un attiecinātas uz iepriekš, t.i. pirms 4 mēnešiem noteiktajām deputātu vietām. Tātad vienalga, vai deklarētais iedzīvotāju skaits atbilst reālajam vai neatbilst vai iedzīvotāji šo 4 mēnešu laikā ir pārvietojušies uz citiem vēlēšanu apgabaliem jeb vispār ir emigrējuši, – tas netiek ņemts vērā. Cik balsstiesīgie ir balsojuši savā vēlēšanu apgabalā un cik ne – no tā nekas nemainās. Iepriekš noteiktās deputātu vietas ir kā akmenī iekaltas.

Līdz ar to, neveicot reālu deputātu vietu pārrēķinu atbilstoši jeb proporcionāli nodotajām balsīm, tiek klaji pārkāpts Satversmes 6. un 7. pantu proporcionalitātes jēdziens, un Saeimas vēlēšanas atbilstoši šim Vēlēšanu likumam nav demokrātiskas un tiesiskas, jo nenodrošina deputātu vietu sadali atbilstoši reālajam vēlētāju skaitam un nenodrošina matemātiski godīgu mandātu sadali.

Izveidojas paradoksāla situācija, ko ilustrē nākamais piemērs, kurš gan ir apzināti pārspīlēts, bet ilustrē vien to, ko pašreizējais Saeimas vēlēšanu likums pieļauj.

Apgabalā A ir pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 50 000 iedzīvotāju un apgabalā B arī 50 000. Tātad apgabalā A būs tikpat deputātu vietu, cik apgabalā B. Ja reāli no B ir emigrējuši uz ārvalstīm 20 000 iedzīvotāju, bet ir deklarējušies joprojām Latvijā, un vēl 20 000 iedzīvotāju no B apgabala strādā, atpūšas un uzturas blakus esošajā A apgabalā un tur arī piedalās vēlēšanās, tad rodas šāda situācija: A maksimālais vēlētāju skaits ir 70 000 vēlētāju, bet B 10 000 vēlētāju. Ar 7 reizes atšķirīgu vēlētāju skaitu tiek ievēlēts vienāds skaits deputātu.

Ļaunākais ir tas, ka CVK ignorē šādu scenāriju vai tam līdzīgu. Visas novirzes no normas pašlaik tiek skaidrotas ar terminu “vēlētāju aktivitāte”. Tajā un tajā apgabalā ir, piemēram, 64% vēlētāju aktivitāte. Bet varbūt patiesībā aktivitāte tur ir 99% un vienkārši trešdaļa iedzīvotāju ir aizbraukuši vai balso citur? CVK to nezina, bet saskaita balsis, izdala “proporcionāli” uz iepriekš noteikto deputātu skaitu, nerēķinoties ar to, cik tad patiesībā tajā apgabalā reāli dzīvo vēlētāju, salīdzinot ar “plānoto”, un pasludina Saeimu par likumīgi ievēlētu.

Te varētu teikt – nu, labi, kas tur, mazas kļūdiņas varētu varbūt būt, bet nekas jau traks. Tad paskatīsimies uz 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, kas publicēti CVK mājaslapā un aplūkosim reālu piemēru.

Latgalē balsoja 115 tūkstoši vēlētāju un Vidzemē 260 tūkstoši. No Latgales tika izvirzīti Saeimai 15 deputāti, bet no Vidzemes – 27. Tātad Latgalē katru deputātu ievēlēja ar 7,7 tūkst. balsu palīdzību, bet Vidzemē ar 9,6 tūkst. Kāpēc vidzemniekiem vajag 25% vairāk balsu par katru deputātu, lai izvirzītu to no sava apgabala Saeimai? Acīmredzams, ka deklarēto iedzīvotāju skaits Latgalē pilnībā neatbilst reālajai situācijai. Iedzīvotāji emigrē, bet CVK ietiepīgi turpina tos uzskaitīt nu gluži kā Gogoļa “Mirušās dvēseles” un piedēvēt šim apgabalam mistisku “proporcionālu” deputātu vietu skaitu Saeimai.  Kā šeit ar vienlīdzību? Nekā.

Tas atgādina pirms pāris gadsimtiem pastāvošo monarhijas un demokrātijas krustojuma modeli pilsoņu kara laika Francijā, kad katram augstmanim piederēja 2 balsis, bet “vienkāršajai tautai” 1 balss. Piedodiet, bet jūs, “Vidzemes prastā tauta”, ar savām balsīm esat par 25% nevērtīgāki kā Latgales “zilās asinis”. Un šis paradokss veidojas tieši šī nepilnīgā Saeimas vēlēšanu likuma dēļ, kurā ir ignorēta proporcionalitātes jēga un Satversme.

Ja vēlēšanas nebūtu nodrošinātas kā aizklātas, tad it kā uzreiz būtu skaidrs, ka ir pārkāpti jebkuri demokrātijas pamati. Bet proporcionalitāte? Tā ir ierakstīta Satversmes 6. panta blakus vārdiem – vienlīdzīgs un aizklāts.

Tātad vai varam uzskatīt, ka 11. Saeima un valdība ir leģitīmas un atbilstošas Satversmei? Varētu jau teikt – nu kas tur tāds, sīkums vien ir, un nekas jau liels nemainītos no tā, vai proporcionalitāti ievēro vai ne, un plus mīnus jau nekas dižs nemainītos. Dzīve nav matemātika un iespējams ir gan viens, gan otrs variants.

Šoreiz gan attiecībā uz pēdējām 11. Saeimas vēlēšanām, tikai apskatot Latgales un Vidzemes piemēru vien, ir acīmredzams, ka iznākums būtu citādāks, nekā tas ir pašlaik.

It kā nekas liels – plus mīnus pa kādai vietai Saeimā kādai partijai. Tad vēl arī nedaudz citi deputāti nekā patlaban. Ne jau visi, bet tikai daži. Nu labi, būtu viss tagad nedaudz savādāk. Būtu varbūt kāds cits ministrs, nedaudz cits portfeļu sadalījums. Tā ka plus mīnus viss kārtībā.

Taču, uztverot Satversmi un valsts pamatus kā plus mīnus, akceptējot Satversmei neatbilstoši ievēlētu Saeimu un valdību, kuras tiesiskais pamats ir plus mīnus, respektīvi šī pamata nav,  tā arī turpināsim dzīvot – plus mīnus.

Saeimā pirmajā lasījumā patlaban ir pieņemti kārtējie grozījumi, kas attieksies uz Saeimas vēlēšanu likumu. Izmaiņas paredz, ka balsot varēs tikai tajā vēlēšanu apgabalā, kurā vēlētājs ir pierakstīts. Tas nozīmē, ka tiks piemēroti pārvietošanās brīvības ierobežojumi. Citas izmaiņas nav paredzētas. Tas nozīmē, ka deputātu vietas joprojām netiks pārrēķinātas atbilstoši reālajai situācijai. Paliekam atkal pie tā paša puszaļā ābola, bez tiesiskas Saeimas un bez tiesiskas valdības.

* (Latvijas Vēstnesis, Jurista Vārds Nr.31 (574) Otrdiena, 2009. gada 4. augusts, “Valststiesību aktualitātes Bīriņu seminārā”).

Novērtē šo rakstu: