Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra būtība ir aptuveni šāda: ģimenes ir raksturīgas visām sabiedrībām, tikai to forma var būt visai dažāda.

Šķiet, ka visizplatītākā ģimenes forma ir tā dēvētā nukleārā ģimene, kas sastāv no vecākiem un bērniem. Tomēr, ņemot vērā ģimeņu formu dažādību, nav iespējams pateikt, ka viena ģimene ir pareizā, bet cita nepareizā. Turklāt ar vārdu “ģimene” arī mūsu sabiedrībā var apzīmēt visai dažādas cilvēku kopas – tā ne vienmēr nozīmēs asinsradinieku vai vienviet dzīvojošu un vienu mājsaimniecību veidojošu reproduktīvu apvienību, kas no pirmā acu uzmetiena raksturo nukleāro ģimeni.

Drīz vien kristīgi noskaņotais itkā Rīgas apriņķa interneta izdevums aprinkis.lv publicēja filozofes Maijas Kūles viedokli par maniem izteikumiem. Izskatās, ka Kūles kundze gan nebija apgrūtinājusi sevi ar minētā viedokļa izpēti, jo atsaucās uz lietām, kuras bija diametrāli pretējas manis teiktajam. Turklāt profesores teiktajā atspoguļojās neizpratne par antropoloģijas izziņas metodēm un šo nozari kopumā.

Tā kā man ir tas gods būt Latvijas Antropologu biedrības valdes priekšsēdētājam, esmu pietiekoši labi informēts par to, no kurienes Latvijā “savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, būdami pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu” kā arī “kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā”.

Pārsātināti ar relatīvismu

Atšķirībā no filozofijas antropoloģija ir empīriska zinātne. Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurēm ir empīriski novērojumi. Antropoloģijas interešu lokā ir cilvēks visā šī vārda plašumā. Tas nozīmē – principā antropoloģija pēta cilvēkus, kas dzīvo un ir dzīvojuši visos laikos un visās vietās. Nozare, kuru pārstāvu es, t.i., sociālā/kultūras antropoloģija, galvenokārt nodarbojas ar cilvēku pētniecību “mūsdienās”, t.i., laikā, kad antropologs veic savus novērojumus.

Kopš mūsdienu antropoloģijas pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē ir uzkrājies ļoti liels šādu novērojumu skaits, un liela daļa nu jau diez vai attiecas uz mūsdienām, tāpēc arī šis vārds iepriekšējā teikumā likts pēdiņās. Antropoloģijas uzdevums, veicot pētījumus, ir izdarīt secinājumus par cilvēkiem kopumā.

Šajā sakarā nepietiek vien ar to, ka tiek pētīta “mūsu”, industriālā vai pilsētas, vai Eiropas sabiedrība. Antropoloģiju interesē cilvēki, lai kur tie arī nedzīvotu, jo, tikai apzinoties visu cilvēcīgās eksistences dažādību, iespējams izdarīt kādus secinājumus par cilvēkiem kopumā. Veids, kā antropologi iegūst datus, uz kuru pamata tiek izdarīti spriedumi, saucas “lauka pētījums”, kura galvenā komponente ir tā dēvētais līdzdalīgais novērojums. Tas ir sistemātisks metožu kopums, kura laikā pētnieka uzdevums ir iekļauties pētāmajā sabiedrībā, t.i., līdzdarboties. Šādā veidā, caur nereti visai subjektīvu, individuālā piedzīvojuma mediētu pieredzi, antropologi iegūst unikālu pieredzi, kas ļauj tiem dziļi izprast pētāmās sabiedrības uzskatus un rīcības veidus.

Pētījuma laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir spēt paskatīties uz sabiedrību no tās locekļa redzes leņķa. Lai to varētu izdarīt, nākas pārveidot arī savu pasaules uzskatu. Mēs visi nākam ar zināmu etnocentrisma devu, kas liek uzskatīt “mūsu” dzīvesveidu par pareizu iepretī visiem pārējiem dzīvesveidiem. Lauka darba pieredze un tās analīze pēc atgriešanās mājās liek paskatīties ar citām acīm arī uz savu sabiedrību. Izprotot citu sabiedrību perspektīvu, ir ļoti labi redzama savas sabiedrības uzskatu relatīvā daba. Tādējādi antropologi sevi nereti dēvē par profesionāliem svešiniekiem. Tieši šī spēja paskatīties uz savu sabiedrību tā, it kā tu būtu labi informēts svešinieks, kurš izprot situāciju, bet ko nenomāc ticība vietējiem aizspriedumiem, ir viena no būtiskākajām iemaņām, ko sniedz antropoloģiskā izglītība.

Jāpiemin arī, ka pretēji šad tad sabiedrībā dzirdētam viedoklim antropologi reti nodarbojas ar eksperimentu veikšanu. Kad Roberts Ķīlis runāja par savu pieredzi politikā un valsts pārvaldē kā lielisku antropoloģisku pētījumu, tas nebūt nenozīmēja, ka viņš veic kaut kādu viltīgu eksperimentu, lai paskatītos, kas tagad notiks. Protams, gandrīz jebkura pētnieciska vai ikdienišķa situācija var tikt interpretēta kā eksperiments. Arī antropologa līdzdalīgais novērojums ir šāds “naturālais eksperiments”. Šāda tipa eksperimenta īpatnība tomēr ir tā, ka novērotājs nevar kontrolēt tā gaitu. Dzīve notiek pati par sevi un pētnieka uzdevums ir tajā piedalīties un veikt piezīmes.

Agrīnos posmos antropologi centās izvairīties no jebkādas ietekmes uz pētāmo sabiedrību, bet ļoti drīz saprata, ka strikti izvairīties nekad nebūs iespējams. Kopumā antropologa uzdevums ir iekļauties nevis ietekmēt. Antropologi turklāt ir iespējams vispašreflektīvākie pētnieki, kas spēj pavadīt stundas un dienas diskusijās un paškritikā par pētījuma ētiku un tās iespējamajām problēmām. Galvenais princips šajā ziņā ir nekaitēt cilvēkiem, kuru uzticēšanās ir pamatā jebkura līdzdalīgā novērojuma īstenošanā.

Pieminētās “profesionālā svešinieka” iemaņas nerodas tikai individuālā pieredzē lauka darba laikā. Veicot savu datu analīzi, antropologi plaši izmanto salīdzinošo metodi, kuras laikā novērojumi vienā sabiedrībā tiek skatīti perspektīvā ar citām līdzīgām vai atšķirīgām grupām. Tikai šādu salīdzinājumu rezultātā antropologi var izdarīt kādus secinājumus par to, kāda ir viena vai otra parādība “kopumā”.

Augstāk aprakstīta metode un informācija, ar kuru antropologiem ir jāstrādā, nenovēršami noved pie vienas no būtiskākajām antropoloģija iezīmēm, proti, metodoloģiskā relatīvisma. Metodoloģiskais relatīvisms balstās principā, ka visas sabiedrības ir jāskata kontekstā ar to kultūras vidi, kurā šīs sabiedrības eksistē. Tikai šādā veidā mēs varam izprast, kā darbojas attiecīgā sabiedrība. Krievu vai angļu antropologs, pētot dzīvi Latvijas mazpilsētā cenšas interpretēt šīs dzīves nianses no Latvijas iedzīvotāju perspektīvas, nevis no savas krievu vai angļu akadēmiķa perspektīvas.

Metodoloģiskais relatīvisms tomēr nav tas pats, kas morālais relatīvisms. Saskaņā ar pēdējo mums nebūtu tiesību iebilst pret jebko, kas novērojams kādā citā sabiedrībā, jo šajā sabiedrībā tā ir pieņemts (piemēram, latvieši nedrīkstētu iebilst pret meiteņu apgraizīšanu Somālijā, bet norvēģi nedrīkstētu iebilst pret bērnu sišanu Latvijā, pamatojot to ar attiecīgajā kultūrā pieņemtajām vai plaši izplatītajām kultūras normām). Antropoloģija nevedina uz absolūtu morālo relatīvismu, bet gan cīnās pret nepamatotiem aizspriedumiem. Kā savulaik teica amerikāņu antropoloģe Rūta Benedikta “Antropoloģijas mērķis ir padarīt pasauli drošu cilvēku dažādībai”. Svešāds vai citāds nenozīmē nepareizs.

Relatīvisms nepiedzima līdz ar antropoloģiju. Pirmie antropologi 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū nebūt nebija “pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu”. Gluži otrādi, būdami labi sava laikmeta pārstāvji, viņi labi apzinājās, ka Rietumeiropas tautas tādas kā angļi, vācieši vai francūži, ir civilizācijas zieds. Pārējās sabiedrības (sākot ar latviešu zemniekiem un beidzot ar Austrālijas aborigēniem, kas tolaik tika uzskatīti par visprimitīvāko cilvēku grupu) ir vairāk vai mazāk iekonservējušās vai atpalikušas no šī zieda. Tādējādi visas kultūras var sakārtot uz vienas vairāk vai mazāk skaidras evolūcijas ass, pieņemot, ka ar laiku, ja paveiksies, mežoņi varētu attīstīties līdz baltā angļu džentlmeņa līmenim.

Tika veidotas lieliskas formas teorijas, kas, kā toreiz šķita, labi skaidro cilvēku kultūru dažādību. Vācu filozofs Frīdrihs Engelss savulaik pamatīgi ietekmējās no sava laika antropoloģiskajām teorijām. Viņa traktāts par Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos tieši atsaucas uz Lūisa Henrija Morgana grāmatu “Senā sabiedrība”. Minētā grāmata, līdz ar citiem Engelsa un viņa kolēģa Kārļa Marksa darbiem ar laiku tika iekļauta komunistiskajā “kultūras kanonā”, kuram pretī runāt nedrīkstēja neviens komunistisks zinātnieks. Tādējādi visā plašajā Padomju zemē Morgana idejas dzīvoja un plauka līdz pat 1990. gadiem un joprojām turpina ietekmēt sabiedrisko domu.

Tomēr ārpus komunistiskās tradīcijas Morgana un citu viņa teorētisko līdzgaitnieku idejas drīz vien tika apstrīdētas un tad arī pilnībā atmestas kā realitātes skaidrošanai nepiemērotas. Izrādījās, ka sakārtot sabiedrības pa attīstības līmeņiem iespējams tikai sēžot kādas koledžas bibliotēkā, bet “uz vietas” realitātē skaisti izveidotās shēmas sabruka kā kāršu namiņi. Etnogrāfi, kuri ilgstoši dzīvoja kopā ar “primitīvajām” sabiedrībām, pamanīja, ka daudz kas no tā, ko runā par “mežoņiem”, ir vien aizspriedumi, bet tas, kas nav aizspriedumi, no “iekšas” izskatās citādi un nebūt ne tik biedējoši.

To, starp citu, saprata arī pats Morgans, kurš apbrīnoja irokēzus, ieguldīja lielu darbu viņu tiesību aizstāvībā un galu galā tika uzņemts kādā no viņu klaniem. Tomēr vispārējais laika gars neļāva viņam šo apjausmu teorētiski konceptualizēt.

Britu mūsdienu antropoloģijas pamatlicējs Broņislavs Maļinovskis, kurš pavadīja trīs gadus Trobriandu salās, novēroja, ka Jaungvinejas iedzīvotājiem piedēvētais racionalitātes trūkums ir tukšs aizspriedums. Toties pēc atgriešanās Lielbritānijā Maļinovskis saskatīja pietiekoši lielas līdzības starp britu un trobriandiešu uzvedibu, lai liktu pamatus vēl mūsdienās ietekmīgajai reciprocitātes un dāvanu apmaiņas teorijai. Visa turpmākā antropoloģijas attīstība ir pagājusi šādu atklājumu gaismā. Kā vēlāk izteicās franču antropologs Luī Dimons, „mēs nepētām svešās sabiedrības tikai tāpēc, ka vēlamies apmierināt savu interesi par citiem, bet gan arī tāpēc, ka tas palīdz mums saprast kaut ko pašiem par sevi”.

Tādējādi profesores Kūles piesauktais “pārsātinājums ar relatīvismu” ir nevis kaut kāda Latvijas antropologu deviance, t.i., novirze no normas, par kuru būtu jābrīnās (kā to dara Kūle), bet gan antropoloģiskās metodes pamatiezīme.

Kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma?

Šķiet, ka iepriekš par antropoloģisko metodi teiktais jau skaidro, kā un kāpēc antropologi nonāk pie secinājumiem, pie kuriem tie nonāk. Šajā gadījumā gan jāatzīst, ka “derdzīgais secinājums” daļēji ir profesores Kūles fantāzijas auglis. Der citēt Kūles teikumu vēlreiz pilnībā:

„Jābrīnās, kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā. Tas nav pasaules attīstības vektors, tā ir tikai ilūzija, ka viss izirst un beidzas.”

Neviens antropologs nekad nav postulējis pilnīgu sociālo saikņu sairšanu (nejaukt ar transformāciju vai periodisku vājināšanos). Bioloģiskā saikne gan ir kultūras konstrukcija un tāpēc par tādu savukārt antropologi nemaz nerunā. Nemitīgs mainīgums ir dzīves fakts. Mainīgums ir viena no kultūras pamatiezīmēm. Tomēr tas nekādi neliecina par haosu. Šeit godājamā kolēģe mazliet pārspīlē, kas, protams, nepalīdz veidot saprātīgu diskusiju. Arī “visa iziršana un beigšanās” ir tikai profesores pašas prāta auglis.

Tālākā tekstā profesore Kūle veic virkni apgalvojumu, kuriem ar manis teikto nav nekāda sakara, bet, kas acīmredzami pauž domu, ka “derdzīgie secinājumi” (kuru gan nebija) radušies tāpēc, ka to paudējam nav nepieciešamo morālo orientieru un, cik var saprast, tas esot tipiski vispār mūsdienu pasaulei. Kā tas noprotams no manis iepriekš rakstītā par antropoloģisko izziņas procesu, šīs jomas pārstāvji nespriež par pasauli, cenšoties izprast savas morālās saknes (lai gan bez tā arī neiztiek), bet gan novērojot dažādu sabiedrību dzīvi. Kamēr Austrumeiropā dzīvojošam filozofam, kas nodarbojas ar ikdienas introspekcijas praksi var šķist, ka ir viena neapstrīdama “dzīves ideālforma”, antropologi nesteidzas ar šādu apgalvojumu, bet jautā – vai visā pasaulē visi filozofi (te ar šo vārdu apzīmējot viedus cilvēkus, kas velta laiku, lai padomātu, par to, kā patiešām būtu jādzīvo) uzskata tāpat?

Antropoloģijā ir virkne terminu, kuru lietderība laika gaitā kļuvusi apšaubāma, jo pamatīgas analīzes rezultātā kļuvusi skaidra to iesakņotība Rietumu klasifikācijas sistēmā (piemēram, reliģija, radniecība, ekonomika, politika utt). Arī ģimenes jēdziens nav viennozīmīgs. Jau pieminētā Trobriandu salu sabiedrība ir labs kontrastējošs piemērs. Trobriandieši, kā to apraksta Maļinovskis, ir matrilineāla, bet patrilokāla sabiedrība. Tas nozīmē, ka radniecība tiek noteikta pēc mātes līnijas, bet jaunais pāris apmetas uz dzīvi pie vīra vecākiem. Turklāt matrilinearitāte šajā sabiedrībā ir tik izteikta, ka mātes dzīvesbiedrs netiek uzskatīts par bērna radinieku. Tas ir gan pirmais audzinātājs, gan tuvākais vīrietis mājsaimniecībā, bet tuvākais vīrieša kārtas radinieks ir bērnam ir mātes brālis.

Maļinovskis šajā sakarā apraksta antropologa-kultūras tulkotāja dilemmu – kā tulkot radniecības terminus? Mūsu “tēvs” nozīmē personu, kas ir gan bērna radītājs, gan mātes dzīvesbiedrs (vai arī tikai pirmais), bet atbilstošais trobriandiešu termins apzīmē kaut ko pavisam citu. Tēvs mums ir arī tuvākais vecākās paaudzes radinieks, bet vai tādā gadījumā drīkst trobriandiešu mātesbrāli dēvēt par “tēvu”? Mūsu šīsdienas kontekstā svarīgs ir jautājums – kuras attiecības trobriandiešu dzīvē uzskatāmas par ģimeni? Papua Jaungvinejā un līdzīgi arī Amazones tropiskajos reģionos “vīrs” nereti nemaz nedzīvo kopā ar “sievu”, lai gan viņiem ir kopīgi bērni. Vīri dzīvo atsevišķās “vīru mājās” un iegriežas pie sievām tikai retu reizi. Visos minētajos gadījumos attiecīgo sabiedrību locekļi visas citas dzīves formas uzskatītu par “derdzīgām”.

Pamācošs stāsts par ģimeni un ideālformu saistās ar amerikāņu antropologu Kenetu Gudu (Kenneth Good), kurš apprecēja janoamu meiteni Jarimu laikā, kad viņš veica lauka pētījumu Amazonē. Laulībā piedzima vairāki bērni, un pēc dažiem gadiem visi pārcēlās uz dzīvi ASV. Tomēr Jarima, kā stāsta Guds, nevarēja iedomāties neko skumjāku par dzīvi sabiedrībā, kur katrs pāris vakarā ieslēdzas atsevišķā mājā un katrs ģimenes loceklis – savā istabā. Pāris gadus vēlāk viņa devās atpakaļ uz dzīvi janoamu sabiedrībā, kur ikviens ciemats ir tikai apaļa nojume, kurā visu kaimiņu un radu dzīves ir redzamas no novērojamas 24 stundas katru dienu, bet cilvēks, kas vēlas palikt vienatnē pats ar sevi, tiek uzskatīts par ļoti nelaimīgu un varbūt pat slimu.

Līdzīgus stāstus varētu turpināt vēl un vēl. Lai vai kādu definīciju mēs pielietotu vārdam “ģimene”, prakse vienmēr piespēlēs pietiekoši daudz atšķirīgu gadījumu, lai šī definīcija kļūtu problemātiska. Tomēr, kā minēju arī savā videoviedoklī, nukleārā ģimene, t.i., vecāki un bērni, iespējams, ir visvairāk izplatītā ģimenes forma. Šāds apgalvojums balstās apsvērumā, ka lielākā daļa cilvēku un vislielāko daļu cilvēces vēstures (aptuveni 99% laika no visas vēstures) cilvēki ir dzīvojuši kā mednieki un augu vācēji. Protams, neviens antropologs nav nekad apmeklējis agrīnos medniekus un vācējus pirms miljons gadiem. Toties zināmu ieskatu šādu grupu dzīvē mēs varam gūt, aplūkojot mūsdienās sastopamās sabiedrības ar tādu pašu iztikas iegūšanas veidu. Dati rāda, ka šajās sabiedrībās gandrīz vienmēr pastāv monogāmija un pāri veidojas uz savstarpējas simpātijas pamata. Tas gan nozīmē, ka šie pāri reti ir uz visu mūžu. Simpātijām mainoties, mainās arī partneri. Kopīgu bērnu esamība, protams, paildzina kopdzīvi.

Kā redzams, šādi kopdzīves veidošanas principi daudz neatšķiras no tiem, ko piekopjam mūsu sabiedrībā un citur industrializētajās zemēs. Tas nozīmē, ka ģimenes, kuras kopā turas tik ilgi, kamēr pārim tas ir interesanti un izjūk tad, kad vairs nav interesanti, vai, kad bērni kļuvuši patstāvīgi, nav vis pēdējā laika “ātrlaika, baudaskāres un egoisma” sekas, bet gan forma, kas pastāvējusi ļoti ilgu laiku. Patiesībā, ja mēs varam teikt, ka ir kāda “dabīga” ģimenes forma, tad šī (simpātijās balstītā un uz nenoteiktu laiku noslēgtā, samērā fleksiblā attiecībā uz intīmām attiecībām ar citiem partneriem) droši vien ir tā visdabīgākā.

Nenoliedzami, šī atziņa dažam labam var šķist “derdzīga”, bet ir jāapzinās šo emociju etnocentriskā daba, t.i., tās neizriet no tā, ka šādi dzīvot objektīvi ir nepareizi, bet gan no tā, ka mums šajā sabiedrībā, šajā vietā un laikā tas šķiet nepareizi. Gluži tāpat kā viduslaiku eiropiešiem derdzīgi un nepareizi šķita doma, ka mazgāties varētu katru dienu, bet mūsdienu japāņi klusībā sauc mūsdienu eiropiešus par smirdīgajiem, jo eiropieši neiet vannā vairākas reizes dienā un nereti sliktāk kontrolē savus ķermeņa izgarojumus.

Novērojumi dažādās sabiedrībās nenovēršami liek nonākt pie secinājuma, ka absolūti lielākā daļa lietu, ko darām kā sabiedrības locekļu ir vai nu pilnībā vai lielākoties sociāli konstruētas. Profesore Kūle acīmredzami ir pārpratusi šī secinājuma jēgu un kritizē to kā sociālo konstruktīvismu, kura rezultātā uzskata piekritēji it kā postulējot, ka varot arī… ar kaķi. Nezinu, kas ir domāts ar daudzpunktu, bet laikam kaut kas “nepiedienīgs” izglītotā runā un tāpēc laikam jau domāts sekss. Bet kontekstā izskatās, ka runa ir arī par ģimeni ar kaķi.

Nu, vispirms jau jāsaka, ka ļoti daudzi latvieši pa jokam vai nopietni apgalvo, ka kaķi ir viņu ģimenes locekļi. Ja ģimenes jēdziens piepildās ar saturu, kuru tam piešķir pētāmā sabiedrība, tad veidot ģimeni, kurā ir kaķis, var arī Latvijā un nevienu par to, cik zinu, nenosoda. Ar seksu gan ir citādi. Anatomisku īpatnību dēļ ar kaķi droši vien nekāds sekss neiznāks. Tomēr kopumā seksuālās prakses ir visdažādākās. Atkal jau šeit runa ir par attiecīgās sabiedrībās pieņemtajām normālajām praksēm. Arī sekss ar dzīvniekiem ir aprakstīts pietiekoši bieži, dažās sabiedrībās tas netiek uzskatīts par neko īpašu. Tā, piemēram, Kolins Tērnbuls raksta par kādu mbuti:

„Es sastapos ar kādu bestialitātes gadījumu (jauneklis un kaza), kas tika atklāti atzīta un respektēta tik tālu, ka nedz zēns, nedz kaza cita no kādas vainas izņemot to, ka viņiem bija jādzīvo tikai savā ciematā. Iemesls viņu izslēgšanai no meža bija nevis uzskati par rituālo netīrību vai nešķīstību, nebija pat mājiena uz amorālumu, bet gan praktiski novērotais, ka zēna “sieva” neprot medīt un drīz vien nomirtu, ja kopā ar viņu atgrieztos mežā. Mokoties starp divām lojalitātēm, zēns beigu beigās izvēlējās mežu un pensionēja savu sievu-kazu, to uzdāvinot kādam ciemata iedzīvotājam, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tas godās un turēs dzīvu un labi koptu. Savukārt kazas saņēmējs domāja, ka viņš iegūst neizmērojamu kontroli pār mežu, iegūstot kazu, kurā uzkrājusies meža iemītnieka sperma.”

(Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press. p 196)

Pieļauju, ka minētais apraksts atkal kādam varētu šķist “derdzīgs”, tomēr jāatceras, ka tas nav kāda filozofa fantāzijas auglis, bet gan reālas situācijas apraksts. Tas, ja varat iztēloties sevi kā cilvēku, kas spēj empātiski paskatīties uz šo situāciju, varēsiet arī ar empātiju paskatīties uz latviešiem, kas pliki skraida pa rasainu zāli pēc tam, kad mežonīgos pagānu rituālos un dzeršanā pavadījuši visu nakti pie ugunskura. Un vēl, pieminot mbuti, jāatzīst, ka kopumā Tērnbula apraksts par mbuti bērnību ir viens no sirsnīgākajiem, kādu man ir bijis tas gods lasīt, tāpēc varu ieteikt to izlasīt katram.

Kūles secinājums, ka no izpratnes par seksuālo prakšu normu konstruētību izriet tas, ka arī mēs “varam… ar kaķi”, gan ir aplams. Lielākā daļa sociālo prakšu un normu ir sociāli konstruētas. Bet kultūra strādā tā, ka mēs tās internalizējam, t.i., pieņemam par savām un sākam uzskatīt tās par nemainīgām, dabīgām un pašsaprotamām. Tas arī nozīmē, ka tiem, kam… ar kaķi derdzas diez vai izdosies sevi sakonstruēt tā, lai vairs nedergtos. Toties apziņa, ka kultūra nav iedzimta, dabīga un nemainīga, ir ar milzīgu atbrīvojošu potenciālu – viss, kas ir konstruēts, var arī tikt mainīts. No profesionālā svešinieka pozīcijām tas, ka novērojamās sabiedrības pārstāvji cieši pieturas pie viena vai otra uzskata, nenozīmē, ka jau pēc paaudzes vai divām viņi nedomās pavisam citādi. Viņiem pašiem gan var dergties ideja par šādu pārmaiņu iespēju, bet, skatoties no malas, tuvojošās pārmaiņas var būt labi redzamas.

Tātad kopumā filozofijas un antropoloģijas izziņas metodes ievērojami atšķiras. Tāpēc arī atšķirīga ir pausto apgalvojumu daba. Lai gan arī filozofi izsaka savus secinājumus, balstoties apkārtējās pasaules novērojumos, tomēr šai nozarei uzsvars uz empīriskajiem novērojumiem ir daudz mazāks nekā antropoloģijā. Savukārt antropologu izteiktie apgalvojumi balstās novērojumos, kas, pielietojot metodoloģisko relatīvismu, iegūti, vērojot un salīdzinot dažādas sabiedrības. Apgalvojums, “ka ģimenes formas var būt dažādas un nav iespējams noteikt, kura ir pareizā”, jāskata šīs izziņas metodes kontekstā. Tomēr attiecībā uz ģimenes politiku Latvijā, globālie novērojumi ļauj apjaust, ka par spīti dažu (vai pat daudzu) paustajam viedoklim, arī tās iezīmes, kuras mums šķiet teju akmenī iecirstas, īstenībā ir vien konkrētajā laikā daļas sabiedrības (jo sabiedrība nekad nav viendabīga) pieņemts.

Pārpublicēts no https://sedlenieks.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

13
40

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...