Iesaki rakstu: 
Jāizsaka pateicība Lindermanam un Osipovam par naturalizēto krievvalodīgo (krievu un rusificēto cittautiešu) testu. Faktiski bez valsts atbalsta viņi veica bijušo Padomijas kolonistu aptauju par integrācijas pakāpi Latvijā. Secinājums: integrācija ir sagājusi grīstē.
Apmēram piektdaļa balsstiesīgo Latvijas pilsoņu (plus nenosakāms procents viņu nebalsstiesīgo rada gabalu) vēlas pārveidot Dievzemīti pēc etniskās dzimtenes Krievijas ģīmja un līdzības. Lai gan pēc neatkarības atgūšanas pilngadību sasniegusi vesela paaudze, šāds rezultāts nepārsteidz. Kamēr valsts vara nespēs piedāvāt pievilcīgu sociāli ekonomisko koncepciju vai vienojošu ideoloģiju, nacionālā piederība paliks noteicošais konsolidējošais komponents.
Daudzi krievi tā arī nesaprata, kas gan tur slikts, ja krievu valoda iegūs otras valsts valodas statusu. Tikai īsi pirms referenduma valdošās koalīcijas priekšstāvji sāka bikli vervelēt par nacionālu valsti. Pārvelt pār lūpām vārdu salikumu „latviešu valsts” varas pārstāvji atturas joprojām, lai gan tas ir vienīgais patiesais pamats iebilst pret izmaiņām Satversmes pantā par valsts valodu.
Tiesa, ja atbildīgās valsts struktūras godprātīgi veiktu savus pienākumus, latviešiem ikdienā darbā, veikalā vai transportā nebūtu joprojām jārunā svešā valodā. Taču valdošās partijas nolaidās līdz Lindermana-Osipova līmenim, aicinot latviešus piedalīties nacionālā histērijā – iet un balsot referendumā, kura iznākums iepriekš bija zināms. Tādējādi latviešiem tika dāvāta iespēja anonīmi justies dižiem patriotiem un varoņiem.
Toties ar aicinājumu piedalīties tautas nobalsošanā valdošā koalīcija neļāva cittautiešiem nodemonstrēt savu lojalitāti Latvijas valstij, boikotējot šo šaubīgo pasākumu. Tagad balsotāji sajaukti vienā putrā – vairs neatšķirsi graudus no pelavām.
Ja valdības partijas būtu aicinājušas pilsoņus atturēties no līdzdalības konstitucionālā valsts apvērsuma mēģinājumā, tad tagad varētu iztīrīt valsts iestādes no darbiniekiem, kuriem pasē rēgotos kauna traips. Taču par kādu valstisku pieeju var runāt, ja valdošā koalīcija izrādījās nespēcīga pat pret Saeimas deputāta zvēresta lauzēju Nikolaju Kabanovu.
Savu vārgulību varas pārstāvji kompensēja ar kaujas saucieniem: „Ejiet un parādiet šiem (kam tika politkorekti noklusēts), kur vēži ziemo!” Un naivie bāleliņi arī gāja un kārtējo reizi glāba valsts vīrus un sievas no negoda. Saeimā neatradās NEVIENS deputāts, kurš publiski pateiktu: „Attopieties, šī cīņa mums nav vajadzīga!” Pat prezidents pēdējā brīdī nopasēja…
Es piekrītu analītiķiem, kas latvju balsojumu šajā referendumā salīdzina ar Pirra uzvaru. Taču drīzāk nevis noslēdzošo, bet vienu no pirmajām. Kad uzvaras eiforija izplēnēs, latvieši pamanīs, ka NEKAS NAV MAINĪJIES!!! Vien provokatori tautas sarīdījuši.
Pieļauju, ka pie varas esošajām vai kādām jaunām dikti patriotiskām partijām varbūt vēl dažas reizes izdosies mobilizēt cilvēkus kārtējai gaisa tricināšanai. Diemžēl māc nelaba priekšnojauta, ka brīdī, kad patiešām sitīs X stunda, tautas cīņasspars būs izsīcis.
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
