Riddah: islāma vienvirziena biļete

Gads iet uz beigām, bet musulmaņi turpina ārdīties, nedodot normālajiem cilvēkiem ne kripatiņas miera. Piemēram, pirms pāris nedēļām Ņujorkā viens idiots Allāha vārdā gribēja uzspert sevi gaisā un paraut līdzi neticīgos. Lielbritānijā vēl viens, iespējams, incestā dzimis pieres pret grīdu dauzītājs plānoja teroraktu, uzzinot, ka viņa vecākais brālis nogalinājis 30 cilvēkus, miermīlīgi un toleranti uzsperot sevi gaisā. Lielais brālis taču ir piemērs. Arī Karlsr’uē, Vācijā būtu notikusi kulturāla bagātināšana, ja policija laicīgi nesašņorētu kādu vietējo Allāha pielūdzēju.

Pirms pāris dienām Londonā, zem “Fish and Chips” ēstuves tika uzrakta islāmistu bumbu rūpnīca, kurā četri drosminieki saiņoja dāvaniņas vietējiem Ziemassvētku tirdziņiem. Nesen Nīderlandē, Amsterdamā arābu musulmaņi, kas sevi sauc par palestīniešiem, pārbaudīja ebreju restorāna logu izturību. Arī izvarotāju paradīzē Zviedrijā, Gēteborgā musulmaņi mēģināja aizdedzināt sinagogu. Katru nedēļu vieni prieki un piedzīvojumi!

Šie visi precedenti notikuši bez līķiem, līdz ar to angliski tas sauktos kā “muslim fail compilation”. Tomēr padomājiet, kas būtu noticis, ja policija šos musulmaņus laicīgi neaizturētu. Papildus liek aizdomāties faktors, ka visi šie atgadījumi notikuši vien nieka trīs nedēļu laikā.

Savā iepriekšējā rakstā es paskaidroju, kāpēc bez galvas var palikt, ja neesi pietiekoši spēcīgi dauzījis pieri pret grīdu vai, nedod Allāhs, esi citā islāma sektā. Šoreiz pastāstīšu par to, kāds liktenis sagaida tos, kuriem acis ir atvērušās un kuri vēlās pamest šo ārprātu. Līdz ar to šis ir tāds kā turpinājums, jo jau iepriekšējā rakstā pieskāros islāma pamešanas tēmai, pieminot atkritēju karus, kuros Muhameda pēctecis Abū Bakrs savāca savu armiju un devās noslaktēt visus, kuri līdz ar Muhameda nāvi pameta islāmu. Šoreiz miera reliģiju ķidāsim ar Korānu, Hadīsiem un Tabarī vēsturi.

Sāksim jau ar vispārēju definīciju. Korānisko terminu un konceptu vārdnīca par vārdu “atkrišana” (angļu val. – apostasy; arābu val. – irtidād) raksta: “Tradicionālais islāma likums paredz nāvessodu jebkuram musulmanim, kas pamet reliģiju. Sods nav noteikts Korānā, bet šajā gadījumā balstīts uz hadīsiem. Šī soda atbalstītāji un oponenti, atbalstot savus uzskatus, centušies vērsties Korāna pantos, bet neviens no viņu argumentiem nav pilnībā atbilstošs Korāniskajam kontekstam. Viss, ko Korāns skaidro par šo tēmu, ir tas, ka ticību pametušā cilvēka labie darbi šajā pasaulē un viņsaulē netiek ņemti vērā (2:217); ka atgriešanās pie ticības, jo cilvēks sākumā ticējis, pēc tam neticējis, pārliecinoties savā neticībā, netiks pieņemta (3:90); un, ka Allāhs nepiedos tiem, kas netic, pēc tam tic, un tad atkal netic (4:137).”[1]

Es tomēr šim argumentam nevēlētos piekrist, jo vairākos Korāna pantos ir norādīts, ka par reliģijas pamešanu ir jāmirst. Visautoritatīvākais pants šajā jautājumā norāda, ka par novirzīšanos no Allāha ceļa ir paredzēts nāvessods (4:89), bet par to mazliet vēlāk. Lai vai kā, tas ir fakts, ka tieši hadīsi ir nāvessoda teoloģiskais stūrakmens. Ir neskaitāmi hadīsi, kas norāda uz to, ka par islāma pamešanu nepārprotami pienākas nāvessods.

Sahī al Buharī 6878 – Stāsta Abdulla: Allāha vēstnesis teica: ”Nedrīkst izliet tā musulmaņa asinis, kurš aplieicnājis, ka nav pielūdzams neviens cits kā vienīgi Allāhs un es esmu viņa vēstnesis. Izņēmuma gadījumi ir atriebība par slepkavību, laulības pārkāpšana un islāma un musulmaņu pamešana.”

Sahī Al Buharī 6922 – Atāsta Ikrima: Pie Alī tika atvesti daži zanadiqa (principā – ateisti) un viņš viņus sadedzināja. Ziņas par šo notikumu sasniedza Ibn Abasu, un viņš sacīja: “Ja es būtu bijis viņa vietā, es viņus nesadedzinātu, jo Allāha vēstnesis to aizliedza, sakot, ka nedrīskt nevienu sodīt ar Allāha sodu (uguni). Es būtu viņus sodījis saskaņā ar Allāha vēstneša sacīto, ka jebkurš, kurš nomaina savu ticību, ir jānogalina.”

Sahī al Buharī 6923 – Stāsta Abū Burda: [...] Abū Mūsam blakus stāvēja važās saķēdēts vīrs. Maūads vaicāja: “Kas ir šis vīrs?” Abū Mūsa atbildēja: “Viņš bija žīds un kļuva par musulmani, bet pēc tam pievērsās atpakaļ jūdaismam.” Tad Abū Mūsa lūdza Maūadu apsēsties. Maūads sacīja: “Es neapsēdīšos kamēr viņu nepavēlēs nogalināt. Šis ir Allāha un viņa vēstneša spriedums.” Tad Abū Mūsa pavēlēja šo vīru nogalināt, un viņu arī nogalināja [...]

Tarikh Al Tabarī: Starp viņiem bija daudz kristiešu, kas pieņēma islāmu, bet kad islāmā izvērsās domstarpību, viņi sacīja: Pie Dieva, mūsu reliģija, no kuras mēs atteicāmies ir labāka un precīzāka nekā tā, kurai seko šie ļaudis. Viņu reliģija neattur viņus no asins izliešanas, iebiedēšanas un īpašumu sagrābšanas.” Viņi atgriezās pie savas iepriekšējās reliģijas. Viņus satika Al Hirīts un teica: “Bēdas pār Jums! Vai Jūs zināt Alī noteikumu attiecībā uz kristiešiem, kas pieņem islāmu un pēc tam pāriet atpakaļ kristietībā? Pie Dieva, viņš neklausīsies viņu sacītajā, nepieņems nevienu atrunu un atgriešanos atpakaļ, un viņš nesauks viņus pie sevis. Viņa noteikums attiecībā uz to ir galvas nociršana.”[2]

Tarikh Al Tabarī: Es biju armijā, kuru Alī bin Abī Talībs sūtīja cīņā pret Banū Nadžija cilti. Mēs gājām pie viņiem un noskaidrojām, ka tā ir sadalījusies trijās grupās. Mūsu komandieris sacīja pirmajai grupai: “Kas Jūs esat?” Viņi atbildēja: “Mēs esam kristieši, kas neuzskata nevienu citu reliģiju labāku par mums.” Komandieris teica: “Ejiet prom.” Viņš vaicāja otrajai grupai: “Kas Jūs esat?” Viņi sacīja: “Mēs esam kristieši, kas pieņēma islāmu.” Komandieris atbildēja: “Ejiet prom.” Viņš prasīja trešajai grupai: “Kas Jūs esat?” Viņi atbildēja: ”Mēs esam kristieši, kas pieņēma islāmu, bet atgriezāmies pie iepriekšējās reliģijas.” Komandieris sacīja: “Pieņemiet islāmu!” bet viņi atteicās. Tad viņš sacīja saviem vīriem: “Kad es paberzīšu savu galvu trīs reizes, uzbrūciet viņiem un nogaliniet karojošos vīriešus un saņemiet par ķīlniekiem pārējos.”[3]

Tarikh Al-Tabarī: Starp viņiem (ķīlniekiem) bija kāds vecs kristiešu vīrs vārdā Al- Aumāhis bin Mansūrs, kas sacīja: “Pie Dieva! Vienīgā kļūda, ko esmu pieļāvis kopš atklāsmes sasniegšanas, ir savas reliģijas – patiesības reliģijas – pamešana un pievēršanās Jūsu reliģijai – ļaunuma reliģijai. Nē, pie Dieva! Es nepametīšu savu reliģiju un nepieņemšu Jūsējo kamēr vien esmu dzīvs!” Makīls viņu izveda priekšā un nocirta viņam galvu.[4]

Tarikh Al Tabarī: Makīls rakstīja vēstuli Alī: “Mēs piedāvājām ikvienam atkritējam pieņemt islāmu, vai mirt. Viņi visi atgriezās, izņemot vienu vīrieti, kuru mēs nogalinājām. Attiecībā uz kristiešiem, mēs viņus saņēmām gūstā un palaidām vaļā, lai viņi būtu kā brīdinājums tiem, kuri nevēlas maksāt jiziyah (neticīgo nodoklis).”[5]

Korāns, Al Imrān (Imrāns) 3:85 – Un ja kāds iekāro citu reliģiju bez islāma, tā nekad netiks no viņa pieņemta un nākošajā dzīvē viņš būs starp zaudētājiem.

Korāns As-Saf (Ciešās Rindās) 61:9 – Tas ir viņš, kurš sūta savu vēstnesi, dodams tam līdzi ceļvedi un patiesības reliģiju, lai tā ieņemtu vietu pāri visām citām reliģijām, lai kā tas nepatiktu tiem, kas Allāham līdzi tur citus dievus.

Korāns, An-Nisa (Sievietes) 4:89 – Viņi gribētu, lai arī Jūs atsakāties no ticības, kā viņi to ir darījuši, lai Jūs kļūstat līdzīgi viņiem. Tādēļ neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamēr tie neatgriežas uz Allāha ceļa. Bet, ja tie atsakās, saķeriet un nogaliniet tos, kur vien viņus atrodat. Un nemeklējiet starp viņiem ne draugus, ne izpalīgus.

Korāns, Al-Baqarah (Govs) 2:217 – [...] Un ja kāds no Jums savu reliģiju atmet un nomirst kā neticīgais, tad viss, ko viņš ir darījis, ir bijis veltīgs gan šajā, gan nākošajā dzīvē. Tie mitīs ugunī un paliks tur uz laiku laikiem.

Korāns, An-Nisa (Sievietes) 4:137 – Patiešām, tie, kas te tic, te netic, tad atkal tic, bet tad atkal netic, grimdami arvien dziļāk savā neticībā, Allāhs tādiem nepiedos un viņi netiks vesti uz taisnā ceļa.

Šie ir tikai daži fragmenti no neskaitāmajiem islāma avotiem, kas attaisno vardarbību pret cilvēku, kas praktizē brīvo gribu. Es dažreiz nesaprotu, kāpēc es šo visu rakstu. Ja islāms ir tik perfekts un patiess, kāpēc ir jānolaižas līdz iebiedēšanai un nāvessodiem, lai noturētu savus ļaudis? Ja islāms ir miera reliģija, kāpēc tā atņem saviem sekotājiem brīvību izvēlēties? Ja islāms ir pārāks pār citām reliģijām un ātrāk augošā reliģija pasaulē, kāpēc tā līderiem būtu jāuztraucas par saujiņu atkritēju? Kāpēc islāms ir vienīgā sistēma pasaulē, kas piespiež cilvēku ticēt, pat tad ja viņš nevēlas? Tādas metodes ir raksturīgas sistēmām, kas principā ir balstītas uz meliem, jo tas ir vienīgais veids, kā līderi var noturēt savu auditoriju. Patiešām, bailes no nāves un nekontrolētā vairošanās ir divi galvenie faktori, kāpēc islāma burbulis aug un aug. Tā ir sekta, kurā cilvēks tiek ierauts ar maldināšanu vai piespiedu kārtā, un atpakaļceļa nav. Islāms ir kā mafija – tikt ārā var tikai zārkā.

Nākošreiz rakstīšu par to kāpēc liberāļi (lasi – neomarksisti) tik ļoti iestājas par viņu uzņemšanu Rietumu pasaulē vai par geju (jā, arī LGBT kopiena ir lieli velkamisti) lomu un tiesībām islāmā. Vēl neesmu izlēmis...

Nobeigumā divi savstarpēji izslēdzoši normatīvo aktu panti:

ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18.pants: “Katram cilvēkam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, un šīs tiesības ietver brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai uzskatus, kā arī brīvību gan vienatnē, gan arī kopā ar citiem publiski vai privāti paust savu reliģisko pārliecību vai uzskatus, sludinot tos, piedaloties reliģiskās ceremonijās un rituālos.”

Mauritānijas krimināllikuma 306.pants: “Ikvienam musulmanim, kuru atzīst par vainīgu reliģijas pamešanā, tiek dotas trīs dienas laika nožēlot savu rīcību (atgriezties pie islāma), un, ja šī rīcība netiek nožēlota, šī persona tiek sodīta ar nāvi, un viss personas īpašums pāriet valsts kases īpašumā.”

Pietiek lasītājiem – karstvīna un cūkas cepeša bagātus Ziemassvētkus!

Iekšlietu struktūrām – paldies, ka mūsu Ziemassvētku tirdziņi neizskatās šādi.

Musulmaņiem – neko! Hehehehehe!

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;

8. Muhameda portrets;

9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani.

Autora prasība: NEPĀRPUBLICĒT PROKREMLISKAJĀ PORTĀLĀ WWW.PROTESTI.LV

[1] Mustansir Mir, Dictionary of Qur’ānic Terms and Concepts., (Garland publ. inc., New York & London, 1987.), pp. 16-17. https://yassarnalquran.files.wordpress.com/2012/07/dictionary-quranic-terms-concepts-mir.pdf

[2] Tarikh Al-Tabari, Vol. 17: The First Civil War From the Battle of Siffin to the Death of 'Ali A.D. 656-661., pp. 187-188.

[3] Ibid. p. 188.

[4] Ibid. p. 191.

[5] Ibid. p. 192.

Novērtē šo rakstu: