Reakcija uz Latvijas Radio valdes locekles apstiprināšanu atklāj Žurnālistu asociācijas vadības dubultstandartus
PIETIEK18.12.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan Latvijas Žurnālistu asociācijas valde „paudusi bažas” par Nacionālās apvienības algotās sabiedrisko attiecību veidotājas Sanitas Dikas-Bokmelderes iecelšanu Latvijas Radio valdes locekļa satura jautājumos amatā, izrādās, ka citā, ļoti līdzīgā gadījumā – sabiedrisko attiecību kompānijas pārstāvim paklusām kļūstot par Latvijas Radio attīstības projektu vadītāju – ir klusējusi gan asociācijas vadība, gan nu jau bijušais šīs organizācijas vadītājs Ivo Leitāns, kura darbavieta tolaik bija tieši Latvijas Radio.
Līdz pat aizvadītās nedēļas beigām par kādreizējā Latvijas Radio valdes locekļa Jāņa Sikšņa (attēlā) karjeras līkločiem publiski bija zināms tikai tas, ka viņš pēc atbrīvošanas no radio vadītāja amata 2015. gada sākumā ilgāku laiku darbojās sabiedrisko attiecību jomā, bet pēc tam 2016. gada jūnijā kļuva par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa preses padomnieku – faktisko preses sekretāru.
Taču pēc tam, kad aizvadītajā nedēļā atklājās, ka Vējoņa kanceleja jau pirms vairākiem mēnešiem ir paklusām pieņēmusi darbā vēl vienu prezidenta padomnieku – Saeimas deputāta Dzintara Zaķa brāli Zigurdu, kanceleja uz publiskotajām ziņām ir reaģējusi, savā interneta mājas lapā ne tikai beidzot uzrādot arī šo „slepenpadomnieku”, bet arī publiskojot visu padomnieku īsas biogrāfijas (CV).
Publicētais Sikšņa CV atklāj, ka viņš patiešām no 2012. gada janvāra līdz 2015. gada janvārim ir bijis Latvijas Radio valdes loceklis, bet pēc tam kardināli mainījis nodarbošanos un 2015. gada maijā pārcēlies darbā sabiedrisko attiecību aģentūrā Nords Porter Novelli par projektu direktoru.
Taču izrādās, ka no sabiedrisko attiecību aģentūras Siksnis tomēr nav taisnā ceļā pārgājis darbā uz Valsts prezidenta kanceleju. Tā vietā viņš pēc nedaudz vairāk nekā pusgada darba sabiedrisko attiecību jomā, rūpējoties par visiem aģentūras klientiem un to interesēm, ir paklusām pārcēlies atpakaļ uz sabiedrisko radio.
Kā rāda publiskotais Sikšņa dzīvesgājuma apraksts, 2016. gada februārī līdzšinējais sabiedrisko attiecību jomas darbinieks vēlreiz mainījis darbu un paklusām kļuvis par Latvijas Radio „attīstības projektu vadītāju”. Par sabiedriskā radio attīstības projektiem viņš rūpējies vairākus mēnešus, līdz 2016. gada 1. jūnijā kļuvis par Valsts prezidenta preses padomnieku.
Taču atšķirībā no Dikas-Bokmelderes gadījuma Sikšņa pieņemšana atbildīgā amatā sabiedriskajā radio nav satraukusi ne citkārt ļoti principiālo un aktīvo Latvijas Radio arodbiedrību, ne Latvijas Žurnālistu asociācijas vadību, ne arī personiski līdzšinējo asociācijas vadītāju Leitānu (netika pārvēlēts asociācijas valdē šā gada jūnija vidū un uz vietu valdē arī nekandidēja), kurš, kā rāda viņa profils profesionālajā sociālajā tīklā LinkedIn, uz darbu Latvijas Televīzijā no radio pārgāja 2016. gada martā.
Pats Leitāns skaidro, ka "2016.gada februāris bija mans pēdējais mēnesis Latvijas Radio, kura laikā turklāt biju dabūjis gripu. Tāpēc nepētīju personāla izmaiņas". Taču viņš arī nesaskatot abu gadījumu analoģiju: "Partijas biedrs/preses sekretārs/ministra padomnieks, kas kļūst par valdes locekli vienā gadījumā. PR kompānijas sabiedrisko attiecību speciālists, kas kļūst par projektu vadītāju - otrā. Tāpēc saukt to par "ļoti līdzīgu gadījumu" ir visai pārspīlēti."
Par to, kā Sikšņa gadījumā „sabiedrības sargsuns”, nomainot „saimnieku”, līdz ar to nomaina arī savus uzskatus un pārvēršas par jaunā saimnieka „ķēdes suni”, Pietiek ir aprakstījis jau iepriekš, publicējot Sikšņa savulaik parakstītu skaidrojumu tiesai, kurā viņš bija paudis kardināli pretējus uzskatus tiem, ko izplata pašlaik, pamatojot sava tagadējā algotāja lēmumu slēpt no atklātības prezidenta kancelejas darbinieku saņemto iespaidīgo papildatalgojumu.
Kā zināms, saistībā ar Sikšņa pašreizējās algotājas – Valsts prezidenta kancelejas lēmumu turpmāk neatklāt kancelejas darbinieku saņemtās treknās piemaksas, prēmijas un naudas balvas prezidenta preses sekretārs nāca klajā ar virkni skaidrojumu, kāpēc šāda interese par nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu esot nepamatota un neatbilstoša.
Siksnis sava maizes devēja – Vējoņa uzdevumā medijiem apgalvoja: lēmuma pamatā bijis secinājums, ka „publiskajā telpā paustā kritika” sakarā ar treknajām piemaksām un prēmijām esot bijusi „vērsta nevis uz konkrēto nodarbināto darbībām, bet likumā noteiktajā kārtībā izmaksāto atlīdzības apmēru”.
Tāpat kādreizējais sabiedriskā radio vadītājs kā pamatojumu tam, ka šāda informācija turpmāk tiks slēpta, minēja to, ka „tika atzīts, ka šāda regulāra publiska kancelejas nodarbināto personu atlīdzības apmēra apspriešana nesniedz pienesumu sabiedriski nozīmīgā diskusijā”.
Šie vēstījumi bija īpaši interesanti, ja tos salīdzināt ar tā paša Sikšņa – tikai citā amatā – pirms trim gadiem sniegtajiem paskaidrojumiem tiesai saistībā ar informācijas izplatīšanas un pieejamības, kā arī mediju tiesību un uzdevumu jautājumiem.
Šajos skaidrojumos tas pats Siksnis apliecināja savu tābrīža pārliecību, ka medija galvenais uzdevums esot „veicināt atklātas diskusijas par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem un izplatīt informāciju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, ko saņemt ir tās tiesības”.
Saskaņā ar Sikšņa tābrīža pārliecību, kas līdz ar „saimnieka” nomaiņu nu ir mainīta uz pretēju, „informācijas izplatīšana par sabiedrību interesējošiem jautājumiem” esot ārkārtīgi būtiska, jo citādi „masu informācijas līdzeklis nevarētu efektīvi izpildīt savu tik svarīgo „sabiedrības sargsuņa” lomu”.
Pietiek nav izdevies noskaidrot, kā Siksnis skaidro savu deklarēto „principu” un „pārliecību” nomaiņu un vai, stājoties jaunā darbā, viņš būtu gatavs tos nomainīt vēlreiz.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
