Rakstnieku organizācijā atgriežas padomjlaiku „raganu medības”

Šā gada augusta beigu publikācijā Latvijas Avīzē Mārtuža bija atklājusi gan to, kas ir Kultūrkapitāla fonda (VKKF) vērtētāju iecienītās izdevniecības un autori, kam „VKKF namā automātiski ieslēgta zaļā gaisma”, gan to, ka fonds „bijis vēlīgs arī pret dažiem mākoņos balstītiem projektiem”.

Mārtuža norādīja arī uz to, ka jau tā nelielā nauda bieži vien tiek piešķirta gan tā arī nerealizētiem projektiem, gan uz to, ka līdzekļi tiek piešķirti darbiem, kuriem patiesībā būtu vajadzējis startēt citā projektu sadaļā (literatūras pabalsti tiek piešķirti filmām), gan uz to, ka reizēm summas ir vienkārši „kliedzoši neatbilstošas”.

Tā, piemēram, „Laura Laurušaite par rubrikas Avīžu kiosks sagatavošanu Lietuvas kultūras avīzē Šiaures atenai palaikam saņem no Ls 600 – 1200. Īsas informācijas par Latvijas rakstniekiem plānajā mazizmēra avīzē ieraugāmas reti, un piešķirtā summa ir kliedzoši neatbilstoša”.

Publikācijā bija norādīts arī uz to, ka savulaik „ar troksni” no Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares ekspertu komisijas aizgāja dzejniece Dagnija Dreika un rakstnieks Andris Kolbergs – abi neesot vēlējušies noklusēt, ka fonda pamatprincipos sludinātā demokrātiskā līdzekļu sadale neatbilst patiesībai. „Ja piešķir tikai divām izdevniecībām un pieciem autoriem (tiem pašiem) gadu no gada un katru reizi, tāds īss pētījums sanāk…” – tā Dreika komentējusi Mārtužas nodomu analizēt naudas piešķīrumus no fonda līdzekļiem.

Mārtuža bija minējusi arī konkrētus „radu būšanas” piemērus: „VKKF direktora Edgara Vērpes dzīvesbiedre ir galvenā redaktore žurnālam Dizaina studija, kuru izdod fonda dāsni atbalstītais Neputns. Intereses pēc mēģināju no pieejamiem cipariem iegūt summas, ko gada laikā no VKKF saņem SIA Neputns. Programmā Vizuālā māksla sanāk apmēram Ls 150 000, starpnozarē – Ls 100 000 plus ieguvums izdevējdarbības atbalstam. E. Vērpes dēls publicējas žurnālā Mūzikas Saule un interneta portālā Satori.lv, kuri arī tiek pie dāsna finansējuma, līdzīgi kā Jauno mediju kultūras centrs RIX – C, ar ko saistīta fonda direktora ģimene.”

„VKKF lēnām pārtop tādā kā paradīzes dārza atslēgu turētājā. Tāpēc arī literārajā vidē milst skepse (diemžēl skaļi to paust nebija piedabūjams neviens pazīstams rakstnieks – viegli prognozēt, kā tas atbalsosies projektu vērtēšanā…). Skepse un arvien lielāka milst par to, vai visi VKKF maizē uzturētie tiešām būs visas tautas rakstnieki vai paliks vien dižums fondam pietuvināto recenzentu vērtējumos,” – tādu secinājumu savā publikācijā bija izteikusi Mārtuža.

Kā rāda Pietiek rīcībā nonākušais Latvijas Rakstnieku savienības šā gada 31. augusta valdes sēdes protokola izraksts, par šiem izteikumiem Mārtužai nācās organizācijas vadības priekšā atbildēt jau piecas dienas pēc publikācijas. Lai izraksts neko nezaudētu no izteiksmīguma, to publicējam pilnībā.

Izraksts no protokola: LRS Valdes sēde 31.08.2010, plkst.17

Piedalās:

Valde: L.Silova, V.Rūmnieks, J.Jurkāns, I.Kolmane, R.Briedis, M.Bērziņš, S.Vensko, D.Dreika, M.Treimane, L.Muktupāvela.

Revīzijas komisija: V.Rūja, D.Grīnvalds, J.Zvirgzdiņš, A.Jundze.

Uzaicināta – Eva Mārtuža (sēdei sākoties, ieslēdz diktofonu).

Darba kārtībā:

Evas Mārtužas publikācijas Paradīzes atslēgu turētāji (Latvijas Avīze 26.08.2010) apspriešana (sk.pielikumā).

I.Kolmane: piedāvā īsu rezumējumu viedoklim par E.Mārtužas publikāciju. Kopš 26.08.2010. nācies uzklausīt gan sašutušus rakstniekus, gan izdevējus (LGA). Vienojamies neizplūst sīkumos, bet domāt, ar kādu lēmumu apspriešanai der vainagoties – vai un kāda ir LRS reakcija.

1) Publikācijas pamatā būtībā ir diskusija par literatūru – kuri darbi/autori būtu vērtīgi un tāpēc no valsts (VKKF personā) puses atbalstāmi. Implicītais pieņēmums – darba vērtību nosaka tā lasītāju skaits (šeit – vienā vienīgā Talsu bibliotēkā) un VKKF pienākums ir atbalstīt darbus, kam ir daudz lasītāju. Tā vietā, lai kolēģus un sabiedrību rosinātu diskutēt par elitārās/populārās literatūras attiecībām un pareizāko valsts atbalstu kultūrai, autore nākusi klajā ar VKKF mājaslapā atrodamu ierakstu šauri vienpusīgu traktējumu, kas:

- liek apšaubīt VKKF pastāvēšanas lietderību brīdī, kad visa kultūras nozare daudz maz vienoti cīnās par tā saglabāšanu, stiprināšanu un budžetu;

- sarīda LRS biedrus citu pret citu – VKKF atbalstītie pret atraidītajiem (ignorējot daudzkārtējus nepiešķīrumus atbalstītajiem);

- aizskar konkrētas privātpersonas un izdevniecības (tiesu darbi garantēti);

- aizskar ļoti daudzus kolēģus, kas gadu gaitā rotācijas kārtībā strādājuši VKKF ekspertu statusā;

2) Raksts uzdots par pētniecisko žurnālistiku – it kā kaut kas izpētīts, bet nesaprotamas izlases kārtībā, tabulas, cipari. Arī tabulās un ciparos kļūdas, aplamības (Dienas Grāmatai pierakstīts 2010. gada piešķīrums Dienas medijiem, Gundaram Ignatam pierakstīts Ulža Bērziņa dz.krājums Saruna ar Pastnieku u.tml.)

3) Attaisnojums – VKKF vājās sabiedriskās attiecības, plašai publikai netiek skaidrots, kā un kāpēc fondā viss notiek tā, kā notiek. Tas, kas tiek publicēts VKKF mājaslapā, tiešām atstāj vietu aizdomām, neskaidrībām, insinuācijām. Taču – korekti būtu, ja Eva Mārtuža savu pētījumu godīgi nosauktu par VKKF mājaslapas kritiku, nevis uzdotu par objektīvu īstenības atspoguļojumu. Jāatgādina, ka arī klātesošie pārstāv ne tikai rakstniekus, bet arī izdevējus, žurnālistus un bibliotekārus, apspļaudīta ir visa nozare.

I.Kolmane aicina Evu Mārtužu izskaidrot savu darbu, pēc tam – lai klātesošie pauž visu, kas paužams, līdztekus – domājam, kāds būs lēmums. (Litas Silovas rakstisks viedoklis – pielikumā.)

E.Mārtuža: esmu darījusi savu darbu, man līdzi ir visas izdrukas, lūdzu! Kad sāku skatīties, pati biju satriekta – par mīluļu būšanu, kas piešķīrumos skaidri redzama. Pētījumu turpināšu, literatūras nozare vēl nav nekas salīdzinājumā ar citām. LRS jāsāk ar to, lai attīrītu literatūras nozari – kāpēc tur filmas, muzeji?

I.Kolmane: jāsaprot, ka šogad likvidēta starpnozare, tās projekti sadalīti pa piekritīgajām nozarēm līdz ar finansējumu. Attīrot nozari, kā tu saki, naudas tajā paliks mazāk, nevis vairāk, finansējums seko projektam. Un raksta sakarā – izskatās viens no diviem: vai nu tas tapis pēc pasūtījuma („atmaskot” VKKF), vai arī ir klaji neprofesionāls pētījums, žurnālista brāķis.

E.Mārtuža: tas ir mans skatījums, mans redzējums, un šajos laikos darbu arī negribu pazaudēt.

D.Grīnvalds: lai Eva atbild tikai uz diviem jautājumiem, ar to pietiktu. Viens – kāda ir tava pozitīvā programma? Ja viss ir tik slikti, ko tu piedāvā vietā? Rakstā par to nav ne vārda. Otrs – VKKF ir vajadzīgs vai nav?

E.Mārtuža: kāpēc man tas būtu jāsaka? Piemērs – Vītola fonds, tur 3 cilvēki izskata daudz vairāk projektu nekā VKKF, tiek galā.

I.Kolmane: tad tu gribētu, lai fonda vietā finansējumu dalītu viens Kultūras ministrijas ierēdnis?

E.Mārtuža: to naudu, kas VKKF ir gadā, var sadalīt neliela grupa ekspertu, pa vienam no katras nozares.

D.Grīnvalds: lūdzu to ieprotokolēt.

M.Bērziņš: iebilstu pret insinuācijām, kas rakstā vērstas pret literatūras nozares kuratori Janu Rudzīti. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Esmu stāvējis pie VKKF pirmsākumiem (pirmais fonda direktors), kuratori ir tehniski darbinieki, kam nav tiesību piedalīties lemšanā un kas ekspertu lēmumus neiespaido. Savāc projektus un atskaites, sasauc un protokolē sēdes. Tas pats attiecas uz E.Vērpi. Direktors finansējumu nedala – vada iestādes darbu.

A.Jundze: ļoti smags trieciens, raksta dēļ jau tā sliktā situācija literatūras nozarē padarīta vēl ļaunāka.

D.Grīnvalds: nozare sašmucēta – tagad esam to nodemonstrējuši.

A.Jundze: rakstnieki jau nekad nav bijuši sevišķi vienoti, un pie tā paši esam vainīgi. Bet tagad visi LRS sarīdīti kā nekad. Stulba sašķeltība.

I.Kolmane atgādina, ka LRS statūtos ir punkts 5.12.3. – [biedru var izslēgt, ja viņš] ar savu rīcību kaitē LRS godam vai kavē statūtos paredzēto mērķu īstenošanu.

E.Mārtuža: ak tad te ir partkoms? Rakstnieku savienības vārds rakstā nav minēts, tikai atsevišķi rakstnieki.

I.Kolmane: arī tu esi Rakstnieku savienība – LRS ir rakstnieki! Un kāpēc LRS vārds nav minēts? Arī LRS ir starp tiem, kam piešķīrumi regulāri. Piemēram, Dzejas dienām.

E.Mārtuža: par Dzejas dienām – tas ir atsevišķs stāsts.

I.Kolmane aicina D.Dreiku paskaidrot, vai viņa tiešām savulaik aizgājusi no VKKF literatūras nozares ekspertu komisijas tāpēc, ka nevēlējusies „noklusēt, ka VKKF pamatprincipos sludinātā demokrātiskā līdzekļu sadale neatbilst patiesībai”.

D.Dreika min vairākus piemērus: piešķīrumu Ojāra Kalniņa dēla braucienam uz ASV, kur dibināmi sakari ar izdevējiem. Nav dzirdēts, ka tas ar kaut ko būtu vainagojies. Ir cūcības. Pastāvīgi kauns ārzemēs – par smieklīgi mazajiem piešķīrumiem latviešu autoru izdevumiem. Jāatbild, vai N.Ikstena esot četrreiz lielāka klasiķe par Z.Skujiņu, kura grāmatai no Latvijas puses atvēlēti 200 eiro. Vai vācu izdevējam, kurš saņēmis atbildi, ka viņa pieteikums „nav prioritāte”. Cilvēki nesaprot.

E.Mārtuža: Berelim par Volkovas grāmatu tūkstoši, bet I.Baueres grāmata par Skalbes Lizeti noraidīta kā neaktuāla.

I.Kolmane: zinu, ko Berelis teiktu, ja būtu klāt – Volkovas grāmata ir daudz labāka.

L.Silova: taisnība – Volkovai unikāls pētījums, Bauerei lektīra ar pārrakstītiem tekstiem.

R.Briedis norāda, ka raksta autore nekorekti uzbrukusi apgādam Neputns, kas dzeju izdod nepavisam ne tāpēc, ka tas būtu rentabli. Laima Slava vienkārši mīl dzeju, un, nez, kas no Latvijas dzejas ainas paliktu pāri, ja Neputnu no tās izsvītrotu.

I.Kolmane aicina valdi rezumēt LRS reakciju. Daudzi tādu gaida. Jāizšķiras – vai reaģējam publiskā telpā?

A.Jundze: publiskai reakcijai jānāk no VKKF. Evai rakstīt nevaram aizliegt. No mūsu viedokļa šī vispirmām kārtām ir LRS iekšējā lieta.

Valde nolemj:

iepazinušies ar E.Mārtužas publikāciju Paradīzes atslēgu turētāji (Latvijas Avīze 26.08.2010), aicinām raksta autori turpmāk atturēties no LRS biedru savstarpējas sarīdīšanas, jo sevišķi publiskajā telpā. Vienlīdz aicinām VKKF strādāt pie fonda attiecībām ar sabiedrību, skaidrojot savu darbību publiskajā telpā un savus lēmumus, sevišķi noraidījumus, projektu pieteicējiem, rūpīgi izvērtējot formulējumus.

Novērtē šo rakstu: